No Skrīveriem līdz Stenlija kausam: Kristers, kurš vienmēr grib būt pirmais

Florbolam zudis talants

Kā tad ir – vai tev vajadzēja kļūt par vārtsargu?

Droši vien, ka nē. Man ir diezgan sarežģīta biogrāfija: dzimis es esmu Ogrē, taču dzīvojis tur nekad neesmu. Visos hokeja papīros raksta, ka esmu no Aizkraukles, kas arī nav taisnība. Bērnudārza gadi man pagāja Skrīveros, līdz 6. klasei mācījos Koknesē, trenējos Aizkrauklē, bet vidusskolu pabeidzu Rīgā. Attālumi starp Skrīveriem, Aizkraukli un Koknesi pa šoseju nemaz nav tik lieli, un mani pirmie skolas un arī sporta gadi pagāja starp šīm trim pilsētām jeb miestiem. Sākumā mani uz treniņiem vadāja treneris Ivars Māliņš, pēc tam, kad man piebiedrojās citi klasesbiedri, mūs uz treniņiem vadāja vecāki, vēlāk paši braucām ar autobusu. Dažkārt arī stopējot mašīnas.

Bet hokejā taču tu esi Aizkraukles halles produkts?

Jā. Ja nebūtu mums Koknesē sporta skolotāja un trenera Māliņa, varbūt es vispār nebūtu sportā un hokeju arī nemaz nespēlētu. Viņam hokeja komandā bija vajadzīgs vārtsargs. un viņš florbola treniņā man ieteica pamēģināt. Es biju sportisks puika – trenējos florbolā, basketbolā, volejbolā, vieglatlētikā, spēlēju tautas bumbu, kur esmu bijis arī Latvijas čempions. Skolas komandā. Florbolā biju uzbrucējs, un man diezgan labi veicās, bet tad nāca Māliņa piedāvājums par hokeja vārtiem... Viņš Aizkraukles hokeja komandai meklēja vārtsargu, tolaik tur atkal strādāja hokeja fanātiķis Ojārs Rode, lai viņam vieglas smiltis. Florbola treniņā Māliņš mums, diviem puikām, iedeva hokeja vārtsarga formu un lika pamēģināt – pa vidu zālei tīkls, divi vārti, un mūs apmētāja ar bumbiņām. Pēc treniņa Māliņš lika mājās pavaicāt vecākiem, vai viņi neiebilstot, ja sargāšu hokeja vārtus. Ne tēva, ne mammas tovakar mājās nebija, tikai ome, bet es jau biju izlēmis, ka gribu būt hokejā.

Kāpēc tad tu piekriti, kad teicu, ka tev nevajadzēja būt hokejā?

Florbolā biju golu metējs, un mani dabūt vārtos diez vai varētu... Bet hokeju es tik ļoti mīlu, turklāt man uzreiz iedeva vārtsarga formu! Man bija vienpadsmit vai divpadsmit gadu, kad pirmo reizi stājos hokeja vārtos. Par to nekad nebiju domājis, taču man sports tik ļoti patika, biju lokans un garš. Tomēr noteicošais droši vien bija tas, ka man iedeva formu; vecāki finansiāli hokeju nevarētu pavilkt, un man tā bija laime.

Kā tu no Aizkraukles nonāci uz Rīgas ledus?

Tas notika pēc 6. klases. Tad abi mani vecāki jau dzīvoja Rīgā, bet es kopā ar omi vienu gadu Skrīveros. Aizkrauklē dabūju izspēlēties pie visām grupām – savā vecumā, pie vecākiem puikām un jaunākiem. Liels spēles laiks. Ko gan vairāk vārtsargam vajag? Ja paskatos atpakaļ, es nekad nešaubījos, bet zināju, ka tas ir pareizais lēmums. Varbūt gadu laukos padzīvot bez vecākiem bija grūtāk, bet tobrīd tas bija pareizais lēmums – tāpat pareizs bija arī lēmums pēc gada doties uz Rīgu.

Un tad tu nonāci pie trenera Ginta Bisenieka?

Jā, "Volvo" hallei Pārdaugavā tas bija pirmais gads, dzīvoju Bolderājā, un tā bija mājām tuvākā halle. Tur sākās mana Rīgas hokeja dzīve.

Vai tu esi uzcītīgs skolnieks, ja kaut kam ķeries klāt?

Jā. Ja tā ir mana sirdslieta. Un hokejs tad jau bija mana sirdslieta.

Rīgas satiksmes speciālists

HK "Rīga" treneris Leonīds Tambijevs tevi slavēja par uzcītību: lai tiktu no Bolderājas uz Piņķiem, tev braukāšana bijusi sarežģīta, taču tu vienmēr esot uz treniņiem bijis pirms laika...

Jā. Man vienmēr bija jāizmanto divi autobusi – vispirms jāaizbrauc līdz tai pašai "Volvo" hallei un tad jāpārkāpj 4. autobusā. Man bija safočēti visi autobusu saraksti. un es zināju, cikos man kurā vietā jābūt. Tajos gados es noteikti biju speciālists Rīgas satiksmes kustības grafikos. Arī pirms tam, kad "LB-92" komanda no "Volvo" pārcēlās uz "Sporta akadēmijas" halli, man iznāca krustu šķērsu braukāt pa Rīgu uz treniņiem. No viena Rīgas gala uz otru. Es biju pieradis pie braukāšanas.

Kā tu domā – hokeja dievs tavus pūliņus ir atalgojis?

Jā. Ja ņem vērā, kādu ceļu es esmu gājis. Es taču ilgu laiku ripas ķēru tā, kā pats mācēju. Vārtsargu treneris man parādījās tikai hokeja klubā Rīga. Trenējoties pie Bisenieka, viņš vienmēr centās nedēļas beigās uzaicināt kādu vārtsargu treneri, ar mani ir strādājuši Mihails Vasiļonoks, Sergejs Naumovs, Pēteris Skudra, Andrejs Žagars...

Bet principā tu par vārtsargu esi kļuvis pašmācības ceļā?

Tā var teikt. Aizkrauklē man parādīja pamatus un deva pareizos padomus, kur iet un kur neiet, savu ceļamaizi noteikti esmu saņēmis no Ojāra Rodes. Viņš nebaidījās ne no viena, teikdams acīs, ko domā. Es spēlēšot hokeju – tāds bija Rodes pareģojums.

2013. gads hokeja klubā Rīga. Tas bija pēdējais gads junioros bez lielām nākotnes cerībām, taču beigās viss sagriezās tik labi. Plašai publikai nezināmais HK "Rīga" vārtsargs, kurš sezonā bija divas reizes ticis "Dinamo" vārtos, pasaules čempionātā Helsinkos kļuva par Latvijas glābēju!

Likās, ka viss ir pagalam – "play-off" tālāk par pirmo kārtu netikām, viss zaudēts, bet dzīvē šad tad tā sanāk. Liekas, viss ir slikti, bet te parādās kaut kāda iespēja. Savukārt tad, kad liekas, nu gan viss ir labi, dzīve tevi noliek pie vietas. Sezona bija beigusies, es biju ieguldījis daudz darba, pēdējais juniora gads... Un tad parādījās izlase. Uz Helsinkiem aizbraucu kā trešais vārtsargs. Ar stipri mazām cerībām tikt spēlēt. Zemapziņā gan cerēju, ka kaut kāda iespēja radīsies kaut vienā spēlē. Bet vārti ir tikai vieni, un bieži vien tur tikt var tikai apstākļu sakritības gadījumā. Ar savainojumu uz čempionātu bija aizbraucis Edgars Masaļskis, kaut kā spēle neaizgāja Mārim Jučeram, un no ceturtās spēles vārtos tiku es. Ja Edžam nebūtu traumas, diezin vai man tiktu atlikušās četras spēles.

Tu vienmēr esi bijis ļoti uzcītīgs, bet vai HK "Rīgas" pēdējā sezonā ticēji, ka būs tāds turpinājums?

Tu it kā tici un tici, strādā un strādā, tad liekas, ka vairs nav nekādu cerību... Taču es ticēju, ka būšu Latvijas izlasē. Kaut vai kā trešais vārtsargs. Helsinkos pēc trim zaudējumiem uzvarējām Slovākiju, bet izšķirošā bija spēle ar Franciju. Ko arī uzvarējām. Pašās beigās vēl paņemot punktu arī no somiem. Es noteikti esmu pateicīgs Artūram Irbem, kurš man ticēja, un labi, ka tolaik izlasi vadīja Teds Nolans; ārzemju treneri nebaidās riskēt, viņi var vairāk atļauties, un manā gadījumā tā bija zaļā gaisma.

Latvijas izlasē tu esi kļuvis par tādu kā Kanādas speciālistu. Vispirms ar spēli Soču olimpiskajās spēlēs, arī šogad Herningā kanādieši mūs spēja uzvarēt tikai papildlaikā...

Man patīk spēlēt pret kanādiešiem – tā tomēr ir labākā hokeja skola pasaulē. Ja mēs spējam labi nospēlēt pret Kanādu, tātad esam stipri. Bet punkts pret Kanādu patiesībā nav nekas, mums jāmācās viņus uzvarēt. Tad laukumā vienmēr iesim ar domu, ka kanādieši ir uzvarami. Kā tas ir pirms spēlēm ar Krieviju. Arī Kanāda ir vienreiz jāuzvar, lai mums rastos pārliecība, ka tas ir iespējams. Pēc tam būs daudz vieglāk uzvarēt.

Cilvēks, kuram vajag Latviju

Tu Amerikā aizvadīji piecas sezonas. Vai bija kaut kādas izredzes tikt NHL?

Tampabejas laikā praktiski ne. Andrejs Vasiļevskis vārtus sargāja ļoti pārliecinoši, man nedodams ne mazākās cerības. Viņš tiešām ir ļoti augstas klases vārtsargs. Taču ārpus hokeja laukuma mēs ļoti labi sapratāmies, pat draudzējāmies. Nezinu, kāpēc, varbūt es pats esmu vainīgs, bet ar amerikāņu puišiem man draudzība neveidojās. Esmu dzirdējis daudz stāstu, ka cilvēkiem patīk dzīve Amerikā. Man tā nebija nevienu mirkli. Man akūti pietrūka Latvijas. Ar visu mūsu sadzīvi, jūru, mežiem, latviskajiem ēdieniem, ar Latvijas draugiem. Es Amerikā nespēju iejusties.

Pērn Rīgā runāja, ka Vasiļevskis esot tev aizrunājis vietu savā dzimtajā klubā – Ufas "Salavat Julajev"?

Rīgā jau allaž par mani zina vairāk nekā es pats. Nekādu sarunu ar Ufu man nebija, tā ir viena no preses pīlēm.

Droši vien Tampabejas "Lightning" nebija tev īstā organizācija. Vasiļevskis, tad vēl Bens Bišops...

Bišops arī ir ļoti stiprs vārtsargs, bet man neviena no sezonām nebija tāda, kādu vēlētos. Tāpēc ar prieku pieņēmu Ģirta Ankipāna piedāvājumu sargāt Rīgas "Dinamo" vārtus.

Dzirdēts, ka viens no priekšnosacījumiem, kāpēc esi "Dinamo", ir tas, ka tu ripas vairāk atsit un nevis ķer, kas jauno hokeja noteikumu traktējumā esot priekšrocība. Par nepamatotu ripas piespiešanu tagad taču var iedot arī noraidījumu.

Amerikā centās mani pāraudzināt. Lai es tik daudz neatsitot, bet vairāk ķerot. Laikam jau nekas no tā viņiem nav izdevies (smejas). Taču, ja nopietni, tad to, kāds es esmu tagad un kāds aizbraucu uz Ameriku, – tie ir divi dažādi vārtsargi. Augot es praktiski nestrādāju ar vārtsargu treneri – kā mācēju, tā ripas ķēru. Šeit ar to varēja tikt cauri, taču Amerikā ar 76 spēlēm un mazajiem laukumiem jau bija sarežģītāk. Tāpēc man tas ceļš ir tik garš. Pierast pie tā visa un mainīt savu stilu – tas ir tikpat kā sākt visu no jauna.

Kā esi iejuties "Dinamo"?

Ļoti labi. Kā savās mājās. Ar lielāko daļu no pašmāju hokejistiem esmu kopā spēlējis Latvijas izlasē, arī leģionāri dara savu darbu. Nav par ko sūdzēties – komanda mums ir laba.

Sezonas sākums tev un arīdzan visai komandai izdevās ļoti labs, taču spēlē pret Maskavas" Spartak" ātri zaudējāt trīs vārtus, un tu ļoti negribīgi devies uz nomaiņu...

Kurš vārtsargs gan grib tikt nomainīts? Es gribu spēlēt visas spēles no pirmās līdz pēdējai minūtei. Vienmēr esmu gribējis un arī tagad gribu būt pirmais!

Pat spēlējot galda spēles? Hokeja federācijas prezidents Aigars Kalvītis bērniem neesot padevies, pat spēlējot riču-raču...

Tieši tā. Mēs ar sievu Anastasiju šad tad uzspēlējam Katanas ieceļotājus, un, ja man spēle neiet, tad ir bijis, ka arī pēc trešā gājiena tā iet pa gaisu...

Kas tev ir hokeja ripa? Draudzene, mīļākā vai vienkārši sadarbības partneris? Vārtu stabiņus taču pirms spēles tu noglāsti?

Nē. Man tāpat kā visiem hokejistiem ir savi rituāli, bet māņticīgs gan neesmu un ar vārtu stabiņiem nesarunājos. Es zinu, ka tas, ko es pats izdarīšu, arī būs. Ticu pats sev, nekādi ārēji spēki man nepalīdzēs.

Kā hokeja vārtsargs tu esi diezgan emocionāls, kas ir gan labi, gan varbūt arī slikti. Vai tu ilgi pārdzīvo par zaudētiem vārtiem?

Cenšos nepārdzīvot, un gribētos, lai laiks, kad esmu aizmirsis par ielaisto ripu, kļūtu mazāks. Skaidrs, ka pārdzīvoju, ja mani vārtos nomaina. Uz rezervistu soliņa analizēju, kas un kāpēc, un gribu, lai šādu mirkļu būtu pēc iespējas mazāk.

Vai tu Rīgas "Dinamo" esi piestājis uz visu atlikušo dzīvi vai arī jūties kā gājputns?

(Domā.) Man šis ir jauna ceļa sākums, un es negribu domāt, kur tas mani aizvedīs.

Vizītkarte

Kristers Gudļevskis

Dzimis 1992. gada 31. jūlijā Ogrē.

Rīgas Dinamo un Latvijas izlases hokejists, vārtsargs.

Augums – 1,92 m; svars – 97 kg.

Spēlējis: HK "Ogre", "Ozolnieki/Juniors" (Baltkrievija-2), HK "Rīga" (MHL), "Dinamo/Juniors", Rīgas "Dinamo", Tampabejas "Lightning" (NHL), Sirakūzu "Crunch", Bridžportas "Sound Tigers" (AHL), Floridas "Everblades" (ECHL).

Piedalījies vienā U-18 un divos U-20 pasaules čempionātos un trijos pasaules čempionātos (2013, 2014, 2018) un Soču olimpiskajās spēlēs.

Latvijas izlasē aizvadījis 40 spēles, debitējis 2012. gada 7. aprīlī Rīgā pret Čehiju (1:3).

NHL drafts: 2013. gada 5. kārta Nr. 124 Tampabejas Lightning.

Piedalījies MHL (2011) un AHL (2016) Visu zvaigžņu spēlē; atzīts par MHL (2012) un ECHL (2014) mēneša labāko vārtsargu, AHL (2014) – nedēļas labāko spēlētāju. 2013. gada pasaules čempionātā – starp trim labākajiem Latvijas izlasē.

Precējies ar Anastasiju Drozdoviču no dziedošā dueta "Dvīnes".