Smiltenes amazone šķēpmetēja Līna Mūze fotosesijā, kas atklāj viņas būtību

Trāpīt šķēpā

Kāda jēga tagad vispār ir trenēties, ja Covid dēļ tuvākie mači vēl nav apstiprināti, turklāt olimpiskās spēles ir pārceltas uz nākamo gadu?

Jā, bet līdz aprīlim, kad Starptautiskā olimpiskā komiteja paziņoja par spēļu atcelšanu, ķermenis bija jātur formā, lai galīgi nebūtu tā, ka viss jāsāk no baltas lapas

Vai nebija tukšuma un vilšanās sajūtas, ka liels padarītā darba apjoms izrādījās pilnīgi veltīgs?

Tajā brīdī, kad paziņoja, ka olimpisko spēļu nebūs, tā bija vairāk emocionāla vilšanās. Taču – fiziski tu vari būt tikai labāks, tātad rezervē man ir vēl viens gads. Protams, kļūstu vecāka, taču tas pat ir labi, jo jūtu, ka mans ķermenis nobriest, vairs nemainās, un to var optimāli uztrenēt. Man ir tik daudz pie kā vēl jāstrādā – tāpēc man šis laiks nāks tikai par labu.

Bet kaut kādai plānošanai, lai galvenajos mačos sasniegtu sportiskās formas virsotni, taču ir jābūt?

Par to atbild mans somu treneris Kinnunens, un šī plānošana fiziskajā sagatavotībā viņam ir ļoti laba. Pieviļu sevi es vairāk pati, it sevišķi lielajās sacensībās – pie tā šajā laikā varētu vairāk piestrādāt. Patlaban treneris atrodas Somijā. (Tā tas bija intervijas laikā jūnija sākumā, taču nedēļu pirms Jāņiem Līna jau devās uz Somiju, kur plānoja gan trenēties, gan piedalīties pirmajās sacensībās – Red.) Tātad mūsu darbs notiek pastarpināti – visus treniņus, arī mešanas vingrinājumus uzņemam video un sūtām viņam, paldies ciparu tehnoloģijām! Viņš man savukārt zvana par manu tehnikas hronisko kļūdu, kas man noteikti ir jāuzlabo. Tas ir paātrinājums pirms pašas metiena beigu fāzes, kur krustsolī ir jānonāk neatgāzušā stāvoklī.

Kāds tev Latvijā arī palīdz?

Jā, Zigismunds Sirmais – Kinnunens ir treneris mums abiem. Tā kā aktīvi sportoju jau kopš septiņu gadu vecuma, tad pašai arī ir sava pieredze. Jau pēc šķēpa izmešanas tu zini – vai tu sagriezies, vai izgāji pa līniju, vai parāvi uz otru pusi, vai tu bloku neuzliki. To visu var redzēt šķēpā, jo pats tā lidojums uz visām tavām kļūdām uzreiz norāda. Man vairāk pietrūkst trenera kā motivatora, atbalsta, cilvēka, kurš mani visu laiku dzen uz priekšu!

Kinnunens strādā ar tevi individuāli?

Mešanas treniņos – jā, bet ar svariem un mazajiem vingrinājumiem mēs grupā esam trīs – es, Zigis un trenera dēls Jari.

Jaunākais Kinnunens ir talantīgs?

Divdesmit viena gadu vecumā viņa personīgais rekords ir 79 metri. It kā jau nekas īpašs, taču tādus fizisko testu rādītājus es neesmu redzējusi nevienam no latviešu šķēpmetējiem: piesēsties astoņas reizes ar 200 kilogramiem, lēkt tālumā no vietas 3,30 metrus – tie ir fantastiski rādītāji. Bet spēks jau nav vienīgais. Es arī neesmu stiprākā no šķēpmetējām, toties man ir čujs – tālu mest šķēpu! Tas pats arī Zigim. Tālu mest – tur ir jābūt īpašai sajūtai.

Kāpēc visi somu šķēpmetēji pēc metiena krīt zemē?

Pirmām kārtām visi nekrīt – tikai Pitkemeki...

Bet igaunis Kirts arī krīt!

Jā, viņš arī. Kāpēc tā notiek? Viņi visu ķermeņa ātrumu un spēku ieliek tā sauktajā garajā vilcienā, kad tu it kā velc to šķēpu no viena gala uz otru, bet ar kritienu viņi to vilcienu vēl pagarina. Pēc tā ātruma, ko attīsti, tu vienkārši vairs fiziski nevari noturēties uz kājām.

Kāpēc daudziem latviešu sportistiem – Vasiļevskim, Kovalam – iesildoties pirms mačiem šķēps lido teju pāri 90 metriem, bet, tikko sākas sacensības, tā nekas prātīgs vairs neiznāk? Psiholoģijas vaina?

Iesildīšanās laikā tu nekad nedomā par līniju (ko pēc metiena, nedrīkst šķērsot ne ar vienu ķermeņa daļu – Red.). Tu nekad saspringti nedomā, ka noteikti jāizmet pirms tās. Un, kad tu esi relaksēts un atbrīvots un iekļaujies savā ritmā, tu vari mest ļoti tālu. Tevi nekas neierobežo.

Kāpēc šo brīvības sajūtu nevar pārnest uz mačiem?

Tāpēc, ka tas ir jātrenē. Ja tu treniņos nemetīsi pirms līnijas, tad tas pats notiks arī sacensībās. Man arī ir ļoti viegli iekļauties ritmā, ja es varu tai līnijai pārkāpt pāri, atbrīvoties. Mačos man kaut kas nojūk, es pārskrienu pirmo marku, pārskrienu otro – un tad sākas stress, tu saproti, ka būsi pārāk tuvu līnijai, sāc tipināt, nedabū to garo vilcienu, un tad viss sāk brukt un jukt. 100 metru sprintā tu zini, ka sāksi skriet no starta blokiem līdz pat finišam. Šķēpā, nedod die’s, tu izstiepsi soli par divdesmit centimetriem garāku, piecu metru vietā izskriesi septiņus, sāksi iesildoties kaut ko ņemt atpakaļ – ai, tur ir tik daudz nianšu! Vispirms tev ir jāskrien taisni, pēc tam zem kreisās kājas jāatvirza šķēps atpakaļ, tad tev ir krustsolis un bloks, un tad vēl ir jāapstājas pirms līnijas! Plus tev nemitīgi ir jākontrolē šķēpa trajektorija – tas viss nav tik vienkārši, kā izskatās no malas...

Uzdurt tenisa bumbiņu

Tu taču jau septiņu gadu vecumā nesāki mest šķēpu. Kas bija sākumā – tāllēkšana, sprints?

Nē, es kā vairākums sāku ar daudzcīņu.

Kā Ikauniece?

Mēs ar Lauru esam kopā startējušas. Viņa brauca pie mums uz nometnēm Murjāņos pie Jāņa Lūša – Laurai ir ļoti labi ielikti šķēpmešanas pamati, un viņa pati ir lieliski fiziski attīstīta. Turklāt viņa māk “trāpīt šķēpā”, kas, kā jau teicu, ir ļoti svarīgi. Zigis par mani reizēm smejas – tu divdesmit gadus esi sportā un nevari izdarīt vienīgo, kas jāizdara, – nevari “trāpīt šķēpā”! Tas patiešām ir smieklīgi, ja esi tik ilgu laiku sportā un nevari “trāpīt šķēpā”!

Skaidrs, kā tālu mest tu vari, bet vai vari arī trāpīt mērķī?

Varu! Cik tālu vajag?

Kādi ir varianti?

Pirmajā gadā pie Kinnunena pēc treniņiem mums bija atsildīšanās treniņi, tā sauktais target throw – tev pamet tenisa bumbiņu, un tev tajā ir jātrāpa. Un tā – līdz pieciem punktiem.

Šķēpu bumbiņā?

Mēs tā visu ko esam sabojājuši – teipus, mazos konusiņus...

Un kokakolas bundžas?

Tās, protams, arī!

Ja sāktos bada laiki, tad jau tu bez pārtikas nepaliktu – pietiktu aiziet uz mežu pēc medījuma...

Nebūtu tik vienkārši – kad šķēpu izmet, tas skan!

Tātad vajag šķēpu ar klusinātāju! Tu varētu atkārtot Vilhelma Tella triku? Teiksim, uzliktu Zigim uz galvas nelielu meloni…

Tikai, ja tas būtu dzīvības un nāves jautājums! Pa cilvēkiem mest tiešām negribētos – labāk, lai tas mērķis ir zemē, tā es jūtos ērtāk. Un vispār Zigis vienmēr vinnē – es zaudēju viņam pusdienas, vakariņas.

Varbūt vajag mērķī mešanu iekļaut olimpiskajā programmā?

Vai arī mešanu ar abām rokām, kur rezultātus saskaita kopā.

Skatītāji un troksnis stadionā – tas palīdz vai traucē koncentrēties?

Viss atkarīgs – kur? Cīrihē man sita ritmu, bet Senegālā dauzīja pa krēsliem un auroja. Savukārt Dohā, Katarā, pietrūka skatītāju, tāpēc tika atvesti cilvēki, kuri visu laiku kliedza tā, it kā tu būtu sasniedzis pasaules rekordu, arī tad, ja pārkāpi līnijai vai norāvi metienu.

Ar Smiltenes pienu un maizi

Atvaino par personisku jautājumu – kāda ir tavu matu dabiskā krāsa?

Latvijas pelēkā.

Bet tas skaistums pirms sacīkstēm taču ir kaut kā jāsakārto?

Jā, bizē, copē vai ļipā. Parasti bizes es pinu pati, vienīgi pēc elkoņa operācijas man palīdzēja veidot matus.

Garie nagi netraucē mest?

Nē, to man visi jautā. Man patīk, turklāt tie ļauj dabūt labāku šķēpa tvērienu.

Ja atgriežamies pie jaunības gadiem, kura no vieglatlētikas disciplīnām tev bija vistuvākā?

Vispār es skrēju garos gabalus. Bet mana pirmā medaļa – ar mazu lācīti – ir izcīnīta septiņu gadu vecumā Valmierā, Daliņa stadionā, soļošanā. Man medaļu, it sevišķi no agrīnajiem skolas gadiem, kad startēju visur, kur vien varēju piedalīties, ir ļoti daudz!

Mēs no tām varētu izliet lielgabalu?

Domāju, ka jā. Puse man stāv pie mammas Smiltenē, puse – pie māsas un kaut kas vēl mājās

Padomju laikā Smiltene bija zināma kā pilsēta, kurā praktiski nav dzirdama krievu valoda. Tu runā krieviski?

Ļoti, ļoti vāji. Atbraucot uz Rīgu, nācās šo to iemācīties, turklāt mana sporta aģenta klienti ir ukraiņi, baltkrievi un, protams, krievi. Viņi ļoti smejas, labestīgi, protams, par manu izrunu un valodas prasmi.

Kas ir tavs sapņu ēdiens, pēc garām nometnēm vai sacīkstēm atgriežoties Smiltenē?

Var minēt kaut ko tādu, kas bija sen, sen? Mammas svaigi ceptā maize ar nupat slauktu siltu pienu!

Jums bija maizes krāsns?

Jā, mamma tajā cepa rupjmaizi, baltmaizi un karašas. Ar karašām bija tā – kamēr to nolika dzesēties uz sildāmās krāsns ķieģeļiem, es atplēsu klaipiņu un izēdu visu silto mīkstumu, bet garozas aiztaisīju ciet. Tad es slēpos, lai mamma nebaras, un līdz vakaram dzīvojos pa āru. Baroju govis, vācu ābolus, lasīju ķiršus – lai tikai pēc iespējas vēlāk atgrieztos mājās. Mani mīļākie ēdieni joprojām ir silts piens, gurķis ar medu un, protams, pašcepta maize.

Skriet ar suņiem

Parunāsim par mūsu fotosesiju. Kā bija iejusties amazones ādā?

Interesanti, taču odi gan mūs fotografēšanās laikā pamatīgi sakoda. Bet tas bija to vērts! Ideja fotografēties brīvā dabā šādā cīnītājas tērpā bija mana, un prieks, ka viss izdevās. Pat labāk, nekā bija gaidīts.

Tērpu tu taču pati sev veidoji, vai ne?

Sākumā biju domājusi, ka izdosies kaut kur izīrēt, tomēr tādu iespēju nebija, tāpēc sapratu, ka nāksies pašai šūt. Veltīju tam pusdienu, kaut gan būtu vajadzējis vairāk – tad varētu apšūt visas maliņas.

Esi liela rokdarbniece?

Jā, mans hobijs ir adīšana. Adu cimdus un bērnu kokoniņus – tos, kuros liek zīdainīšus. Savus adījumus parasti dāvinu ģimenes locekļiem. Patīk arī šūt, ir sava šujmašīna, un brīvos brīžos varu kaut ko uzšūt.

Kur ņēmi fotosesijā redzamos suņus? Tie taču nav tavējie?

Nē, nav gan. Vārdadienā man uzdāvināja pastaigu ar haskijiem – tie ir mani mīļākie sunīši. Draugi bija atraduši organizāciju Dod ķepu, kas adoptē patversmē nonākušus haskijus. Mazi haskiji ir ļoti skaisti un mīlīgi, taču pieaugot viņiem raksturs ir pasmags, viņi jāved arī izskrieties, un ne visi saimnieki ar to tiek galā, tāpēc iznākumā reizēm sunīši nonāk patversmē. Man ļoti patika ar tiem izskrieties pa mežu, izveidojās arī labas attiecības ar suņu īpašniekiem, un varēju sarunāt, ka sunīši varēs piedalīties fotosesijā. Suņi man ļoti patīk, taču sava pašreizējā dzīvesveida dēļ es diemžēl nevaru atļauties sev nekādu dzīvnieciņu.

Un kur ņēmi šķēpu?

Zigismunds uztaisīja! Uzmetināja smaili, ko piestiprināja pie bambusa kāta. Viņš šim pasākumam piegāja ļoti nopietni. Man viss šis fotosesijas pasākums ļoti patika, turklāt šis cīnītājas tēls ļoti atbilst man. Ir nācies iet cauri daudzām grūtībām un cīnīties pašai ar sevi un traumām, tāpēc liekas, ka te ir apvienots viss, kas man ir svarīgs, – šķēps, cīnītājas raksturs un suņi, kas man ļoti patīk.