Talsu hokeja tēvs Imants Ziediņš: "Gandrīz katrā komandā ir kāds mans audzēknis"
Nav Latvijā daudz hokeja treneru, kuri savas darba gaitas būtu sākuši jau 1975. gadā. Bet pavisam maz ir tādu, kuri paši savām rokām uzbūvējuši hokeja halli. Tāds ir viens vienīgais – 1988. gadā tapušās Talsu hokeja halles “tēvs” Imants Ziediņš.
Kopš 1975. gada caur Imanta Ziediņa rokām izgājuši kādi 500 puiši, kuri trenējās hokejā. “Pirmie, kas nāca pie manis trenēties, bija dzimuši 1960. gadā. Sākumā bija viena vecuma grupa, tad trīs, katrā pa kādiem 15 bērniem. Ja aizbraucu uz Rīgu, tad gandrīz katrā komandā ir kāds mans audzēknis. Viens mans audzēknis Aldis Āboliņš ir Latvijas izlases trenera Boba Hārtlija palīgs. Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis arī ir mans audzēknis, vecākajā grupā Zelta ripas turnīrā izcīnīja medaļu. Daudzi mani audzēkņi strādā dažādās pilsētās par treneriem – Jelgavā, Rīgā, Liepājā... Ne jau no visiem iznāk labi hokejisti, taču galvenais, ka ir izauguši labi cilvēki.” Pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka Imanta dēls Māris Ziediņš kļuva par pirmo Talsu hokeja skolas audzēkni, kurš spēlējis Latvijas izlasē
Uzcelt savu ledus halli
Latvijas hokeja vēsturē Ziediņa vārds paliks ne tikai ar daudzajiem audzēkņiem, bet arī unikālu būvi – Talsu ledus halli. Salīdzinot ar daudziem mūsdienu ledus laukumiem, tā var likties necila, taču jāatceras, ka Talsu halle tapa laikā, tad Latvijā vispār bija tikai divi mākslīgā ledus laukumi – Rīgas Sporta pils un 1960. gadā tapusī Daugavpils slidotava. Iedomāties, ka mākslīgais ledus varētu būt kādā ne pārāk lielā Latvijas pilsētā, to varēja tikai cilvēks ar ļoti bagātīgu fantāziju un milzīgu apņēmību. Tāds kā Imants Ziediņš, kurš septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Talsos strādāja par fizkultūras skolotāju un sporta metodiķi vietēja Lauktehnikā.
Viņš atceras, ka pirmais mēģinājums Kurzemes pusē radīt mākslīgā ledus laukumu bijis vēl septiņdesmito gadu sākumā, kad Brocēnos toreizējais cementa fabrikas vadītājs, kurš bijis liels hokeja cienītājs, iecerējis uzbūvēt halli. Sagādājis jau projektu, caurules un kompresorus, taču tad vadība mainījusies, un jauno priekšnieku hokejs nav interesējis. Materiāli pārdoti kaut kur Krievijā, bet projekts pazudis. Ziediņš vēlāk mēģinājis to sameklēt, taču nesekmīgi. Tikpat neveiksmīgs bijis mēģinājums pārņemt Rīgas Sporta pils iecerētā treniņlaukuma projektu, kas vienkārši tā arī netika līdz galam izstrādāts.
Toties veiksmīgs izrādījās trešais piegājiens, kas īstenots, pateicoties ģimenes sakariem. Proti, Imanta sievastēvs bijis Liepājas piena kombināta galvenais mehāniķis. Un tā sagadījies, ka Liepājas kombinātā rekonstrukcijas laikā jaunus kompresorus uzstādījuši speciālisti no Čehoslovakijas. “Ieminējos, lai sievastēvs aprunājas ar čehiem, jo pie viņiem taču ir daudz hokeja laukumu. Un tā tiešām dabūju mākslīgā ledus laukuma skices, kurās bija izmantotas plastmasas caurules. Tas bija kaut kas jauns, jo citur parasti izmantoja metāla caurules. Sāku meklēt plastmasas caurules, līdz beigās atradu Olaines uzņēmumā, kas ražoja caurules lauksaimniecības vajadzībām. Sarunājām barteru: es paņēmu viņu bērnus treniņnometnē, bet viņi man iedeva kravu cauruļu. Pašiem tad nācās domāt, kā tās salikt. Caurules jau iet ik pēc desmit centimetriem, bet galā ir metāla kolektori – nevarējām izdomāt, kā to visu samontēt. Beigās jau galā tikām. Vecāki tajos laikos bija atsaucīgi, visi kopā strādājām pa sestdienām un svētdienām.”
Ja pirmo laukumu salīdzinātu ar tagadējo Talsu hokeja halli, līdzību sevišķi daudz nebūtu. Sākumā hallei nebija jumta, bet saldēšanas kompresoru jaudas nācās dalīt ar blakus esošo pienotavu; tā ļāvusi pa vakariem izmantot savus vecos kompresorus. Laukuma izmērs bija mazāks nekā tagad – 30 x 20 metri. Tagad ir 46 x 22 metri.
“Halles ēka tapa pakāpeniski. Pirmais hokeja laukums jau vispār bija kā telts. Galos bija stabi, apkārt tīkls un armētā plēve, kādu padomju laikos izmantoja siltumnīcu būvei. Bet reiz vējš jumtu norāva. Nezināju, ko darīt, līdz kādudien sētā iebrauca jaunā volga, no kuras izkāpa kungs ar šlipsi – celtniecības ministra vietnieks. Viņu bija atsūtījis republikas galvenais hokeja treneris Andris Siliņš, jo bija radušās problēmas ar 55. vidusskolas mākslīgā ledus laukuma celtniecību. Lai saprastu, kā pareizi jāliek trubas, celtnieki bija jau domājuši par komandējumu uz Somiju, bet Siliņš teicis – var taču aizbraukt uz Talsiem pie Ziediņa. Taču par to jums būs jāuztaisa Ziediņam jumta konstrukcijas! Kas tad man – iedevu visus rasējumus un varēju gaidīt jaunu jumtu! Vispirms gan vēl vajadzēja savākt metālu. Vajadzēja braukāt apkārt pa kolhoziem un meklēt. Taču pusotra mēneša laikā man visas konstrukcijas sametināja. Sākumā tas viss bija tāds kā eksperiments – vai vispār darbojas. Kad kļuva skaidrs, ka darbojas, tad Lauktehnika, kur strādāju par sporta metodiķi, nāca man talkā un uzcēla kompresoru māju. Būtībā jau to darīja nelegāli, jo pēc papīriem tā laikam skaitījās noliktava, nevis kompresoru māja. Sākumā tie bija amonjaka kompresori, ko vajadzēja turēt ārā; tagadējie freona kompresori var atrasties telpas iekšpusē.”
Jaunie laiki
Tādā skatā Talsu halle darbojās līdz 2001. gadam, kad cauruļu stiprinājumu metāla detaļas savu laiku bija nokalpojušas. “Domāju, ka visam būs beigas, taču izglāba veiksmīgs gadījums. Nu, mums tas bija veiksmīgs, bet citiem neveiksmīgs – pie Daugavas stadiona bija ledus laukums, slavenais “pūslis”, un tam jumts iebruka. Tolaik Aigars Kalvītis – viņa sieva, starp citu, ir no Talsiem – bija ekonomikas ministrs, un viņa dēli spēlēja hokeju. Bija paredzēts, ka dēliem tajā Daugavas stadiona laukumā būs turnīrs, taču nācās meklēt citu vietu. Prasīja, vai var rīkot pie manis. Sarīkojām, taču beigās teicu, ka, iespējams, tas šeit ir pēdējais turnīrs. Ja kaut kur nedabūsim naudu, būs jāslēdz ciet. Kalvītis teica, lai rakstu rekonstrukcijas projektu. Grūti jau gāja, taču ar viņa palīdzību dabūjām 100 000 latu, par kuriem varējām visu pārbūvēt un nopirkt jaunus kompresorus. Uzrakstījām arī NHL arodbiedrībai, kur toreiz vadībā bija Artūrs Irbe, un tā piešķīra mums līdzekļus apkures sistēmas izveidei. 2002. gada beigās iedarbinājām jaunos kompresorus un sākām darboties pašreizējā izskatā.”
Lai arī Talsi nebūt nav lielākā Latvijas pilsēta, hokeja hallē dzīvība kūsāt kūsā. Vakarpusē te vienu audzēkņu grupu nomaina otra, bērni uz ledus trenējas, bet vecāki sēž kafejnīcā vai pie laukuma uz kāpnēm un gaida savus lolojumus. Halli apsaimnieko sabiedriskais klubs, kurā galveno vijoli spēlē Imants, un var redzēt, ka viņa mūžu darbs – jauno hokejistu audzināšana – tiek godam turpināts.
Treneris –skaitļošanas mašīnu tehniķis
No kurienes Ziediņam tāda apsēstība ar hokeju? Izrādās, jau kopš bērnu dienām. Viņš zina stāstīt, ka pirmsākumi Talsu hokeja tradīcijām meklējami vēl četrdesmitajos gados. Kad Imants bērnībā sācis dzīvot Talsos, tur hokeju spēlējuši jau pilnā sparā. “Arī man pielika slidas pie slēpju zābakiem un laida uz ezera ledus. Bet nebija jau neviena, kas iemācītu slidot; iedeva rokās divus štociņus ar galā iedzītām naglām un ļāva pašam mēģināt. Kā nu gāja, tā gāja. Vēlāk, piecdesmito gadu vidū, ledu lēja sporta laukumā, un mums skolā reizi nedēļā viena fizkultūras stunda bija slidošana. Tā arī iemācījos slidot. Pēc stundām parasti gājām spēlēt hokeju, kamēr vēl lielajiem puišiem nebija vakarā sākušies treniņi. Tolaik bija tāds Vārpas hokeja turnīrs, kurā piedalījās lauku rajonu komandas, un tajā spēlējošiem vajadzēja arī jauniešu vienības. Par lieliem priekiem, treneris paņēma mūs. Nekāda ekipējuma jau nebija: ķiveres un ceļsargus taisījām paši. Kad man bija 16 gadu, daļu no lielās komandas iesauca armijā, bet vietā paņēma mūs. Ilgi sēdējām malā, līdz beidzot vienā spēlē – veči laikam bija sametušies – laukumā palaida mūs. Un mums izdevās iemest golu! Pēc tam jau mēs biežām tikām laukumā. Tā arī sākās mana hokejista karjera...”
Vēlāk Imants mācījies Laidzes tehnikumā, lai apgūtu profesiju, kas izklausās ļoti mūsdienīgi – skaitļošanas mašīnu tehniķis. Patiesībā gan skaitļošanas mašīnas pamatīgi atšķīrās no tagadējiem datoriem un vairāk atgādināja rakstāmmašīnas, taču tolaik tā bija populāra profesija. Tehnikumā turpinājis spēlēt hokeju, paralēli spēlējot arī Talsu komandā un pat izcīnot 1. vietu Vārpas čempionātā un iegūstot 1. sporta klasi.
“Gribēju tālāk mācīties pa skaitļošanas tehnikas līniju, taču autobusā satiku paziņu, kurš mācījās Fizkultūras institūtā. Un viņš mani pierunāja stāties Fizkultūras institūtā – tur nebūšot jādzen galvā matemātika! 1971. gada vasarā viņš man palīdzēja sagatavoties iestājpārbaudījumiem, un tiešam iestājos institūtā.” Institūtam tolaik savas hokeja komandas nebija, un studiju laikā Ziediņš sācis spēlēt Vagonu rūpnīcas komandā. Taču kādā mačā gadījies gūt diezgan smagu ceļgala traumu, pēc kuras dakteri ieteikuši atturēties no aktīvas hokeja spēlēšanas.
Studiju laikā Ziediņš iepazinies ar slaveno Rīgas Dinamo un vēlāk PSRS izlases treneri Viktoru Tihonovu. “Viņam bija zinātniskā grupa, kurā iekļāva trīs studentus. Mums bija caurlaides uz spēlēm un lika skaitīt vienas vai otras komandas metienus uz vārtiem, ātros uzbrukumus un tā tālāk. Pēc tam lapiņas ar pierakstiem atdevām treneriem, un viņi to visu analizēja. Vēlāk iepazinos arī ar Vladimiru Jurzinovu – tas bija ļoti atsaucīgs cilvēks. Braucu uz Dinamo Kandavas nometnēm un pierakstīju viņu treniņu programmu, ko pēc tam izmantoju arī savās komandās. Piemēram, vārtos lika vairogu ar caurumiem stūros, lai iemācītos trāpīt vajadzīgajā vietā.”
Pēc institūta beigšanas Ziediņš nolēmis atgriezties Talsos un strādāt par fizkultūras skolotāju, pie viena trenējot puikas hokejā. “Man pat bija norīkojums uz Talsu 2. vidusskolu, taču tolaik bija spēkā noteikums, ka armijā tevi neņem, ja esi skolotājs lauku skolā. Tāpēc nolēmu pāris gadus nostrādāt Laidzes tehnikumā. Pusgadu pastrādāju, līdz mani izsauca kara komisārs un teica – tā nav nekāda lauku skola, tas ir tehnikums, un tev jāiet armijā! Tā arī uz gadu aizgāju armijā. Pirms tam jau biju savācis puiku komandu, un labi, ka tai bija labs līderis, kuram es sūtīju vēstules ar instrukcijām, kā vajag trenēties. Viņš savukārt rakstīja, kā viņiem iet un kā trenējas. Pēc atgriešanās no armijas aizgāju strādāt par skolotāju un iekārtojos arī par sporta metodiķi Lauktehnikā, jo viņi gribēja savu komandu Vārpas čempionātā.”
Paralēli tam Ziediņš organizējis arī rajona čempionātu, par kura naglu kļuvušas spēles ar Talsu apkaimē izvietotās padomju armijas vienību. “Mums bija labas attiecības, jo viens no viņu komandieriem bija hokeja fans un pie sevis centās ņemt tādus jauniesauktos, kas prata spēlēt hokeju. Tie bija interesanti mači. Mēs spēlējām diezgan mierīgu hokeju, bet viņi – agresīvu, ar spēka paņēmieniem. Cilvēki stāvēja trijās rindās apkārt laukumam, lai to redzētu. Komandieris viņiem bija maza auguma, vienmēr uz mačiem atveda autobusu ar karavīriem un lika just līdzi savējiem.”
Atšķirībā no mūsdienām, kad amatieri mēdz spēlēt diezgan parupji, agrākos laikos rupjība uz ledus bijusi reta parādība: “Speciāli viens otram virsū neskrēja. Netīšām varēja saskrieties, taču visumā bija mierīgi. Tagad psiholoģija ir mainījusies – varbūt tāpēc, ka tagad bieži vien vīri 30 gados izdomā sākt spēlēt hokeju, nopērk pašu labāko inventāru un, saskatījušies televizorā, kā tur viens otru liek bortā, mēģina darīt tāpat. taču viņiem jau nav tādas slidošanas tehnikas! Nevaru tevi noķert, tad mēģināšu no aizmugures aizķeksēt! Pats spēlēju veterānu mačos, un reiz, kad jau biju atdevis piespēli, viens no aizmugures nesas virsū. Prasu – ko tu skrien man virsū? – Atvaino, nevarēju nobremzēt... Vecos laikos centās spēlēt solīdāk.”
Zelta ripas panākumi
Galvenais darbs Ziediņam allaž ir bijusi bērnu un jauniešu trenēšana – gan padomju laikos, gan mūsdienās. Lielākie ziedu laiki bijuši astoņdesmitajos, kad Talsu komanda regulāri piedalījusies Zelta ripas turnīrā; tas bija ļoti masveidīgs bērnu un jauniešu hokeja turnīrs, kas norisinājās visas Padomju Savienības mērogā. Divreiz Ziediņa audzēkņi pat tikuši līdz lielajam finālturnīram, jo bijuši labākie republikā.
Pirmoreiz tas noticis 1986. gadā, kad spēlējuši slēgtā pilsētā Iževskas apkaimē. “Spēles līmeni bija grūti salīdzināt, jo Krievijā tomēr ir pavisam citas ziemas. Nospēlējām diezgan viduvēji.” Otrais piegājiens bijis 1988. gadā. “Tad mums gāja labāk, taču gadījās incidents ar Ļeņingradas komandu. Mums bija labs aizsargs Ēriks Meinarts, kurš varēja iemest no zilās līnijas, un mēs izvirzījāmies vadībā. Tad ļeņingradieši sāka viņu medīt un pie borta uztaisīja tā saukto “šlagbaumu” – ar nūju grūžot kaklā. Krītot viņš norāva zemē arī krievu un iespēra ar kāju. Tas skaitās smags pārkāpums, un mūsējo noraidīja līdz spēles beigām. Taču mēs tik un tā uzvarējām. Pēc spēles mūs izsauca uz disciplināro komisiju, ko vadīja leģendārais treneris Anatolijs Tarasovs. Turpat pie gara galda sēdēja arī komjauniešu vadoņi un tiesneši. Tiesneši laikam bija uzpirkti, jo sāka stāstīt, ka mēs esot izraisījuši kautiņu. Par laimi, spēles komisārs bija godavīrs un pateica, ka tiesnešu pirmā kļūda ir bijusi neiedot sodu par “šlagbaumu”, bet pēc tam viņi laikus nepārtrauca kautiņu. Tiesnešus no tā turnīra noņēma, bet mēs dabūjām divu spēļu diskvalifikāciju, un varējām cīnīties tikai par 5.–8. vietu. Taču atceros, ka Tarasovs prasīja: “No kurienes jūs esat? No Talsiem? Bet es Latvijā tikai Rīgu zinu... Un cik jums ir iedzīvotāju? 13 000? Tas taču ir ciemats, nevis pilsēta!” Un pēc tam teica ģenerālim, kas trenēja ļeņingradiešus: “Nu, kā tad tā: varoņpilsēta Ļeņingrada zaudēja Talsu ciematam! Kauns!””
