Arābu hokeja pavasaris: kā attiecības uz ledus skaidro pasaules vājākās hokeja izlases
Šonedēļ Slovākijas divās lielākajās pilsētās Bratislavā un Košicē sākas pasaules čempionāts hokejā elites divīzijā, tomēr hokeja svētki citviet pasaulēs noslēgušies jau labu laiku iepriekš. Sarkanais paklājs pie ledus halles, fanu klaigas, bungu rīboņa, komentētāji baltos arābu tērpos, translācija vietējā televīzijā, intriga līdz teju vai pēdējai minūtei, un nekāda alus – tā izskatās hokejs arābu gaumē. "Deviņvīri" šopavasar iemaldījās Abū Dabī notikušajā hokeja čempionātā, kur pasaules vājākās komandas cīnījās par iekļūšanu zemākajā divīzijā, un – negaidītus iespaidus sasmēlās kaudzēm.
Apzinos, ka vairumam Latvijas hokeja fanu šāda izvēle – iet skatīties hokeja čempionātu, kas norisinās Apvienotajos Arābu Emirātos – var likties nenormāla. Taču attiecības ar hokeja pagrabu, ja tā var teikt, man ir veidojušās jau ilgāku laiku. Pirmoreiz par to sāku interesēties 2008. gadā, kad lielais pasaules čempionāts norisinājās Kanādā. Braucienam uz Kanādu nepietika naudas, taču kaut ko par hokeju uzrakstīt gribējās. Tad izvēle krita uz lielā hokeja pretmetu – pasaules čempionātu 3. divīzijā (Latvija spēlē elites divīzijā, bet zem tās vēl ir 1. divīzija ar 2 grupām, 2. divīzija ar 2 grupām, un tikai tad seko 3. divīzija), kur spēlēja Mongolija, Luksemburga, Ziemeļkoreja un tā tālāk. Izvēle izrādījās pareiza, jo saņēmām pilnīgu eksotiku gan laukumā, gan spēļu organizācijā.
Arābu hokeja pavasaris
Sarkanais paklājs pie ledus halles, fanu klaigas, bungu rīboņa, komentētāji baltos arābu tērpos, translācija vietējā televīzijā, intriga līdz teju vai ...
Kopš tā laika esmu apmeklējis zemāko līgu čempionātus Luksemburgā, Bulgārijā, Turcijā, Igaunijā un Spānijā, un jau likās, ka esmu redzējis visu, ko hokeja apakšstāvs spēj piedāvāt. Taču pavisam nejauši sakrita tā, ka aizbraucu uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem laikā, kad tur norisinājās vēl zemāka līmeņa mači – par ceļazīmi uz viszemāko no līgām. Un kā gan tādā gadījumā neapmeklēt turnīru, kurā spēkiem mērojas Apvienotie Arābu Emirāti, Bosnija un Hercegovina, Kuveita, Honkonga, Taizeme un Kirgizstāna?!
Nāk vīri baltos arābu tērpos...
Uzreiz jāsaka – turnīra organizācija pārsteidza. Agrāk redzētie turnīri brīžam izpaudās visai anekdotiski un visai attāli atgādināja pasākumus, kas būtu pelnījuši hokeja turnīra nosaukumu. Sākot ar laukuma vārtiem, kas Bulgārijā nevērās ciet, un beidzot ar Luksemburgā pieredzēto neveiklo epizodi, kad pēc Ziemeļkorejas uzvaras organizatori nespēja atskaņot šīs valsts himnu, jo neprata to atrast internetā.
Abū Dabī šādi misēkļi netika pieļauti. Spēles notika ledus hallē ar pāris tūkstošu skatītāju ietilpību – uz aci vērtējot, tie varēja būt kādi četri tūkstoši. Protams, šajā turnīrā halle nebija pārpildīta un kaut cik aizpildīta izskatījās vienīgi izšķirošajā spēlē, kurā spēkiem mērojās mājinieki un kirgīzi. Pirms tās gan nekas nesolīja tādu publikas pieplūdumu, jo pirms tam notikušie mači bija vāji apmeklēti – pa ducim katras komandas spēlētāju tuvinieku un atbalstītāju vienā personā. Taču uz izšķirošo spēli viss mainījās: arēnas priekšā parādījās sarkans paklājs, pie ieejas uzradās divi bentliji un četri mersedesi, un zāli piepildīja vīri baltos arābu tērpos.
Arābu fani aizpildīja vienu zāles sektoru un neilgi pirms spēles sākuma parādīja, uz ko ir spējīgi: galvenās lomas mājinieku sektorā pildīja vairāki vīri ar bungām un kungs, kurs muedzina cienīgā balsī skandēja dažādas vārsmas, uzmundrinot savējos. Otrā plāna lomas tika vairākiem desmitiem ierindas līdzjutēju un faniem ar Apvienoto Arābu Emirātu karogiem. Tribīņu pretējo sektoru tikmēr ieņēma vairāki desmiti Kirgizstānas fanu, kas arī vicināja karogus un ne mazāk skaļi atbalstīja savējos.
No skatītāja viedokļa šāda līmeņa turnīra lielākais pluss ir brīvības sajūta Par ieeju nav jāmaksā, un tu vari brīvi klīst pa visu halli. Gribi – stāvi aiz spēlētāju soliņiem. Gribi – iekārtojies aiz tiesnešu kabīnes. Gribi – stāvi tieši aiz vārtiem, kur tevi no spēlētājiem šķir tikai apmale un aizsargstikls. Vēl vairāk – Abū Dabī hallē tieši aiz vieniem vārtiem atrodas ēdināšanas sektors, kur vari nopirkt picu vai saldumus un uzkost, stāvot pāris soļu attālumā no vārtsarga. Var arī nostāties blakus spēlētāju soliņam–- rokas stiepiena attālumā no hokejistiem. Neviens tevi prom nedzīs.
Pārsteidzoši, taču Abū Dabī turnīru translēja viens no diviem valsts sporta kanāliem, turklāt vienā tribīņu malā bija izvietota sporta studija, kurā laukumā notiekošo komentēja arābu Kreipāns, Puče un Sorokins. Daudz būtu devis, lai saprastu viņu teikto, jo pēc rūdītiem hokeja ekspertiem šie arābu tradicionālajos tērpos ģērbušies melnīgsnējie vīri īsti neizskatījās... Tieši tāpat man mīkla palika arābu līdzjutēju iemīļotais sauklis, ko viņi nepaguruši skandēja: “Kuvēri, kuvēri...” Interesanti, ko tas nozīmē...
Ja runājam par sportisko pusi, tad, taisnību sakot, nekā daudz stāstāma nav. No divām redzētajā spēlēm vienā nebija nekādas intrigas, jo Honkonga bosniešus sasita bez variantiem. Skatīties to bija diezgan garlaicīgi, jo bosniešiem nekādi neizdevās vairāk par divām precīzām piespēlēm pēc kārtas. Honkongiešiem reizēm izdevās trīs, un tieši uz tā rēķina tad arī viņi vinnēja.
Krietni aizraujošāks bija Apvienoto Arābu Emirātu un Kirgizstānas mačs, kurā vajadzēja izšķirties, kas saņems ceļazīmi uz 3. divīziju. Vismaz tā man tobrīd likās. Divus periodus cīkstēšanās bija ļoti līdzīga – tikko vārtus guva viena komanda, tā otra jau pēc brīža rezultātu izlīdzināja. Papildu motivāciju spēlētājiem noteikti deva arī līdzjutēju kliedzieni un dziesmas. Esam ieņēmuši galvā, ka latvieši ir kaislīgi līdzjutēji, taču patiesībā emociju un skaļuma ziņā arābi mums ir soli priekšā, nerunājot nemaz par viņa ritma grupu, kam līdzīgas mums nav. Un piezīmēsim, ka viņiem alus kā degviela nav nepieciešams; atšķirībā no mūsu faniem.
Lūzums spēles gaitā notika 3. perioda vidū, kad kirgīzi pāris minūšu laika guva trīs bezatbildes vārtus. Arābu fani manāmi sašļuka, un bungas sāka skanēt krietni klusāk, toties kirgīzi gavilēja. Viena no kirgīzu fanēm aiz priekiem pat apkrita man ap kaklu, kaut ko priecīgi stāstot. Izrādās, viņa mani bija noturējusi par kirgīzu delegāciju pavadošu žurnālistu. Vēl tagad īsti nesaprotu, lepoties man ar šādu misēkli vai kā...
Mačs beidzās ar 7:3 kirgīzu labā. Tātad Kirgizstāna spēlēs 3. divīzijā – tā es nospriedu, taču jau pēc brīža tiku pamatīgi samulsināts, jo cits citu priecīgi apsveikt metās arābu, nevis kirgīzu hokejisti. Tikai vēlāk uzzināju, ka Kirgizstāna savu izlasi bija papildinājusi ar vairākiem krievu un kazahu hokejistiem, ko IIHF (tiesa, ar vairāku dienu nokavēšanos) bija atzinusi par pārkāpumu un anulējusi pirmo trīs spēļu rezultātus, iešķiebjot kirgīziem tehniskos zaudējumus.
Skarbi, ja ņemam vērā, ka pirmajos mačos Kirgizstāna pārliecinoši bija sagrāvusi visus pretiniekus – Bosniju un Hercegovinu ar 14:3, Honkongu ar 8:3 un Taizemi ar 6:3. Tātad būtībā pēdējai spēlei vairs nebija nekādas nozīmes, jo par turnīra uzvarētājiem vēl pirms tās bija kļuvuši Apvienoto Arābu Emirātu hokejisti. Bet kas gan tas būtu par zemāko līgu hokeju bez šādiem dīvainiem misēkļiem...
Beigās priecīgi izskatījās visi. Kirgīzi – par to, ka pēdējā mačā izcīnījuši uzvaru un iepriecinājuši savus līdzjutējus, kuru Abū Dabī bija vairāki desmiti. Arābi – par izcīnīto ceļazīmi uz 3. divīziju, kur viņus eksaminēs tādi “grandi” kā Luksemburgas, Turcijas un Turkmenistānas ripas meistari. Turnīra rīkotāji – par to, ka noorganizējuši pasākumu, kas patiesībā nekristu kaunā arī pāris divīzijas augstāk.
Leģionāru armija
Hokejam eksotisko valstu izlasēs bieži vien būtisku lomu spēlē vīri, kuru saknes meklējamas ar ripu krietni vairāk saistītās zemēs. Tā Apvienoto Arābu Emirātu izlases treneru štābs bija komplektēts galvenokārt no baltkrieviem, bet laukumā viens no redzamākajiem puišiem bija Nils Rems. Jau pēc turnīra, papētot komandu sastāvus sīkāk, ar pārsteigumu atklāju, ka Abū Dabī ISC komandā spēlējošais hokejists patiesībā ir no Latvijas un pilnajā vārdā ir Nils Remess!
Kuveitas izlase komplektēta no puišiem ar arābiskiem vārdiem, taču galvenais treneris ir čehs. Bosnieši iztikuši ar pašmāju kadriem no divām Sarajevas komandām, līdzīgā ceļā komandu komplektējuši arī honkongieši, par galveno treneri uzaicinot krievu speciālistu. Taizemieši bariņā paņēmuši pāris vīrus, kuri, spriežot pēc vārdiem, varētu būt no Kanādas, plus vēl kompānijas pēc vienu japāni. Galvenais treneris – soms. Kirgīziem puse komandas ir ar krieviskiem uzvārdiem, bet galvenais treneris – no Kazahstānas. Aizraušanās ar krievu un kazahu izcelsmes spēlētāju pārlieko piesaistīšanu tad arī beigās iegāza Kirgizstānu – pārlieku lielā viesspēlētāju skaita dēļ izlasei pirmajās spēlēs tika ieskaitīts tehniskais zaudējums.
