Vadims Ļašenko: „Rīgā var uzcelt Futbola māju”

Tas, kam Latvijas futbola dzīvē bija jānotiek jau sen, norisināsies šonedēļ. 27. aprīlī gaidāms vēsturisks notikums – Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanas. Prezidenta krēslu jau vairāk nekā 20 gadu bija ieņēmis Guntis Indriksons, un šajā laikā pašmāju futbols piedzīvoja gan spilgtu kāpumu, gan skumju kritumu. 2004. gadā tika sagādāta sensācija, iekļūstot Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet izlases nesenais zaudējums Gibraltāram pārspējis visas iepriekšējās bēdas.

Pēc Latvijas Futbola federācijas valdes lēmuma tika atlaists izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Pēc paša iniciatīvas posteni pamet Guntis Indriksons. Kas Latvijas futbolu vedīs tālāk? Starp tiem ļaudīm, kas futbolu varētu izvest no krīzes, tiek minēts Vadims Ļašenko, līdz šim vairāk pazīstams telpu futbola aprindās. Pretstatā lielajam futbolam tā "mazākais brālis" līdzjutējus iepriecina. Rīgas klubs "Nikars", piemēram, ir Eiropas labāko telpu futbola komandu astotniekā. Vai līdzīgus sasniegumus varam panākt arī lielajā futbolā?

Vadim, vecāki nereti nonāk dilemmas priekšā – nākas lemt, kādā sporta veidā trenēsies viņu atvase. Kā futbols parādījās jūsu dzīvē?

Paspēju arī hokeju uzspēlēt, turp mani tēvs aizveda. Un arī tenisu, kas man kopš tā laika joprojām imponē. Taču vienaudži dzimtajā Mežciemā ar tādu aizrautību pagalmā dzenāja bumbu, ka izlēmu par labu futbolam.

Kādi ir jūsu galvenie panākumi futbolā?

Esmu pārliecināts, ka tie būs tad, kad kļūšu par Latvijas Futbola federācijas vadītāju. Esmu spēlējis Latvijas čempionāta virslīgā FK "Rīga" sastāvā, to var dēvēt par nesliktu sasniegumu. Pēc tam bija divas sezonas "Multibankas" komandā, kas sapņoja par iekļūšanu virslīgā, un mums tas gandrīz izdevās... To aizmirst nevar. Tad nāca telpu futbols, pirmie panākumi šajā, tolaik vēl Latvijā ne īpaši populārajā sporta veidā. Dažus gadus gāju laukumā kā "Nikars" komandas kapteinis, vienlaikus biju arī kluba viceprezidents. Šobrīd esam desmitkārtējie Latvijas čempioni, man pašam ir septiņi šādi tituli. Un astotā vieta, kurā komanda ir kopējā Eiropas rangā starp klubiem no 55 valstīm, protams, priecē mani kā šā sporta veida federācijas prezidentu.

Kas palīdzējis sasniegt tādus panākumus?

Esmu pieradis sasniegt noteiktos mērķus. Futbols prasa nemitīgu darbu, sāncensību. Tāpēc savulaik man radās ideja mūsu galvenās telpu futbola komandas trenera amatu piedāvāt pasaulē pazīstamam speciālistam. Turklāt nevis vienkārši piedāvāt, bet izdarīt tā, lai tas cilvēks piekrīt. Man tas izdevās. Beidzamos trīs gadus "Nikars" komandu trenē Orlandu Duarate, kas desmit gadus ir vadījis Portugāles valstsvienību. Tas ir cilvēks leģenda.

Viņš mainīja mūsu spēlētāju skatījumu, parādīja jaunu futbola filozofiju. Viņš ir viens no tiem treneriem, kas ieiet ģērbtuvē un pēc zaudējuma saka: „Uzvar komanda, bet zaudē treneris.” Tas daudz nozīmē. Tā rodas gan cieņa, gan tas, ka komanda dodas laukumā un sasniedz vēlamo rezultātu, cīnās pāri saviem spēkiem. Man ir bijusi arī iespēja uz futbolu skatīties tiesneša acīm. Kā līnijtiesnesis esmu aizvadījis 27 spēles Latvijas pirmajā līgā, septiņas – virslīgā. Ir bijušas arī citas atbildīgas spēles. Ieguvu UEFA diplomu.

Ārzemju spēlētāju un speciālistu aicināšana droši vien nav lēts prieks...

Bet tas ir tā vērts! Beidzamajos gados, kad biju Nikars kluba viceprezidents, vienmēr centos aicināt komandā leģionārus. Portugāļus, brazīliešus, spēlētājus ar vārdu. Ļoti ilgi pierunāju uz Latviju braukt Portugāles izlases kapteini Orlandu. Taču savu panācu! Tas bija dārgs, bet nepieciešams ieguldījums. Mūsu puišiem spēlēšana vienā komandā ar pasaules labākajiem futbolistiem ir gan mācība, gan attīstība. Viņiem burtiski spārni atveras! Te tu ar Orlandu saspēlējies laukumā, bet pēcāk jau redzi TV ekrānā, kur viņu intervē "Eurosport". Un domā – jā, tas ir tas pats puisis, ar kuru es kopā spēlēju. Tu centies attaisnot doto uzticību, trenējies, atdod spēlē sevi visu, un ļoti iespējams, pēc kāda laika intervēs arī tevi...

Ar leģionāriem Latvijas futbolā nevienu vairs nepārsteigsi. Cita lieta – vajag skatīties, kāda līmeņa spēlētāji viņi ir. Esmu pārliecināts, ka nav nepieciešamības komandās aicināt piekto, sesto līgu spēlētājus. Viņi nebūs mūsu futbolistiem piemērs. Labāk viens labs spēlētājs nekā vairāki vidēja līmeņa futbolisti. Pirmais gadījums ir labs finansiāls ieguldījums, otrs – vējā izkūpējusi nauda. Diemžēl ne visi mūsu klubi to saprot. Un tur savs stingrais vārds jāsaka arī federācijai.

Arvien lielāku popularitāti pasaulē gūst sieviešu futbols. Kāda ir jūsu attieksme pret šīm jaunajām vēsmām?

Interese aug arī Latvijā, un tas priecē. Sievietes taču ir topošās māmiņas, un ir ļoti liela iespēja, ka viņas atvasēm nodos mīlestību pret sporta veidu, ar ko pašas nodarbojas. Varu teikt, ka futbolistiem no vājā dzimuma ir, ko pamācīties. Pirmām kārtām spēles organizācijas ziņā – redzams, ka futbolistes vairāk ieklausās tajā, ko stāsta treneris. Un vēl interesants fakts – sievietes daudz retāk simulē savainojumus un mazāk krīt. Spēlē godīgāk, bet vienlaikus emocionālāk.

Zvaigznes laukumā – tas ir elites sports, bet vai valstī interesējas arī par amatieru sportu?

Protams, ir milzu interese! Futbolu spēlē visas paaudzes, un līdzi jūt visi bez izņēmuma. Pirms trim gadiem sadarbībā ar Ghetto Games organizējām Rīgas skolu čempionātu. Pirmajā turnīrā bija četras komandas, tagad ir jau 72! Mūsu iniciatīvu atbalsta jau 80 procenti Rīgas skolu. Un bērniem līdzi just nāk ne tikai viņu draugi un radi, bet arī skolotāji, skolu direktori. Ļoti interesants un neaizmirstams skats.

Neticas, ka Latvijas izlase vēl kaut kad par sevi liks pasaules mērogā runāt. Vai tomēr tas varētu notikt?

Latvijai ir milzu potenciāls – U-19 izlase, kas sasniegusi satriecošu rezultātu. Puiši ieņēma otro vietu Eiropas čempionāta Elites raundā! Kopā ar Anglijas izlasi savāca pa sešiem punktiem! No šā sastāva desmit spēlētāji jau spēlē Eiropas spēcīgākajās komandās. Viņiem ir, uz ko ikdienā skatīties, no kā mācīties. Tāpēc arī viņi spēj dot rezultātu. Un šo izlasi pazaudēt mums nav tiesību.

Programmā, kuru es īstenošu, kad kļūšu par Latvijas Futbola federācijas prezidentu, ir 77 punkti, apkopoti nozīmīgās sadaļās: caurspīdīgums un godīgums, darbība ar reģioniem, futbola infrastruktūras uzlabošana, futbola speciālistu – treneru, menedžeru, tiesnešu – konkurētspējas celšana, apmācības. Latvijai ir nepieciešama sava futbola māja. Tāpēc, ka mēs 14 mūsu izlasēm tērējam ļoti nopietnus līdzekļus – gan dzīvošana, gan laukumu īre... Nepieciešama pašu bāze. Kādreiz tāda bija Mežaparkā. Tur es pats puikas gados pēc treniņiem paliku, lai paskatītos, kā trenējas zvaigznes. Tas liek saņemties, liek pacelt paša mērķu latiņu. Šobrīd diemžēl futbola saimniecība ir izsaimniekota. Jāsavāc kopā viss labākais, nevis jāsvaidās ar sīkumiem. Spēcīgs trieciens Latvijas futbolam ir totalizators. Beidzamajos gados regulāri notiek skandāli, kad spēlētāji un treneri atdod mačus. Ar tādu noskaņojumu futbolu nesakopt.

Bet problēmu var atrisināt. Es to esmu pierādījis, būdams Latvijas Telpu futbola prezidents. Mums sarunātu spēļu nav! Futbols – tā ir mana dzīve, un es to gribu spilgti nodzīvot. Pats gūt baudu no spēles un arī citiem parādīt, cik lieliska spēle tā ir. Attīstīt mīlestību pret sportu, pret godīgu spēli. Ticu, ka mums tas izdosies!