Sports Latvijā nav novērtēts: olimpiskie ziemas sporta veidi bezdibeņa malā

Nebijis finanšu iztrūkums pirms 2019./2020. gada sacensību sezonas skāris Biatlona, Bobsleja, Hokeja, Kamaniņu sporta, Slēpošanas un Slidošanas federācijas. Kopumā runa ir par 1 173 829 eiro, kuru deficītu bez valsts atbalsta, izmantojot pārējos federācijām pieejamos finansējuma avotus, kā sadarbības partneri, sponsori vai Starptautiskās federācijas, vairs neesot iespējams dzēst.

Tā kā nevienai no federācijām nav pieejami pat 80% no sezonas pilnvērtīgai sākšanai nepieciešamā finansējuma, tad pat nezinātājam skaidrs, ka labi tas beigties nevar. Bet par visu pēc kārtas…

Kas novedis līdz bezdibeņa malai?

Neviens Olimpisko ziemas sporta veidu federācijas stāsts par nonākšanu līdz situācijai, kad nepieciešamās finanses gluži vienkārši nav atrodams, nav gluži identisks.

''Gadu no gada rezultāti aug, komanda mums aug, nāk jaunie klāt. Piemēram, jaunatnei valsts atbalsta nav gandrīz nekāda, un mēs esam spiesti novirzīt daļu līdzekļu, lai nestāv tas mūsu ''karuselis'', kurš ir diezgan iegriezts lielos apjomos,’' skaidro Latvijas Kamaniņu sporta federācijas (LKSF) prezidents Atis Strenga, kura vadītajai LKSF šobrīd trūkst vairāk nekā 175 tūkstošu eiro. ''Kādreiz bija atbalsts arī jaunatnes programmām, bet šobrīd tāda faktiski nav.’'

''Mēs cīnamies visu laiku,’' Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas (LBSF) ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis gan uzsver, ka cīņa par izdzīvošanu finansiālajos jautājumos ir ikdiena jau gadiem. ''Sports nav novērtēts. Šī niša nekad nav bijusi pienācīgi novērtēta. Nekad.''

''Vienmēr kaut kādi neparedzētie gadījumi, un tā tālāk, un tā tālāk,’' situāciju raksturo LBSF ģenerālsekretārs, kura pārstāvētajai federācijai trūkst teju 159 tūkstoši eiro. ''Viss, kas notiek, notiek entuziasma līmenī.’'

Šobrīd izveidojusies paradoksāla situācija, kad aizkļūšana līdz iespējai plūkt panākumu laurus ir tieši tas, kas šobrīd nonācis zem jautājuma zīmes. Finanšu iztrūkums nozīmē, ka nepietiek līdzekļu sagatavoties un piedalīties sacensībās, tomēr federācijām nav iespēju ieturēt domīgu pauzi, līdz samilzusī problēma atrisināsies pati no sevis.

''Neesam pārtraukuši trenēties, tomēr pirms sezonas situācija ir ļoti kritiska,’’ stāsta Latvijas Biatlona federācijas (LBF) viceprezidents Gundars Upenieks, kura pārstāvētajai federācijai, pateicoties atbalstītāju ieinteresētībai palīdzēt, izdevies rast īslaicīgus risinājumus sākotnējām izmaksām. ''Bet tas nevar vilkties mūžīgi, un diemžēl visas vasaras garumā mums nav izdevies atrisināt šo jautājumu un piesaistīt sponsoru līdzekļus.’'

LBF gatavošanās gaidāmajai sezonai sākusies cerībām pilna, bet tad sekoja plašu uzmanību sabiedrībā guvušais celtniecības skandāls, kura kontekstā medijos vairākkārt tika locīts arī biatlona vārds. ''Jāsaka, ka nepamatoti esam ierauti tajā skandālā, un diemžēl daļa no sponsoriem ir atteikušies turpināt sadarbību tieši tā dēļ,’' atzīst Upenieks.

Pašlaik Biatlona federācijas līdzekļu iztrūkums ir teju 100 tūkstoši eiro. ''Salīdzinājumā ar 2017. gadu, šī situācija ir desmitreiz sliktāka,’' norāda LBF viceprezidents.

Lai ar to visu nebūtu gana, kad izdodas gūt panākumus, tie arī atkal palielina izdevumu izmaksas. Tieši šāda situācija pie vairāk nekā 619 tūkstošus eiro liela deficīta pirms sezonas sākuma novedusi Latvijas Hokeja federāciju (LHF), kur līdz ar rezultātu uzlabošanos attiecīgi samazinājies valsts finansējuma apjoms.

''Es domāju, ka visi ir pamanījuši, ka visiem ir liels prieks par nacionālo vīriešu izlasi, kuras sniegums katru gadu uzlabojas. Bet tas prasa finanšu ieguldījumus,’' saka LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols.

''Ja pirms četriem, pieciem gadiem Latvijas izlase brauca uz Pasaules čempionātu cīnīties par palikšanu A grupā, tad mēs tagad trīs gadu laikā esam mainījuši gan darba stilu, gan filozofiju, gan treneru kolektīvs strādā vairāk un labāk. Mēs braucam tur cīnīties par augstām vietām. Tas prasa ievērojami lielākus līdzekļus visā,’' skaidro Koziols. ''Mēs netērējam naudu lidojot luksusa klasēs, mēs lidojam normālās ekonomiskajās klasēs, tērējam tikai uz nepieciešamības lietām. Spēlējam A divīzijā, un labi spēlējam - tas prasa vairāk naudu, nekā tas bija pirms četriem, pieciem gadiem.’’

Lai arī no sponsoru puses hokejam atbalsts esot pietiekošs, jau minētā uzņēmumu ienākumu nodokļu (UIN) reforma atstājusi iespaidu arī uz šī sporta veida federācijas rocību: ''Mēs katru gadu valstij stāstām, cik mums vajag finansējumu. Mēs prasām valstij naudu. Valsts mums no nepieciešamā piešķir 30-35%. Tie pārējie procenti mums jāpievāc klāt. Un mēs nevaram pievākt klāt tāpēc, ka ziedojumu apjomums samazinās, tāpēc, ka valstij ekonomika nav nekādā augšupejošā līmenī. Tas ir galvenais iemesls. Maijā visiem ir prieks, maijā visi to hokeju pamana. Tas maksā naudu.''

Un tik tiešām - kopā 1 173 829 eiro lielais finanšu iztrūkums nav tikai gadījuma rakstura skaitlis, kuru sporta funkcionāri pēkšņi izdomājuši palūgt valstij, jo tas būtu vieglāk nekā to saņemt pie sponsoriem un atbalstītājiem. Tas nozīmē, ka šīm sešām federācijām tieši pirms sezonas sākuma akūti nav naudas treniņu nodrošināšanai, sacensību dalībai, medicīnas un rehabilitācijas funkciju veikšanai un sacensību inventāra iegādei.

Nodokļu reformas nav pasargājušas nevienu

Visu minēto federāciju nebūšanām, kā jau varēja paredzēt, savu artavu sniegusi pretrunīgi vērtētā UIN reforma.

2018. gada 1. janvārī ieviestā UIN reforma radīja jaunu attiecīgā nodokļa maksāšanas kārtību, kurā 20% likme jāmaksā tikai no tās peļņas daļas, kas tiek sadalīta vai izmaksāta dividendēs, vai arī izlietota tādiem mērķiem, kas tieši nav saistīti ar uzņēmējdarbības attīstību, savukārt reinvestētajai peļņai UIN vairs netiek piemērots. Reformas pieņemšanas ietvaros tika prognozēta uzņēmumu pamatkapitāla, peļņas, apgrozījuma, investīciju u.t.t. palielināšanās, kā arī IKP pieaugumu un ēnu ekonomikas mazināšanās.

UIN reforma teorētiski, protams, ir labvēlīga uzņēmējdarbībai, lai arī būtisks investīciju vai uzņēmumu pieaugums tās ietvaros pagaidām tā arī nav piedzīvots. Tomēr sportam, kā arī piemēram kultūrai, gan tas neko labu nesolīja jau no pieņemšanas brīža - ja iepriekš uzņēmējs varēja prātot, vai maksāt valstij, vai labāk noziedot, tad tagad ziedošanai šīm nozarēm nav ekonomiska izdevīguma, t.i.,  nodokļu atvieglojumi par to vairs nav tik pievilcīgi. Uzņēmumi šīs reformas rezultātā labprātāk patur līdz šim ziedoto sev, piemēram, palielinot darbiniekiem algas.

''Viņiem vairs tas īpaši neinteresē,’' attieksmes maiņu no kādreizējo labvēļu puses neslēpj Strenga. Intereses ziedot kritums ir uzskatāms - ja kamaniņu sportam 2017. gadā bija pieejami 130 954 eiro, tad šogad tie ir vien 15 tūkstoši eiro.

Nodokļu reformu atstāto negatīvo iespaidu uz sporta rocību neslēpj arī Latvijas Slēpošanas federācijas (LSF) priekšsēdētājs Dinārs Doršs, kura vadītās federācijas sportistiem pirms trīs gadiem saņemto ziedojumu skaits bijis kardināli lielāks, nekā tas ir šobrīd - no 84,4 tūkstošiem eiro 2017.gadā uz vien 11,7 tūkstošiem eiro 2019.gadā.

Tas pats novērojams arī visās pārējās federācijās, kur ziedojumu apjoma skaitlim trīs gadu laikā teju pazudusi viena no nullēm. Par UIN reformas sekām nav ticis klusēts, jo droši vien ikviens Latvijas iedzīvotājs tā vai savādāk pagājušajā gadā ievēroja iniciatīvu ''Es atbalstu sportu’’, kuras ietvaros problēma tika aktualizēta plašākā gaismā.

No amatpersonu puses izskanējuši mājieni par potenciālām izmaiņām UIN nākotnē. Bet, lai kā arī nebūtu, situācija ar ziedojumiem šīm olimpisko ziemas sporta veidu federācijās neuzlabosies arī 2020. gadā, kad to apjoma kritums paredzams par vismaz 300 tūkstošiem eiro.

Nauda neatrodas un notiek ļaunākais scenārijs

Vienmēr pastāv iespēja, ka šos līdzekļus galu galā iegūt neizdodas. Situācija nav tik vienkārša, lai varētu atļauties vienu sezonu izlast un pēc gada turpināt tā, itkā nekas nebūtu noticis. Sportā tā nenotiek. Tam ir kāršu namiņa efekts, kura sabrukšanas sekas būs izjūtamas ne tikai tagad vai pēc gada, bet arī pēc desmit un vairāk.

''Mēs neesam lielvalsts, bet šajā sporta veidā mēs esam viena no tām. Pateicoties darbam, kas ir ieguldīts, tāpat pateicoties tam, ka mēs organizējam sacensības Siguldā, ar mums rēķinās. Tas ļoti atsauksies arī tālāk, jo, ja nepiedalās visās sacensībās, ir grūti uz čempionātiem izcīnīt to augstāko grupu, un tāpat uz olimpiskajām spēlēm. Šogad būs diezgan saspringts gads, tāpat arī nākamgad, kad būs sacensības Ķīnā, Korejā, ASV, Kanādā,’' saka Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents. ''Es ceru, ka situācija atrisināsies, jo tomēr mūsu sporta veidi ir parādījuši savu vietu pasaulē.’’

Attiecīgi, nepiedaloties Pasaules kausos un citās sacensībās, sporta veidi zaudē iespēju kvalificēties 2022.gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Pekinā. Zaudē visu, pie kā tik smagi gadiem strādāts. Piedevām, tam sekotu arī Starptautisko federāciju sankcijas, kas vēl jo vairāk palielinātu federāciju finanšu bezdibeni un grautu šo sporta veidu prestižu Latvijā. Un šīs finansiālās problēmas neskar tikai pieaugušo sportu - tās ir tieši saistītas arī ar bērniem un jauniešiem.

''Mēs negribam startēt Pasaules čempionātā tikai, lai piedalītos,’' saka Koziols. ''Mēs gribam rādīt paraugu bērniem, jauniešiem, ka mēs braucam cīnīties par uzvarām. Lai mēs to varētu izdarīt, mums vajag vairāk līdzekļu, nekā mums bija agrāk.''

''Jau šogad tā dēļ, ka mums ir finanšu iztrūkums, mums ir jāaptur kaut kādu programmu darbība. Mēs apsveram iespēju pilnībā atteikties no U16, U17 izlasēm. Pilnībā atteikties! Tiem jauniešiem U16 ir pirmais brīdis, kad viņi uzvelk Latvijas izlases hokeja kreklu, viņiem ir milzīgs prieks. Kas notiks? Vairāki bērni brauks no Latvijas prom, viņi redzēs, ka Latvijā nekāda hokeja attīstība nenotiek, tā notiek ārzemēs. Bērni Latvijā pārstās trenēties hokejā, brauks uz ārzemēm. Tie kas aizbrauc prom, ļoti daudzi arī paliek spēlēt hokeju ārzemēs un maina dzīvesvietu,’' skaidro LHF ģenerālsekretārs.

''Mums būs vairāk bērnu uz ielām, būs vairāk slimi bērni. Vairāk bērni ar nelaimīgiem un nezināmiem likteņiem nākotnē''

''Katru kadu, kad iedzīvotāju skaits samazinās, bet komandu skaits hokejā palielinās, to bērnu - meiteņu un puišu - skaits hokejā palielinās, tad ir pilnīgi skaidrs, ka ja izlases pārstās braukt uz turnīriem un labi spēlēt, nebūs vairāk naudas, ko mēs varam ieguldīt hokejā, tie bērni izvēlēsies kaut ko citu. Būs uz ielām… Pie tam, mēs zinām, kāds bērniem ir fiziskais un veselības stāvoklis. Nav tas pats labākais. Pavisam vienkārši - mums būs vairāk bērni uz ielām, būs vairāk slimi bērni. Vairāk bērni ar nelaimīgiem un nezināmiem likteņiem nākotnē,’’ hokejam nepieciešamā finansējuma neiegūšanas sekas iezīmē Viesturs Koziols.

''Mēs esam atkarīgi, pirmkārt, no ģimeņu un vecāku spējas līdzfinansēt šo procesu. Neesam bijuši tik atkarīgi no valsts kopējās sporta politikas kā tādas, jo mēs saprotam un aizvien vairāk dzirdam par valsts sporta prioritātēm. Tai pat laikā, mēs esam pietiekami kupls sporta veidu daudzums vienā federācijā, un es redzu, ka situācija vienmēr bijusi atkarīga no kopējās ekonomiskās situācijas valstī,’' stāsta Doršs, kura vadītajai LSF pirms sezonas finanšu iztrūkums ir vairāk nekā 42 tūkstoši eiro.

''Tajā brīdī, kad kāds no mūsu sportistiem izpilda kādu kritēriju papildus finansējuma saņemšanai no valsts, tas protams palīdz, bet tas pamata izdzīvošanas modelis ir viņu pašu prasme piesaistīt naudu. Lai kā necenstos izzīlēt, naudas piesaiste ir atkarīga no uzņēmumu vēlmes atbalstīt konkrēto sportistu. Ja uzņēmumam parādās citi mērķi vai citas prioritātes, protams, ka mēs to jūtam šobrīd un izjutīsim arī nākotnē.’’

Līdzīga situācija, kad vairums izmaksu tiek segts no sportistu vecāku maciņiem, ir arī Latvijas Slidošanas asociācijā (LSA). ''Jaunatne ir praktiski uz vecāku pleciem. Sinhronā slidošana dzīvo tikai uz vecāku līdzekļiem, sportisti pat uz pasaules čempionātiem brauc pa saviem lidzekļiem. Daiļslidošanā junioru sportu mēs atbalstām no federācijas līdzekļiem tikai uz junioru Grand Prix. Pārējie mači arī gulstas uz vecāku pleciem, tāpat arī treniņprocesi,’' stāsta LSA, kurā finanšu iztrūkums ir teju 78 tūkstoši, prezidente Marika Nugumanova. ‘'Šortrekā sporta skolas - Jelgavā un Ventspilī - vairāk palīdz. Tiem sportistiem, kuri ir labāki, protams ir vieglāk. tomēr līdz tam ir arī jātiek…''

''Šobrīd vislielākā sāpe ir lielajai izlasei dalība, domājot par to, kā mēs varētu nodrošināt dalību olimpiskajās spēlēs. Savukārt, ja mēs nepiedalāmies, mēs automātiski nekvalificējamies OS, automātiski junioriem un jauniešiem zūd ticība, mēs izkrītam no aprites un tur atgriezties vairs nebūs iespējams,’' stāsta Upenieks. ''Praktiski uzreiz sabrūk visa piramīda. Pats svarīgākais, kas sabrūk, ir, ka bērniem pazūd cerība. Lai to atrisinātu, mums nav nepieciešamas astronomiskas summas. Tomēr diemžēl mēs neredzam, kā mēs varētu to atrast paši saviem spēkiem, kā tas bijis iepriekš, kad bija nodokļu atlaides un nebija reformas. Tādēļ ļoti ceram, ka mēs varētu ar valsts palīdzību tādam sporta veidam kā biatlons neļaut nogrimt.’'

Pēdējā cerība - valsts atbalsts

Tātad, problēma, tās iemesli un sekas ir skaidri, tomēr uz to, vai Latvijas valdība būs ar mieru šīm sešām olimpisko ziemas sporta veidu federācijām palīdzēt pagaidām vēl nezina neviens.

''Tie nav desmitiem miljoni. Man tiešām nav skaidrs. Es nerunāju par sporta veidiem, kuri nav populāri, kuriem nav panākumu. Es runāju par sporta veidiem, kuriem ir panākumi, kuri pārstāv Latviju olimpiskajās spēlēs,’' saka Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs. ''Vai tiešām valdība nevar atrast miljonu, pustoru, divus tiem sporta veidiem, kuriem ir starptautiska atpazīstamība un panākumi. Es to tiešām nesaprotu. Es uzskatu, ka tā ir tikai un vienīgi politiskā griba. Tikai un vienīgi.’'

''Mēs esam piedāvājuši daudz visādus variantus, jābūt tikai politiskajai gribai. Esam stāstījuši un rādījuši. Tikai vajag kādu, kurš ieklausās, un profesionāli un atbildīgi pret to izturas. Tie nav Koziola, vai Kalvīša, vai Ekmaņa, vai Gorkša untumi, tā ir runa par bērniem, par veselīgu nāciju,’’ tā Viesturs Koziols. ''Sports beigās ir tikai līdzeklis. Mērķis ir personība - veselīgs, gudrs, izglītots bērns.’’

''Mēs esam mācījušies būt patstāvīgi un īpaši nerēķinoties ar kaut ko svešu vai augstāk stāvošo, jo skaidri apzināmies, ka pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām ir kaut kaut kādas izmaiņas un skaidri apzināmies, ka valstī ir citas prioritātes bez sporta,’' saka Latvijas Slēpošanas federācijas priekšsēdētājs Doršs. ‘'Bet, protams, mēs gribam redzēt veselīgu attieksmi pret mums kā veselīgiem pilsoņiem, kas kaut ko dara un ir gatavi līdzdarboties sportā, patiesībā tādā veidā arī zināmā mērā sildot valsts ekonomiku. Mēs gribam, lai mūsu vecākiem palīdz, lai ir motivācija ieguldīt šajā lietā. To var saukt par sportu, bet beigu beigās tā ir izglītība, tā ir attīstība, tas kā mēs tajā ieguldam…''

''Ja valsts ir deleģējusi federācijām funkcijas vadīt šos sporta veidus, šajā gadījumā biatlonu, tad viņa arī ir parūpējusies par kādu finansējuma daļu. Tomēr pēdējo gadu notikumu rāda par to, ka mums vairs nav iespējas piesaistīt to daļu, kas vismaz kādreiz bija plānota. Savukārt valsts daļa nav palielinājusies,’' saka Upenieks, kurš uzskata, ka jau minētā skandāla dēļ, biatlonam arī vēl ilgāku laiku nebūs viegli piesaistīt nepieciešamo finansējumu. ''Vai tad uzņēmējiem ziedot sportam, kultūrai ir aizliegts? Vai tas ir slikti? Ja tas ir slikti, nepieciešama alternatīva.''

LKSF prezidents Atis Strenga arī pauž cerību, ka situāciju izdosies labot: ‘'Mums ir vajadzīgi varoņi, varoņi ir vajadzīgi bērniem, mums ir vajadzīgas emocijas. Un tas protams prasa arī ieguldījumus. Būtu žēl, ja nāksies izlaist kādas sacensības, jo sportisti strādājuši ar milzīgu atdevi. Tas ir process, kuru nedrīkst apstādināt. Būtu žēl. Es ceru, ka tik tālu nenonāks, un kopēji atradīsim kādu risinājumu.’’

Šīs sešas olimpisko ziemas sporta veidu federācijas 2019. gada 4. oktobrī nosūtījušas oficiālu vēstuli izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, kurā vērš viņas uzmanību uz kritisko situāciju, kas radusies pirms ziemas sacensību sezonas uzsākšanas. Vai palīgā sauciens valdības gaiteņos un kabinetos tiks ne tikai sadzirdēts, bet sekos arī konkrēta rīcība - uzzināsim jau pavisam drīz…