Saruna ar Gada sportistu Oskaru Melbārdi: "Pat medaļu brīžos es nedomāju, lai konkurents kaut kur iemauc vai, nedod Dievs, nokrīt"

Draugos ar fizioterapeitu

Šīs sezonas sākums tev bija tāds neierasti brīvs, jo, kamēr pārējie komandas biedri trenējas un piedalās sacensībās, tu dziedēji vecu traumu. Līdz šim kādreiz tev jau ir gadījies tik tukšs sezonas sākums?

Līdzīgi bija 2016. gada sezonas sākumā, kad muguras traumas dēļ bija brīvāks, jo strādāju ar fizioterapeitu. Tāpēc pieredze šajā ziņā ir, un panikā es nekrītu. Šoreiz atšķirība vienīgi tā, ka lēmums ir nopietnāks, jo vasarā es pat vienubrīd domāju, ka ir pienācis laiks mest sportam mieru. Taču parunājos ar treneri Sandi Prūsi, arī pats visu kārtīgi padomāju un tagad tomēr atkal darbojos ar fizioterapeitu, lai varētu ar laiku tikt atpakaļ ierindā.

Jūti, ka fizioterapeita nodarbības palīdz?

Jā. Bijām arī uz konsultācijām pie speciālistiem Vācijā – tur man ieteica jaunus vingrinājumus, kas varētu palīdzēt traumētajam kājas muskulim. To pārrāvu vēl pirms olimpiskajām spēlēm – šīs traumas dēļ vispār bija jautājums, vai varēšu piedalīties olimpiskajās spēlēs. Varēju, taču tagad gan pienācis laiks savest veselību kārtībā.

Tad varbūt uz pavasara pusi tomēr būsi ierindā un visu sezonu izlaist nevajadzēs?

Vēlme braukt droši vien parādīsies, taču kāja patiesībā nav vienīgais iemesls, kādēļ jāņem pauze. Problēma ir arī tā, ka pats jūtu – man galvas “kompis” palaikam uzkaras. Pēdējās sezonās visu laiku esmu cīnījies ar traumām, tās nāca viena pēc otras. Nekad nav bijis tā, ka vasarā es varētu sagatavoties sezonai tik labi, lai būtu pilnīgi pārliecināts – nu gan varēšu stumt ar pilnu atdevi! Ka būšu pilnīgi drošs par savu fizisko stāvokli. Tiklīdz šo pārliecību mazliet atguvu, tā uzreiz klāt nākamā trauma. Īpaši sāpīgi to jutu pirms olimpiskajām spēlēm, kad traumēju kāju; tad arī sapratu, ka laikam tomēr ir vajadzīgs restarts. Citādi visu laiku jācīnās ar domām par traumām…

Izlaist sezonu uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm – tas laikam ir labākais no iespējamajiem variantiem, lai varētu atkopties līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm.

Jā, tā tiešām ir. Tas ir īstais brīdis, lai sariktētu veselību. Nu jau pamazām būšu atguvis pārliecību par sevi, īpaši pēc Vācijas speciālistu apmeklējuma. Tur ar īpašas aparatūras palīdzību testējām kāju muskulatūru, un, izrādās, ka spēka ziņā traumētā kāja nemaz neatšķiras no veselās. Problēma tikai tā, ka traumētajai kājai nav tādas izturības un tā ātrāk nogurst. Tātad atliek tikai strādāt, lai apaudzētu apkārt muskuļus. Vingrinājumu kompleksu vācieši man iedeva, tagad tikai jādarbojas. Galvenais ir neatslābt.

Ģimene droši vien priecīga par tavām garajām brīvdienām?

Protams! Tikko uzsniga pirmais sniegs, vakarā pēc bērnudārza gāju ar dēlu braukt ar ragavām. Es to tiešām izbaudu, jo sportojot nekad neiznāk tā nesteidzoties ar ģimeni kaut kur pastaigāt un atpūsties. Domāju, ka tas arī palīdzēs atpūtināt galvu.

Iemaņas nezūd

Latvijas izlasē tagad no pieredzējušiem pilotiem ir palicis tikai Oskars Ķibermanis, jo Uģis Žaļims šosezon vairs nestartē.

Jā, tā ir. Tagad uz Ķibi ir lielākās cerības. Pasaules kausa posmos viņš ir pierādījis, ka turpat uzreiz aiz līderiem vien ir. Pirmajā sešniekā viņš grozās un gan jau kaut ko šosezon dabūs. Ķibermanim šī sezona ir uzrāviens. Tas ir labi arī no tā viedokļa, ka motivēs mani tad, kad es pēc gada atgriezīšos un būšu spiests dzīties viņam pakaļ. No savas pieredzes varu teikt, ka tad, kad no bobsleja aizgāja Edgars Maskalāns un es uz brīdi paliku viens pats, tādas iekšējās konkurences pietrūka. It kā jau ir lielie džeki no citām komandām, ar ko sacensties, tomēr vajag arī iekšējo konkurenci.

Cik ilgu laiku vajag, lai pilots sāktu pārliecinoši braukt?

Kādas četras sezonas. Man pirmais pārliecinošais bija Soču olimpisko spēļu gads. Labi bija arī divi gadi pēc olimpiskajām spēlēm, bet tad sākās traumas. Līdz tām jutos ļoti labi, biju gatavs braukt. Taču, ja ir problēmas ar veselību, tad tu sāc justies nedroši un zemapziņā visu laiku domā, ka tikai nesatraumētos vēl vairāk. Braucot četriniekos, tu visu laiku domā, cik vari atļauties palīdzēt stūmējiem startā, un, ja sāc tā domāt, tad vairs nevari koncentrēties par visiem 100 procentiem braukšanai.

Izlaižot vienu sezonu, braukšanas iemaņas nevar pazaudēt? Vai arī tas ir kā ar peldēšanu vai braukšanu ar riteni – ja vienreiz esi iemācījies, tad iemaņas saglabājas visu mūžu?

Iemaņas saglabājas. Sākumā varbūt reakcija nav tik laba, un acis nav pieradušas pie ātruma, taču tas viss ātri atgriežas. Katru gadu, pēc vasaras atgriežoties Siguldā, pirmajā braucienā ir bail kāpt kamanās, jo liekas, ka esi visu aizmirsis. Taču, tikko esi iestūmis un iekāpis, jau pirmajā virāžā brauc tā, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis. Sākumā varbūt ir mazas kļūdiņas, bet tās ātri tiek labotas.

Esi skaitījis, cik reižu izbrauc dažādas trases gada garumā?

Agrāk to tiešam pierakstīju kladē, taču pēdējā laikā to vairs nedaru. Izrēķināt jau varētu... Vairāk par simtu noteikti ir, taču tā uzreiz precīzi nepateikšu.

Sandis Prūsis stāstīja, ka arvien grūtāk ir atrast labus stūmējus, jo jaunā paaudze ir vārgulīgāka par saviem priekšgājējiem. Tu arī jūti, ka aizmugurē sēdošie kļūst švakāki?

Mana ekipāža, ar ko pēdējos gados turējāmies kopā, bija spēcīga. Tos jaunos, kas atnāca vasarā, es vēl neesmu īsti redzējis. Bet tā tiešām ir, ka tagad viens otrs atnāk vispār bez satura. Stāsta, ka esot darījis šo un to, taču darbos līdzi nespēj turēt. Ļoti reti gadās, ka uzreiz var redzēt – šis būs īstais! Ja ik pa diviem gadiem viens tāds atnāktu, tad jau būtu normāli. Bet tā... diez kas nav. Ja ierindā būtu visi četri piloti, tad mums visiem stūmēju nemaz nepietiktu, kādam būtu jāiet mājās.

Ne visi droši vien iztur arī sportista dzīvesveidu un to, ka no rudens līdz pavasarim praktiski neesi mājās?

Jā, tas ir viens no faktoriem. Un gadās arī tā, ka labi džeki vienā no pirmajiem braucieniem nokrīt, bet pēc tam iet pie trenera un saka – man laikam pietiks, es eju krāmēt somas. Tur nav par ko brīnīties, jo arī pieredzējuši sportisti pēc kritieniem nepavisam nejūtas labi. Es pats pēc kritiena treniņbraucienā parasti cenšos uzreiz izbraukt trasi vēlreiz, lai nebūtu vakarā mājās jālauza galvu – kas gan tur īsti notika, ko vajadzēja darīt...

Atceros, ka laikā, kad vēl mācījos braukt, Vintenbergā pirmajā treniņbraucienā nokritām. Otrajā tikām lejā, bet uz pašas robežas. Lai kvalificētos, vajadzēja vēl vienu braucienu. Braucam trešoreiz – un atkal uz mutes! Uzbraucam atpakaļ augšā, bet tur Sandis Prūsis jau sarunājis, ka mums būs iespēja braukt arī ceturto reizi. Nobraucam ceturto reizi – un atkal kritiens! Krievu sportisti pēc tam teica – džeki, kur jums prāts, varējāt taču jau pēc pirmā brauciena tīties mājās! Viņi paši, starp citu, tā arī izdarīja. Atceros, ka pirms ceturtā brauciena Sandis man prasīja – nu, brauksi vēl vienu reizi? Saku – jā! Bet redzu, ka stūmēji sēž ģērbtuvē un gaida, ka es teikšu – nē... Bet visu cieņu – saņēmās, kāpa iekšā un brauca. Tā jau to raksturu audzina. Kaut gan toreiz tiešām bija traki.

Toties nākamajā gadā, kad atkal atbraucām uz Vintenbergu, tur izcīnījām pirmo Pasaules kausa medaļu.

Prasme nokrist

Kurš no četriniekā sēdošajiem kritiena brīdī ir visvairāk apdraudēts?

Tas lielā mērā atkarīgs no trases. Mani stūmēji gan zina visās trasēs bīstamākās vietas un var tām sagatavoties. Jo ir tādas vietas, kur, pieļaujot pat mazāko kļūdu, uzreiz ir kritiens. Un tad jābūt tam gatavam, tad vari sevi pasargāt no lielākā trieciena.

Apdraudētākie parasti ir otrais un trešais, kuriem galva atrodas augstāk. Tālākais atkarīgs no tavām spējām noturēties, jo centrbēdzes spēks tevi rauj ārā no kamanām.

Tātad stūmējam atliek vien sēdēt un skaitīt līkumus, jo redzēt viņš īsti neko nevar?

Otrais varbūt kaut ko gar malām bišķiņ redz, bet pārējie tiešām skatās viens otram mugurā. Manējie pēdējos gados gan tik un tā vienmēr seko trasei līdzi un treniņos saka, kādas ir bijušas kļūdas. Nav gluži tā, ka sēdi, turies un skaiti sekundes, līdz būsi ticis lejā.

Cik laika nepieciešams, lai visa ekipāža atstrādātu ātru iekāpšanu četrinieka kamanās?

Pēc vasaras pirmās reizes ir ārprāts – tur visi izpaužas cits par citu varenāk. Bet pēc tam viss ieiet sliedēs. Kaut gan šajā elementā mēs neesam paši ātrākie. Pirmais traucēklis esmu es pats, jo, iekšā lecot, diezgan tūļājos.

Gadās, ka kāds arī paliek ārā?

Treniņos Lillehammerē mums tā tiešām gadījās. Sākām stumt, bet ceturtajam stūmējam rokturis izšļuka no rokām, un tā arī viņš palika ārā. Es tikai dzirdēju, ka Daumants, kurš bija otrais, aizmugurē bļauj Arvim: “Lec kā ceturtais!” Domāju, kas noticis? Bet trešajam tādā situācijā tiešām ir jāieņem ceturtā vieta, lai varētu nobremzēt. Labi, ka Arvis laikus reaģēja. Tas bija amizanti.

Trasē tu jūti, ka esi pieļāvis nelielu kļūdu un pazaudējis simtdaļu sekundes?

Simtdaļu nejūtu, taču desmitdaļas gan jūt. Gadās arī, ka izdari tā, kā nevajag, bet beigās viss ir okei. Lai varētu labi nobraukt, nākas diezgan riskēt stūrēšanā, ļaut kamanām iet brīvāk. Taču, lai to darītu, ir jābūt pārliecībai par sevi.

Ko jūti, kad esi nobraucis lejā un stāvi kā tā brīža līderis finiša zonā, gaidot konkurentu rezultātus?

Tas atkarīgs no sacensībām. Taču pat brīžos, kad izšķiras medaļu liktenis, es nedomāju – lai nu konkurents kaut kur iemauc vai, nedod Dievs, nokrīt. Es pat īpaši neskatos uz skaitļiem, vairāk uz krāsu fonā – zaļu vai sarkanu. Ahā, te tu mazliet zaudēji, nu jau parādījās sarkanā, paskatīsimies, kas būs beigās... Spilgti atceros uzvaru pasaules čempionātā, kad vācietis Frīdrihs pats sevi noraka. Viņam taču vajadzēja tikai normāli nobraukt, un uzvara būtu rokā.

Soču atbalsis

Droši vien šis jautājums tev jau apnicis, taču nevaram to neuzdot - kas jauns Soču medaļu lietā?

Godīgi sakot, es šajā lietā jau no sākta gala maz esmu iesaistījies. Īpaši par to neinteresējos, arī komandas vadība neko nav teikusi. Zinu, ka rezultāti oficiālajā lapā ir mainījušies, taču manā dzīvē tas neko daudz nemaina. Ja būs jāmainās ar medaļām, tad droši vien būs jāiet uz muzeju pēc savas sudraba medaļas un tā kaut kur jāsūta, lai vietā saņemtu zelta, taču sīkāk neko nezinu. Nestaigāšu taču pa visu Latviju, plātīdamies, ka man tagad ir zelta medaļa!

Kādas tev ir attiecības ar krievu sportistiem pēc Sočiem?

Labu laiku bija normālas, līdz brīdim, kad mūsu līdzjutēji atļāvās krievu sportistiem veltīt diezgan neglītus izteicienus; pēc tam gan Zubkovs diezgan pamatīgi apvainojās. Bet līdz tam attiecības bija normālas.

Un kādas ir attiecības ar vāciešiem? Vienubrīd jūs viens uz otru diezgan šķībi skatījāties...

Nav tik traki. Attiecības ir normālas, kaut gan, protams, trasē mēs visi esam sāncenši.

Nav izslēgts, ka 2026. gada olimpiskajās spēlēs daļa sacensību, tostarp bobslejs, norisināsies Siguldā. Kā tu uz to skaties?

Cik sapratu, tad teorētiski tas tiešām ir iespējams. Un, ja šāda iespēja būtu, tad grēks būtu to neizmantot. Saprotams, ka lēti tas nebūtu. Godīgi sakot, patlaban man pat grūti iedomāties, kā tas būtu – olimpiskās spēles Latvijā! Ar katru gadu trase, protams, tiek uzlabota, taču tur vēl daudz ir darāmā.

Ja salīdzinām ar citām trasēm, kurā vietā apmēram būtu ierindojama Sigulda?

Trases kvalitātes ziņā Sigulda ir viena no labākajām. Pēc tam kad pārtaisīja jumtu un uzlika saulessargus, jūtami uzlabojās ledus kvalitāte. Taču visu bremzē tornis un kamanu nogādāšana augšā – ceļš ir šaurs, un mašīnām grūti samainīties. Latvijas mačos tas nekādas problēmas nerada, taču lielāka mēroga sacensībās gan. Bet olimpisko spēļu vajadzībām tur nu noteikti visu pamatīgi pārbūvētu.