Dukuru tēvs pārdeva māju, lai dēli kļūtu par skeletonistiem

Šīs sezonas pasaules kausa ieguvējam un Eiropas čempionam Martinam Dukuram pietrūka tikai mata tiesa, lai kļūtu par olimpisko čempionu, taču izcīnītā sudraba medaļa 25 gadus vecajam sportistam ir nebijis panākums. Savukārt viņa vecākais brālis – 28 gadus vecais Tomass Dukurs – palika nieka attālumā no goda pjedestāla, jo izcīnīja ceturto vietu. No kurienes tad radušies šie brāļi Dukuri, kas visai pasaulei par pārsteigumu nu nosaka toni skeletonā?

Bērnībā abi brāļi vēlējās kļūt par bobslejistiem, jo arī viņa tēvs – Siguldas kamaniņu trases direktors Dainis Dukurs - bija bobslejists. Martins arī vēl sapņoja par beisbola spēlēšanu Amerikā, taču visvairāk brāļi aizrāvās ar volejbolu un abi pat kļuva par Latvijas čempioniem volejbolā un pludmales volejbolā.

Tam, ka brāļi kļuva par skeletonistiem, jāpateicas viņu tēvam Dainim Dukuram, kurš bija tieši tas, kas Latvijā ieviesa skeletonu. Pirms piecpadsmit gadiem, apmeklējot Lillehammerā pasaules junioru čempionātu bobslejā, Dainis Dukurs iepazinās ar pasaules čempionāta skeletonā rīkotājiem un palūdza viņiem, lai iedod kādu skeletonu, ko atvest uz Siguldu.

Protams, abi puikas par šo neparasto sporta veidu ieinteresējās, lai gan vēl līdz 2003. gadam abiem prioritāte bija mācības un skeletonam viņi nepievērsa pietiekamu uzmanību. Taču tad bija jāpieņem lēmums – vai nu skeletonu mest pie malas, vai nu nodarboties ar to profesionāli. Brāļi priekšroku deva skeletonam un kopš tā laika viņi trenējas vai katru dienu.

Nu rezultāts ir redzams – olimpiskā sudraba medaļa. Taču paši Dukuri atzīst, ka pirmsākums viņiem bijis ļoti smags. Puiši startējuši ar aizvēsturiskiem skeletoniem, bija grūtības ar sporta tērpus sagādāšanu, pat sen nodeldētas naglu kurpes viņi aizņēmušies no kāda bijušā kārtslēcēja. „Bijām kā lauķi, kas pirmo reizi mūžā tikuši uz ārzemēm – pilna mute konfektēm, acis aiz brīnumiem izbolītas. Taču mūsu pūliņus izsities pašu spēkiem skeletona sabiedrība novērtēja – piemēram, viens no olimpiskajiem čempioniem atdeva treniņtērpu, citi atdeva savu skeletonu, slidas, ķiveres,” profesionālā sporta karjeras sākumu atceras brāļi Dukuri.

Savukārt viņu tēvs, redzot, ka puikām šī lieta patīk un rezultāti uzlabojās, saprata, ka līdzekļi nav jāžēlo. Viņš pat pārdeva zemi un ģimenes privātmājas jaunbūvi, lai visu naudu ieguldītu dēlos - lai viņi varētu nodarboties ar skeletonu.

Kaut arī skeletons no malas šķiet diezgan ekstrēms sporta veids, paši brāļi Dukuri tā neuzskata, bilstot, ka tas nemaz nav tik traumatisks sporta veids. Lai gan bieži vien gadās atsist elkoņus un sānus, taču brauciena laikā to pat nejūt. Pats trakākais ir tas, ka nobraucienā sportisti neko īpašu pat neredz!

„Brauciens ilgst kādu minūti un tajā laikā grūti ko saprast. Es pat nezinu, vai elpoju! Vienu brīdi mēģināju to noskaidrot, taču tā arī netiku skaidrībā. Man šķiet, ka brauciena laikā elpu neievelku,” reiz skeletona vadīšanas nianses atklāja Tomass Dukurs, piebilstot, ka virāžās skeletonisti stūrējot pēc izjūtas, jo trasē viņi brauciena laikā gandrīz neko neredz. Tāpēc, lai stūrētu, skeletonist vadās pēc gaisa plūsmām un spiediena maiņas.

Dēlu pierunāts, ar skeletonu pa trasi reiz nobraucis arī Dainis Dukurs. „Protams, bija bail. Nobraucu un neko nesapratu. Tik vien apjēdzu, ka neko neredzēju – vaigs strīķējās gar ledu un elkoņus arī apdauzīju. Nobraucu un puikām teicu: “Veči, es jūs cienu!” Tas nav tik vienkārši, kā pirms tam šķita. Esmu braucis ar bobsleju, bet skeletons ir kaut kas īpašs. Sajūtas ir neaprakstāmas,” šo savu braucienu atceras skeletonistu tēvs un treneris Dainis Dukurs. Nu viņš var lepoties ar dēlu olimpiskajiem panākumiem!

Juris Vaidakovs/Foto: Gatis Madžiņš (BNS), LETA, AFP/LETA