Ščerbatihs atklāj patiesību par Rebeku Kohu: “Viņas rīcība beidzamajos gados bija nepieņemama”

Lai arī Ščerbatihs žurnālam "Kas Jauns" atklāti izstāsta, kas īsti notika ar talantīgo jaunieti, kura vispirms paziņoja, ka saderinājusies ar sportistu no Kataras, tad pavēstīja, ka pārgājusi islāmā un pamet svarcelšanu, lai arī Ščerbatihs žurnālam atklāj, kāpēc nedrīkst trenēt bērnus un vairs nelieto alkoholu, patiesībā šis nebūs stāsts par Rebeku Kohu un viņas lēmumu beigt sportot. Šis vairāk būs stāsts par treneru un viņu audzēkņu attiecībām. Stāsts, kas varētu būt mācība visiem citiem, kā nevajadzētu rīkoties.

Nepateicība – pasaules alga

“Mēs esam pateicīgi Rebekai par to, ko viņa izdarīja Latvijas labā, ka kļuva par pasaules līmeņa svarcelšanas zvaigzni, pacēla svarcelšanu Latvijā. Viņa ir malacis, mūsu zelta meitēns, bet tas, kā viņa aizgāja... Tēlaini runājot, viņa aizgāja, skaļi aizcērtot durvis. Kā niķīgs bērns. Tas šo situāciju padarīja tik sāpīgu. Varēja jau aiziet citādi, solīdi aiztaisot durvis un pasakot paldies. Taču tā nenotika. Un ne jau par faktu, ka tavs audzēknis aiziet no sporta, bet to, kādā veidā tas tika darīts, – par to tik ļoti sāp sirds,” sarunu iesāk Latvijas Svarcelšanas federācijas prezidents un viens no Rebekas Kohas treneriem Viktors Ščerbatihs.

Sarunā viņš vairākkārt uzsver, ka notikušajam nav ne mazākā sakara ar Rebekas pieņemto islāma ticību. “Tā ir katra paša darīšana, kādā ticībā esi. Ne jau islāms ir pie vainas, bet gan pats cilvēks. Visvairāk man ir žēl viņas trenera Eduarda Andruškeviča, kurš bija arī mans treneris. Viņu dzīvē nekas cits neinteresē kā tikai darbs. Viņu neinteresē ne publiski pasākumi, ne atzinības saņemšana Gada balvā sportā. Viņam ir tikai un vienīgi darbs, lai viņa audzēkņi kļūtu par čempioniem. Viņš ir savas lietas fanātiķis, jauno svarcēlāju trenēšanai pieķēries ar sirdi un dvēseli. Viņš jebkuru, kam ir potenciāls, pacels līdz svarcelšanas augstumiem, protams, ja šim cilvēkam pašam būs vēlme. Rebekai šī vēlme pazuda.”

Uz iebildumu, ka var jau meiteni saprast – sāp kājas, viņa nevēlas vairs mocīties –, Ščerbatihs pēc ilgākas pārdomu pauzes teic: „Sāp ceļi... Tā sportā notiek. Es to neapspriedīšu – ja sāp, tātad sāp. Arī man sāpēja mugura. Sāpēja tā, ka nevarēju no gultas piecelties. Bet es cēlos un gāju uz sporta zāli, jo zināju, ka mani tur gaida cilvēks, mans treneris, kuram esmu pateicīgs par to, ka viņš mani izaudzināja, pataisīja par čempionu. Rebekai ir tikai 22 gadi. Vai gribat teikt, ka viņa jau ir par vecu savam sporta veidam?! Viņa taču nenodarbojas ar mākslas vingrošanu, kur tiešām 22 gadi jau skaitās liels vecums! Es sportoju līdz 36 gadiem, un tas nav nekas īpašs svarcelšanai. Es sportā biju 27 gadus, un man motivācija zuda, kad nomira mamma. Šajos 27 gados man bija arī traumas, taču es turpināju, jo to gribēju, man bija mērķis. Videokonferencē ar Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) un treneriem Rebeka teica, ka viņa domā par savu veselību, ka negrib to bojāt. Bet vai par treneri viņa padomāja? Par to, kādu enerģiju viņš viņai veltījis, cik daudz sava darba, nervu un sirds viņā ieguldījis? Treneris bija tas, kas ar viņu bija diendienā kopā, izaudzināja par cilvēku, kaldināja viņas panākumus. Bez trenera sportists pat pusi no visa nesasniegtu! Rebeka teica – ja es negribētu, es neko nesasniegtu. Taisnība! Bet, ja treneris negribētu, tad vispār nekā nebūtu!” emocijām pilns ir Ščerbatihs.

Pārdzīvo par treneri

Viņš atklāj, ka Rebekas Kohas un viņas trenera pēdējā saruna bijusi februārī, un tad viņa pazuda no treneru redzesloka.

“Teica, ka sāpot ceļi. Tagad pagājis pusgads, joprojām sāp, un tāpēc jāpamet sports. Kā sportists saku – nu neticu, ka pa visiem šiem mēnešiem viņa nevarēja saārstēt ceļus! Neticu! Būtu aprunājusies ar treneri, izdomātu kādu risinājumu, lai atgūtu veselību un fizisko formu, lai varētu pabeigt iecerēto – pacīnīties olimpiādē par medaļām.  Bet nē – man sāp ceļi, es beidzu sportot. Un viss? Treneris ar tevi mocījās, veltot tev savu dzīvi, bet tu? Ne sveiki, ne paldies?

Labi, saprotu, meitenei lielā mīlestība sajaukusi prātu, meitene mīlas dēļ lido debesīs un nesaprot, ko dara, bet vai viņas vecāki vismaz ir pateikuši paldies trenerim? Treneris bija tas, kas Rebeku pataisīja par svarcelšanas zvaigzni, pateicoties trenerim, viņa kļuva par divkārtējo Eiropas čempioni, saņēma prēmijas, galu galā – pateicoties tieši trenerim, viņa aizbrauca uz Kataru, kur satika savu lielo mīlestību un tagad ir laimīga. Ja nebūtu trenera, nekā no tā Rebekai nebūtu. Ja vecāki būtu piezvanījuši Andruškevičam un kaut vai teikuši – mūsu meitai šobrīd lielā mīla, viņa lidinās pa mākoņiem, tāpēc nevajag uz viņu apvainoties, bet mēs jums viņas un savā vārdā sakām lielu paldies par to, ko jūs mūsu meitas labā esat izdarījis... Ja būtu šāds zvans, nebūtu tik sāpīgi.

Es trenerim vaicāju, vai kāds viņam ir pateicies, ka ir izaudzinājis brīnišķīgu meiteni un izcilu sportisti, viņš paklusēja... Viņš ir stiprs cilvēks, uz āru savas emocijas neizrāda, bet redzu, kā viņam sāp. Un pēc šāda audzēknes dūriena mugurā sāc domāt – vai vispār ir vērts tik ļoti ieguldīt savu dvēseli šādā darbā, pilnībā atdoties citu izaudzināšanai...”

Kad panākumi apstulbina

Kad žurnāls "Kas Jauns" Rebeku Kohu pirmo reizi intervēja pirms pieciem gadiem (toreiz viņa bija kļuvusi par pasaules un Eiropas vicečempioni junioriem), par viņu runāja kā par uzlecošo zvaigzni, bet Viktors Ščerbatihs neoficiālā sarunā ar žurnālu izteicās, ka Rebekā ir visas dotības, lai kļūtu par olimpisko čempioni. Ja vien viņai galvu nesagrozīs mīlestība. Nu izrādījies, ka Viktors bijis teju vai pravietisks.

“Es toreiz biju domājis pavisam citādi. Jo līdz tam meitenes, kas bija trenējušās pie Andruškeviča un sasniegušas kaut kādus cienījamus rezultātus, visas pameta sportu mīlestības dēļ. Un es cerēju, nē, pat zināju, ka Rebeka tāda nav. Es toreiz biju domājis – ja arī viņa aizies mīlestības dēļ, tad, piedodiet, es vairs neticēšu nevienai meitenei, ka viņa var nodarboties ar svarcelšanu un gūt sasniegumus. Es ticēju Rebekai, ka viņai ir pa spēkam izturēt un sasniegt mērķi,” savu domu tagad paskaidro Ščerbatihs.

Bet kas tad notika? Jo arī pati Rebeka vēl pirms pieciem gadiem atzinās, ka, lai arī ir problēmas sevi disciplinēt, ballītēm un puišiem viņas dzīvē nav vietas, jo galvenais ir sportiskie sasniegumi un mērķis ir kļūt par labāko pasaulē. Kāpēc tas viss pēkšņi mainījās?

“Diemžēl tas nebija pēkšņi,” nopūšas Viktors un paskaidro, ka pirmās problēmas audzēknei radušās jau pēc tam, kad viņa kļuva par Eiropas čempioni pieaugušajiem. “Neviens nešaubījās, ka Rebeka īstenos mērķi kļūt par labāko pasaulē, bet... Kad Rebeka otro reizi kļuva par Eiropas čempioni, viņa pamatīgi izmainījās. Ar viņu bija ļoti grūti runāt, visu laiku bļāva pretī. Zvaigžņu slimība... Viņa pret treneri attiecās kā pret kalpu. Viņas uzvedība... Kā lai to delikātāk pasaka? Viņai bija ļoti labs Olimpiskās vienības finansējums, viss viņai bija nodrošināts, atlika vien godprātīgi trenēties, atpelnīt tos līdzekļus, ko viņā ieguldīja. Bet... Ar savu rīcību Rebeka “norāva” divus lielus sponsorus, sakot, ka tie viņai nav vajadzīgi. Savukārt, kad viņa sociālajos tīklos publicēja foto, kurā redzama vannā ar glāzi vīna rokās, un LOK man zvanīja, sakot, ka slavenai sportistei, jauniešu paraugam tā gluži nevajadzētu rīkoties, viņa attrauca: “Man vienalga, ko tur kāds domā! Ja nepatīk, lai neskatās!”

Jaunības grēkiem smagas sekas

Ščerbatihs uzsver, ka šādi gadījumi treneriem rada vēlmi mest plinti krūmos un vairs neturpināt sagatavot Latvijas svarcēlājus, taču padoties neļauj apziņa, ka viņu grupā ir vairāki perspektīvi jaunie sportisti, kuru dēļ ir vērts strādāt.

Bet interesanti, kāds tagad ir Viktora paša spēks? Cik kilogramu viņš varētu pacelt? “Godīgi pateikšu – nezinu un negribu zināt! Es savas karjeras laikā tik daudz strādāju tieši ar svarcelšanas tehniku, ka tagad par to domāt negribu. Nu nevēlos vairs celt stieni! Negribu! Tāpēc arī audzēkņiem cenšos izskaidrot mutiski, bet, kad man lūdz parādīt, tad stieņa celšanas tehniku rādu tukšām rokām, bez stieņa. Nu, ja kāds pirmajos treniņos nepavisam nesaprot, tad pie stieņa pieskaros ar milzu piespiešanos,” uzsver Viktors Ščerbatihs un atklāj arī kādu ļoti pārsteidzošu un pat šokējošu faktu – viņš, viens no pasaulē savulaik labākajiem svarcēlājiem, nemaz nedrīkst oficiāli trenēt bērnus!

Izrādās, pie vainas Izglītības likums, kur teikts, ka par pedagogu nevar strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Šis likums tika pieņemts lielākoties tādēļ, lai no darba skolās likumīgi varētu atbrīvot tos, kas savulaik sodīti par seksuālu vardarbību, bet izrādās, tas attiecas arī uz jebkuru sodītu personu. Un tāds ir arī Viktors Ščerbatihs.

“Es pat nevēlos to atcerēties, bet... 90. gadu sākumā gāja traki, biju huligāns. Reiz ar treneri iekūlāmies razborkās, izcēlās kautiņš, un... mūs notiesāja. Attiecībā uz strādāšanu ar bērniem šī sodāmība nedzēšas – likums liedz sodītiem cilvēkiem trenēt bērnus. Un mēs arī netrenējam. Diemžēl,” paskaidro Ščerbatihs, piebilstot: “Saprotu, ka šis likums bija radīts, lai varētu likumīgi no skolām atbrīvot tos, kas uzmācas bērniem, bet tā dēļ cieta arī profesionāli pedagogi un treneri, ne tikai seksuālie maniaki. Daudziem jaunībā ir bijuši visādi grēki, un par tiem sodu sen jau izcietuši, bet vai tāpēc, piemēram, viens no labākajiem svarcelšanas treneriem pasaulē oficiāli nedrīkst trenēt bērnus?! Tas, manuprāt, ir muļķīgi!”

Māca meitu aizstāvēties

Likums vismaz neliedz Viktoram Ščerbatiham trenēt un audzināt savu meitu. Tiesvedība ar viņas māti Mariju beidzās pirms diviem gadiem ar mierizlīgumu, un Viktors ir gādīgs tētis savai astoņgadīgajai meitai Tatjanai.

“Ārkārtējās situācijas laikā viņa gan mazliet izlaida treniņus. Viņa nodarbojas ar sporta dejām, patīk. Vēl viņa divreiz nedēļā iet uz boksa treniņiem. Bet ne jau tādēļ, lai kļūtu par bokseri, piedalītos sacensībās. Pasarg’ Dievs! Nepavisam nē! Bet lai iemācītos sevi aizstāvēt. Gatavoju viņu skolai. Var par mani smieties, bet es tiešām viņu gatavoju lielajai dzīvei. Jo es kā tētis nevarēšu visu laiku būt viņai blakus, viņu pasargāt. Taču gribu, lai viņa būtu gatava situācijai, kad nāksies par sevi pacīnīties. Es viņai saku: “Ja nu kas, saulīt, tu zini, kur ir akna, un tev māca, kā jāsit!” Ar to arī pietiks, lai sevi pasargātu no ļaundariem – iemācīties iesist un ātri aizmukt. Varēšu ar mierīgu sirdi viņu pusaudžu gados palaist uz ballītēm,” savu dzīves filozofiju izskaidro Tatjanas tētis.

Nedzer, bet mācās angļu valodu

Ščerbatihs nav aizmirsis arī sevis pilnveidošanu – viņš cītīgi mācās angļu valodu. Taču atzīst, ka viņam uz valodām ķēriena nav. “Līdz šim domāju, ka neesmu pēdējais muļķis, taču, kā sapinos ar angļu valodas apguvi, tā nu jau sāku par sevi šaubīties,” pats par sevi sirsnīgi pasmejas titulētais sportists.

“Reāli mokos! Mācos, mācos, bet ir ļoti grūti. Raudāt gribas, cik ļoti man negribas mācīties,” saka Viktors un uz iebildi, ka viņš vismaz ir saņēmies, nopietni atbild: “Jā, bet tas ir tik grūti! Krietni grūtāk nekā nu jau kā trīs gadus vispār nelietot alkoholu.”

Vaicājot par šo tēmu, Ščerbatihs kļūst pavisam nopietns. “Kā viens draugs man teica – ja prieks tev atnes bēdas, nevajag tādu prieku. Jā, man patika dzert, bet man ļoti nepatika tas, ko es darīju dzērumā. Sapratu – ja nespēju ar sevi tikt galā, labāk nedzert vispār. Un nepavisam nenožēloju, ka kļuvu par atturībnieku. Jo es taču pēc karjeras beigām varēju nodzerties – pēc visa šī nežēlīgā sportiskā režīma vairāk nekā 20 gadu garumā, kad beidzot varu darīt visu, ko vēlos! Būtu reāli nodzēries. Jo man patika dzert! Sapratu, ja nebeigšu lietot alkoholu un ēdīšu kā cūka, tad desmit gadu laikā ar mani būs cauri. Es spēju saņemties. Tagad jāsaņemas uz angļu valodu,” nosaka Viktors Ščerbatihs.