Māsas cīnītājas: Inese un Jolanta Tarvidas sporta dēļ upurē pat Ziemassvētkus ar ģimeni

Dzīve pakārtota treniņiem

Celšanās septiņos no rīta. Astoņos sākas fitnesa treniņš, kas turpinās pusotru stundu. Nākamais treniņš ir vienos dienā, taču līdz treniņa vietai vēl ir jātiek, jo tas notiek citur; parasti uz to brauc ar velosipēdu. Šajā treniņā tiek atstrādāta taekvondo tehnika. Vakarā no pieciem līdz astoņiem ir trešais treniņš – vispirms individuālās nodarbības, pēc tam sparings. Pa vidu starp treniņiem – ēdienreizes un atpūta.

Tā rit Latvijas labāko taekvondo sportistu Ineses un Jolantas Tarvidu dienas. Visa viņu dzīve ir pakārtota tikai sportam, un nekam citam laika praktiski neatliek. Tas, ka Latvijā par abām uzlecošajām taekvondo zvaigznēm zinām diezgan maz, ir diezgan loģiski izskaidrojams – pēdējos divus gadus viņas ir aizvadījušas Vācijā, kur trenējas un Latvijā parādās tikai epizodiski. Izvēle par labu dzīvei un treniņiem ir nospēlējusi pozitīvu lomu – to tagad jau var teikt pavisam droši, jo abām māsām, kā jau teikts, ir pa U-21 Eiropas čempiones titulam un Inesei kā vecākajai arī divas pasaules čempionāta bronzas medaļas.

Taekvondo māsas pievērsušās 2006. gadā, kad Inesei bija septiņi un Jolantai seši gadi. “Vecākais brālis un māsa jau trenējās taekvondo, un tētis aizveda uz treniņiem arī mūs,” saka Jolanta. Inese viņas teikto papildina: “Nebija jau arī sevišķi daudz variantu, jo tobrīd nekādas lielās citu pulciņu izvēles nebija. Basketbols, futbols un taekvondo. Vecākiem taekvondo likās interesantāks, un viņi nolēma mūs sūtīt uz turieni. Tā arī sākam. Kad sapratām, ka mums iet diezgan labi un varam sacensībās izcīnīt augstas vietas, pamainījām trenerus un trenējāmies Rīgā un Mārupē. Pēc tam jau pārcēlāmies uz Vāciju.” Pašas atzīst, ka arī Mārupē treniņu darbs bijis labi noorganizēts un īpašu pateicību pelnījis treneris Vitālijs Lepins, taču nav bijis iespēju atrast sparingpartnerus, turklāt nebūtu arī iespējams caurām dienām darboties trenera vadībā.

Dzīve Vācijā

Par to, ka meitenes nonāca Vācijā, jāpateicas vācu trenerim Markusam Kolefelam, kurš viņas pamanīja, kad Mārupes taekvondo klubs bija aizbraucis uz treniņnometni Vācijā. Laikam jau māsu talants un centība bija virs vidējā līmeņa, jo treneris piedāvāja viņām taekvondo pievērsties profesionālā līmenī. Savu lomu noteikti nospēlēja arī tas, ka abu māsu augums ir ļoti atbilstošs taekvondo.

“Laikam jau treneris ievēroja, ka divas meitenes trenējas tik cītīgi, ko Vācijā nemaz tik bieži negadās redzēt. Patiesībā jau mūsu klubā Vācijā pašu vāciešu nemaz nav daudz, lielākoties treneris sportistus pieaicina no visas pasaules – tādus, kas liekas perspektīvi. Nu, lūk, un viņš mums piedāvāja – vai vēlamies trenēties pie viņa pastāvīgi vai palaikam atbraukt. Sākumā mēs braukājām – man vēl Latvijā bija jāpabeidz vidusskola, bet jau tolaik es pa brīvdienām mēdzu braukt uz Vāciju trenēties. 2017. gada jūnijā, uzreiz pēc izlaiduma, pārcēlos uz Vāciju un sāku tur trenēties pastāvīgi. Jolanta man pievienojās augustā. Viņa vidusskolas pēdējos divus gadus pabeidza tālmācībā,” stāsta Inese.

Pārcelšanās uz citu valsti bija drosmīgs lēmums, ja ņemam vērā, ka Inesei tobrīd bija 18 un Jolantai tikai 17 gadi. Pašas gan saka, ka lielas atšķirības no dzīvošanas mājās nav bijis: “Mēs jau tāpat dzīvojām diezgan patstāvīgi. Un Vācija no Latvijas nemaz tik ļoti neatšķiras. Būtiskākā atšķirībā ir tā, ka te, Šveices pierobežā, viss ir diezgan dārgs. Nācās iemācīties skaitīt naudu un rēķināt, lai visam pietiktu. Taču arī pie tā ātri pieradām, nekādu lielu pārbaudījumu nebija.”

Tekoši vāciski runāt gan māsas vēl neesot iemācījušās, lai arī visu saprotot, jo taekvondo klubā kolektīvs ir internacionāls un treneris ar visiem sarunājas angliski, bet doties kaut kur pilsētā praktizēties vācu valodā blīvā treniņu grafika dēļ gluži vienkārši nepietiek laika. “Mamma un tētis jau sākumā teica – jūs vēl tur kaut ko pamācieties, ejiet uz kādiem kursiem, apgūstiet vācu valodu. Bet, kad viņi atbrauca ciemos un redzēja, kā paiet mūsu dienas, tad saprata, ka treniņi ir tiešām smags darbs, pēc kura nekam citam laika neatliek,” saka Inese.

Ko runāt par mācībām – laika neatliek pat minimālām izklaidēm, ir tikai treniņi, treniņi, treniņi. Arī Latvijā meitenes ir diezgan retas viešņas, jo tad nāktos pārtraukt iestrādāto treniņu ciklu. “Mēs pat Ziemassvētkos izvairāmies braukt uz mājām, jo tur, pateicoties mammai un vecmāmiņām, vienmēr sanāk liela izēšanās, bet tas nav labi, ja gatavojamies lieliem mačiem. Patlaban treniņi ir vienīgais, uz ko mēs fokusējamies, tāpēc vaļības atļauties nevaram,” saka Jolanta.

Kura stiprāka?

Tarvidas dzīvo un trenējas Frīdrihshāfenē – pilsētiņā Vācijas dienvidos, pie pašas Šveices robežas. Netālu ir kalni, taču uz jautājumu, vai to iespaidā māsas nav pievērsušās slēpošanai, abas atbild ar draudzīgu “nē”. Ne tāpēc, ka ziemas sporta veidi nepatiktu, bet gan tāpēc, ka nebūtu gudri izklaides dēļ iedzīvoties kādā traumā. Starp citu, lai arī varētu likties, ka taekvondo kā kontakta sporta veids droši vien ir traumatisks, patiesībā tā nemaz neesot. “Tas vispār nav traumatisks! Pa visiem gadiem, ko trenējos, nekad neesmu neko salauzusi! Ja nu tikai pa kādai vieglai traumai ir gadījies. Un arī tās parasti gūst ne jau sacensībās vai sparingā, bet gan treniņu procesa laikā no lielās slodzes sāk sāpēt locītavas,” skaidro Jolanta.

Treniņu laikā māsas viena otrai ir sparingpartneres, tāpēc rodas mazliet provokatīvs jautājums – kura no abām ir stiprāka? Izrādās, to nemaz nav tik vienkārši pateikt. Kādēļ tā, skaidro Jolanta: “Man ir tā priekšrocība, ka esmu mazliet smagāka un garāka, savukārt Inese ir ātrāka. Tāpēc sparingos rezultāti ir kā nu kuro reizi – te viena uzvar, te otra.” Inese piebalso: “Tā kā esmu vecāka, tad man rezultāti sacensībās ir labāki – divas bronzas medaļas pieaugušo konkurencē. Taču, kad sacenšamies treniņos, tad, ņemot vērā, ka Jolanta ir lielāka, man iet diezgan grūti. Patiesībā to ir diezgan grūti salīdzināt. Ja skatāmies tīri pēc rezultātiem, tad man tie ir augstāki, bet, spriežot pēc treniņiem, varbūt Jolanta ir mazliet spēcīgāka.”

Olimpiskās cerības

Liels un svarīgs pārbaudījums abas māsas gaida aprīlī, kad Milānā norisināsies olimpiskās kvalifikācijas turnīrs – divu pirmo vietu ieguvējas katrā grupā saņems ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Labā ziņa ir tā, ka māsas nestartē vienā svara kategorijā. “Patiesībā jau, ja skatāmies pēc svara, mums būtu jāstartē vienā kategorijā. Taču noteikumi paredz, ka vienā kategorijā nevar startēt divas vienas valsts pārstāves. Tāpēc Jolantai būs jāpāriet vienu svara kategoriju augstāk,” skaidro Inese.

Tas nozīmē, ka Jolantai nāksies mazliet pieņemties svarā. Viņa startēja kategorijā līdz 57 kilogramiem, taču tagad būs jāpāriet uz 67 kilogramiem: “Ikdienā mans svars ir 62 kilogrami, tāpēc nav tik traki. Taču daži kilogrami būs jāpieaudzē.”

Cik reāla ir iespēja, ka vismaz viena no māsām izcīnīs ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm? Vai, vēl labāk, abas? “Negribas kaut ko sasolīt, jo nekad nevar zināt, vai izdosies solīto izpildīt. Mēs ļoti cītīgi trenējamies un kopumā jau esam tādā līmenī, lai kvalificētos, taču jārēķinās, ka konkurence kvalifikācijā būs ļoti skarba un neko tur nevar paredzēt. Taču mēs domājam pozitīvi un darīsim visu, lai izdotos,” tā Inese.

Konkurence tiešām ir nopietna, taču abu meiteņu līdzšinējie starti liecina, ka izredzes viņām ir gana lielas. Galu galā abas ir izcīnījušas U-21 Eiropas čempiones titulu, abām ir labi panākumi arī pieaugušo konkurencē. “Pāriešana uz pieaugušo konkurenci mums neko īpaši nemaina. Ir grūtāk, taču es pēdējos trīs gadus startēju pieaugušo konkurencē, un nav nemaz tik traki. Jārēķinās gan, ka Eiropā konkurence ir lielāka nekā citos kontinentos, taču ceļazīmes visur ir tikai divas. Eiropā droši vien kvalifikācija būs vissmagākā, taču tur nu mēs neko nevaram darīt – jāstartē un jācenšas tikt līdz finālam. Ja tiec līdz finālam, tad ceļazīme rokā,” saka Inese.

Nezinātājam varētu likties, ka nopietnākai konkurencei vajadzētu būt Āzijas pusē, jo tieši tur meklējamas taekvondo saknes, taču Inese šīs iedomas izgaisina: “Āzijā dominē dažas valstis, piemēram, Koreja un Ķīna, taču arī no tām uz kvalifikāciju var sūtīt tikai divas sievietes un divus vīriešus. Savukārt Eiropā ir diezgan daudz valstu, kurās taekvondo ir augstā līmenī. Krievija, Turcija, Vācija, Polija... Gandrīz visās valstīs ir augsts līmenis. Āfrikā kvalificēties būtu krietni vienkāršāk.”