Motosporta neredzamā puse: kā itālis no Jelgavas pārstāvēja Latviju pašā trakākajā rallijā
Latvijas motosportu pietuvinājis tā zvaigžņu stundai Dakaras rallijreidā, Jelgavā dzīvojošais itālis Stefano Kjusi atkal kaļ nopietnus nākotnes plānus un ne tikai sev vienam. Sarunā ar "Deviņvīriem" viņš stāsta, kāpēc Africa Race ir pārāka par Dakaras rallijreidu un kā sagatavoties visaugstākā līmeņa sacensībām.
Bams – un Game Over!
Africa Eco Race laikā tev bija laba publicitāte, tālab nejautāšu, kāpēc pārcēlies uz Latviju vai kā tev patīk šejienes klimats...
Kad nolēmu pārcelties uz Latviju, nebiju drošs par vietējiem laikapstākļiem, jo ziemās bija mīnusi. Taču pavasarī un vasarā šī zeme ir ļoti jauka! Turklāt ir trešais gads pēc kārtas, kad īstas ziemas nemaz nav. Tagad ir tikpat silts kā Milānā, varbūt pat vēl siltāk. Tā ka laikapstākļi ir okei.
Šogad Africa Eco Race sacensības tev beidzās priekšlaikus, jo kriti.
Parasti saproti, ka tūlīt būs kritiens, un mēģini reaģēt un sagatavoties. Šoreiz bija tā, it kā man trāpītu raķete. Es braucu, biju koncentrējies, ar pilnu kontroli, viss bija kārtībā. Tiesa, man bija problēmas ar stūres amortizatoru, un milisekundi vēlāk es ietriecos ar seju zemē, motociklam kūleņojot man pakaļ. Man nekad nav bijusi tāda avārija, nekad! Tev vienmēr ir pussekunde, sekunde, varbūt pat divas, kurās saproti, kas tūlīt notiks, bet šoreiz braucu, un pēkšņi – bams, game over!
Vēlāk skatoties foto un analizējot situāciju, izskatījās, ka mazliet pretstūrēju smiltīs vidēji ātrā trases posmā, un, visticamāk, aizmugurējais ritenis trāpīja smiltīs paslēptam akmenim, kas izraisīja kustību, kas mani nometa no moča. Ļoti dīvaini – kā no kājapakšas izrautu pamatu. Roka dzīst labi.
Kā būtu, ja mēs ņemtu tavu pieredzi un zināšanas (Stefano ir diplomēts inženieris un biznesa vadītājs) un izkaltu plānu dalībai lielā rallijā?
Tu pieskaries ļoti interesantai tēmai. Vienalga, vai Dakara vai Africa Eco Race, tās ļoti atšķiras no visām citām motosacīkstēm – tās ir divkārt ilgākas un trīskārt garākas distances ziņā, pat pārbraucieni ir daudz smagāki.
Tāpēc sagatavošanās ir panākumu atslēga, un ar panākumiem es nedomāju kāpšanu uz goda pjedestāla, bet ierašanos finišā. Tas ir galvenais mērķis, un rezultāts ir pūļu blakusprodukts.
Jāsagatavo motocikls, sava fiziskā forma un visa materiālā puse. Tu dodies uz Āfriku, uz nekurienes pašu centru, un jebkura problēma, kas var rasties, tev jārisina ar resursiem, kas ir tavā rīcībā. Ja kaut kā trūkst, tev kaut kas jāizgudro. Izgudrošana ir daļa no spēles, bet tas nav nekas jautrs – tu riskē ar daudzus tūkstošus vērtiem ieguldījumiem tikai tāpēc, ka neesi paņēmis līdzi pāris rezerves skrūvju vai stūri.
Cik tas viss maksā
Zinu, ka Latvijā ir viens otrs sportists, kurš gribētu startēt lielā rallijreidā, bet tas ir sarežģīts projekts...
Pirmām kārtām tik tiešām ir svarīgi saprast, ka rallijreids ļoti atšķiras no visām citām sacensībām. Parasti tu dodies uz trasi, kas nav pārāk tālu no mājām vai tālu no civilizācijas, un sacensības ilgst pāris stundu vai dienu. Tāpēc, ja tev gadās tehniskas vai fiziskas problēmas, vienmēr būs nākamās sacensības – pēc nedēļas vai mēneša, savukārt rallijreids – kā Dakara – notiek vienu reizi gadā.
Tas prasa pilnīgu nodošanos. Man ir grāds gan inženierijā, gan biznesa vadībā, un plānošana ir daļa no manas dzīves, tas palīdz. Taču esmu saticis cilvēkus, kuri ikdienā dara pavisam citu darbu, un viņiem sacensībās arī ir gājis labi, tāpēc teikšu, ka noteicošais ir domāšanas veids un attieksme.
Sagatavošanās prasa sešus mēnešus, tev ir nepieciešas braukšanas prasmes vismaz spēcīga amatiera līmenī, fiziskā forma jāstiprina trīs reizes nedēļā, un tam visam pa vidu jāatrod laiks ģimenei un jāatpūšas no pamatdarba.
Ja skatās uz finansiālo aspektu, sacensības var būtiski atšķirties – atkarībā no motocikla, servisa veida un komandas, bet, pat ja grasies braukt Malle Moto ieskaitē, kur sportistam nav nekāda atbalsta personāla, ir fiksētie izdevumi, no kuriem nav iespējams izvairīties. Piemēram, dalības maksa ir 11–13 tūkstoši eiro, obligātā navigācijas īre 1500 eiro, un tev ir vajadzīgs minimālais rezerves daļu komplekts, kas būtu 1500–2000 eiro. Pieskaitot dilstošās daļas – ķēdes, zobratus, eļļu –, viegli saskrien vēl 2000–3000 eiro. Tātad tagad mums budžets ir 17 000 eiro.
Pieliekam aviobiļetes, naktsmājas, degvielu starp ātrumposmiem, un starpbilance iznāk 18 500 eiro. Komandai, kas var sekot sacensībās, atkarībā no servisa līmeņa nepieciešami 8000–12 000 eiro. Ņemsim 10 000, un nu mums iznāk 28 000 eiro.
Bet atcerēsimies, ka mums vēl nav motocikla! To var īrēt par 10 000 eiro vai arī ņemt standarta enduro motociklu un, izmantojot specializētas daļas, pārveidot par rallija. Cita alternatīva ir KTM vai Husqvarna rūpnīcas komandas motocikla replika par 35 000 eiro. Šā vai tā, es neredzu, kā par motociklu un daļām iespējams izdot mazāk nekā 20 000 eiro. Šādā veidā mēs nonākam pie 48 000 eiro.
Protams, ir cilvēki, kas tērē savu naudu, un es vienmēr saku, ka tās ir spēles bagātajiem, taču es pats nekad neesmu izdevis šādu summu, pat neesmu tuvojies tādam budžetam. Ir nepieciešami atbalstītāji, un, meklējot sponsorus, esmu atradis ļoti jaukus cilvēkus, kas ir ticējuši manām spējām radīt zināmu atpazīstamību un kuriem ir simpatizējusi mana aizrautība. Viņi ir man palīdzējuši ar rezerves daļām vai specifiskām motocikla daļām. Piemēram, es palīdzēju izstrādāt Twalcom rallija aprīkojumu un sacensībās piedalījos ar prototipu, pēcāk dodot atgriezenisko saiti, kas ļāva nonākt pie produktu gala versijas.
Vai, piemēram, mani no paša sākuma atbalsta Alpinestars, un, ja godīgi, es nezinu, kāpēc. Es mēģināju, un tas nostrādāja. Motociklista ekipējums ir būtiska izdevumu sadaļa. Esmu saņēmis zābakus, ķiveres, krūšu sargus, sporta veļu un tā tālāk, kas ļāva ietaupīt ap 3000 eiro. Man ir bijis Husqvarna atbalsts: motociklu un rezerves daļas varēju iegādāties par īpašu cenu, un man jāsaka paldies Latvijas kompānijai Motosports, kuri ir bijuši ļoti atbalstoši.
Runājot par sponsoriem, mēs Latvijā mēdzam sūkstīties par mazu tirgu ar nelielām iespējām.
Ha, tu domā, es nāku no Itālijas, tāpēc man ir vieglāk, jo tas ir daudz lielāks tirgus, lielāks reklāmas un mārketinga budžets! Bet man nekad nav bijis atbalsta no lielas itāļu kompānijas, neskaitot Alpinestars un... Castrol, bet tas ir atsevišķs gadījums.
Tirgus ir lielāks, bet lielāka ir arī konkurence. Ir profesionāli sportisti, kas meklē lielu budžetu, un tad ir ļoti daudz entuziastu, kas arī cer atrast atbalstu. Tāpēc es teikšu, ka valsts lielumam nav nozīmes! Tas ir jautājums, kādā mērā esi gatavs sevi ieguldīt.
Un, ja tu ieslēdz televizoru, tu redzi LMT, Circle-K, Air Baltic, Viena Insurance Company reklāmu, un viņi tērē miljonus. Uzskatu, ka tas ir pamanāmības un, ja vēl specifiskāk, kontakta cenas jautājums. Galu galā, ja mēģinu iekļūt lielas kompānijas mārketinga viceprezidenta galvā, beigās tas vienmēr ir auditorijas kontakta cenas jautājums, neatkarīgi no produkta veida.
Patiesībā mēs jau tagad strādājam pie jauna mediju projekta, kurā piedāvāsim ļoti interesantu kontakta cenu un kur varēs izpausties nacionālais lepnums, jo mums būs savi braucēji, kas cīnīsies par to lai Dakarā (Senegālā) kāptu uz goda pjedestāla. Ja ne kopvērtējumā, tad kādā apakšklasē, kā Malle Moto vai 450+ ieskaitē, kur uzvarēju 2016. gadā. Šā gada Africa Eco Race jutu diezgan lielu interesi par manu piedzīvojumu, un, gatavojoties nākamajām sacensībām, mēs uztaisīsim īstu Big Bang!
Vai vari pastāstīt sīkāk? Ja vien tas nav ellīgākais noslēpums...
Nē, nē, tas nav noslēpums! Mēs strādājam pie mediju projekta; nemeklējam sponsoru dalībai sacensībās, bet taisām tieši mediju projektu.
Ideja ir izveidot divas nedēļas ilgu TV šovu šeit Latvijā. Uz to aicinātu īpašus viesus, kas komentētu divu, trīs Latvijas sportistu gaitas sacensībās, kur viņiem savukārt sekotu specializēts žurnālists, kas producētu visu veidu saturu. Tam klāt – sociālie tīkli, drukātā prese. Tiem, kas izvēlētos būt daļa no projekta, būtu būtiski ieguvumi.
Es šo projektu redzu arī kā lepnuma avotu. Kad Latvijas sportisti – Štrombergs, Briedis un daudzi citi, piemēram, bobslejā un skeletonā – cīnās par svarīgiem rezultātiem, vibrē visa valsts. Tu to jūti. Es pats šogad Africa Eco Race startēju ar Latvijas karogu. To darīju no visas sirds, jo jūtos pieņemts šajā zemē. Man tas maksāja lielu runāšanu aiz muguras – itāļiem tas nepatika, bet es gribētu šo piedzīvot vēlreiz. Tu apzinies, ka tas ir smagākais rallijs pasaulē un tam ir globāla publicitāte. Kad startējām no Monako, man roku paspieda princis Albērs, un sacensības TV rāda no Āfrikas līdz Aļaskai un no Ķīnas līdz Ziemeļeiropai. Mans mērķis ir parādīt karogu, parādīt mūsu sportu un sajust šīs vibrācijas.
Treniņu plāns
Atgriezīsimies pie sagatavošanās sacensībām. Vai varam sešus mēnešus sadalīt specifiskos posmos?
Seši mēneši ir absolūts minimums treniņu programmas īstenošanai. Fizisko aktivitāšu ziņā tu liec kopā trīs elementus – pirmām kārtām trenē specifiskus muskuļus trenažieru zālē, bet tas ir sākumā, un tu noteikti negribi pārāk lielu ārējo muskuļu apjomu, jo tie palielina svaru un patērē enerģiju.
Kad izdarīts spēka darbs, jātrenē izturība, lai var ilgstoši izturēt slodzi un sirds strādātu, nepārkāpjot anaerobo slieksni. To var panākt, regulāri skrienot no 45 minūtēm līdz divām stundām. Tad – funkcionālie vingrojumi, lai ķermeni pieradinātu pie specifiskām kustībām, kādas būs uz motocikla. Tā ir grūtākā daļa, un paralēli jāturpina izturības treniņi.
Taču, ja tu pajautāsi labākajiem braucējiem, vai viņi ir gatavi, atbilde būs – nē. Jo kā gan tu vari sagatavoties sacensībām, kur katru dienu jābrauc 6–12 stundas divas nedēļas no vietas? Nekā! Tāpēc galvenais šajā periodā ir trenēt savu prātu. Prātam ir jābūt gatavam fiziskām un psiholoģiskām ciešanām – miega trūkumam, slāpēm, izsalkumam, zemai un ļoti augstai temperatūrai, tehniskām problēmām; tev ir jābūt gatavam pieņemt nenoteiktību.
Savukārt braukšanas treniņi nav tik svarīgi. Protams, nekas nevar aizstāt braukšanu ar motociklu, bet tas ir bīstami, un sacensības notiek reizi gadā. Ja tu piedzīvo muļķīgu kritienu un sastiep potīti vai salauz pirktu, četras nedēļas ir pagalam. Nokrītot trīs nedēļas pirms starta, es iznīcinātu pilnīgi visu – savu darbu, partneru un sponsoru atbalstu, visu.
Kas pa šo laiku jāpaveic organizatoriski?
Jānosūta ļoti daudz dokumentu organizatoriem – vīzām, apdrošināšanai, motocikla reģistrēšanai, jo viņiem jānodrošina vienkārša un ātra pārvietošanās piecās valstīs. Mēs sākam Monako un dodamies uz Itāliju, lai tad pārceltos un Maroku, no kuras nokļūstam Mauritānijā un tad Senegālā.
Lielas pūles prasa līdzņemamo mantu sagatavošana. Pat ja tev ir atbalsta komanda, bagāžas apjoms nav neierobežots. Ja tu brauc Malle Moto ieskaitē, tev ir tikai divas metāla kastes (organizatori tās pārved uz nākamo nometni), kurā jāsatilpina pilnīgi viss, turklāt jāiekārto tā, lai nepieciešamo var atrast dažu sekunžu laikā. Kad mani draugi tās ieraudzīja, viņi par mani smējās un es pats biju šokā. Krietnu laiku prasa darbs ar sponsoriem: tev ir viena tikšanās, tad otra un trešā – skaidrojot, tirgojoties, pārliecinot.
Mēdz būt arī tā, ka, ierodoties sacensībās, tavs motocikls vēl nav gatavs – nav uzlīmju, nestrādā kāds fiksators. Slēgtajā parkā ierados trīs minūtes pirms slēgšanas un pie moča nostrādāju 36 stundas. Manu sacīkšu apģērbu manai komandai iedeva, kad tā jau bija ceļā uz autostrādes. Tik daudz kas var noiet šķērsām, un tieši tāpēc rūpīga sagatavošanās ir ļoti svarīga.
Tu stāsti, cik grūti tas viss, bet kāpēc tad vēl arvien turpini?
Ha! Jo tas ir izaicinājums, tas ir piedzīvojums! Spēles būtība ir iet cauri visām šīm grūtībām, un, ja tu to izdari, tad zini, kas esi paveicis ko īpašu. Otrs, kas man patīk rallijos, ir gars un biedriskums. Ikviens zina, cik grūti un bīstami tas ir, tāpēc ir daudz savstarpējas palīdzības, saprotot, ka ir kāds augstāks mērķis nekā tuvākā konkurenta apsteigšana.
Sāpēs, es domāju, ir arī sava daļa mazohisma. Bet ir tāds teiciens – no pain, no glory! Sāpes ir cena, kas tev jāmaksā par to, ka vari izdarīt ko īpašu. Tu, protams, vari palikt mājās pie televizora, bet vari izvēlēties šķērsot tuksnesi, un šo piedzīvojumu tu atcerēsies līdz mūža galam. Un vēl es uzskatu, ka tā ir daļa no cilvēka būtības – būt labākam, paveikt vairāk, nekā šķiet iespējams.
Kā negulēt divas naktis
Vai tāpat domā arī tad, kad kļūsti par “zombiju”?
Lielu lomu spēlē adrenalīns, kas ir gan labi, gan slikti. Slikti ir tas, ka neviens nespēj gulēt divas pirmās naktis, un, pat jau tu aizmiedz, tādam miegam nav vērtības. Africa Eco Race esmu bijis divas reizes un pirmajā naktī gulēju nulle sekundes. Tu nemitīgi kusties un grozies – adrenalīna un aukstuma dēļ. Nakti pavadu teltī, ārā ir mīnusi, un joprojām neesmu atradis risinājumu, kā nemirt – guļu pilnā ekipējumā, ar diviem guļammaisiem un jebko citu, ko varu sev uzmest virsū.
Visi lieto tabletes, lai spētu kaut cik pagulēt, taču neaizmirsti, ka bivaks ir pilns ar tehniku, ko remontē, un rūc elektrības ģeneratori. Troksnis ir briesmīgs, bet tāds ir rallijs.
Un kā tu sevi piestartē no rīta?
Ja man tāda nakts ir mājās, nākamajā dienā esmu mironis. Bet pēc tādas nakts tur tā gandrīz nav problēma; tas ir adrenalīna pozitīvais efekts. Divas tādas naktis, bet jutos apbrīnojami labi. Neticami!
Pasaulē pašlaik ir diezgan daudz šāda tipa sacensību. Ja tu tagad lemtu par dalību pirmo reizi, ko tu izvēlētos?
Man par to nav nekādu šaubu – Africa Race, kas seko oriģinālajam Dakaras maršrutam! Citas sacensības arī ir grūtas, bet tām trūkst vēstures. Tās notiek brīnišķīgās zemēs, bet tām piemīt citāds gars. Tas būtu, kā musulmanim teikt – nedodies uz Meku, dodies uz Dubaiju! Ir tikai viena Dakara, un tā atrodas Senegālā. Lai tur nokļūtu, ir jābrauc cauri Sahāras tuksnesim; tā ir īstā Āfrika!
Šogad Dakaras rīkotāji daudz ko bija uzlabojuši, tas man jāatzīst, un skati no Arābijas pussalas ir iespaidīgi. Bet stils, kādā rīko... tam nav nekāda sakara ar Dakaras stilu. Visas šīs rūpnīcu komandas, sportisti, kas guļ motormājās, savi pavāri, visur TV kameras un helikopteri.
Es atceros manu pirmo startu Africa Race. Pirmajās desmit dienās vienīgā dzīvā radība, ko redzēju, bija kamieļi. Visu šo laiku es biju viens pats, un tas rada milzīgu iekšējo spiedienu. Pēc dienas, divām, trim tu sāc sev uzdot jautājumus, tu sāc sevi apšaubīt. Okei, tev ir elektronika un sakari sliktākajam gadījumam, bet es esmu šeit viens, un tas ir biedējoši.
Un tomēr, kad motocikls ir pusmetru iegrimis smilšu putekļos, kad tu esi pārguris, kad uz beigām iet ūdens un degviela, tu vienalga turpini braukt, cik ātri vien iespējams, apzinoties, ka šeit braukuši vīri, kas reiz taisīja vēsturi. Bet tāpat mēs stundām ilgi varētu diskutēt par Lemānu un Indianapolisu. Abas sacīkstes ir lieliskas, un tev ir jābrauc uz tām, kuru stils tev patīk labāk.
Draugos ar Jāni Vinteru
Kā iepazinies ar Jāni Vinteru?
Latvijā dzīvoju kopš 2008. gada, bet šurp sāku braukt vēl divus agrāk, lai apciemotu sievas vecākus. Sievas brālis dzīvo blakus mājā, un viņam bija enduro motocikli. Viņš mani ielūdza pabraukt kopā. Es redzēju brīnišķīgos mežus un jaukos cilvēkus, un tad vienās sacensībās pamanīju Jāni Vinteru, kurš bija īsta Dakaras zvaigzne. Toreiz nodomāju, ka, sākot dzīvi šeit, es varētu sekot savai kaislībai un sapnim kopš 14 gadu vecuma, kad 1979. gadā notika pirmās Parīze–Dakara sacensības.
Nopirku moci, un divus pirmos gadus mans mērķis bija nefinišēt pēdējam. Man tas neizdevās pusē sacensību, bet es nekad nepadevos, un tad vienu dienu izdzirdēju – čau! Domāju, tas ir respekts – Jānis redzēja, ka šis čalis nekad nepadodas; kaut stumjot moci, kaut uz ceļiem, bet paveic savu.
Gribēju debitēt rallijā, bet nezināju, kā sagatavot motociklu. Toreiz viņam teicu – zinu, kas esi, zinu, ka tev ir mehāniķis. Vai palīdzēsi sagatavot moci Tuaregu rallijam? Tās bija lieliskas sacensības, es izcīnīju otro vietu savā klasē, un tā mēs sākām draudzēties un kopā trenēties. Kad mani uzaicināja Aprilia Racing sastāvā, es uz Aprilia Racing aizvedu arī Jāni. Mēs pat parakstījām līgumu, lai piecu sportistu sastāvā, Jāņa brāli Eināru ieskaitot, dotos uz 2012. gada Dakaru. Diemžēl vienu mēnesi pirms sacensībām mēs pazaudējām sponsoru. Drūma epizode. Jānis nolēma rallija karjerai likt punktu, bet es turpināju, un galu galā viņš mani uzaicināja pievienoties savai komandai.
Kā nākas, ka Africa Eco Race esi vienīgais no Latvijas?
Ir liela interese. Spēkus noteikti gribētu izmēģināt Lauris Ērmanis un Ivo Šteinbergs. Rallijs ir motosporta piramīdas virsotne, un es saprotu, ka cilvēkiem nav viegli tajā visā ielēkt. Bet es esmu pārliecināts, ka tuvākajos gados, sekojot manās pēdās, Latviju pārstāvēs vairāk nekā viens sportists, un ceru, ka tas notiks jau 2021. gadā.