Regbisti Dace, Juris un Mārtiņš Straumes par sporta veidu, kurā ceļ žirafes un nelauž kaulus

Roķene rupjāka!

Cilvēkam, kas regbiju ierauga pirmoreiz, pirmais jautājums bieži vien ir – kāpēc regbija bumba nav apaļa, bet garena kā gurķis?

Juris: – Tāpēc, ka apaļu bumbu grūtāk nest.

Mārtiņš: – Arī mest regbija bumbu ir vieglāk nekā apaļu.

Dace: – Leģenda vēsta, ka 1823. gadā, ko mēdz uzskatīt par regbija oficiālu aizsākumu, Viljams Vebs Eliss futbola spēles laikā pārkāpa noteikumus – paķēra futbola bumbu rokās un aizskrēja līdz pretinieka ieskaites laukumam. Lai bumbu būtu vieglāk nest, Eliss to esot saspiedis.

Kurš jūsu ģimenē pirmais pievērsās regbijam?

Juris: – Es. Līdz 8. klasei nopietni nodarbojos ar vieglatlētiku, vesera mešanu, pie trenera Jēkabsona, biju Latvijas čempions. Tad veseris kļuva smagāks, svarus negribējās cilāt...

Veseris jau nav milzīgi smags, septiņarpus kilogrami…

Juris: – 7,257 kilogrami.

Precizitāte līdz gramam! Cik smaga ir regbija bumba?

Juris: – No galvas nezinu, bet zinu, ka gaisa spiedienam bumbā jābūt no 0,9 līdz vienai atmosfērai. Basketbola bumba ir smagāka. Regbija bumba smaguma ziņā ir apmēram tāda pati kā futbola bumba.

Un, ja samirkst, tad kļūst smagāka...

Juris: – Nē, jaunās bumbas nemirkst.

Bumbu lieluma ziņā ar motobola bumbu neviena cita nevar mēroties...

Juris: – Kas attiecas uz motobolu, agrāk mēs spēlējām VEF laukumā, kur tagad mājas saceltas. Visforšāk tajās smiltīs bija spēlēt pēc tam, kad tur bija spēlēts motobols.

Regbijā es iesaistījos, trenējoties Vagonu rūpnīcas stadionā. Tur trenējās regbisti, un es nevarēju saprast, kāpēc 15 džeki, skrienot pa laukumu, nevar piespiest bumbu pie zemes. Mūsu skolā gāja Uldis Lesiņš, viņš spēlēja regbiju VEFā. Uldis teica: ja gribi spēlēt, nāc uz VEFu, tas ir labākais klubs Latvijā. Aizgāju un sāku. Spēlēju jauniešos, tad večos, pārgāju no VEF uz RAF, uzspēlēju arī pa Savienību.

Kad parādījās klubs "Miesnieki"?

Juris: – Vēlāk, deviņdesmitajos gados. Viņi faktiski parādījās tad, kad Uldis ar RAFu salecās un uztaisīja "Miesniekus".

Kad Mārtiņš piedzima, es drusku atgāju no regbija...

Dace: – Kur tad tu bijis atgājis? Tu nekad neesi bijis atgājis.

Juris: – Bija brīdis, kad es nespēlēju un netrenēju. Pēc tam parādījās "Eži". Tad Uldis mani savāca pie Miesniekiem. Viņam bija divas komandas, "Miesnieki" un "Gutta", es trenēju "Guttu". Bija doma, ka "Eži" paaugsies, nāks uz "Guttu" un tad tālāk uz "Miesnieku". Bet "Eži" paaugās, un treneris Jānis Graumanis teica: mums pašiem ir savi džeki izauguši, kāpēc mums iet kaut kur citur? Tad, lai nebūtu kašķis ģimenē, aizgāju uz "Ežiem" – Dace "Ežos" jau bija.

Dace mums teica, ka viņa esot sākusi ar rokasbumbu.

Dace: – Roķenē es biju trenējusies.

Juris: – Dacei bija augstākā izglītība, sakars ar sportu palika, arī par regbiju viņa kaut ko zināja. Tad arī Mārtiņš sāka spēlēt.

Vai rokasbumba ir grūtāka par regbiju?

Juris: – Rokasbumba ir rupjāka!

Rokasbumba rupjāka?! Vai tad rokasbumbā drīkst krist kājās?

Juris: – Stipri rupjāka! Regbijs ir ciešs, stingrs, bet roķene ir rupja. Regbijā ar elkoni kādam trāpa ļoti reti, un par to uzreiz dod noraidījumu, bet roķenē uz deviņu metru līnijas nenormālas lietas darās.

Nu, bet ja es skrienu ar ātrumu pie 40 kilometriem stundā un man kāds ielec kājās...

Juris: – Bet regbijā tu jau esi tam gatavs! Tas nav tā, ka tu skrietu pa ielu un kāds tev pieliktu kāju priekšā.

Regbijā ir aizliegts ķert pretinieku kakla rajonā?

Juris: – Tagad jā. Agrāk tam nepievērsa uzmanību, jo agrāk regbijs nebija tik profesionāls, tik fizisks. Pirmais pasaules kauss regbijā notika 1987. gadā, bet tikai 1995. gadā regbijs kļuva profesionāls. Senāk regbiju spēlēja, tā sakot, normāli cilvēki, bet tagad, ja tāds uz 150 kilogramiem ieskrienas, tad parasts cilvēks tam neko nevar padarīt.

Starp citu, Raivi Vidzi vienubrīd Uldis Bautris bija savācis regbijā un ielicis leišos pirmajā līnijā, bet drīz vien Vidzis teica, ka viņam tik grūtu sporta veidu nevajag. Un nevar teikt, ka Vidzim būtu trūcis spēka.

Amerikāņu futbolā, kas ir līdzīgs regbijam, spēlētāji tomēr ir bruņās kā dzelzs malkas cirtēji...

Mārtiņš: – Amerikāņu futbolā regbijam līdzīga ir tikai bumbas forma, nekas cits.

Bet fiziskais kontakts?

Mārtiņš: – Arī kontakts ir citādāks. Amerikāņu futbolā drīkst bloķēt spēlētāju bez bumbas. Regbijā drīkst aiztikt tikai spēlētāju, kam ir bumba, vai to, kurš grib konkurēt par bumbu.

Bet spēka spiediens, mauciens jau ir ļoti līdzīgs?

Mārtiņš: – Bet tur spēlētājs, kā jau teicāt, ir nobruņots ar ķermeņa aizsargiem. Regbijā tādu aizsargu nav. Drīkst izmantot porolonu galvas un plecu aizsardzībai.

Kāpēc to izmanto tik reti? Tagad Pasaules kausā vairs neredzēja tādu nopakojumu, kāds kādreiz bija Dienvidāfrikas komandai...

Mārtiņš: – Tāpēc, ka ar tādām ķiverēm ir sliktāka redzamība un dzirdamība. Bet jaunieši parasti spēlē ķiverēs, un arī man labāk patīk spēlēt ar ķiveri, tā rada drošības sajūtu, ka tvērienā tev nenobrāzīs ausis.

Vai regbija buči atšķiras no futbola bučiem?

Mārtiņš: – Profesionālā līmenī drusku atšķiras, uzbrucējiem ir vairāk un augstāki korķi, cietāki purngali, ja kāds uzkāpj virsū.

Zvērudārzs laukumā

Kāda ir regbija komandas struktūra?

Juris: – Pirmajā līnijā divi stabi pa malām – tie ir ziloņi. Vidējais ir mežakuilis – stiprs, ņiprs, veikls. Otrajā līnijā ir divas žirafes, garie. Tad tie divi gorillas – nenogurdināmi maniaki, tiem jāskrien un jābūt visās vietās. Otrās līnijas beigās ir lauva. Visdziļākais aizsargs ir ērglis, viņš labi redz laukumu. Ātrākie džeki ir šie ērglim blakus – gepardi.

Kas ir tas mērkaķis pēc lauvas – saspēles vadītājs?

Juris: – Tas mērkaķītis ir mazais, kas veikli tiek pie bumbas. Saspēles vadītājs ir vienīgais, kas šajā shēmā apzīmēts kā cilvēks. No viņa ļoti daudz kas ir atkarīgs. Protams, šie tīģeri pa malām viņam daudz palīdz. Jo augstāka komandas klase, jo vairāk viņi palīdz. Viens no Anglijas regbija izlases līderiem Džonijs Vilkinsons, kurš 2003. gada Pasaules kausa izcīņas finālā veica izšķirošo dropsitienu kompensācijas laika pēdējā minūtē, kad visi viņu apsveica un cildināja, teica: “Man jau padsmit džeki visu saka priekšā!” Regbijs ir komandas spēle, un komandu spēles stils ir dažāds.

Mārtiņš: – Piemēram, Fidži komandā pārsvarā ir tīģeri, pāris mērkaķu un viens cilvēks.

Tātad tā zvērudārza sastāvs, par kuru jūs stāstāt, katrā komandā var būt atšķirīgs?

Mārtiņš: – Jā. Piemēram, Gruzijas izlasē ir ļoti daudz ziloņu un mežacūku.

Un ko viss šis zvērudārzs dara ar bumbu?

Juris: – Galvenais ir piezemēt to aiz līnijas – nevis vienkārši ieskriet aiz līnijas, kā amerikāņu futenē. Par piezemējumu dod piecus punktus, par realizācijas sitienu – divus, par soda sitienu trīs.

Laukumā ir 15 cilvēki, un vēl spēlei tiek pieteikti 8 rezervisti?

Juris: – Jā. Drīkst spēlēt arī bez maiņām, bet augstā līmenī tas parasti nenotiek. Biežāk nomaina ziloņus.

Cik spēlētāju grūstās par bumbu?

Mārtiņš: – Astoņi pret astoņi.

Tātad gandrīz tonna pret tonnu...

Juris: – Tāpēc jau regbijs ir interesanta spēle, ka katrā pozīcijā ir savs svars, savs augums, sava komplekcija. Mērkaķītis var būt ap 70 kilogramu smags un garumā 1,65 metri, toties ļoti ātrs. Otrā līnijā stāv 120 kilogramus smagi un 2,08 metrus gari spēlētāji, kamēr pirmajā līnijā arī 120 kilogramus smagi, toties tikai 1,80 metrus gari spēlētāji.

Kā regbijā var ātri noteikt, vai spēlētājam ir smadzeņu satricinājums?

Juris: – Tiesnesis redz kontakta brīdi. Ja viņš redz, ka ir trāpīts pa galvu, tad jau skatās spēlētāja acis un noved spēlētāju nost ģērbtuvēs, tur desmit minūšu laikā neatkarīgs ārsts viņu pārbauda un, ja konstatē smadzeņu satricinājumu, tas spēlētājs atpakaļ laukumā netiek laists; arī tad, ja viņš ļoti grib. Jo spēlētājs jau citādi pats nost neies, kamēr viņu nenonesīs. Tādas pārbaudes pēdējā laikā ir ieviestas, un tas ir palīdzējis samazināt traumatismu.

Kā regbisti treniņos var nostiprināt saites, lai samazinātu traumatismu?

Mārtiņš: – Ir jābūt vispusīgam sporta veidu pratējam, no bērna kājas jāsāk trenēties dažādos sporta veidos. Lai ir aptverta gan cīņa, gan vingrošana, gan futbols, gan basketbols – visu šo sporta veidu elementi ir iekļauti regbijā. Ja tu pareizi trenējies un nepārtrenējies, nesāc agrā vecumā ar smagiem svariem strādāt, tad tev viss nostiprinās.

Briesmīgas ir krustenisko saišu traumas...

Mārtiņš: – Jā, bet tas ir visos sporta veidos. Bieži vien to ietekmē nepareiza pārtikas lietošana. Jauns cilvēks, sākot trenēties regbijā, sapērkas visādas atļautas un neatļautas pārtikas piedevas, uztrenē ļoti lielu muskuļu masu, bet tie muskuļi netiek līdzi izturībai. Tātad traumu iemesli ir nepareiza pārtika, pārtrenēšanās un nepareiza trenēšanās, gribot ātri sasniegt rezultātus. Bet rezultātus ātri nesasniedz. Saviem puišiem stāstu, ka tu vari karstā saulē nogulēt daudzas stundas un būsi brūns, bet pēc divām dienām tev noies āda. Tāpat arī, pārtrenējoties vai saēdoties proteīnus, iegūtais spēks ātri pazūd. Jātrenējas ir lēnā garā un pastāvīgi. Par olimpisko čempionu neviens pirmajā gadā nekļūst.

Dace: – Daudz kas ir galvā. Ar muskuļu masu nepietiek, ir arī jāgrib to spēli spēlēt.

Hokejā trīs superstāri var uztaisīt spēli, bet regbijā tā nevar, tur visai 15 cilvēku komandai jābūt līdzīgi uztrenētai, vai ne tā?

Mārtiņš: – Jā, regbijs tiešām ir īsts komandas sporta veids, tajā visai komandai ir jāstrādā, lai tiktu pie rezultāta. Futbols arī ir komandas sporta veids, tomēr superzvaigzne tajā var izdarīt ļoti daudz. Regbijā tas ir ļoti grūti. Zemākā līmenī augstāka līmeņa spēlētājs var censties uztaisīt spēli, bet, ja trīs viņam uzklups virsū, viņš tik un tā nekur neaizskries.

Ja vēl drīkst ķert aiz krekla...

Dace: – Tagad regbista apģērbu taisa no pieguļošāka materiāla, kurā ieķerties grūtāk.

Ir redzēts, ka arī biksēs ieķeras un norauj.

Juris: – Gadās visādi.

Regbistam acīmredzot jābūt arī psihiski ļoti stabilam, lai spētu saglabāt mieru, kad viņam krīt kājās?

Dace: – Tāpēc jau es saku, ka viss ir galvā.

Juris: – Regbija hartā teikts, ka tu nedrīksti pretiniekam darīt neko tādu, kas viņam laupītu veselību. Tu neesi regbists, ja tev, ejot uz laukuma, ir doma kādam nodarīt pāri.

Tāpēc ir teiciens, ka huligānu spēli regbiju spēlē džentlmeņi un džentlmeņu spēli futbolu spēlē huligāni...

Dace: – Regbijā ar tiesnesi drīkst runāt tikai kapteinis, te nevar kā futbolā skriet virsū tiesnesim un diskutēt.

Juris: – Regbija tiesnesis Naidžels Ovenss asākos strīdos spēlētājiem vispār saka: tur blakus ir futbola stadions, un, ja jūs uzvedīsieties kā bērni, es jūs nodzīšu no laukuma, varēsiet iet spēlēt tur. Arī kapteinis tiesnesim vispirms jautā, vai drīkst pajautāt, un tiesnesis var atļaut vai neatļaut.

Hokejs un futbols kopš septiņdesmitajiem gadiem ir kļuvuši brutālāki, asāki. Kas noticis ar regbiju?

Juris: – Regbijs nav kļuvis brutālāks, bet fiziskāks gan.

Mārtiņš: – Tāpēc ir uzlabojusies aizsardzība un mainījusies taktika. Arī noteikumi ir mainījušies, lai novērstu traumas un spēle kļūtu skatāmāka un raitāka.

Latvieši piemēroti

Kura ir bijusi Latvijas augstākā vieta Pasaules rangā?

Mārtiņš: – Kad es sāku spēlēt, bija, šķiet, 34. vieta – arī tāpēc, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma vēl bija palikuši pusprofesionālie RAF spēlētāji. Pirms pāris gadiem pakāpāmies uz 50. vietu, pašlaik esam piecdesmitie.

Cik latviešu regbistu spēlē ārzemēs?

Mārtiņš: – Kādi pieci. Divi spēlē Krievijā – Uldis Saulīte un Jurijs Baranovs, trīs Anglijā – Toms Asejevs, Mārtiņš Bokišs, Gundars Grieķis, viņš gan tagad ir atgriezies.

Kādu zvēru pozīcijās viņi spēlē?

Mārtiņš: – Žirafe, mērkaķi-vanagi... Vēl jau pa kādam spēlē citur, kā Dāvis Jansons Jaunzēlandē.

Dace, kas Latvijā darās sieviešu regbijā?

Dace: – Es netrenēju sieviešu regbiju, strādāju tikai ar puišiem. Latvijā ir piecas sieviešu regbija 7 komandas.

Juris: – Bet regbijs 7 un regbijs 13 ir citi sporta veidi, citi noteikumi.

Vai latvieši pēc savas konstitūcijas ir piemēroti regbijam?

Juris: – Ļoti piemēroti! Sen uz Latviju bija atbraucis viens regbija treneris no Jaunzēlandes, viņš teica: pastaigāju pa pilsētu un redzu, ka jums ir cilvēki, kas varētu spēlēt regbiju, – lieli, gari, masīvi... Latvijā ir materiāls regbijam, nevis kā Indijā, kur pacel roku, un puse izskrien cauri pa apakšu, viņš teica. Pazīstamais bobsleja treneris Rolands Upatnieks taču ir teicis, ka latvieši var skriet ar kartupeļu maisu plecos. Dažs bobslejists ir spēlējis regbiju. Tur tikai ir viena problēma – uzbrukumā iedod viņam bumbu, un viņš aizskries, bet aizsardzībā viņi nav tik veikli. Pretinieks nāk pretī, viņu izmāna un aizskrien garām. Ātram bobslejistam vieglāks ir regbijs 7, tur ir brīvāka spēle: uztaisām šķirbu, iegrūžam tam bobslejistam bumbu...

Kāpēc regbijs ir tik populārs Klusā okeāna salu reģionā – Fidži, Tongā?

Juris: – Tāpēc, ka regbijs ir populārs Jaunzēlandē, un šīs Klusā okeāna salas ir stipri saistītas ar Jaunzēlandi.

Mārtiņš: – Atkārtošu – regbijs ir sporta veids, kas piemērots visiem, tajā ir gan cīņa, gan vieglatlētika, gan futbols, gan basketbols...

Mums basketbols nosūc potenciālos talantus ne tikai regbijam, bet arī šķēpa mešanai, kā ir sūkstījusies slavenā trenere Valentīna Eiduka...

Mārtiņš: – Kurš sporta veids ir populārāks masu saziņas līdzekļos, uz to arī liela daļa “pavelkas”. Kad Aļona Ostapenko 2017. gadā vinnēja "French Open", sākās sieviešu tenisa bums. Es tad atsāku mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, un viens tenisa treneris man stāstīja, ka nevar ne atkauties no jaunām meitenēm, kuras vēlas spēlēt tenisu. Popularitāte, ko rada masu saziņas līdzekļi un sportistu sasniegumi pasaulē, piesaista arī bērnu vecākus. Ja kādu sporta veidu nerāda nekur, tas nevar būt populārs, kaut arī būtu ļoti labs un demokrātisks.

Tad jau pēc Kristapa Porziņģa pēdējā līguma visiem jaunajiem talantiem vajadzētu gāzt apkārt basketbola skolas?

Mārtiņš: – Gāž jau arī.

Dace: – Pēc Maira Brieža panākumiem stipri pieauga boksa popularitāte. Es darbojos interešu izglītības centrā "Auseklītis", tur boksa treneris man teica: ārprāts, no čaļiem, kas grib trenēties, nevar ne atkauties!

Mārtiņš: – Svarīgs ir elks, kam līdzināties.

Dace: – Bet par regbiju – tā kā vecāki to nepārzina, mammas baidās bērnus vest uz sporta veidu, kurā “lauž kaulus”.

Nu, tenisā Stefans Edbergs reiz servējot ar bumbiņu trāpīja tīkla tiesnesim pa deniņiem, un iznākums bija letāls... Ko jūs teiktu, ja jums būtu jāargumentē, kāpēc bērnam jāizvēlas regbijs?

Dace: – Tāpēc, ka tas ir ļoti demokrātisks sporta veids un norit svaigā gaisā. Piemēram, tenisā tev rakete ir vienā rokā, tātad tu vairāk attīsti vienu pusi. Arī basketbolā tu met ar vienu roku. Tikmēr regbijā tu attīsti vienmērīgi visas muskuļu grupas – bumbu nes abās rokās, skrien, lec... Bērniem regbijs ir ļoti piemērots arī tāpēc, ka tas attīstās reizē ar bērnu. Desmitgadīgam noteikumi ir vienkārši – bumba jāpiezemē aiz līnijas, tur nav nekādu grupu cīņu un autu, nav zvēru. Augot lielākam, noteikumi kļūst sarežģītāki.

Ko regbists var darīt ziemā?

Mārtiņš: – Nekādu problēmu – saģērbjas un spēlē.

Dace, cik jaunu regbistu piesakās treniņu grupās?

Dace: – Es trenēju jau 25 gadus, un piesakās ar katru gadu arvien mazāk. Viss atkarīgs no vecākiem. Ja tētis pats kādā sporta veidā nav realizējies, viņš grib savu bērnu uztaisīt par lielu basketbolistu vai hokejistu. Ja vēl regbiju nesaprot... Visgrūtāk ir Rīgā. Un atkārtoju – stiprs ir aplamais stereotips, ka regbijā lauž kaulus. Patiesībā regbijs nav traumatiskākais sporta veids, futbols ir traumatiskāks. Man ir vieglāk – ja mamma redz, ka trenere ir sieviete, tas viņu iedrošina.

Vai tagad, kad Pasaules kausu rādīja televīzijā, regbijs kļūs populārāks?

Dace: – Domāju, ka kļūs. Arī pēc pagājušās reizes daudzi no tiem, kas bija aizgājuši no mūsu regbija kluba, atnāca atpakaļ. Arī tas, ka komentētāji šā Pasaules kausa laikā vienkārši un saprotami izskaidroja spēli, nāks par labu.

Cik bagāti ir regbija profesionāļi?

Juris: – Ar futbolistiem, protams, nevar salīdzināt. Lielākie līgumi ir ap miljonu.

Ja latvieši ir regbijam tik piemēroti, kāpēc mēs pasaulē neesam augstākā vietā?

Visi trīs Straumes: – Popularitātes trūkums. Ja būs lielāka popularitāte, būs arī sasniegumi.

Vai regbijs vecākiem izmaksās dārgi?

Dace: – Mēnesī apmēram 30 eiro. Vēl tikai buči jānopērk. Teniss ir dārgāks.

Mārtiņš: – Tos, kas nāk pie mums uz "Ežiem", cenšamies attīstīt vispusīgi un iedot atspērienu dzīvei, lai viņi būtu pārliecināti par sevi un varētu kaut ko izdarīt. Ja iznāks kāds augstas klases sportists, būsim ļoti priecīgi, bet tas "Ežu" klubam nav pašmērķis. Divdesmit piecos gados, kopš darbojas "Eži", klubam cauri ir izgājuši pāri par tūkstoti jauniešu. Viņi sevi sabiedrībā pierāda kā nobrieduši un atbildīgi cilvēki. To briedumu un komandas izjūtu, cieņu pret citiem viņiem ir devis regbijs. Regbijs ir dzīvesveids, ja tu ar to sāc nodarboties, tev gribas vēl un vēl.

Juris: – Kad es sāku trenēties, mamma reiz teica: būtu tu labāk gājis peldēšanā, tur vajag tikai vienas mazas biksītes...

Vai tad brillītes tad nevajadzēja?

Juris: – Tad vēl ne. Protams, no hlora tad acis pēc treniņa bija sarkanas, varēja tomātos slēpties, kā ziloņi...

Dace: – Ja svešumā satiec kādu regbistu, uzreiz attiecības ir pavisam citas, daudz sirsnīgākas.

Kā var zināt, vai tas otrs ir regbists?

Dace: – Pēc krekliņa!