Kabiles muižā Latvijas labākās tāllēcējas darina savu vīnu
Kabiles muiža Kuldīgas novadā ir ieguvusi otru elpu – to savā īpašumā iegādājusies Rīgas arhitekte un doktore Agate Eniņa ar ģimeni. Lai muiža pastāvētu, vajadzīga ražošana, un trīs draudzenes – Agate, Latvijas labākā tāllēcēja un jaunu audzēkņu trenere Lauma Grīva un viņas māsa, vēl viena no Latvijas vadošajām tāllēcējēm Māra Grīva – un viņu ģimenes izveidojušas vīna darītavu.
“Muiža ir manas ģimenes īpašums. Mums pirkšanas brīdī nebija pilnīgi nekādu mērķu. Vienkārši mana mamma ieraudzīja sludinājumu internetā un atsūtīja man bildes ar jautājumu – kā tev liekas, vai skaista ēka? Es atbildēju – ļoti skaista,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" atceras Agate.
Spontāns pirkums
Arī atbraucot apskatīt klātienē, muiža patika, un sekoja spontāns lēmums – jāpērk. Izsole bija jau pēc nedēļas, muiža maksāja 34 000 eiro – iesākumā. “Ja salīdzinām, ka mašīnas bieži vien ir tādā cenā, tad tas nešķiet daudz, senam īpašumam tā nav liela summa. Bet, ja domājam, cik līdzekļu vēlāk jāiegulda ēkas atjaunošanai, tas ir daudz,” teic Agate.
Tas notika ap 2016. un 2017. gada miju, vasarā sākās remontdarbi. Muiža iegādāta diezgan labā stāvoklī, kārtībā bija visi pamati, jumts, konstrukcija.
“Protams, apdare ir jārestaurē, jāievelk visas komunikācijas, kas ir ļoti dārgi. Būvprojekts ir izstrādāts viesnīcai ar vīna darītavu. Ēka ir par lielu vienkāršai dzīvojamajai mājai, kaut vēsturiski tā kādreiz šādā veidā izmantota. Mūsdienās mainījies skatījums – cik vienai ģimenei vajag telpu? To muižā ir daudz, un es to labprāt atvērtu sabiedrībai. Vīna darītava mūsu ģimenēm ir dārgs hobijs – es, piemēram, visu, ko nopelnu arhitektūrā, ieguldu vīna darītavas attīstībā,” klāsta saimniece.
No fon Bēriem līdz fon Līveniem
Kabiles muižai ir sena vēsture, kas iesniedzas Kurzemes hercogistes laikos. Pirmā nopietnā ģimene, ar kuru saistās muižas vārds, ir fon Bēru dzimta. Viņi bija ļoti bagāti Kurzemes baroni, 17. gadsimtā galvenā fon Bēru rezidence bija Ēdoles pils, bet viņiem piederēja diezgan daudz Kurzemes muižu, tostarp Kabile.
Nozīmīgākā personība muižas vēsturē bijusi Juliana Eleonora fon Bilova, kas apprecējās ar baronu Ēvaldu fon Bēru. Tieši viņa ieguldīja naudu tagadējo Kabiles muižas ēku uzcelšanā.
“Stāsts par šo sievieti nav priecīgs, jo vīrs un dēls nomira jauni – viņa palika viena un vienojās ar fon Bēru dzimtu, ka šo īpašumu nodos mantojumā viņiem, jo pašai vairs pēcnācēju nebija. Fon Bēru atzars gan nebija kupls ar atvasēm, un viņi vairākus bērnus adoptēja. Bet lēnām muiža nonāca citu īpašnieku īpašumā,” noskaidrojusi Agate.
1854. gadā muižu nopirka Oto fon Līvens, pēc kura nāves to pārņēma viņa atraitne Valērija Līvena, dzimusi baronese fon der Reke (1863–1938). Viņa arī bija pēdējā dižciltīgā īpašniece, kura muižu zaudēja agrārās reformas gaitā 1920. gadā, kad muižniekiem atsavināja zemi.
No visa lielā kompleksa fon Līveniem palikusi kungu ēka, bet bez ražošanas to uzturēt nevarēja, un šis dzimtas atzars pārcēlies uz Vāciju, kur joprojām dzīvojot viņu pēcnācēji.
“Viens brālis no fon Līveniem dzīvoja Kabiles un otrs Blīdenes muižā. Mūsdienās blīdenieši sazinājušies ar dzimtas pēctečiem un dabūjuši vēsturiskas fotogrāfijas, kur redzami dzimtas ļoti tuvi radinieki. Mums ir Kabiles muižas interjera fotouzņēmumi no 30. gadiem, kad īpašnieki jau bija to pametuši,” Agate cer iegūt arī jaunas fotoliecības.
Saglabājies unikāls interjers
Padomju laikos muiža kļuva par ciema un kolhoza centru, tajā darbojās arī pasts (no tā saglabājies masīvs metāla seifs), otrajā stāvā bija izbūvēti dzīvokļi. Pēc neatkarības atgūšanas muižu pārņēma pašvaldība, bet pēc 2003. gada tā ilgu laiku stāvēja tukša, līdz sagaidīja jaunus saimniekus.
Lai dabūtu naudu, Agate raksta arī projektus, jau tapuši apmēram septiņi, pārsvarā ļoti nelieliem līdzfinansējumiem, bet prieks ir par katru palīdzību.
Kuldīgas novada pašvaldība atbalstījusi fasāžu atjaunošanu, virtuves un kungu māju logu restaurācijai Agate uzrakstījusi projektu Valsts Kultūrkapitāla fondam, kas līdzfinansē 20% no nepieciešamā. Pagraba, kur iekārtota vīna darītava, remontam palīdzēja Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējums – piešķīra 35 000 eiro.
“Mēs ļoti gribam dalīties ar vēsturisko, kas ir saglabājies,” uzsver Agate, un šajā ziņā Kabiles muiža ir unikāla, kamēr citām daudz vairāk gājis pāri laika zobs, Piektais gads, kari un padomju varas uzlabojumi.
“Mums ir saglabājušās grīdas no 19. gadsimta, oriģinālās apdares no baroka laika, 18. gadsimta vidus. Tie ir ļoti seni un unikāli interjeri. Pārsvarā visi logi ir oriģināli, no 19. gadsimta. Visas iekšdurvis ir saglabājušās, no kurām vienas ir tādas, kas Latvijā ir tikai divās vietās – baroka durvis. Vienas ir atvēlētas Alsungas pilij ekspozīcijai, otras atrodas pie mums,” lepojas pilskundze.
Atpakaļ pie vīna pagraba
Vai muižā būs viesnīca, Agate vēl nezina, jo laukos tās uzturēšana ir gandrīz dārga hobija līmenī. Toties ir prieks par pasākumu rīkošanu senajā muižas ēkā, bijušas gan vecmeitu ballītes, gan dzimšanas dienas, un arī vīna darītava ir publiski pieejama muižas viesiem.
“Lai muiža funkcionētu, jābūt ražošanai, kas ir rentabla, un tad mums dzima doma par vīna pagrabu. Atklājām, ka arī vecajiem baroniem apakšstāvā bijis pagrabs – pa trepēm barons gājis lejā un izvēlējies tīkamo vīnu vakariņām. Blakus Ķēķa mājā bijis spirta brūzis,” stāsta Agate.
Tā nu vismaz kaut atgriezies savās vietās – pirms vairāk nekā gada baronu laika vīna pagrabā iekārtota vīna darītava. Pērn jūnijā pabeigtais remonts ilga divus gadus, tas bijis ļoti grūts darbs, jo pagrabi sākotnēji bijuši pilnībā aizrakti. Kad tos atkal atsedza, skatam pavērās pārsteidzoši plašas pazemes telpas ar velvētiem griestiem.
Vispirms uz kursiem
Firma nodibināta agrāk, 2016. gadā, bet vispirms dāmas ķērās pie mācībām un receptūras izstrādes. “Mēs daudz laika pavadījām dažādos semināros un kursos,” kolēģes un draudzenes stāstu turpina Lauma Grīva. Viņai ir grāds sporta zinātnēs, māsai Mārai ASV iegūta izglītība biznesa vadībā, Agate ir arhitekte – līdz tam ar vīnu saskare bijusi, tikai to iebaudot.
Lai izglītotos, bijušas uz kursiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē, pēc pieredzes pie vīndariem gan Latvijā, gan Eiropā, viesojušās Anglijā, kur ir vieni no labākajiem sidra darīšanas kursiem pasaulē. Ilgs laiks arī pagājis, lai saprastu likumdošanu.
“Ļoti palīdz Kuldīgas Biznesa inkubators, tas ir liels motivators – mēs iegūstam dažādus seminārus, ir daudzveidīga grantu sistēma un pakalpojumi, kas mums ir ļoti svarīgi. Jauniem uzņēmumiem tas ir svētīgi,” priecājas Lauma. “Mēs visu darām pašas – ne tikai ražošana ir uz mūsu pleciem, veicam arī mārketinga darbu, pildām atskaites, arī vīna izvadāšana ir mūsu ziņā,” saka Lauma.
Katrs vīns ar savu raksturu
Ogas un augļus Kabiles muiža ņem no Kurzemes dārziem. “Tie ir mūsu patapinājumā – uz īslaicīgu periodu esam tos nolīguši,” skaidro Lauma.
Pats pirmais bijis ābolu sidrs, raudzēts no simtprocentīgas ābolu sulas. Gribējies no tīra ābola radīt perfektu ābolu dzērienu, kuru gan saucot par ābolu dzirkstošo vīnu, bet tautā – par sidru.
“Tad mums ir izturēts vīns vaniļas pākstīs – daudz maigāks, jo vaniļas pākstis atver ābolu aromātu. Es teiktu, ka šis vīns ir sievišķīgāks. Un ir rabarberu dzirkstošais vīns. Tie mums bija pirmie trīs dzērieni, bet 2017. gada ziemā pievienojās Z, kas kļuva ļoti populārs. Tas ir ziemas dzirkstošais vīns, tam arī ir ābolu bāze, bet uz ziemīgām notīm – tas mums ir vispopulārākais vīns, īpaši ziemas mēnešos. To pat ārzemnieki, kuri atbraukuši ciemos, ļoti labi novērtē,” uzskaita Lauma.
Ļoti mazā tirāžā ir bumbieru sidrs un karstvīns uz upeņu un aroniju bāzes, bet lielos apjomos ir karstsidrs no simtprocentīgas ābolu sulas ar aronijām, dzēriens, ar kuru sasildīties vēsā vakarā.
“Degustācijās cilvēki tiešām ir pārsteigti un brīnās, ka katrs vīns ir ar savu raksturu. Tā kā mēs, visas meitenes, esam dažādas, mums arī katrs dzēriens ir ar savu raksturu. Receptūru izstrādāšana ir sarežģīts process – sākumā, pirmajā gadā, mums bija apmēram 300 litru, un no tā radījām receptūru nākamajiem dzērieniem. Mēs aptuveni zinām, ko gribam – no kādiem augļiem, kādu garšu, un tāpēc top vairāki paraugi, kurus testējam un kaut ko nomainām, lai iegūtu mūsu ideālo garšu,” stāsta Lauma.
Pagaidām algā tikai atzinība
Tiesa, kaut viss brīvais laiks tiekot pavadīts vīna darītavā, pašas pa šiem gadiem neesot saņēmušas ne centa – viss ieguldīts ražošanā nākotnei.
“Mēs visas strādājam savos darbos, un šis ir tāds ļoti grūts periods. Vīna ražošana ir mūsu hobijs – tur vajag lielu motivāciju. Pērn oktobrī manā dzimšanas dienā bija pirmā reize, kad ar ģimeni izbraucām, lai pavadītu kopā dažas stundas. Citādi katru vakaru tikai deviņos esam mājās. Protams, ka nogurstam, kad jau kura brīvdiena ir bez brīvdienas,” atklāta ir Lauma.
Toties priecē klientu labās atsauksmes, jo katrs atrod savu īpašo garšu, novērtē individuālo pieeju, tas dod iedvesmu turpināt. “Cilvēki pamazām sāk pazīt mūsu zīmolu, mēs esam tikai ceļa sākumā. Restorānos jau ienāk apmeklētāji, kas prasa tieši mūsu dzērienus, tā ir laba zīme. Izplatām vīnu Kuldīgā, Ventspilī, Rīgā, lēni ieejam arī Liepājā,” priecājas vīndare.
Pērn izstādē Riga Food 2019 iegūtā pirmā vieta par dizainu arī ir pirmais lielais nopelns, ar kuru sildīt sirdis, lai varētu turpināt. Un kopā ar vīna garšu viņas atgriež muižā senatnes garšu – vēsture esot lielākā enerģija, kur uzņēmīgā trijotne smeļ spēku.
