Aktieris ar diviem nokdauniem: saruna ar sporta fanu Daini Grūbi

Sporta fanošana man ir no tēva – cik atceros, arī viņš vienmēr ir fanojis. Sēdēju kopā ar viņu pie televizora un skatījāmies hokeju, riteņbraukšanu, futbolu, formulu. Jāatzīst gan, ka deviņdesmitajos gados man 1. formula likās spraigāka, jo tagad boksu apmeklējums ilgst vairs tikai kādas četras sekundes; tas taču ir kaut kāds vājprāts! Četru sekunžu laikā nomainīt četrus riteņus, pieliet pilnu benzīnbāku un vēl notīrīt pilotam ķiveres stikliņu! Tagad līdzi sekoju daudziem sporta veidiem. Rīgas "Dinamo" fans, vai tas kādam patīk vai ne, nekad neesmu bijis, arī KHL mani neinteresē. Taču NHL skatos ar interesi. Līdzi sekoju arī sezonālajiem sporta veidiem – kalnu slēpošanai, biatlonam.

Filmējos "Sapņu komandā", kur tēloju Šveices valstsvienības basketbolistu, taču jāatzīstas, ka basketbols man nepatīk. Pat nezinu, kādēļ, jo bērnībā kādu laiku pat trenējos. Futbolu esmu gatavs uzspēlēt kaut tūlīt, bet basketbols nav manējais. Pareizāk sakot, es varu skatīties augsta līmeņa mačus, piemēram NBA un ULEB, taču pašam basketbolu spēlēt man nepatīk.

Apmeklēt sporta spēles klātienē man diez ko nepatīk. Īsti negribas maisīties pa to ļaužu baru. Reiz kopā ar draugiem bijām aizgājuši uz "Dinamo" spēli. Sēžam pašā priekšā, vietas ir labas, taču iesildīšanās laikā viens no hokejistiem tik spēcīgi iemet ar ripu pa aizsargstiklu, ka draugs aplej gan sevi, gan mani ar alu. Labi, vakars ir sācies. Kad līdz spēlei ir atlikušas pāris minūtes, pie mums pienāk kāds vīrietis, nopēta mūs un dusmīgi prasa: “Jūs ko, te sēdēt taisāties?!” Saku, ka jā, ir tāda doma. Viņš dusmīgi aiziet prom. Prasu draugam, kurš jau bija apmeklējis hokeju, kas par lietu. Izrādās, bijām nonākuši fanu zonā, kur pieklājas spēli skatīties, stāvot kājās un kliedzot... Nē, tas īsti nav domāts man.

Godīgi atzīstos, ka nesekoju līdzi tam, kas notiek tepat vietējos Latvijas čempionātos. Taču mani ļoti interesē, kā iet mūsējiem NBA un NHL. Ja naktī ir bijusi spēle, tad no rīta noteikti ziņās apskatīšos, kā mūsējiem ir gājis, pēc tam noskatīšos spēļu svarīgākos momentus. Es mūsējos ļoti atbalstu un turu īkšķi, lai Balcers tiek atpakaļ NHL un lai Merzļikins varētu nostabilizēties NHL. Gaidu Pasečņika debiju NBA. Kad sākas sezona, ļoti fanoju par mūsu bobslejistiem. Īpaši gaidu lielos boksa mačus, piemēram, Džošua pret Ruisu, jo cīņas sporta veidi man ir īpaši tuvi. Uz Maira Brieža mačiem gan neesmu bijis, uz tiem mēs parasti savācamies draugu kompānijā un kopā skatāmies televizorā. Taču eju uz "Arēnu Rīga", kad tur notiek "King of Kings" vai "Fight Night mači". Galu galā tur taču cīnās mans treneris Kristaps Būmeisters! Interesanti ir sekot līdzi arī manam paziņam bokserim Kristapam Zutim, kurš arī reizēm mani patrenē.

Es cenšos sportošanā iesaistīt arī abas savas meitas. Man pašam patīk kalnu slēpošana, tāpēc pamēģināju uz slēpēm uzlikt vecāko meitu, kurai ir astoņi gadi. Viņa slēpo ļoti labi, ir fantastiska tehnika. Vienos mačos viņa izpogāja par sevi vecākas meitenes, turklāt slēpojot pa ledu, taču diemžēl viņu slēpošana neinteresē. Man mērķis nav spiest viņu ar varu, varu tikai piedāvāt pamēģināt. Ja nepatīk – nu tad neko. Viņa jau pēc dabas vairāk ir māksliniece, viņai labāk patīk dejošana. Savukārt jaunāko, kurai ir pieci, – slēpot abas sāka jau triju gadu vecumā –, es gan vēl pamēģināšu ievilkt slēpošanā. Viņa atgādina mani bērnībā, kad man vajadzēja visu izmēģināt, visur uzrāpties un lēkt. Tiesa, tas gan summējās traumās, kas tagad liek sevi manīt... Es negribu meitenes “uzsēdināt” uz kāda konkrēta sporta veida. Vecākā izteica vēlmi pamēģināt basketbolu – labi, atradu tādu iespēju, lai mēģina. Jaunākā grib mēģināt futbolu – mans uzdevums ir to noorganizēt, un tad jau redzēs, patiks vai nepatiks.

Sākot sporta gaitas, ļoti daudz ir atkarīgs no vecākiem. Ja viņiem ir finansiālas iespējas, tad bērniem ir paveicies. Ja nav, tad ir ļoti grūti kaut kur tālāk tikt, ja vien neesi izcils talants. Patlaban arī profesionālajā sportā Latvijā ar finansējumu ir vāji, tāpēc uzskatu, ka nav pamata kaut ko pārmest tiem sportistiem, kuri reklamē ātros kredītus. Ko viņiem citu darīt, ja cita finansējuma nav? Būtu jau forši, ja valsts varētu dot tik, cik sportistiem vajag. Nevis par izcīnīto medaļu iedot 18 000 eiro un piekodināt, lai neaizmirst nomaksāt nodokļus. Sportisti taču nes Latvijas vārdu pasaulē! Paskat, cik bieži tagad NBA spēlēs tiek pieminēts Latvijas vārds! Un tad arī vidējais amerikānis ir ieinteresēts kartē pameklēt, kur tā Latvija ir.

Es pats bērnībā Madonā trenējos futbolā, turklāt darīju to diezgan nopietni. To es biju pats izvēlējies, un tur man vajadzēja kārtīgi trenēties. Pārējos sporta veidus tēvs man ļāva izmēģināt. Pāris mēnešus izmēģināju hokeju, tad aizrāvos ar florbolu, rokasbumbu, biatlonu, vieglatlētiku. Izmēģināju laikam visu! Pamēģināju pat keramikas pulciņu. Tomēr stabilais sporta veids palika futbols, vēlāk klāt nāca arī snovbods.

Futbolā mani pat bija noskatījis "Skonto" klubs. un bija pat runas par kandidēšanu uz izlasi, taču es guvu diezgan smagu traumu ar snovbordu. Ne velti profesionāliem sportistiem neļauj nodarboties ar slēpošanu vai snovbordu. Patiesībā arī teātrī par tādām izklaidēm neviens nav sajūsmā. Iedomājies, nolikties ar moci uz sāniem tieši pirms pirmizrādes… Bet, jā, klusais sapnītis man tagad ir krosa motocikls. Taču tas droši vien tā arī paliks tikai sapnis, jo es apzinos, ka tas droši vien nebeigsies labi. Man pārāk patīk ātrums. Gadās, ka es pat apzinos – sekas būs sliktas, taču tajā brīdī tas mani neinteresē. Uz kalna, knapi apostījis gaisu, ar slēpēm parasti drīz vien mēģinu braukt maksimālajā ātrumā, jo adrenalīns ņem virsroku.

Tagad gribu nopietnāk pievērsties riteņbraukšanai – teiksim, nobraukt Vienības braucienu. Skriešanu gan es nesaprotu – vilkt kājās kedas un tā vienkārši skriet 10, 20 vai 40 kilometrus? Tiešām nesaprotu. Var jau būt, ka apetīti uz skriešanu man nosita laikos, kad spēlēju futbolu; tad pēc zaudētiem mačiem mājās bija jāskrien. Atceros, ka biju ļoti bēdīgs, ja vecāki nenāca uz manām spēlēm. Taču vēl bēdīgāks biju, kad tēvs atnāca: tad mājās nācās dzirdēt, ka to un šito esmu darījis nepareizi.

Futbolā izmēģināju visas pozīcijas, ieskaitot vārtsarga, taču beigās kļuvu par pussargu ar noslieci uz aizsardzību. Es diezgan labi pārredzēju laukumu, un man nebija kauns skaļi aurot un koriģēt komandas biedrus. Bija pat gadījumi, kad Madonā pirms spēlēm pie mana tēva pienāca tiesnesis un teica: “Guntis, ja Daiņis lamasies, es uzreiz kartiņš!” Tad tēvs mani pasauca malā un teica – redzi, bija tāda saruna, skaties pats, vai tev vajag to kartīti...

Ar cīņas sporta veidiem sāku aizrauties pēc tam, kad savas meitas aizvedu uz boksa treniņu. Saprotu jau, ka tas izklausās skarbi – meitenes, un uz boksu... Taču, kopš pats esmu sācis apmeklēt treniņus, es pat negribu teikt, ka trenējos boksā. Nē, es sevi uzturu fiziskajā formā treniņos ar boksa elementiem. Sākumā sēdēju un skatījos, kā meitenes nodarbojas, līdz man pienāca klāt Kristaps Zutis: “Nu, Grūbe, ko sēdi un neko nedari? Velc kedas, te ir maiss – un sākam! Būmeisters tevi patrenēs, un skaties, kā sanāk.” Varu visiem ieteikt pamēģināt, jo pa muti tev tur neviens nesitīs. Tu vari trenēties kaut desmit gadus un ne reizi nekāpt ringā. Sākumā gan noteikti vajag paņemt individuālās nodarbības, lai ātrāk iemācītos pašus pamatus.

Es pats gan ringā iekāpu ātri – otrajā vai trešajā nedēļā. Pēc tam trīs nedēļas žokli nevarēju kārtīgi aiztaisīt. Divas reizes esmu arī nokdaunu dabūjis. Vienreiz Būmeisteram bija slikts garastāvoklis, un viņš mani iemeta pie lielajiem puišiem. Viņi gan ar mani apgājās saudzīgi – vienu reizi pateica, lai lieku roku atpakaļ priekšā sejai, otru reizi pateica. Trešajā reizē vairs neteica, bet uzskatāmi parādīja, kādēļ tā roka jāliek atpakaļ. Pirmais nokdauns bija diezgan viegls, un es piecēlos kājās, pēc otrā gan laikam varēja aizskaitīt ne tikai līdz deviņi, bet līdz tūkstotim.

Nu jau trenējos divus gadus. Gribēju ielīst Drosmes ringā, kas ir domāts boksa iesācējiem, lai pārbaudītu, ko esi iemācījies, taču šo ideju ģimene noraka momentāni. Vieglā režīmā esmu sparingojis treniņos. Pilnīgi piekrītu Hemingvejam, kurš teicis: “Ja gribi zināt, kas ir laiks, nostāvi vienu raundu rindā!” Laiks ringā velkas ļoti lēnām, bet priekšā stāv cilvēks, kurš tevi grib sist. Tev savukārt jāmēģina sist viņu. Kaut gan man tas sparings bija maigs, jo džekam, kas stāvēja pretī, Būmeisters uzreiz pateica: “Šim čalim pa seju sist nedrīkst. Ja iesitīsi, maksāsi piecus tūkstošus!” Taču iedomājies pats, ka tev noliek priekšā aktieri vai dziedātāju un pasaka, ka pa seju nedrīkst sist, jo tā ir viņa darba instruments! Uzreiz tā vēlme pamēģināt būs tik liela!

Treniņos iegūtās prasmes man lieti noder arī aktiera darbā. Es protu slidot, slēpot, braukt ar skrituļslidām, varu veikot, esmu daudz dejojis. Treniņi arī ļauj uzlabot koordināciju un sajust savu ķermeni. Protu arī jāt. Parasti man nav bail to darīt, taču vienā filmēšanā Ukrainā bija gadījums, kad atteicos jāt. Es seriālā spēlēju princi, un vienā epizodē man vajadzēja jāt ar baltu zirgu. Aizbraucām uz stalli, saimnieks atved zirgu, bet saka: “Ar šo es nevienam neiesaku jāt! Vienīgais, kuru viņš nemet nost, esmu es.” Es pat mēģināju uz zirga uzkāpt, bet sapratu, ka nekas tur nebūs. Un tā bija viena no retajām reizēm, kad veselais saprāts man nostrādāja un es teicu: “Šitam es mugurā nekāpšu!” Beigās gan uzkāpu, taču zirgu tad turēja un veda saimnieks. Pēc tam gan izdomāja, ka es varētu nejāt, bet vest zirgu aiz pavadas. Labi, vedu zirgu, taču vienā mirklī tas sāka ārdīties. Nospriedu – nu, ja jau gribi skriet, tad ej un skrien! Un palaidu viņu vaļā. Nākamo pusotru stundu visa filmēšanas grupa mēģināja to zirgu noķert...