STĀSTĀM DZĪVI Futbola funkcionārs Pukinsks

Jauns stūrmanis un elpa

“Cilvēcīgā atbilde būtu – es nezinu, filozofiskā – esmu tas, kurš Latvijas futbolam tieši tagad ir vajadzīgs,” saka Edgars Pukinsks, 34 gadus vecais (jaunais?) Latvijas Futbola federācijas (LFF) ģenerālsekretārs, spriežot par to, kamdēļ tieši viņš no teju 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri ikdienā nodarbojas ar futbolu un mīl šo spēli, kļuvis par kājbumbas dzīves vadītāju valstī. Jau pusgadu viņš strādā tandēmā ar ilggadējo valstsvienības kapteini Kasparu Gorkšu, kurš ir LFF prezidents. Abiem netrūkst izaicinājumu un ambīciju.

Naivais sapnis un krīze

Ja pāris gadu desmitus LFF vadībā bija viens ilglaicīgākajiem vadības duetiem uz visas lielās pasaules futbola federāciju kartes - prezidents Guntis Indriksons un ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis, tad šobrīd ir tieši pretēji – viens no jaunākajiem. Atšķirībā no bijušā futbolista Gorkša, kurš funkcionāra gaitās sper pirmos soļus, Pukinsks federācijā strādā jau vairāk nekā 10 gadu. Tiesa, tik vadošā un atbildīgā amatā stājies pirmo reizi.

“Manā dzīvē pēdējos divos gados bija totāla krīze,” atzīstas Edgars. “Tas ir tāds laiks, kad sāc domāt, ko no dzīves gribi, ko dari, kur esi un kāpēc te vispār esi! Sev vaicāju – jau desmit gadus esmu federācijā, bet kas ir tas taustāmais, ko esmu izdarījis? Restrukturizācija, stratēģijas attīstība, cilvēku piesaiste, vīzijas ieviešana... Tie ir tādi nesataustāmi darbi, bet kad nav sataustāmu galarezultātu, sāc zaudēt vērtību pats savās acīs. Jā, apkārtējie slavē, bet pats nejūti gandarījumu, jo nav rezultāta tagad un tūlīt. Tad nāca pārmaiņas, kas darbā iedeva otro vilni. Apziņā šie divi gadi ļāva uzsūkt daudz informācijas, - vairāk filozofiskā plāksnē par dvēseli, prātu, kā uztvert pasauli. Šajā laikā man bija pirmā pieredze, kad satiku treneri, kas tevī reāli parakājas. Viņš, Aleksis Daume, palīdzēja atrast atbildes.”

Edgars, kurš LFF pildījis gan sekretāra, gan izlašu menedžera, gan izpilddirektora funkcijas, norāda, ka par spīti jaunībai, nebūt nejūtas zaļš un neiederīgs starp pasaules futbola zvaigznēm vai daudzus desmitus gadus futbolā nostrādājošiem funkcionāriem, kad gudrās galvas satiekas kārtējā Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) vai Starptautiskās futbola federācijas (FIFA) pasākumos. “Man nav svarīgi, kas sēž pretī – vai bijusī futbola zvaigzne vai kāds cits, jo viņus visus uztveru kā sev līdzīgus,” turpina Edgars. “Es tajā vidē saprotu savu loma - es pārstāvu Latvijas futbolu un pastāvu uz savu lietu. Kad esmu UEFA komitejā, pārstāvu visas Eiropas futbolu, un jūtos tur komfortabli. Jā, gados esmu jauns, taču starptautiskās darba grupās esmu jau sešus gadus, un nebūt nejūtos tur kā jauniņais. Patīk, ka varam diskutēt lietas un tēmas, kas ir Eiropas futbola līmeņa jautājumi. Tā ir privilēģija tur būt, ka varam izteikt mazo valstu viedokli. Bieži vien viņi tur daudz ko nedzirdētu, ja nebūtu tieši mazo valstu. Protams, no otras puses, ir žēl, ka te, Latvijā, nevari runāt par Eiropas līmeņa futbola lietām, jo te ir cita realitāte. Vēl neesam aizgājuši līdz tēmām, par kurām runā Eiropā, bet bez tām nav iespējams iet tālāk.”

Edgars neslēpj, ka savulaik bijis naivs sapņotājs, domādams, ka, gūstot zināšanas un pieredzi no dažādiem starptautiskiem ekspertiem, varēs pārlēkt vairākus etapus un vietējās futbola dzīves problēmas atrisināt ātri un bez sāpēm, bet atskārtis, ka tas nav iespējams. “Lai cik gudrs tu būtu, būtiskām ilgtermiņa problēmām nav iespējams tā vienkārši pārlēkt pāri - tās ir jāizdzīvo!”

Palīdzēt cilvēku masām

Iepriekšējais LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis amatā bija 25 gadus. Edgars uzskata, ka optimālais termiņš viņam kā tagadējam federācijas vadītājam varētu būt desmit gadu. “Skaidrs, ka stratēģiju neizmainīsi piecās dienās, taču desmit gados ambiciozus mērķus gan ir iespējams sasniegt,” pārliecināts ir Valkā izaugušais Pukinsks. “Pēc gadiem desmit gan, lai kādi būtu rezultāti, jādod iespēju nākt kādam ar jaunu enerģiju un skatienu, kas tam laikam droši vien jau būs atbilstošāks. Ko es varētu darīt pēc tam? Nav vērts minēt, taču zinu, ka gribu palikt lomā, kurā stratēģiski varu pozitīvi ietekmēt daudz cilvēku dzīves. Es negribētu būt sfērā, kurā nevaru dot lielu pievienoto vērtību. Tam jau tās daudzās organizācijas, arī – mūsu, pasaulē pastāv – lai palīdzētu masām. Mēs bieži skatāmies uz lielajiem budžetiem, arī - LFF miljoniem, bet nepamanām to, cik daudz cilvēku dzīves tiek ietekmētas. Mēs, LFF, ietekmējam daudz vairāk par tiem 89 tūkstošiem, kas Latvijā nodarbojas ar futbolu, jo tikpat viņu ir arī ārpus laukumiem – tiesneši, treneri, brīvprātīgie, - visi, kas iesaistīti. Nemaz nerunājot par sociālo segmentu, - bērniem, ģimenēm ar dažādām vajadzībām.”

Apzagt sevi

Pukinsks neslēpj, ka pārmaiņas profesionālajā dzīvē stipri ietekmējušas tuvākos, tai skaitā - sevi pašu. “Protams, ka darbs nodara pāri gan tev, gan ģimenei,” Edgars ir atklāts. “Tā tas ir jebkurā sfērā, kur atbildīgam cilvēkam tiek uzticēts kas liels. Sākotnējā etapā ir jautājumu loks, kas ir mērķi, kā tos sasniegt, taču tad ievies balansu. Protams, sākumā tās ir daudzās stundas, ko pavadi darbā, ko nozodz sev no brīvā laika – vakaros vairs neej uz treniņiem, nav vairs enerģijas arī grāmatu lasīšanai.”

Edgars rēķina - kopš maijā stājās ģenerālsekretāra amatā, laiks grāmatu lasīšanai sarucis uz pusi, sportošanai – par aptuveni 70 procentiem, ģimenei – vēl vairāk... “Paldies dievam, sieva un abi puikas to uztver saprotoši, lai arī skaidrs, ka no tā cieš visi. Tad kāda jēga? Tā tas ir uz konkrētu brīdi. Ar sievu daudz par to runājam, viņa saprot, ka tas ir sākuma etaps, ka mums kā jauniem organizācijas vadītājiem jāsaprot, ko un kā mēs darīsim. Kad būs atbildes, laiks atgriezīsies. Sliktāk ir tad, ja cilvēki paši sevi un apkārtējos māna, ka mainīsies, bet nemainās. Es redzu, ka meklējam risinājumus, ka esam uz pareizā ceļa. Dzīvē vajag tiekties uz balansu.”

Kad Edgars studējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lasījis gudras grāmatas par dzīves līdzsvaru, taču tolaik pilnībā nav spējis izprast izlasīto. Tāpēc, ka nav bijis attiecīgas pieredzes. “To var saprast tikai tad, kad reāli sastopies ar dzīves lielajiem izaicinājumiem. Tikai tad saproti, kāpēc balanss dzīvē ir tik ļoti būtisks. Izaicinājums ir atrast pareizās proporcijas,” viņš turpina. “Federācijā vajag izveidot spēcīgu komandu. Absolūtos jēdzienos runājot, darba apjoms Latvijas futbolā tikai pieaugs, bet personīgā līmenī tas nozīmē spēt skaidri zināt mērķus un izvirzīt prioritātes.”

“Protams, ka ikdienā tu pārdzīvoju, ka jau kārtējo nedēļu mājās pārrodies desmitos naktī, taču tad sevī ieslēdz pragmatisko pusi - tagad ir budžeta izstrāde, kad tā beigsies, būs mierīgāk,” spriež Edgars. “Sirdi uz pusēm neplēšu, nestresoju, jo visu pieņemu ar prātu. Neba emocijas risinās situāciju. Bet, ja jūti, ka esi pārguris, vajag runāt ar līdzcilvēkiem. Labāk paņem brīvu, pastaigā mežā, palasi grāmatu un atslēdzies.”

Un kā ir ar Latvijas futbola zaudējumiem? “Iekšēji pārdzīvo, jo ieguldi sirdi un dvēseli. Tas ir kā ar santehniku – visu dienu labo cauruli, sataisi, sapako, bet te atkal ūdens tek kaut kur garām. Sirds taču kauc, jo viss darbs vējā, ir jāsāk no jauna. Futbolā ir tas pats – gribas uzvaras šodien un tagad, un tu pārdzīvo, ja rezultāta nav. Taču, kad ieslēdz pragmatisko, saproti, ka ar šo resursu īstermiņā rezultāts nevar būt, nevari šodien gaidīt no tā, kas vēl nav nobriedis. Bet nobriedīs. Mums aug talantīgi jaunieši. Esmu pārliecināts, ka Latvijas futbols augs gan masveidībā, gan kvalitātē. Tāds ir mūsu ar Kasparu mērķis un ambīcijas!”