Oļegs Znaroks par alkoholismu, cigaretēm, dzelteno kaiti un Balderi
Ļoti interesantu un negaidīti atklātu interviju laikrakstam “Sovetskij sport” ir sniedzis Latvijas hokeja valstsvienības un KHL kluba OHK “Dinamo” galvenais treneris Oļegs Znaroks.
Atsaka Maskavas CSKA
Interviju krievu žurnālists sāk ar Oļega Znaroka rētu apskati: kautiņa sekas kādreiz populārajā Jūrmalas restorānā “Jūras pērle”, kuru toreiz aprunāja visa pilsēta. Oļegam, kurš kopā ar sievu un draugiem atzīmēja savu 20. dzimšanas dienu, uzbruka ar nažiem bruņoti bandīti. Grautiņš bija baiss, oficiantes tika žņaugtas ar telefonu vadiem.
– Man ir palikušas arī rētas uz kakla, bet par to kautiņu es neko nestāstīšu. Tas bija tik sen, un man nepatīk to atcerēties. No žurnālistiem izvairos tāpēc, ka vairākas reizes mani ir pamatīgi “piečakarējuši”. Es arī īsti nesaprotu, kāpēc ir vajadzīgas intervijas. Man ir nepatīkama šūmēšanās ap manu vārdu.
– Ne es. Tēvs atteica. Tajos laikos klausīju viņu bez ierunām. Tēvs teica: “CSKA sēdēsi uz soliņa, bet tev ir jābūt uz ledus!”
– Manam tēvam izdevās. Viņš bija ietekmīgs futbola treneris. Tad es tikko biju atgriezies no junioru Eiropas čempionāta. Mēs kļuvām par čempioniem. Tajā čempionātā spēlēja gan Hašeks, gan Ružička. Es kļuvu par rezultatīvāko spēlētāju, par vienu punktu apsteidzot Ružičku. Kā jau jaunībā gadās, jutos kā zvaigzne. Kādam tas ļoti nepatika, un manā tā brīža komandā Čeļabinskas “Traktor” mēģināja mani audzināt. To ar mani principā nedrīkst darīt. Pat jaunībā tādi varianti ar mani negāja cauri.
Alkoholisms, cigaretes, dzeltenā kaite un liekais svars
– Mēs ar komandu braucām vilcienā, un mani kopā ar draugu Sergeju Čudinovu pieķēra tamburā ar cigaretēm rokās. Par to mēģināja mūs nosūtīt uz farmklubu, uz “Metallurg”, kas spēlēja otrajā līgā. Es atteicos un aizgāju. Vairākus mēnešus nespēlēju hokeju vispār un biju drošs, ka viss beidzies. Kādu reizi aizeju ar draugiem uz “Metallurg” spēli, kur man draugs Jurijs Leonovs spēlēja, bet tribīnēs bija Rīgas “Dinamo” treneris Pjotrs Vorobjovs, Vladimira Jurzinova palīgs, kurš mani ieraudzīja un sāka interesēties, kas ar mani noticis. Pēc spēles, kad atgriezos mājās, virtuvē ar mammu jau tēju dzēra Rīgas komandas galvenais treneris. Es sapratu, ka viņi runā par manu pārcelšanos uz Rīgu, bet mani lejā mašīnā gaidīja Čudinovs, es uz piecām minūtēm biju ieskrējis, lai pārģērbtos. Man jautāja: “Brauksi uz Rīgu?” – “Braukšu!” Pats ārā pa durvīm, jo draugs mani gaida. Trīs dienas mani pa visu Čeļabinsku meklēja. Atrada un iesēdināja lidmašīnā. Es dokumentus par spēlēšanu “Dinamo” rindās parakstīju stāvot uz trapa. Vējš no rokām rāva ārā papīru.
– Ar dzelteno kaiti es slimoju agrāk, vēl pirms Eiropas čempionāta, bet svaru biju dabūjis no mēnešiem bez sporta. Tas ir loģiski: nespēlēju, netrenējos nemaz. Rīgas “Dinamo” man dzīve nelikās kā rožu dārzs. Kādas tur bija slodzes! Lēcām ar svaru stieni uz pleciem, kuram vēl virsū katrā pusē pa 20 kilogramus smagai ripai, pāri barjerām! Tagad, kad es saviem puišiem par to stāstu, viņi netic, domā, ka es jokus stāstu. Mēs taču no gultām kāpām ārā līgojoties, nesapratām, kas aiz loga ir – rīts vai vakars. Kā murgā gājām uz svaru zāli, uz ledu.
– Kaut ko tādu atceros, bet domāju, ka viņš nezināja, kas tas tāds Znaroks ir un ko viņš nogrēkojis. Padomju Savienībā bija daudz talantīgu jauniešu. Viņam lūdza ieviest kārtību, un to viņš arī izdarīja. Man gan vairāk atmiņā iespiedusies ir cita vēstule. Tā tika atsūtīta uz Rīgu no Čeļabinskas. Teksts nāvīgs: “Znaroks alkoholiķis, trenētībā pārspēj visus veterānus.” Pēc šīs vēstules reakcija sekoja uzreiz. Mani izsauca uz “paklāja” uz sporta disciplināro komisiju. Pie galda sēdēja 70–80 gadus veci veterāni. Mani paskaidrojumi nevienu neinteresēja, un es saņēmu gada diskvalifikāciju. Sāpīgi! Manā dzīvē ir bijis daudz netaisnību.
Helmuta Baldera faktors
– Pilnīgi meli! Helmuts ir lielisks cilvēks un bija lielisks hokejists. Dzīva Rīgas leģenda. Jau ar pirmajām dienām viņš mani paņēma savā paspārnē. Šņores, nūjas veda man no izlases. Runā, ka tajos laikos komandā pieredzējušie darīja pāri jaunajiem. Kas bija patiesībā? Helmuts prasīja, lai piespēli viņam atdodu precīzi uz nūjas lāpstiņas. To viņš no manis dabūja! Turpretī viņš man mācīja savu tehniku, savas hokeja viltības. Esmu ar abām rokām par šādu hierarhiju klubā.
– Jā, 1988. gada sudrabs ir lielākais panākums Rīgas “Dinamo” vēsturē. Neko tādu nevar aizmirst! Pirmā spēle pret NHL komandu – pret Kalgari, kuri drīz pēc tam ieguva Stenlija kausu, beidzās 2:2. Ziemeļamerikas presē rakstīja, ka ir atbraukusi īsteni kanādiska komanda, kura spēlē bezbailīgu hokeju.
– Vai patika vai nepatika – to nezinu, bet nospēlēju neslikti, iemetu NHL komandām ne vienu vien ripu. Bēgt uz NHL man piedāvāja vēl septiņdesmitajos gados. Tas bija Eiropas čempionāta laikā, kurā uzvarējām. Ik pa laikam es sev jautāju, vai nevajadzēja pieņemt CSKA piedāvājumu. No CSKA atvērās vārti uz izlasi. Taču viss ir uz labu, jo Rīgā es satiku savu nākamo sievu. Par bēgšanu pāri okeānam ar mani runāja kāds slavens kanādietis. Kopā ar viņu bija atnācis tulks. Piedāvāja bēgt uz turieni uzreiz, kā PSRS izlase nokļūst kādā kapitālistiskajā valstī. Es atteicos. Mans tētis bija treneris, mamma – skolotāja. Uzreiz par viņiem padomāju. Es aizbēgšu, viņi paliks. Ko ar viņiem izdarīs?
– Mani divas reizes izsauca arī uz pirmo. Vienu reizi jau es aizbraucu uz pasaules čempionātu Bernē, jo neslikti spēlēju pārbaudes spēlēs. Bija iespēja palikt sastāvā. Katru dienu es lūdzu dievu, lai mani neatskaita. Ar pārrautām Ahileja cīpslām lēcu un skrēju, biju piekodinājis komandas ārstu, lai nevienam neko nesaka, taču sāpes bija ellīgas. Taču pēkšņi vienu vakaru istabiņā, kurā dzīvoju kopā ar Artūru Irbi, ienāca viens no izlases treneriem. “Puiši, šeit ir jāliek vēl viena gulta. Šeit rīt ieradīsies viens puisis no NHL.” Es visu sapratu. Sapratu, ka viņš aizņems manu vietu. “Jūs nebaidāties, ka es viņu nožņaugšu?” jokodamies jautāju trenerim, taču iekšā viss vārījās. Ja viņš zinātu, cik grūti bija izturēt ar tiem Ahiliem... No rīta es saņēmu savu biļeti. Mājup.
Apdedzināšanās Amerikā
– Es sākotnēji uz Vāciju netaisījos. Biju parakstījis līgumu ar somu klubu “Esset” no Pori, bet kādā spēlē nonācu pamatīga kautiņa centrā, kurā iesaistījās arī tiesneši, bet viens no viņiem bija arī starptautiskās kategorijas un mani “apbalvoja” ar otro viena gada diskvalifikāciju manā karjerā. Devos prom... Neilgi pēc tam saņēmu slavenā trenera un ģenerālmenedžera Harija Sindena zvanu: “Tu esi brīvs? Brauc ātri pie mani uz Bostonu!” Ierados Bostonā, tur no ģērbtuves iznāk vecais draugs Ružička. Apkampāmies, papliķējām viens otram uz pleca. Tāpēc, ka nebiju draftēts, sākumā varēju spēlēt tikai farmklubā. Spēlēju normāli, bet psiholoģiski jutos neomulīgi. Man Rīgā bija piedzimusi meita, bija ļoti vientuļi. Piedevām es pilnīgi nepratu angļu valodu. Tāpēc arī sākās mana apdedzināšanās Amerikā. Es dzīvoju viesnīcā, pilnā apgādībā, bet pēc ēdienkartes pašam vajadzēja restorānā pasūtīt ēdienus. Es biju iemācījies tikai vienu vārdu: “Chicken!” Kad es atnācu ,oficianti smaidot jautāja: “Chicken?”, es ar gariem zobiem atbildēju: “Chicken!” Kopš tā laika, paskatoties uz vistas ēdieniem, man šķebina.
- Tālāk man priekšā noliek līgumu ar Bostonas “Bruins”. Aģenti toreiz bija pusprofesionāļi, šī joma tikai attīstījās. Mans aģents mani aizveda uz Bostonu un aizbrauca. Nebija neviena, kurš varētu man iztulkot kontrakta nosacījumus. Es uz to paskatījos un sapratu, ka tur minēta mana alga par sezonu. Pateicu “paldies” un aizbraucu pie drauga uz Ņujorku, kur nodzīvoju trīs dienas, un devos atpakaļ uz Rīgu. Līgumu paņēmu līdzi piemiņai. Mājās bēniņos ierīkoju savu muzeju. Daudz kas ir sakrājies hokeja karjeras laikā. Krekli, plakāti, nūjas. Pieliku pie sienas arī neparakstīto līgumu ar Bostonas “Bruins”. Kāds paziņa pirms gadiem pieciem man to iztulkoja – izrādās, man to summu piedāvāja mēnesī.
– Mani uz turieni Helmuts Balderis aizsūtīja. Vajadzēja pelnīt naudu ģimenei.
– Fizkultūra uz ledus? Redzētu jūs to fizkultūru! Tajā laikā Vācijas līgās bija daudz kanādiešu. Katra spēle tika pārvērsta par kauju uz ledus.
Tēlainos teicienus, vadot spēles, neizdomā pats
– Izlases galvenais treneris Haralds Vasiļjevs mani nepaņēma. Vēlāk man nodeva – baidījās no manas autoritātes izlasē. Neraugoties uz to, ka līdzjutēji rakstīja vēstules un gribēja mani izlasē. Būtu varējis palīdzēt. Vasiļjevs palika pie sava. Lieki! Būtu pietiekami ar mani cilvēcīgi aprunāties: “Oļeg, tu man esi vajadzīgs, tikai manos pienākumos nejaucies, sarunāts?” Es atietu malā un darītu savu darbu.
– Nesaprotu, kāpēc viņš to pateica! Artūrs ir lielisks puisis, es viņu simts gadus zinu, taču tā notiek. Uz emocijām pēc spēles pateica un pēc tam nožēlo, bet izmainīt to vairs nevar. Krievijas izlases hokejisti apvainojās līdz tādam līmenim, ka ar Artūru vairs nekontaktējās.
– Tas nenotiek pēkšņi. Iedomājieties, jūs mācāties Fizkultūras institūtā, un – kas jūs vēlaties būt? Ne jau sporta skolotājs. Vēlies kļūt par treneri. Šķiet, ka līdz tam vēl tālu – jāspēlē un jāspēlē. Es jau sen tā domāju un centos analizēt un pierakstīt metodes, kā strādā Vladimirs Jurzinovs.
– Viennozīmīgi. Arī Vorobjovs. Tā bija ļoti spēcīga saikne. Ja vajadzētu aprakstīt savu trenēšanas stilu, tas ir kaut kas citādāks, kaut gan daudz esmu mācījies no Jurzinova. Neesmu diktators, bet arī ne demokrāts, neraugoties uz to, ka ilgus gadus esmu dzīvojis Rietumeiropā un redzējis turienes treneru darbu. Man komandā galvenais ir vienotība un disciplīna. Es sodu par treniņu kavēšanu, par sarunām pa mobilo telefonu garderobē. Mobilo telefonu aizliegums stājas spēkā divas stundas pirms spēles.
– Mēs bijām savākuši spēlētājus, kurus iepriekšējās komandās nevērtēja augstu. Pirmajā sapulcē es pateicu: “Jūs nenovērtēja. Lūk, jums iespēja pierādīt, cik vērti esat patiesībā! Parādām viņiem! Es arī sev kaut ko līdzīgu pateicu. 18. vieta iepriekšējā sezonā. Man bija pretenzijas pret savu darbu. Vai finālā bija iespējams uzvarēt Kazaņu? Septītās spēles iznākumu izšķīra tas, kurš pirmais iemetīs. Mēs pieļāvām divas liktenīgas kļūdas. Tās bija pārgurušu spēlētāju kļūdas, kuri atdeva visu uzvarai.
– Es saprotu klubu īpašniekus. Attiecībā uz spēlētājiem uzskatu, ka katram ir jāsaņem atbilstoša nauda. Arī starp hokejistiem ar, jūsu teiktajiem, šausminošajiem pases datiem ir arī tādi spēlētāji kā Sergejs Fjodorovs. Īsts līderis gan laukumā, gan ģērbtuvē, par tādu hokejistu sapņo katrs treneris. Tā ka vajag skatīties uz katru cilvēku individuāli.
– Ko jūs, tas viss ir no Jurzinova. Viņam bija tik daudz spēcīgu izteicienu... Viens no kādreizējiem Rīgas “Dinamo” spēlētājiem kā reportieris staigāja pakaļ Vladimiram Jurzinovam un pierakstīja viņa domu graudus un pēc tam lasīja mums tos. Bijām pilnīgā sajūsmā. Kaut ko no tā es joprojām atceros.
– Tas HK MVD parādījās tikai pirms izslēgšanas spēlēm. Savācam informāciju, apstrādājam. Puiši palīdz. Ikviens kādu labāk pazīst, kopā ir spēlējuši vai viņu draugi ir spēlējuši un var kaut ko noderīgu pastāstīt. Mēs ne tikai rakstām raksturojumus par katru individuāli, bet arī par virknējumiem, analizējam pretinieku vairākuma izspēles. Arī tas nav mans izgudrojums, kaut ko līdzīgu praktizē Zinetula Bilaļetdinovs (Kazaņas “AK Bars” galvenais treneris), kurš strādājis arī NHL. Visā pasaulē tā dara!
– Vasarā bija kaut kāds uztraukums, jo sapratu, ka pret mūsu komandu turpmāk pretinieki noskaņosies īpaši. Pēc tam secināju: “Tu esi vecis, un tas nozīmē, ka ir jābūt gatavam iziet caur visu. Ja caur labo – tad labi, ja caur slikto – tātad tāds ir liktenis. Vienmēr ir jātiecas pēc labā.
kasjauns.lv/Foto: AFP/LETA
