Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ģirts Ankipāns neslēpj, ka daudz mācījies no Pētera Skudras. (Foto: Rojs Maizītis)

"Dinamo" kuģa kapteinis Ankipāns par vācu hokeju, dēlu hokejistu un attiecībām ar baletu 1

Hokejs
2019. gada 24. novembrī 05:29 2019. gada 24. novembrī 05:29
  Jānis Matulis | 9vīri
Rīgas Dinamo galvenais treneris Ģirts Ankipāns par vācu hokeju, dēlu hokejistu un attiecībām ar baletu.

Ja kāds pirms divdesmit vai divdesmit pieciem gadiem man būtu stāstījis, ka "Essamika" uzbrucējs Ģirts Ankipāns kādreiz būs ne tikai Rīgas "Dinamo" ģenerālmenedžeris, bet arī galvenais treneris, es tam neticētu. Ko jūs! Tagadējais "Dinamo" vadonis bija diezgan brīvs savā lidojumā – reizēm trenējās, reizēm ne. Divdesmit septiņu gadu vecumā beidzot tika uz pasaules čempionātu, ir uzspēlējis divās olimpiskajās spēlēs. Un nu ir dubultpriekšnieks Latvijas spēcīgākajā hokeja klubā!

Čičiks un viņa komanda

1975. gads Latvijas hokejā netika uzskatīts par pašu talantīgāko, bet vienalga izauga trīs labi hokejisti – Mociks (Aleksandrs Macijevskis), Cuciks (Kaspars Astašenko) un Čičiks (Ģirts Ankipāns), kas spēlēja pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs...

NHL arī. Puikas mūsu komandā nebija slikti, bet slikts bija laiks, kurā spēlējām, – Padomju Savienības sabrukums, mūsu gada komanda pajuka, un vajadzēja spēlēt pie divus gadus vecākiem. Tajā vecumā divu gadu starpība ir milzīga atšķirība. Turklāt 1973. un 1974. gads Latvijā bija labi gadi. Bet, ja no viena gada iznāk trīs spēlētāji, nevar teikt, ka švaks gads bijis.

Tas pat ir ļoti labi. Es tevi hokeja laukumā atceros apmēram no sešpadsmit gadu vecuma – 1991. gada rudenī Latvijas virslīgā spēlēja Cēsu "Vendenieki". Un jūs tur ar Astašenko arīdzan.

Tas bija laiks, kad bija "Pārdaugava", bet tiem, kas tur netika un netika arī Latvijas junioru izlasē, mūsu treneris Jevgeņijs Linkēvičs bija sarunājis iespēju spēlēt citur.

Kādas bija sajūtas jaunajam hokejistam, kuru neaicina uz "Dinamo" un "Pārdaugavu"?

Biju vienā nometnē pie Mihaila Beskašnova, tas bija liels šoks, kā vajadzēja trenēties. Lai gan pie Linkēviča arī nebija viegli. Viņš mūsu attīstībā ieguldīja ļoti daudz darba. "Pārdaugavā" bija ne tikai daudz vecāki, bet arī meistarīgāki spēlētāji – Tambijevs, Ignatovičs un citi. Bet nolemtība sajūta, ka viss beidzies? Nē, man tā nekad nav bijis. Nevienu dienu nebiju domājis beigt spēlēt hokeju, man tas pašam patika jau kopš bērnības.

Nepilnu 44 gadu vecumā es tev saskaitīju 22 profesionālās sezonas. Gandrīz kā Gordijam Hovam.

(Smejas.) Pilnīgi iespējams. Tajos laikos Latvijas čempionātam nebija ne vainas, no tā diezgan viegli varēja pārkārtoties uz kādu Eiropas klubu. Tie paši "Vendenieki", "Vecmeistars" ar visiem bijušajiem dinamiešiem, kas vairs nebija profesionāļi, bet mācēja labi spēlēt. Abas "Pārdaugavas" un "Ķekava" ar bijušajiem "Latvijas bērza" meistariem. Nebija viegli.

Mums tādus kā tevi, kas sešus gadus spēlē Vācijas otrajā un trešajā līgā, tauta noraksta – nu ko tad tie no joberlīgām...

Man Vācijā patika, it sevišķi pirmie gadi, ļoti solīda bija viņu otrā līga, kurā spēlēja arī daudzi Latvijas izlases hokejisti – Znaroks, Čudinovs, Opuļskis, Pavlovs, laikam arī Kerčs, daudzas bijušās PSRS hokeja zvaigznes un arī kanādieši. Manā komandā pat divi: viens no viņiem kopā ar Edmontonu bija pat ņēmis Stenliju, bez ķiveres vēl dragāja, otrs – Detroitas vārtsargs. Baigais šovs, pat piedzīvojums. Tas vēl bija vecais hokejs – ļoti nikns.

Tu pēc niknuma vācu hokejā droši vien labi iederējies?

Pats hokejs varbūt bija pat otrajā plānā, bet skatītāji nāca, viņiem tas šovs patika. Katrai pilsētai un ciemam bija savi vietējie varoņi, un katrā vietā, kur bija alus brūzis, bija arī hokeja komanda. Bavārijā jau noteikti. Tie bija juku laiki, kad katrs meklēja, kur doties. Kurš uz Ameriku, kā Jānis Tomans un Rodrigo Laviņš. Kārlis Skrastiņš pieņēma Vladimira Jurzinova piedāvājumu no Turku TPS. Katrs kūlās, kā prata, bet beigās visi kaut kur izsitās.

Bērnībā tu biji Imantas puika. Vai tur bija arī hokeja laukums?

Trenēties hokejā sāku deviņu gadu vecumā. Līdz tam spēlēju basketbolu, mans basketbola treneris bija kaimiņš, mamma gribēja, lai spēlēju tenisu. Tāpēc spēlēju arī tenisu. Fiziski biju attīstīts puika, un man patika spēlēt jebkuru spēli. Blakus mūsu mājai bija liels skolas sporta laukums, kas tagad pārveidots par superkompleksu. Bija arī hokeja laukums, parastā korobka. Kā nokļuvu hokejā? Manā bērnībā treneri meklēja audzēkņus skolās. Arī pie mums atnāca. Mans fizkultūras skolotājs 82. vidusskolā bija hokejista Dmitrija Vasiļjeva tēvs. Pēc aģitācijas gājiena pārnācu mājās un teicu, ka būšu hokejists. Tētis priecājās, mamma – ne. Jo tas viss notika Rīgas otrā pusē – Daugavas stadionā. Uz treniņiem mani vadāja fāters, treniņi bija ļoti agri no rītiem – pirms skolas, no 4. klases visi hokejisti kopā mācījāmies 55. vidusskolā.

''Dinamo Rīga'' spēlētājs Ģirts Ankipāns (nr.75, sarkans) pārbaudes spēlē hokejā, kurā tiekas ''Dinamo Rīga'' un Novosibirskas "Sibirj" hokeja komandas. (Foto: LETA)

Ar saknēm Latgalē

Kādā ģimenē esi audzis? Ko darīja tavi vecāki?

No mana uzvārda saprotams, ka nāku no Latgales puses, māte gan ir dzimusi Jelgavā, bet laikam jaunībā, braukājot pie radiem, vecāki satikās Ciblā.

Gaišs novads. Ciblas skolā ir ļoti labs novadpētniecības muzejs, turpat blakus baznīca, tāds latvisks nostūris tālu Latgalē...

Mani vecvecāki bija skolotāji, vectēvs Florians pat pielicis savu roku pie Ciblas vidusskolas izveidošanas. No bērnības atceros, ka mamma strādāja "Radiotehnikas" rūpnīcā. Tēvs bija lidotājs, pēc profesijas laikam bortmehāniķis, bet man jau visi, kas staigāja formās, bija lidotāji. Tēva aizraušanās bija lidošana – vēl nesen lidojām ar deltaplānu.

Tad jau tavā dzimtā pirms tevis ir bijuši trakie!

Laikam gan. Tēvam patika atrasties debesīs, izjust ātrumu un visādus manevrus.

Vai lidotājs Ankipāns bija par hokeju?

Protams. Sportisks cilvēks. Diezgan nopietnā līmenī spēlēja volejbolu un sportu saprata. Man ir arī četrus gadus jaunāka māsa.

Vai tev vecāki varēja atļauties nopirkt slidas un visu, kas dārgajam hokejam vajadzīgs?

Bijām vidēji nodrošināta ģimene, bet nekādus pārmērīgus labumus neatceros.

Vai uz treniņiem no rītiem pamodies pats, vai vecākiem tevi vajadzēja modināt?

Pats gan. Nebija nekādu problēmu. No 4. klases pats ar pārsēšanos pie Planetārija braukāju mājās cauri visai pilsētai. Pilnīgi noteikti hokeju izvēlējos es pats, nevis mani vecāki. Tēvs bija priecīgs, māte neiebilda, visu manu karjeras laiku atbalstot. Viņa īsti nezināja ne noteikumus, ne pretiniekus – nu, tie tajās dzeltenajās cepurītēs...

Starp Rīgas "Dinamo" faniem tavu tēvu nesazīmēju, bet uz "Rīgas 2000" spēlēm Piņķos viņš allaž bija klāt.

Tētis joprojām dzīvo Imantā, un Piņķu halle bija tuvu, uz arēnu arī viņš atnāk uz svarīgākajām spēlēm, taču viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem būtiski ir TV ekrānā redzēt atkārtojumu. Un viņam vienmēr ir savs viedoklis: “Tu vari mani neņemt galvā, bet paklausies!” Kad vēl spēlēju pats – lai ietupjoties dziļāk ceļgalos. Loģiski, ka centos. Galvā jau man paliek tas, ko cilvēki apkārt domā. Mēs taču spēlējam cilvēkiem. Visi grib redzēt baigās kombinācijas, bet sapīt tās kopā ar smagu darbu ir diezgan sarežģīti. Ir jāatrod līdzsvars. Kā visur dzīvē.

Tev pašam jau ir meita un dēls.

Jā. Aleksai ir desmit gadu, Akselam – astoņi gadi.

Kā tu piedalies viņu audzināšanā? Vai sieva Jekaterina zināja, ka tu esi hokejists, kurš kļūs par treneri?

Zināja, zināja... Man jāsaka paldies sievai, ka viņa spēj uz saviem pleciem paņemt ģimeni. Cenšos savu brīvo laiku atdot bērniem, bet rūpes par bērniem uzņēmusies Katja. Katrā brīvā brīdī cenšos būt kopā ar ģimeni – braucam atpūsties, visu ko kopā izdomājam.

Pirms daudziem gadiem avīzē "Diena" bija bilde, kā Oļegs Znaroks pin meitai matus...

Es arī esmu ķemmējis matus meitai, tie viņai ir ļoti biezi. Skaidrs, ka ģimenē tu nedrīksti būt skarbais treneris. Oļegam ir vēl trakāk – viņam divas meitas... Bet savi bērni ir savi bērni, un tur visi grib labāko.

Vai Aksels jau trenējas?

Jā, hokejā. Man viņš ir lielākais universālis uz planētas – tad vārtsargs, tad uzbrucējs. Liela auguma, tāpat kā tēvs, māte un vecaistēvs. Viņš varētu būt labs spēlētājs, bet vai pie viņa lielā auguma būs labas ātruma īpašības? Kā vārtsargs viņš izskatās ļoti interesants. Ir bijuši bērnu turnīri, kur viņš divās spēlēs sargājis vārtus, bet otrās divās spēlējis kā uzbrucējs. Pagaidām viņš vairāk to deķi velk uz vārtu sargāšanu, es viņam atļaušu būt, kas viņš grib. Bet Akselam izdodas arī spēle uzbrukumā. Es uz to skatos jau mazliet profesionālāk – ja esi kaut ko iesācis, tad jāskatās, kā labāk tikt uz augšu, jo palikt pusceļā nav labākais variants.

Kontinentālās hokeja līgas spēle "Arēnā Rīga", kurā tiekas Rīgas "Dinamo" un Maskavas "Dinamo" komandas. (Foto: LETA)

Vai Jekaterina atbalsta puikas hokeja centienus? Vai tad ģimenē nepietiek ar vienu hokejistu?

Atbalsta, atbalsta. Viņš ir ļoti enerģisks puika, un jādedzina enerģija. No rīta kā ceļas – peld, pa dienu – hokejs, bet vakarā vēl skeitparkā piebeidzam atlikušo enerģiju.

Viņš tagad iziet cauri visam tam, lai vēlāk nevarētu teikt, ka latviešu sportistiem ir slikta fiziskā sagatavotība...

Latviešiem nav slikta fiziskā sagatavotība. Jā, tā vienmēr var būt labāka, taču kopumā nav slikta. Ja mēs paskatāmies, cik mums ir topa sportistu, tad lai viena otra tauta no mums vēl pamācās! "Dinamo" jaunajiem varbūt varētu būt labāka fiziskā sagatavotība, taču KHL ir ļoti augsts līmenis. Viņi nav vāji, bet varēja būt labāki. Neteikšu, ka viņi ir vājāki, nekā kādreiz bijām mēs.

Vai dēls hokeja lietās tevi klausa?

(Smejas.) Es esmu tikai tēvs, savu treneri viņš klausa vairāk. Klausa jau arī mani, ir kaut kādas lietas, kur pamācu, bet, ja viņš būs vārtsargs, man būs grūtāk palīdzēt. Ja uzbrucējs, tad vieglāk.

Demokrāts no Skudras nometnes

Kādi spēlētāji tev kā trenerim labāk patīk? Tādi, kas neiebilst ne vārda, vai spurainie, kas strīdas?

Ko nozīmē – strīdas? Mēs jau neesam kaut kādā diskusiju klubā, mēs esam viena komanda, runājamies un saprotam viens otru. Ko man kādam runāt pretī vai ikdienā kādu aizskart? Hokejists bez rakstura nav iespējams. Viņš var nepiekrist manam viedoklim, bet galvenais, lai strādā komandas interesēs. Parasti tie spurainie arī spēlē. Viņi var izteikt savu viedokli un var arī kaut ko laukumā parādīt.

Vai Mārtiņš Dzierkals var spēlēt?

Pilnīgi noteikti. Bet viņš vēl jauns, viņam jātiek galā ar daudzām lietām, un es viņu ļoooti labi saprotu.

Tu pats taču arī tajā vecumā bija ar saviem dzīves uzskatiem!

Protams. Mēs ar Dzieru bijām daudz runājuši, un es pirmām kārtām gribu, lai viņš kļūst izturīgāks. Tad viņš spēlēs labā līmenī. Jo viņš spēlē ļoti eksluzīvu hokeju, un tur apakšā vajadzīga laba bāzīte. Vienu, divas dienas viņš var uzspēlēt, bet tad ir kā maziem bērniem – sākas nogurums, niķi un stiķi, vecāki neapmierināti, un bērns nelaimīgs.

Kāds treneris tu esi? Demokrāts, diktators vai no visa pa bišķim?

Treneris tagadējos laikos nevar vienkārši būt tikai diktators vai demokrāts, viņam ir jāatrod pieeja pilnīgi visiem spēlētājiem. Vispirms jāizveido komandas kodols.

Un kodols ir tie, kas varbūt atrodas pat otrajā plānā. Kā Meija, Džeriņš, tie, kurus mēs dažkārt nievājoši dēvējam – ak, tie jau tikai trešā maiņa!

Bet tieši trešās maiņas bieži vien iegūst kausus. Sentluisā ceturtā maiņa plēsa uz nebēdu. Manā komandā kodolu veido latvieši – Miķelis, Džeriņš, Meija, Soča, nu kodolam apkārt velkas jaunie puiši. Kad atbrauc ārzemnieki, viņi uzreiz saprot, kā tās lietas iegrozīsies.

Kad tu kļuvi par treneri?

Ja godīgi, tad es nekad nebūtu kļuvis par treneri, ja nebūtu šo divu sezonu Ņižņijnovgorodā. Pirmās domas, kad pats esi beidzis spēlēt: ā, nu ko tur daudz – jāuzzīmē tikai shēma, šitā iet cauri, un tā arī viss notiek, var būt tādas un šādas kombinācijas. Kamēr pats visaugstākajā līmenī tam neiziesi cauri, tikmēr nesapratīsi. Trenera darbu nevar iemācīties no grāmatas.

Kas bija Ņižņijnovgorodā? Koncentrācijas nometne pie Pētera Skudras vai dzīves skola? Saprotu, ka viegli tev tur nebija...

Pēterim ir sava pieeja, un tur nekādu jautājumu vispār nav. Viņš nosaka, kā visam jānotiek, un, ja tu nepiekrīti, tad ej strādāt citur, neviens nespiež palikt. Viņš ir ļoti prasīgs pret visiem, pret treneriem arī. Lai katrs dara savu darbu, vai tas būtu spēlētājs vai apkopēja. Viņi visi dara savu darbu. Un, ja vajag, trenera darbs ir arī 24/7 režīmā. Vairāk vai mazāk tavs prāts ir nodarbināts ar hokeju. Atnāc no rīta uz darbu, komunicē ar visiem. Es esmu daudz pārņemis no Pētera – daudz runājam ar pārējiem treneriem, par treniņiem, spēlēm, individuālajām darbībām, ko katrs redzējis.

Kādam ir jābūt treneru kolektīvam: tie ir draugi, domubiedri, radi, dullie, kas šo profesiju mīl?

Dulliem jābūt, bet vispirms – vienā virzienā ejošiem. Tas ir kā kuģis. Es esmu nofraktēts par kapteini, man ir palīgi, un kuģis jau peld. Vari jau lēkt jūrā (sulīgi smiekli), bet kuģa kursu grūti izmainīt – mēs varam kļūt tikai labāki savā peldējumā. Bet strauji pagriezt kuģi...

Vai tu esi tāds strikts kapteinis?

Nē. Bet darbs ir darbs. Kad tas ir beidzies, mēs atkal esam tie paši ģimenes draugi, man ir daudz hokejistu, ar kuriem pats esmu spēlējis kopā "Dinamo". Bet mēs ļoti labi tiekam galā. Laukumā ir pavisam citi noteikumi. Par kaut kādiem apvainojumiem, kas bijuši spēles laikā – izejam no ģērbtuves un to visu esam aizmirsuši. Kā gan apvainojies tu vari strādāt tālāk? Treneru pulkā esam tādi, kas kopā spēlējuši, esam arī draugi, bet profesionāli viņi ir ļoti augstā līmenī. Katrs savā vietā.

Kāds jums ir darba sadalījums?

Man ir svarīgi, lai visi treneri arī “ķer” kopējo bildi. Nākamajā dienā pēc spēles katram ir kaut kas pierakstīts, kaut kas akcentējams, ko cits varbūt nav pamanījis. Kolektīvs mums ir liels, un tie neesam mēs pieci vien, kas atrodas uz komandas soliņa. Arča (Ābols) vairāk ir atbildīgs par uzbrucējiem un vairākumu, viņam klāt ir pielikts Masaļskis – vārtsargs, kurš ļoti labi saprot, kāpēc vārti tiek gūti un kāpēc netiek gūti. Otrā pusē man stāv Ronalds Ozoliņš un Juris Klodāns, kuri atbild par aizsardzību. Atsevišķi, kad iesildās vārtsargi, ar viņiem strādā Edgars un Juris. Neredamais ir Raivis Miezāns – fiziskās sagatavotības treneris, bet vēl mums ir Aigars Cipruss, kurš no augšas skatās video – ar zonām un vārtiem bieži vien ir tāds mudžeklis, kas no apakšas nav ieraugāms. Ja “paņem” nepamatoti zonu, tās ir divas minūtes mazākumā.

Ģirts Ankipāns neslēpj, ka daudz mācījies no Pētera Skudras. (Foto: Rojs Maizītis)

Hosa, Šuplers un auksts alus

Seši gadi Vācijā vai piecas sezonas "Dinamo"?

Tas ir ļoti atšķirīgi – hokejs "Dinamo" ir cits līmenis, pavisam cita bauda.

Uzbrukums vai aizsardzība?

Tās ir tikai divas lietas no padsmit. Tomēr uzbrukums.

Marsels Hosa vai Mārtiņš Cipulis?

(Garšīgi smiekli.) Kāds var apvainoties... Piedod, Mārtiņ, bet ar Hosu kopā es biju labākajos karjeras gados.

Jūliuss Šuplers vai Gunārs Krastiņš?

Super jautājums. Paldies Gunāram, viņš izdarījis ļoti daudz, visai "Latvijas bērza" sporta skolai un arī mūsu komandai, bet – tāpat kā ar Cipuli un Hosu – savus labākos hokejista gadus es aizvadīju pie Šuplera.

Jurijs Gagarins vai Frederiks Arturs Stenlijs?

(Atkal smiekli.) Sākumā Gagarins.

Turīna vai Vankūvera?

Vankūvera. Tur bija supergaisotne, un Kanāda tomēr ir hokeja zeme, tas ir kaut kas – tevi var atpazīt pat uz ielas. Visa spēļu atklāšana un Veins Greckis – kas tik tur bija!

Novokuzņecka vai Ņižņekamska?

Grūti teikt. Ņižņekamska ir Tatarstānā, nav nemaz tik slikti, esot pat ļoti mājīgi, kā cilvēki stāsta.

BMW vai skūteris?

Jaunībā man bija mopēds "Delta", laukos dzenājām uz nebēdu, bet tagad noteikti BMW. Es neesmu divriteņu fans, neesmu arī moču fans.

Bokss vai golfs?

Golfu es nespētu noskatīties i minūti. Protams, ka bokss. Mairis Briedis ir arī mani ievilcis stadijā, kad boksam sekoju līdzi. Superizcils sportists!

Vecrīga vai Babīte?

Noteikti Babīte, bet pirms desmit gadiem tā būtu Vecrīga.

Opera vai balets?

Abi garām, bet es priekšroku atdotu baletam – tur ir kaut kāda kustība un fiziskā sagatavotība. Bet man patīk tā svinīgā gaisotne, kas ir operā. Varbūt vēlāk, kad kļūšu pieaugušāks.

"Jaunais vilnis" vai "Jaunā gvarde"?

Jūrmalā man "Jaunais vilnis" patika, bet no Sočiem neesmu skatījies.

 Laima Vaikule vai Janīna Ankipāne?

Tur variantu nav – skaidrs, ka Ankipāne!

Auksts alus vai auksts ūdens?

Vasarā noteikti auksts alus, lai gan es neesmu alus fans.

Ar ko būsi apmierināts pēc 12. KHL sezonas?

Lai mēs joprojām spēlētu tikpat pārliecinoši kā starpsezonā! Tur nav nekā tāda, lai netiktu Gagarina kausā. Man vēl ir palicis fīlings no "Torpedo". Nav nozīmes, vai uzvari pirmajā vai otrajā spēlē, bet ir jābūt pārliecībai, ka "play-off" var būt. Un man tāda pārliecība ir.

Ģirts Ankipāns

Rīgas "Dinamo" galvenais treneris

Dzimis 1975. gada 29. novembrī

Spēlējis: Cēsu "Vendeniekos", Ogres "Essamikā", "Juniorā", "Lillehammer" (Norvēģija), Braunlāgā, Neividā, Timmendorfā, Fisenē un Landshūtā (Vācija), Minskas "Dinamo", "Rīgā 2000" un Rīgas "Dinamo".

Piedalījies četros pasaules čempionātos, Turīnas un Vankūveras olimpiskajās spēlēs.

Latvijas izlasē: 105 spēles, 26 vārti, 29 piespēles, 83 soda minūtes.

Bijis Latvijas izlases un Latvijas U-20 izlases treneris, kopš 2013. gada Rīgas "Dinamo" treneris, tad Ņižņijnovgorodas "Torpedo" (2015–2017), kopš 2017. gada septembra – "Dinamo" galvenais treneris un arī ģenerālmenedžeris.

Citi šobrīd lasa

Pārdod Latvijas spoku galvaspilsētu Vilces pagastā - muižu, kurā Francijas karalis Luijs XVIII slēpās no Napoleona 1
Kāpēc cilvēkiem nosirmo mati? Zinātnieki nāk klajā ar jaunu pētījumu
Reiniku ģimenē gaidāms pieaugums
Pievienot komentāru

Алла Пугачева отметила Китайский Новый год с друзьями

Агата Муцениеце назвала себя другом семьи Робби Уильямса