Rebeka Koha - meitene, kurai nav jāievēro diēta
Satiekot Rebeku Kohu uz ielas, diez vai kāds spēs iedomāties, ka nelielā auguma simpātiskā meitene kā nieku var pacelt 100 kilogramus. Un pat vēl vairāk, ko spoži nodemonstrēja aizvadītajā sezonā, izcīnot vairākas medaļas svarcelšanā – zeltu Eiropas junioru čempionātā, sudrabu Eiropas čempionātā pieaugušajiem un bronzu pasaules čempionātā pieaugušajiem. Deviņvīri ar Rebeku tikās trīs dienas pēc vēsturiskā panākuma – pasaules bronzas izcīnīšanas, kad medaļas, var teikt, vēl bija siltas...
Pacelšu, un viss!
Kā nolēmi pēc olimpiskās sezonas pāriet no 53 kilogramu svaru kategorijas uz 58 kilogramiem?
Mēs ar treneri (Eduardu Andruškeviču – Red.) apspriedāmies un pa abiem tā nolēmām. Svara kategorijā līdz 53 kilogramiem man bija grūti noturēt svaru – jābadojas varbūt gluži nebija, taču uz to pusi jau bija. Un tādā gadījumā vairs nav no kurienes smelties spēkus. Tāpēc kopā ar treneri nospriedām, ka jāiet uz augstāku svara kategoriju. Es gan ierosināju varbūt vēl kādu laiku palikt iepriekšējā, jo nebiju droša, vai izdosies ātri sasniegt labus rezultātus, tomēr treneris teica, ka patrenēsimies un gan jau būs labi. Man šķiet, ka tas bija pareizs lēmums, jo iepriekšējā svara kategorijā tiešām reizēm jutu vājumu un nācās speciāli mest nost svaru.
Bija jāiet saunā sviedrēties?
Jā, arī saunā. Nācās aizmirst ēdienu piedevas, pirms sacensībām iztiekot tikai ar gaļu un salātiem. Taču smagu treniņu apstākļos ar to vien ir grūti iztikt.
Dopinga dēļ patlaban no svarcelšanas oficiālajiem mačiem ir izslēgtas deviņas valstis, to skaitā Ķīna, Krievija, Azerbaidžāna, Turcija, Ukraina. Droši vien arī šis faktors nospēlēja savu lomu pasaules čempionātā?
Protams, noteikti nospēlēja. Un ar visu to, ka vairākas valstis nebija pārstāvētas, cīnīties tik un tā bija grūti. Bet, ja būtu arī diskvalificētās valstis, tad konkurence un spriedze būtu vēl lielāka.
Laikam jau arī svarcelšanā veiksmes faktors ir nozīmīgs. Rio olimpiskajās spēlēs vairākas tavas sāncenses diezgan negaidīti izstājās no tālākās cīņas, un tas ļāva tev pacelties līdz ceturtajai vietai...
Jā, līdz trešajai vietai man toreiz pietrūka divu kilogramu... Neko darīt, mēģinu ar to samierināties. Tiesa, pagaidām diez ko nesanāk... Taču, tā kā šis gads ir bijis ļoti veiksmīgs, tad uzskatu, ka esmu atstrādājusi par pagājušā gada kļūdām un saņēmusi kompensāciju. Jo pērn arī junioru pasaules čempionātā man nebija sevišķi labs starts. Tāpēc īpašs prieks par šā gada medaļām.
Vai katru gadu tev ir tik saspringts grafiks ar četrām lielām sacensībām?
Jā, četras lielās sacensības ir katru gadu. Šogad sanāca tā, ka visās nostartēju labi un tiku trijniekā.
Vai pati jūti, ka kļūsti spēcīgāka un pārliecinātāka par saviem spēkiem?
Pasaules čempionātā tiešām man bija tāda pārliecība, ka es visu pacelšu. Jo citādāk nemaz nevar būt! Tas bija kaut kas jauns, jo parasti sacensībās ir uztraukums. Šoreiz bija vienkārši – pacelšu, un viss!
Rebeka Koha izcīna ceturto vietu Rio
Latvijas svarcēlāja Rebeka Koha, kura startē svara kategorijā līdz 53 kilogramiem, izcīnījusi augsto ceturto vietu Riodežaneiro olimpisko spēļu sacensībās. Viņai ...
Pārtikas programma
Svarcēlājs Viktors Ščerbatihs kādreiz stāstīja, ka dienā apēdot vairākas karbonādes. Arī tev nākas pārtikt no karbonādēm?
Nu, viņam jau tiešām daudz vajadzēja! Ja es būtu tik liela kā Viktors, tad arī droši vien ēstu un ēstu. Taču, tā kā esmu maziņa, tad nav tik traki. Dienā ir trīs kārtīgas ēdienreizes, taču es arī vienā ēdienreizē nevaru kārtīgi paēst, tāpēc treneris liek kaut ko uzēst arī pa vidu. Vai nu vakarā kopmītnē kaut ko pagatavot, vai arī aizbraucot pie vecākiem paēst. Obligāti jāēd gaļa, arī kartupeļi vai makaroni.
Parasti meitenes ietur diētu un baidās apēst pārāk daudz. Tev ir pilnīgi pretēji...
Jā, tā tiešām iznāk!
Ir kāds kārums, kas tev ļoti garšo, taču nevari to atļauties?
Man ļoti garšo visādas kūciņas... Garšo viss, kas ir no šokolādes: kūciņas, bulciņas, saldējums.
Ko dari no treniņiem brīvajos brīžos?
Man ļoti patīk mūzika. Mācījos mūzikas skolā un apguvu klavieru spēli – tiesa, kad sāku trenēties, tad gan nācās to mest pie malas. Nepietika laika.
Toties tagad tu droši vien varētu pacelt klavieres...
Kā tad! (Smejas.) Tas varētu būt mans nākamais mērķis.
Vai patlaban kaut kur mācies?
Pabeidzu 12. klasi un iestājos Stradiņa universitātes Liepājas filiālē, lai mācītos par veselības sporta speciālisti, taču treniņu dēļ diemžēl nācās mācības uz laiku pārtraukt. No septembra līdz decembrim uz mācībām biju tikai divas reizes un sapratu, ka jāņem akadēmiskais gads. Taču gan jau ar laiku pabeigšu – būšu fitnesa trenere.
Kā izskatās tava tipiskā treniņu diena?
No rīta ceļos, astoņos mums ir rīta rosme. Pēc tam brokastis un neliela atpūta. Desmitos sākas treniņš, kas ilgst stundu vai pusotru. Pēc tam pusdienas, atkal atpūta, pēcpusdienā ir otrs treniņš. Un pēc tam vakariņas. Vasarās vakaros ir vēl viens treniņš ārā, bet pašā vakarā kopmītnē – vakara tēja, kā to sauc treneris. Tur padzeram tēju un uzēdam desu maizītes – vairāk tas domāts tiem, kam vajag pieņemties svarā.
Tuvojas ziemas olimpiskās spēles. Kuram no ziemas sporta veidiem tu visvairāk sekosi?
Noteikti bobslejam!
Varbūt arī tev ir vērts pievērsties bobslejam? Pastumt kamanas tu taču varētu!
Jā, mums jau teica, ka svarcēlāji labi derot bobslejam, jo kājas ir stipras un var kārtīgi iestumt. Un, tāpat kā bobslejistiem, arī mums ir nepieciešams ātrums un asums.
Bez ožamā spirta
Skaistumkonkursos dalībnieces reizēm konkurentēm sagriež kleitas. Svarcēlājas varētu viena otrai griezt triko…
Laba doma! Taču, ja runājam nopietni, gan jau ir arī tādi sportisti, kuri konkurentam varētu kaut ko nodarīt. Ne velti mūsu treneris jau kopš paša sākuma mums ir iemācījis dzert ūdeni tikai no savām pudelēm un, ja esi pudeli uz brīdi kaut kur nolicis, rokās vairs neņemt. Labāk neņemt neko, par ko neesi pilnīgi drošs, lai vēlāk neizrādītos, ka dzērienam ir kaut kas piebērts.
Kas ir tajā lielajā traukā, kur svarcēlāji bāž rokas, pirms ķerties pie svaru stieņa? Izskatās pēc kokaīna…
Jā, jā, tā arī ir! (Smejas.) Tas arī ir panākumu noslēpums – mēs sašņaucamies, iesmērējam rokas un tad varam visu pacelt! Patiesībā tas ir talks. Tas nepieciešams, jo rokas svīst, un tad stieni grūti noturēt, bet talks novērš slīdēšanu. Ir sportisti, kas grūšanas disciplīnā ar talku iesmērē arī krūšu augšdaļu, lai no turienes stienis nenoslīdētu. Arī apavus iesmērē arī īpašu graudainu maisījumu, lai tie neslīdētu.
Manikīram talks nekaitē?
Reizēm kaitē gan, var sabojāt manikīru. Tad ir traki. Tāpēc cenšos pirms sacīkstēm manikīru nostiprināt tā, lai nesabojātu.
Ir redzēts, ka reizēm svarcēlājiem pirms iešanas pie svaru stieņa zem deguna pagrūž ožamo spirtu. Tev arī to vajag?
Nē, es to neesmu nekad izmantojusi. Man tā smaka nepatīk, drīzāk no tās kļūtu slikti, nevis būtu kāds labums. Negribu pat mēģināt. Man tāpat ir labi.
Tev varbūt ožamā spirta vietā vajag pamēģināt "Chanel" smaržas. Saki, kā tu vispār nonāci līdz svarcelšanai? Tas tomēr nav gluži tas sporta veids, par ko meitenes sapņotu kopš bērnības – atšķirībā no daiļslidošanas vai tenisa...
Tenisā sievietēm muskuļi ir pat lielāki nekā svarcēlājām. Paskatieties, kādas viņām kājas un rokas! Katrs izvēlas to, kas patīk, iet pie sirds un kur tu vari izcelties. Kad sapratu, ka man šis sporta veids ir iepaticies, es nolēmu tam pievērsties nopietni.
Pamēģināt nolēmi jau skolā?
Jā, uz skolu bija atnācis viens treneris un piedāvāja iespēju Ventspilī trenēties – tāda iespēja parādījās tikai kopš 2010. gada. Sākumā trenēties gāja puiši, pēc tam arī es aizgāju līdzi vienai klasesbiedrenei, kura tur jau darbojās. Pamēģināju vienkāršākos vingrinājumus – un man iepatikās. Arī trenerim likās, ka es diezgan ātri visu apgūstu, un viņš ļāva turpināt trenēties, ja es to vēlos. Izdomāju, ka vēlos gan, un tā arī paliku zālē. No klasesbiedriem gan esmu palikusi vienīgā – pārējie kaut kur izklīduši. Grūti jau arī izturēt tik nopietnus treniņus, ne katrs ir gatavs tādai atbildībai.
Cik olimpisko ciklu vēl esi gatava sportot?
Viens jau ir bijis, noteikti gribu piedalīties arī Tokijas spēlēs. Kā būs vēlāk, to pagaidām nevaru pateikt. 2024. gada olimpiskajās spēlēs, starp citu, svarcelšana vēl nemaz nav iekļauta. Grūti arī paredzēt, kas vispār notiks svarcelšanā. Droši vien būs kaut kādas pārmaiņas, jo ir atklāti daudzi dopinga gadījumi, un tāpēc ir runas, ka vajadzētu kaut ko mainīt. Ir pat dzirdēts viedoklis, ka svarcelšanu dopinga problēmu dēļ vispār vajadzētu izslēgt no olimpiskās programmas... Bet, ja viss paliks tā, kā ir, un arī veselība man būs, tad es labprāt gatavotos vēl vienām olimpiskajām spēlēm.
Mammas uztraukumi
Kamēr Rebeka devās uz nelielu fotosesiju, mēs izmantojām izdevību un apjautājāmies svarcēlājas mammai Ilvijai, kā viņa sadzīvo ar meitas treniņiem un panākumiem.
Ko mamma saka par meitas sportošanu un smagajiem treniņiem? Meitiņ, cel prātīgi, nesastiep muguru?
Nē, tā gan nav. Es vairāk uztraucos par ko citu – ja es padomāšu, ka viņa nepacels, tad viņa to sajutīs un notiks kaut kas nelabs. Esmu runājusi par to ar vienu citu sportistu, un viņš teica, ka reizēm pirms starta iedomājoties – un ja nu mamma tagad domā, ka es nepacelšu? Un tad tiešām kaut kas var nojukt. Mammu un bērnu saikne tiešām ir būtiska. Tāpēc agrāk es sacensību laikā vienmēr rosījos pa virtuvi, kaut ko tur mazgāju un tīrīju, bet Rebekas startiem sekoju tikai ar vienu aci, cenšoties sevi kaut kā nodarbināt, lai nebūtu jādomā. Pasaules čempionāta laikā gan tas viss notika agri no rīta, un mēs kopā ar Rebekas tēti pat nenervozējām – uzreiz apraudājāmies. Viņa visu izdarīja droši un pārliecinoši.
Intervijas un dažādus citus rakstus par 2017. gada Latvijas sporta izcilībām lasiet žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta numurā "Latvijas Sporta Izcilības 2017", kas nopērkams preses kioskos no 29. decembra.
