Ceļš uz vēsturisko panākumu: Latvijas handbola izlase ar Krištopānu priekšgalā šodien sāk Eiropas čempionātu

Šodien Norvēģijā, Austrijā un Zviedrijā sākas handbola Eiropas čempionāta finālturnīrs, kurā pirmo reizi piedalās arī Latvijas izlase. Mūsu vīri šovakar 21:30 spēkosies ar 2018. gada Eiropas čempioniem Spāniju, sestdien 17:00 pretī stāsies vēl viena meistarsacīkšu debitante - Nīderlande, bet nākampirmdien 19:15 mūsu vīrus eksaminēs 2016. gada Eiropas čempioni vācieši. Visām mūsu izlases spēlēm iespējams tiešraidēs sekot TV6 kanālā.

Pirmo reizi pie finālturnīra durvīm Latvijas izlase skaļi pieklauvēja pirms trim gadiem, kad 2017. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra izslēgšanas spēļu kārtā tikās ar Baltkrieviju. Pirmajā spēlē Minskā zaudējums ar 24:26, bet atbildes spēlē Valmierā apmēram 40 sekundes pirms spēles beigām Latvijas izlase bija vadībā ar 28:25 un tās rīcībā bija bumba. Diemžēl kļūda uzbrukumā ļāva pretiniekiem gūt vārtus, un uzvara ar 28:26 kļuva par nelaimīgāko uzvaru izlases vēsturē – divu spēļu summā neizšķirts, taču baltkrievi bija guvuši vairāk vārtu pretinieka laukumā, un tāpēc uz pasaules čempionātu aizbrauca viņi.

Likās – diezin vai vēl kādreiz (vai vismaz tuvākajā laikā) būs tamlīdzīga iespēja, turklāt daži pieredzējušie spēlētāji nelaimīgās spēles emocijās grasījās beigt karjeru izlasē... Sekoja ne visai sekmīgi, taču arī ne slikti aizvadīti 2018. gada Eiropas un 2019. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīri, izlasē notika galvenā trenera maiņa – Uģa Vikštrēma vietā stājās Armands Uščins, emocijas pamazām norima, un arī gandrīz visi pieredzējušie spēlētāji vēl palika komandā.

2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra izloze deva jaunu cerību – mūsu grupā bija 2017. gada pasaules čempionāta bronzas medaļu ieguvēja Slovēnija, kā arī Nīderlande un Igaunija. Slovēņi – izteikti favorīti, par to nav jautājumu, bet kāpēc lai šādā grupā otro vietu neieņemtu Latvijas izlase? Atlika tikai pašiem izmantot labvēlīgo izlozi, jo tieši tāpat domāja arī holandieši un igauņi – kāpēc lai mēs nebūtu otrie aiz slovēņiem? Praktiski jau kopš izlozes dienas sākās noskaņošanās cīņai par tikšanu uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Izdevās sapulcēt praktiski visus šobrīd labākos Latvijas handbolistus (ja kāds kādā spēlē arī nepiedalījās, tad tas bija savainojuma dēļ), lielai daļai no viņiem tā bija pēdējā iespēja karjerā tikt finālturnīrā. Jau kvalifikācijas turnīra laikā izlasē atgriezās viens no tās pieredzējušākajiem spēlētājiem Ģirts Lilienfelds un kļuva par krietnu pastiprinājumu. Tas viss deva papildu motivāciju arī pārējiem – mēs varam! Mērķis un reāla iespēja to sasniegt vienoja, palīdzēja koncentrēties vēsturiska mērķa sasniegšanai.

Aprēķins bija ļoti vienkāršs – abās spēlēs jāuzvar Igaunija, jāiegūst pārsvars divu spēļu summā pār Nīderlandi un jāmēģina mājās pārspēt slovēņus. Plāns nostrādāja. Sākām gan ar 21:27 zaudējumu viesos slovēņiem, taču tā bija laba spēle Latvijas izlases izpildījumā, un grupas favorīti tikai pēdējās desmit minūtēs nedaudz atrāvās, turklāt vēl visai apšaubāma sarkanā kartīte tika parādīta Krištopānam. Pārliecinoša uzvara mājās pār Nīderlandi ar 29:25, uzvara abās spēlēs ar Igauniju un skaista uzvara savā laukumā pār grupas favorīti Slovēniju (25:24) deva Latvijas izlasei ceļazīmi uz finālturnīru. Pārsteigums? Kaut neliels – noteikti. Latvijas izlases otrā vieta grupā kā pārsteigums tika uztverta arī Eiropas handbola aprindās, taču tas bija pelnīts un likumsakarīgs iznākums.

Latvijas izlases rindās kvalifikācijas turnīra laikā bija tikai seši profesionāli spēlētāji, pārējie bija pusprofesionāli spēlētāji ārzemju klubos vai Latvijas virslīgas komandās, kur handbolisti darbu vai mācības savieno ar spēlēšanu un treniņiem. Mums bija maz profesionālu spēlētāju, taču visiem – arī pusprofesionāļiem – bija profesionāla attieksme un liels mērķis. Vairāki izlases dalībnieki izbraukuma spēļu laikā bija spiesti darbā ņemt brīvas dienas uz sava rēķina. Ar Latvijas Handbola federācijas atbalstu izlases kandidātiem pašmāju klubos tika nodrošināti papildu treniņi pie Ērika Visocka, un spēlētāji prata atrast laiku, lai tos izmantotu, lai izlaipotu starp darbu un mācībām, lai droši vien atteiktos no kāda izklaides pasākuma ar ģimeni, tā vietā gatavojoties spēlēm izlasē. Skaidrs, ka izlases galveno spēku veidoja tās līderi Dainis Krištopāns, Aivis Jurdžs, Ingars Dude, Evars Klešniks (aizsardzības šefs), vārtsargs Artūrs Kuģis (pēc lieliskas spēles ar slovēņiem nopelnīja līgumu Čempionu līgas uzvarētājas Skopjes "Vardar" vārtos), Ģirts Lilienfelds un Jānis Pavlovičs. Taču tas būtu pārāk īss sastāvs, lai iekļūtu finālturnīrā; arvien pārliecinošāk izlasē spēlēja Nils Kreicbergs (arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc gada sākumā viņu pie sevis uzaicināja Somijas un Baltijas līgas čempionvienība "Riihimaen Cocks") un Uvis Strazdiņš, no vietējo komandu spēlētājiem daudz palīdzēja Egils Politers, Rihards Leja, vārtsargs Raitis Puriņš un Andis Ērmanis, pēc savainojuma jau kvalifikācijas turnīra beigās izlasē atgriezās Austris Tuminskis.

Komandā tika iesaistīti vairāki junioru izlases spēlētāji, jaunās sezonas sākumā virslīgas spēlēs sevi kā izlases kandidāti pieteica vēl vismaz 2–3 spēlētāji. Tas ļauj cerēt, ka izlases iekļūšana finālturnīrā mudinās vēl mērķtiecīgāk trenēties jaunos spēlētājus, kaut gan mums Latvijā nav profesionālu komandu. Jaunajiem talantiem pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas – tā joprojām ir neatņemama Latvijas handbola talantu kalve – vai vidusskolas pabeigšanas jātiecas uz ārzemju komandām. Izlases iekļūšana finālturnīrā šo tendenci tikai sekmēs – sak, jāpaskatās, vai tik Latvijā nav parādījies kāds nākamais Krištopāns, Jurdžs, Lilienfelds, Klešniks... Arī spēcīgākajos Latvijas klubos var izaugt līdz izlases līmenim (Kreicberga, Strazdiņa, Politera, Kuģa un citu piemērs) un līdz iekļūšanai labā ārzemju klubā.

Finālturnīra apakšgrupā Latvijas izlasei jātiekas ar iepriekšējo divu turnīru uzvarētājām Vāciju un Spāniju, kā arī labi iepazīto Nīderlandi. Pirmās divas komandas, kas iekļūs nākamajā kārtā, mūsu grupā ir diezgan viegli prognozējamas, taču Latvijas izlase nebrauks uz Tronheimu ekskursijā. Mēs brauksim spēlēt – un lai nevienam neienāk prātā mūs nenovērtēt! Tieši Latvijas vīriešu handbola izlases attieksme ir piemērs daudzām komandām, kā var daudz sasniegt ar mērķtiecību, profesionālu attieksmi un prasmi izmantot savus labākos spēlētājus. Visi apstākļi var būt vislabvēlīgākie, taču tie neko nedos, ja pats nebūsi gatavs tos izmantot. Latvijas vīriešu handbola izlase bija gatava.

Kā Latvijas izlases iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā ietekmēs rokasbumbu, tas ir cits jautājums, taču panākuma kontekstā būtu netaisnīgi nepieminēt to, kas ir ļoti būtiski ietekmējis ilgi kārotā mērķa sasniegšanu. Vispirms tas ir pieredzējušais un bijušais ilggadējais izlases treneris Andris Gulbis, jo lielu daļu pašreizējās izlases kodola veidoja tieši viņa audzēkņi toreizējā Rīgas "ASK/AB.LV" komandā, kas bija gandrīz profesionāla komanda (Klešniks, Jurdžs, Pavlovičs, Lilienfelds, Dude, Veršakovs). Bez viņa ieguldītā darba nebūtu šodienas panākuma. Varbūt tagad atkal būs iespēja tapt nevis vienai, bet vismaz 2–3 pusprofesionālām komandām? Retorisks jautājums. Nebūtu taisnīgi nepieminēt iepriekšējo izlases galveno treneri Uģi Vikštrēmu, kura vadībā izlase pirmo reizi tik skaļi pieklauvēja pie finālturnīra durvīm un saprata, ka viss ir iespējams.

Veldres un Vilsona pēdās

Latvijas vīriešu handbola vēsturē ir bijuši lieliski spēlētāji, taču tik augstu kā ludzānietis Dainis Krištopāns līdz šim nav ticis neviens. 1964. pasaules čempionātā žurnālistu sastādītajā "All Star" komandā tika iekļauts Ēriks Veldre, 1972. gadā olimpiskajās spēlēs PSRS izlasē spēlēja vārtsargs Jānis Vilsons, kurš 1973. gadā Maskavas MAI sastāvā kļuva par Eiropas Čempionu kausa (tagadējā Čempionu līga) ieguvēju, 2005. gadā Evars Klešniks kļuva par EHF kausa ieguvēju Esenes "TuSEM" sastāvā, arī Aleksandrs Pētersons ir mūsējais, kaut gan par olimpisko vicečempionu 2008. gadā viņš kļuva Islandes izlases sastāvā (būdams Latvijas izlases spēlētājs, ieprecējās Islandē).

Bet Dainis Krištopāns... EHF Čempionu līgas uzvarētājs, visa turnīra otrs rezultatīvākais spēlētājs, iekļauts "All Star" jeb atzīts par labāko savā pozīcijā gan Čempionu līgas sezonā kopumā, gan finālčetrinieka turnīrā (10 vārti sensacionālajā "Vardar" uzvarā pusfinālā pār "Barcelona"), bija viens no pretendentiem uz finālčetrinieka vērtīgākā spēlētāja titulu. Vārdu sakot – labākais spēlētājs 2018./2019. gada sezonā labā insaida pozīcijā. Tik garš kreilis uz ceļa nemētājas, taču bez liela darba viņš nekur tālāk par Latvijas handbola ceļiem nebūtu ticis.

Par viņu sāka runāt, kad Dainis vēl mācījās skolā dzimtajā Ludzā un sāka spēlēt virslīgā. Viņu jau zināja ne tikai Latvijā, un skaidrs, ka vispirms piesaistīja Ludzas jaunekļa fiziskās dotības – kreilis, 215 cm augums, turklāt viņš ir veikls un “ar galvu”. Par meistarību runas vēl nebija, jo Dainim tādas vēl nebija, lai uzreiz iekļūtu labā ārzemju klubā kādā no spēcīgākajām handbola līgām Eiropā. Viņš neaizbrauca uz Diseldorfas klubu Vācijā, kas tolaik iekļuva 1. bundeslīgā. Tā vietā viņš aizbrauca uz Slovākijas spēcīgāko klubu Prešovas "Tatran". Par laimi, Dainim blakus bija labi padomdevēji, kuri saprata, ka viņam vispirms jānobriest un krietni jāpastrādā, lai kļūtu par meistaru; tad nauda, atzinība un slavenie klubi nekur nepazudīs. Daini jau paguva iesaukt par Ludzas milzi, taču viņš nebūt ne milža soļiem, bet gan pacietīgi un solim pa solim kāpa augšup pa karjeras kāpnēm – Baltkrievijas čempions Brestas "Meshkov" sastāvā, Ziemeļmaķedonijas čempions un Čempionu līgas uzvarētājs Skopjes "Vardar" sastāvā. Bundeslīga? Tā nekad nav bijusi Krištopāna pašmērķis, kaut gan bijušais pasaules čempions un Vācijas izlases galvenais treneris (arī šajā lomā pasaules čempions) joprojām ir neizpratnē, kāpēc neviens no 1. bundeslīgas labākajiem klubiem Krištopānu nav nopircis... Kļuvis par vienu no labākajiem spēlētājiem pasaulē, ludzānietis ir palicis tas pats vienkāršais puisis, kāds viņš bija, kad pabeidza vidusskolu un devās uz Prešovu. Tikai tagad viņš jau ir savā sporta veidā atzīts meistars.

Daiņa devumu Latvijas izlasē nav iespējams pārvērtēt ne uzbrukumā (piemēram, 13 vārti uzvarētajā mačā pret Slovēniju), ne aizsardzībā, taču viņš nekad savu spēli un savu statistiku nav licis augstāk par komandas interesēm. Neviens Latvijas sporta spēļu komandu – klubu un izlašu – pārstāvis 2019. gadā nav sasniedzis tādu starptautisku atzinību. Nākamo 2020./2021.gada sezonu Krištopāns sāks "Paris St.Germain" komandā Francijā kopā ar diviem trīskārtējiem pasaules gada labākajiem handbolistiem dāni Mikelu Hansenu un Nikolā Karabatiču. Kārtējais solis uz augšu labsirdīgā Ludzas milža karjerā.