Lauku puika miljonāru sportā - saruna ar gaidāmo olimpisko spēļu dalībnieku Kristapu Neretnieku
Ar veiksmīgu debiju lielajā Pasaules kausa finālā 2013. gadā un daudzām sekmīgām sacensībām vēlākajos gados talantīgais Latvijas konkūra izlases līderis Kristaps Neretnieks jau labu laiku gādā par to, lai Latvijā popularitāti un ievērību iegūtu līdz šim maz izprastais jāšanas sports. Nu Kristaps un viņa zirgs Moon Rey janvāra sākumā sasnieguši pavisam nebijušas virsotnes - oficiāli kvalificējušies Tokijas olimpiskajām spēlēm.
Konkūrs ir īpaši dārgas sacensības, kurās izšķirošu lomu bieži vien spēlē nauda un uzvaras laurus nereti plūc tie, kas var atļauties tērēt miljonus. Kristapa Neretnieka galvenie trumpji šajā sportā esot spītīgais gars un spēja pastāvēt par sevi. Viņa vārds plašāk izskanēja saistībā ar šķēršļu pārvarēšanas sacensībām "Saut Hermes" 2018. gada martā, kad Neretniekam bija iespēja startēt starp pasaules labākajiem. Par konkūra dārdzību un apjomiem šo to pasaka šo sacensību pagājušā gada kopējais balvu fonds – 734 tūkstoši eiro.
Neviens Latvijas jātnieks līdz tam šāda līmeņa sacensībās nebija startējis. Kristaps "Saut Hermes" debitēja ar 15. vietu pirmās dienas augstākajā maršrutā (150 cm, pasaules reitinga "Longiness Ranking" ieskaites maršruts) un demonstrēja pārliecinošu sniegumu arī otrajā dienā, izcīnot sesto vietu lielā apļa maršrutā. Diemžēl no starta galvenajā "Grand Prix Hermes" maršrutā sportists izlēma atteikties zirga labsajūtas dēļ.
Kristaps Neretnieks ir labojis vairākus Latvijas rekordus konkūrā – katrs jātnieka sasniegums principā ir jauna lapaspuse mūsu valsts šā sporta veida vēsturē. Kristaps ir vienīgais latvietis, kurš startējis Pasaules kausa finālā, turklāt darījis to trīs reizes pēc kārtas. Viņš ir arī vienīgais no Latvijas, kurš piedalījies Pasaules jātnieku spēlēs, un pirmais, kurš jau šovasar varēs piedalīties olimpiskajās spēlēs.
Vai nu uzvara, vai kritiens
“Puika no laukiem,” par sevi īsumā saka Kristaps. Bērnība pagājusi “gandrīz vai meža vidū”, skolas gaitas viņš aizvadījis Limbažos. “Zirgi mūsu ģimenei nekad nebija bijuši, bet mammas kolēģe, kura strādāja Rīgā, kādā brīdī pierunāja viņu nopirkt zirgu. Viņa jaunībā bija nodarbojusies ar jāšanu, un kolēģei kāds paziņa bija sportists. Tā nu viņas abas brīvajā laikā ar to nodarbojās. Ķēvītei bija divi gadi, pavisam maza. Mūs ar sīko brāli arī šad tad sēdināja virsū. Sākumā likās, ka esmu ļoti augstu virs zemes, un bija bailīgi, taču drīz vien bailes pazuda. Jājām, lēcām pāri grāvjiem, gāzām kokus un krūmus zemē un lēcām pāri tiem. Tās vasaras bija ļoti interesantas,” stāsta Kristaps.
Jātnieka pirmā sacensību pieredze tika iegūta bērnu mačos. Ķēve tolaik bijusi ļoti ātra. “Vai nu mēs vinnējām, vai nokritām un palikām pēdējie, divi varianti bija,” saka sportists. Tobrīd arī radusies motivācija un vēlme nopietni trenēties. Sarunāts treneris, un sākusies nopietnā skola. Laika skolai atlicis maz, taču palīdzējusi pretimnākoša skolotāja. Vēlāk Kristaps neklātienē studējis biznesa vadību Vidzemes Augstskolā. Mācības viņu interesējušas, taču tās pabeigt nav izdevies, jo apgriezienus uzņēmusi karjera sportā, kas uzrunājusi daudz spēcīgāk.
Olimpiskie plāni
Centieni augt 2013. gadā noveduši pie Pasaules kausa finālturnīra. Tur, otrajā kvalifikācijā, Kristaps ar savu zirgu “ielauzies” starp labākajiem un izcīnījis 6. vietu. “Tas bija pirmais lielais sasniegums. Puika no nekurienes šajā sportā aizbrauca uz finālu un tika sešniekā. Atceros to maršrutu, kas bija jāveic, nekad to neaizmirsīšu, tas paliks atmiņā uz mūžu,” stāsta Kristaps. Tuvākajā laikā Kristaps kvalificējies 2020. gada olimpiskajām spēlēm Tokijā. “Mums ir ļoti daudz svarīgu panākumu pēdējā sezonā, un tas ir ļāvis kopvērtējumā savākt nepieciešamos punktus, lai kvalificētos.”
Dzīve un treniņi ceļā
Vairumam konkūrs ir un paliek maz zināms sporta veids, tāpēc interesants varētu šķist jātnieku treniņu grafiks un sagatavošanās metodes. “Tas viss ir ļoti sarežģīti. Mums nav vienas mājas, vienas bāzes vietas, kur mēs visu laiku dzīvojam un trenējamies. Rutīnas mums nav – pa vasaru cenšos būt Latvijā un trenēties savā stallī, taču tas ir īss periods, jo lielās sacensības notiek Rietumeiropā un tikt tur no Latvijas ar zirgiem ir ļoti grūti. Bieži bāzējamies, īrējam staļļus un treniņu vietas ārzemēs. Novembrī ar zirgiem bijām Lietuvā, tad ieplānots lidojums uz Dubaiju, Apvienotajos Arābu Emirātos, kur piedalīsimies sacensībās otro gadu pēc kārtas. Marta sākumā būsim atpakaļ Latvijā,” stāsta jātnieks. “Ļoti gribētos pastāvīgu bāzi Rietumeiropā, tas palīdzētu labāk organizēt ikdienu, taču pagaidām to nevaram atļauties, dzīvojam, kā varam, un cīnāmies.”
Zirgu uzturēšana ir atbildīga, grūta un dārga. Pastāvīgi nepieciešama speciāla pārtika, veterinārārsts reizi mēnesī, reizēm masāžas speciālisti, osteopāti. Slodze ir liela, un zirgiem pēc turnīriem ir nepieciešama atpūta un rehabilitācija. Reizēm no viena līdz pat trim mēnešiem. Arī zirgu transportēšanas izmaksas ir lielas.
Pašiem jātniekiem sezonā ir jābūt optimālā fiziskajā formā. “Katru dienu nav jāskrien 3–5 kilometri, taču pāris reizes nedēļā vajadzētu patrenēties, palocīties, pasvīst. Galvenais ir labs balanss, līdzsvars, elastīgums. Liela nozīme ir psiholoģiskajai sagatavotībai. Sacensībās ir jācīnās ar stresu, nedrīkst šaubīties par sīkumiem,” saka sportists. Ārzemēs šajā sportā tiekot piesaistīti pat speciāli psiholoģiskās sagatavotības treneri.
Uzmanības centrā – zirgs
Kļūdas mēdz pieļaut pat pasaules labākie jātnieki. Konkūrs ir īsts sports ar tam specifiskiem savainošanās riskiem un profesionālajām kaitēm. “Jātniekiem raksturīgas ir muguras problēmas. Taču muguru, šķiet, biežāk ir gadījies satraumēt nevis zirga mugurā, bet gan staipot kādus smagumus, palīdzot. Tā saukto melno darbu mums ir gana daudz, un tie jādara pašiem. Tā šad tad sanāk samocīt muguru. Kritis no zirga esmu pietiekami daudz reižu. Tad, kad mācījos jāt, – 14–16 gadu vecumā –, bailes neeksistēja vispār,” stāsta sportists. Šajā sportā lielākie savainojumi skar zirgus. Tāpēc arī zirgu aprūpei un labsajūtai tiek veltīts daudz uzmanības un resursu: “Mums uz sacensībām līdzi vienmēr ir palīgs, kurš stallī dzīvo no sešiem rītā līdz desmitiem vakarā – baro, kopj, pieskata, liek masāžas segas, dzesējošos kāju sargus, sildošās smēres. Procedūras ir ļoti smalkas un tiek veiktas augstā līmenī.”
Zirgam reizi sešās nedēļās tiek mainītas “kurpītes” – kalēji skatās, varbūt pakaviem vajag kaut ko labot, varbūt vispār nomainīt.
Konkūra sacensības un zvaigznes var salīdzināt ar viesnīcām – jo vairāk zvaigžņu, jo lielāks balvu fonds, spēcīgāks dalībnieku sastāvs, vairāk pasaules reitinga punktu. Jātniekiem, kas ierindojas TOP 100, ir 3–4 zirgi, kuri spēj pievārēt sarežģītus maršrutus ar 160 centimetru augstiem šķēršļiem. Lai pie tādiem tiktu, ir jānopērk perspektīvs jaunzirgs. Atkarībā no ciltsrakstiem 3–4 gadus veca zirga cena ir no 30 000 līdz 200 000 eiro.
Jāšanas sportā pasaule sadalīta 17 līgās. Zirgaudzēšanas, jātnieku tehnikas, izglītības un tradīciju dēļ tehniski spēcīgākā ir Rietumeiropas līga. Pasaules kausa finālam no tās kvalificējas visvairāk jātnieku. Otrajā vietā ir ASV, pēdējos gados pamanāmāka kļuvusi arī Arābu līga. Lielvalstis šajā sportā ir Francija, Lielbritānija, Vācija, Itālija, Spānija, Beļģija, Nīderlande un Šveice.
