Latvijas censonis piesaka sevi bagātnieku sportā. Atklāti par to, cik īsti izmaksā jāšanas sacensības

Prestižās konkūra jeb šķēršļu pārvarēšanas sacensības “Saut Hermes”, kurām kvalificējās Neretnieks, Parīzes “Grand Palais” tika aizvadītas jau devīto reizi. Tieši norises vieta ir viens no faktoriem, kas šīs sacensības padara tik īpašas. Kopējais sacensību balvu fonds šogad bija 734 000 eiro. Galvenajā “Grand Prix” maršrutā balvu fonds bija 400 000 eiro.

Neviens Latvijas jātnieks līdz šim šāda līmeņa sacensībās nebija startējis. Veiksmes atslēgas šāda veida sacensībās ir pieredze un zirga, kā arī jātnieka morālā sagatavotība.

Kristaps Neretnieks “Saut Hermes” debitēja ar izcīnītu 15. vietu pirmās dienas augstākajā maršrutā (150 cm, pasaules reitinga “Longiness Ranking” ieskaites maršruts) un uzrādīja pārliecinošu sniegumu arī otrajā dienā, izcīnot 6.vietu lielā apļa maršrutā. Diemžēl no starta galvenajā “Grand Prix Hermes” maršrutā sportists atteicās zirga labsajūtas dēļ, taču savu debiju prestižajā turnīrā vērtē kā veiksmīgu.

Kā skaidro Neretnieka pārstāve, jātnieka palīdze un komandas vadītāja Pasaules kausa finālos Ilze Jansone, latviešu konkūristam iespēja piedalīties tik augsta līmeņa sacensībās nozīmē ļoti daudz, jo Parīzē lielākoties startē šī sporta leģendas un rokzvaigznes – olimpiskie čempioni, Eiropas čempioni, vairākkārtēji Pasaules kausa ieguvēji, neskaitāmu “Grand Prix” uzvarētāji, jātnieki un zirgi ar milzīgu pieredzi.

Viena zirga cena var būt virs miljona

Konkūra sacensības un zvaigznes  var salīdzināt ar viesnīcām – jo vairāk zvaigžņu, jo lielāks balvu fonds, spēcīgāks dalībnieku sastāvs, vairāk Pasaules reitinga punktu. Jātniekiem, kuri ierindojas TOP 100, ir trīs līdz četri zirgi, kuri spēj lēkt 160 cm augstus un sarežģītus maršrutus.

Lai pie tādiem tiktu, ir divas iespējas – jānopērk perspektīvs jaunzirgs, atkarībā no ciltsraksta, cenas trīs četrus gadus vecam zirgam var svārstīties no 30 000 – 200 000 eiro.

Augstākā līmeņa – pieczvaigžņu sacensībās “Grand Prix” maršrutu zirgs var sākt lēkt no deviņu gadu vecuma. Ar katru nākamo gadu zirgs tiek trenēts lēkt augstāk - līdz sasniedz maksimālo augstumu.

Visiem tas gan nav lemts. Līdzīgi kā ne visi cilvēki ir dzimuši atlēti, arī zirgiem ne vienmēr daba dod šādas spējas. Taču gadījumos, kad zirgam ir “pareizie gēni”, dzīvnieka karjera - labi aprūpējot un dodot ne pārāk lielas slodzes (divas sacensības mēnesī, atpūtas periodi) -, var ilgt līdz pat 17-18 gadu vecumam.

“Zirga un jātnieka stabilitāte nāk ar pieredzi. Nopirkt jaunzirgu un attīstīt to septiņus līdz desmit gadus ir riskanti, bet tādējādi uzreiz nav nepieciešami tik lieli finanšu ieguldījumi. Nopirkt gatavu augstākā līmeņa zirgu, kurš var lēkt Pasaules kausa finālos, Olimpiskajās spēlēs, prestižos pieczvaigžņu turnīros un iegūt naudas balvas – te cenas sākas no miljona un vairāk,” skaidro Jansone.

Daudzi zirgi, kuri ir tik talantīgi, lai spētu lēkt 160 cm lielus augstumus, esot grūti jājami un sarežģīti raksturā, tie gan ir lētāki, taču ar tiem var tikt galā tikai tikpat talantīgi un spējīgi jātnieki.

“Arī Kristapam abi zirgi, ar ko viņš startēs šajās sacensībās ir ļoti īpaši raksturā, talantīgi, bet sarežģīti. Vienam zirgam vienu dienu viss ir skaisti, savukārt nākamajā – nav garastāvokļa un nav arī rezultāta. Otrs ir grūti vadāms un pat pārlieku dedzīgs, bet, lai pārlēktu tik augstu šķērsli un to nenogāztu, zirgam ir jāieklausās jātniekā. Tieši jātnieks ir tas, kurš pieved zirgu pie šķēršļa optimālā atspēriena punktā, lai varētu pārlēkt un veiksmīgi tikt uz nākamo šķērsli. Plānot to, kā lēkt maršrutu, tas savā ziņā līdzinās šaha spēlei. Katrā ziņā vispirms ir jābūt labam plānam, zinot zirga stiprās un vājās puses, tikai tad nāk spēks un veiklība,” piebilst Jansone.

Naskākie pircēji – Arābu līga

Jāšanas sportā pasaule sadalīta līgās, kuras kopumā ir 17. Tehniski spēcīgākā zirgaudzēšanas, jātnieku tehnikas, izglītības un tradīciju dēļ ir Rietumeiropas līga. Pasaules kausa finālam no tās kvalificējas visvairāk jātnieku. Otrajā vietā seko ASV; pēdējos gados ievērojami pamanāmāka kļuvusi arī Arābu līga.

“Tur šis sporta veids kļūst arvien populārāks. Stratēģija galvenokārt ir nopirkt olimpisko zirgu un tad mēģināt atkārtot rezultātus, bet ir atsevišķas komandas un jātnieki, kuri tiešām iegulda nopietnu darbu – trenējas un sasniedz rezultātus ne tikai pateicoties dārgajam un pieredzējušajam zirgam. Taču Arābu līgā tomēr ir arī labākie zirgu pircēji – viņi pērk visu, kas patīk. Cena nav šķērslis, parasti tie ir miljoni,” atklāj Jansone. ASV pārstāvji esot otrie bagātākie censoņi.

Lielvalstis šajā sportā ir Francija, Lielbritānija, Vācija, Itālija, Spānija, Beļģija, Nīderlande un Šveice. Vecajā Eiropā zirgus vēsturiski audzēja, selekcionēja, trenēja militārām vajadzībām, sākotnēji sacensībās un olimpiskajās spēlēs konkūrā startēja tikai militārpersonas.

Mīnuss Latvijā selekcijas darbā esot arī tas, ka vēsturiski zirgi Latvijā pamatā audzēti darbam, līdz ar to tie bija smagāki, mierīgāki, lēnāki.

Spēcīgi konkūristi Latvijai bijuši arī PSRS laikos

Latvijā šobrīd arī nav iespējami pienācīgi treniņi, lai pretendētu uz uzvarām pasaules līmeņa sacensībās. Izrādās, ka mūsu reģionā – tostarp arī Krievijā – neesot neviena trenera, kurš zinātu, kā zirgu un jātnieku sagatavot tādam turnīram kā Pasaules kausa fināls vai Olimpiskās spēles.

Taču savulaik, 1988. gadā, konkūrā Olimpiskajās spēlēs Seulā no Latvijas startēja Sergejs Šakurovs (71. vieta individuālajās sacensībās, 15. vieta komandu sacensībās).

Eiropas čempionāta startam PSRS sastāvā savulaik kvalificējās Mairis Penelis, bet viņa zirgu esot piemeklējušas veselības problēmas.

Par šo gadījumu klīdušas pat sazvērestības teorijas, ka tolaik pret latviešu sportistu ar kaitniecību vērsušies konkurenti. Klīda arī stāsti, ka Mairis tolaik Latvijā pirka cirvjus, veda tos līdzi uz sacensībām Eiropā, tur cirvjus tirgoja, lai samaksātu starta naudas, jo tās bija jāmaksā pašiem, bet nebija valūtas.

"Katrā ziņā mēs šobrīd cirvjus netirgojam, bet ir bijuši saspringti brīži periodā, kad Kristaps tikko bija pārtraucis sadarbību ar Krievijas zirgaudzētavu “Westfalen-Swit”. Mēs braucām uz sacensībām, taču līdzekļu, lai samaksātu par startiem un atbrauktu mājās, nebija. Atlika vienkārši vinnēt, kas Kristapam, par laimi, izdodas. Eiropā ir daudz tehniski labu jātnieku, bet ne visiem piemīt spēja uzvarēt. Viņam ir spīts, rakstura noturība, nervu sistēma, spēja koncentrēties un vajadzīgajā brīdī izdarīt maksimumu. Kristapam kā jātniekam ir grūti startēt maršrutos, kuri ir viegli. Viņam vajag grūtības, spiedienu, spriedzi un izaicinājumu. Atbildīgos brīžos ir svarīgi, lai blakus un aiz muguras būtu savi cilvēki,” par jāšanas sporta realitāti atklāti stāsta Jansone.

Kur rodas nauda zirgiem un startiem?

Jāšanas sportu pamatā finansē bagāti cilvēki, kuri aizraujas ar to, bet paši nestartē. “Eiropā tās ir ģimeņu tradīcijas. Tas vairāk balstīts uz zirgu īpašniekiem vai lielām zirgaudzētavām, mazāk uz sponsoru līdzekļiem. Īpašnieks nopērk zirgu, atrod jātnieku un palīgu, maksā tiem algu, apmaksā starta naudas, zirga uzturēšanu, veterināras un citas zirgam nepieciešamās izmaksas, kā arī pērk inventāru. Labi segli maksā ap 3000 – 4000 eiro,” skaidro Jansone.

Saimnieks var atgūt jātniekā un zirgos ieguldītos līdzekļus no balvu naudas, ko pēc iepriekšējas vienošanās abi sadala. Peļņu iespējams gūt arī no zirga pārdošanas, savukārt ērzeļi var nest īpašniekam ienākumus, ja tos izmanto vaislā – ērzeļa bioprodukts tiek atdzesēts vai sasaldēts un to var nosūtīt uz jebkuru pasaules malu sēklošanai. Vienas sēklošanas spermas cena var svārstīties no 300 līdz pat 3000 eiro, reizēm arī vairāk.

Lielās zirgaudzētavas izmanto savus ērzeļus pašas, audzē un pārdod kumeļus vai jaunzirgus. Lai arī lielāko daļu īpašību kumeļš gūst no mātes, ērzeļa panākumi, sasniegtie rezultāti sportā ir tie, kas lielā mērā nosaka cenu kumeļam vai jaunzirgam.

Sporta zirgu cenas ir tiešā veidā atkarīgas no to rezultātiem, tātad no tā, kā jātnieks zirgu parāda. Pie pārdošanas arī jātnieks saņem daļu no naudas, par procentiem jātnieks un saimnieks vienojas iepriekš, uzsākot sadarbību. Parasti, jo mazāka mēnešalga jātniekam, jo lielāks procents no balvu naudām un no zirga pārdošanas. 

Ceļošana un dzīvošana sacensību laikā

Ceļojot no vienas sacensību norises vietas uz nākamo, lielie sportisti zirgus pārvadā ar speciāli aprīkotām smagajām mašīnām, kurās ir vieta sešiem zirgiem. Bieži vien tiek lietotas arī piekabes, kurās iespējams pārvadāt vēl četrus zirgus.

Mašīnā papildus zirgu pārvadāšanas nodalījumam ir arī dzīvoklis, kurā ir divas gultas, virtuve, istaba un duša. Jātnieka un palīga istabas ir nodalītas – gulta un mazāka istaba ir arī piekabē.

Ziemā, kad gaisa temperatūras ir zemas, ir grūtāk, bet citos gadalaikos dzīvošana šādos apstākļos esot pat ļoti ērta.

Lec arī slavenības

Sportisko zirgu īpašnieku vidū miljardieru un pasaules mēroga slavenību netrūkst. Pašu lēcēju vidū ir arī Bila Geitsa un Brūsa Springstīna meitas, no kurām pēdējai ir arī ievērojami panākumi.

Ar zirgiem lec arī Monako princese Šarlote Kaziragi. Leģendārā grieķu kuģniecības magnāta Aristoteła Onasis mazmeita – vienīgā turīgās dzimtas pēctece – lec pati un ir zirgu īpašniece. Arī dziedātājai Madonnai ir zirgi, taču popmūzikas karaliene ar tiem tikai vizinās.

Latvijā no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem ar zirgiem un jāšanu aizraujas vai ir aizrāvušies aktrise Ieva Aleksandrova-Eklone, rakstniece Dace Rukšāne, juriste Sandra Sondore-Kukule un citi.

Latvijā viens no veiksmīgākajiem sporta zirgu audzētājiem un trenētājiem ir uzņēmums “Kurzemes Sēklas”, kura lielākais īpašnieks ir Andris Kiršentāls. Tieši šim uzņēmumam piederēja ķēve, ar kuru cits latviešu konkūra profesionālis Andis Vārna 2015. gadā startēja Pasaules kausa finālā Lasvegasā.