Pret viņu latvietis Jānis Krūmiņš (220 cm) izskatījās pēc puišeļa

Patiesības labad jāteic, ka viņš nav visu laiku garākais basketbolists, jo 20. gadsimta sešdesmitajos gados Lībijas nacionālajā čempionātā spēlēja Suleimans ali Našnušs (245 cm), arī PSRS čempionātā ir spēlējis garāks spēlētājs – 241 cm garais Aleksandrs Sizoņenko (spēlēja astoņdesmitajos gados), bet pašlaik pasaulē garākais aktīvais spēlētājs ir ķīnietis Ming-Ming Suns (236 cm), taču Uvaiss bija īpaša personība.

Šim cilvēkam nav skaļu titulu. Viņš nav uzvarējis olimpiskajās spēlēs, PSRS, Eiropas vai pasaules čempionātos. Tomēr Uvaiss Ahtajevs bija viena no interesantākajām personībām padomju sportā 20. gadsimta piecdesmitajos gados, ar kuru popularitātē sacensties varēja retais.

Tajā laikā Padomju Savienībā diez vai bija kāds cilvēks, kurš neko nebija dzirdējis par neticamo milzi – sava laika garāko basketbolistu pasaulē. Ahtajevs ar 236 cm augumu ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā. Īpaši interesanti viņš izskatījās basketbola laukumā, kad tajā laikā tikai retais basketbolists bija garāks par 190 centimetriem. Viņa īstais vārds bija Uvaiss, bet līdzjutēji, kuru simpātijas ātri iekaroja basketbola Gulivers, viņu sāka dēvēt krieviskāk – par Vasju. Ahtajevs ir dzimis 1930.  gadā Čečenijā, bet 1944. gadā kopā ar daudziem tautiešiem tika deportēts uz Kazahstānu. Četrpadsmit gadus vecais puika nonāca Karagandā, kur iestājās turienes Fizkultūras tehnikumā. Pāris gadu laikā Vasja izmēģināja daudzus sporta veidus: boksu, cīņas sportus, vieglatlētiku (lodes grūšanu) un, ja tic runām, arī hokeju, līdz beidzot sirdi atdeva basketbolam. Uvaisa talantu atklāja treneris Isaks Kopeļevičs, kurš pamanīja milzi un piedāvāja viņam uz tā laika Kazahstānas galvaspilsētu Alma-Atu un nopietni pievērsties basketbolam.

1947. gada augustā Alma-Atas Fizkultūras tehnikuma izlases sastāvā Ahtajevs aizbrauca un Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga) uz visas Padomju Savienības Fizkultūras tehnikumu spartakiādi. Viņa parādīšanās stadionā kļuva par sensāciju – tādu gigantu padomju sporta draugi vēl nebija redzējuši. Spēles ar Ahtajeva līdzdalību izraisīja neredzētu ažiotāžu, basketbola zālēs nespēja satilpt visi Gulivera spēles skatīšanās tīkotāji. Ļaužu pūļi pēc Vasjas spēlēm lipa viņam apkārt. Cilvēki vēlējās fotografēties ar draudzīgo puisi, kurš nejutās slikti, neraugoties uz pēkšņo slavu.

Septiņpadsmit gadus vecais milzis atstāja lielisku iespaidu. Ekspansīvs, komunikabls, viņš vienmēr bija līdzjutēju ielenkumā, kurus interesēja viss – cik cilvēks-kalns ēd, dzer un kāda izmēra apavus valkā. Apavus tādam milzim uzšūt nebija viegli. Viņš spēlēja paštaisītās 58. izmēra krosenēs ar nelielu papēdi. Tie bieži plīsa, nespējot izturēt slodzi, jo Ahtajeva svars sasniedza pat 160 kilogramus. Tā nu bieži vien nācās meklēt kurpnieku, kurš varētu apaut milzi. Kārtīgi izgulēties Uvaiss varēja tikai mājās, kur viņam bija pēc pasūtījuma veidota gulta. Kā gan viņam klājās vilcienos un viesnīcās? Mocījās, bet cietās basketbola vārdā. Vienreiz Vasjam piedāvāja piedalīties mākslas filmā “Gulivers un liliputi”, bet viņš atteicās no kino ekrāna slavas, lai nebūtu jāizlaiž Savienības čempionāta spēles. Kinofilmas režisors ilgstoši centās viņu pierunāt, bet bez panākumiem – milzis palika nelokāms. Atteikties no sporta, basketbola, kaut uz neilgu laiku, Ahtajevs nespēja.

1950. gadā 20 gadus vecais gigants, kurš mērķtiecīgi ielauzās Padomju Savienības basketbola dzīvē, sāka spēlēt Alma-Atas “Burevestņik” komandā, kuras sastāvā jau pēc gada aizbrauca uz PSRS meistarsacīkstēm. Alma-Atas komanda bija “viduvējība”, kas nespēja līdzvērtīgi cīnīties ar labākajiem padomju klubiem, bet Ahtajeva parādīšanās pretiniekiem radīja milzīgas galvassāpes, jo Vasja, saņemot bumbu, bez īpašām pūlēm spēja to ielikt 305 centimetrus augstajā grozā no augšas bez palēciena.

Ko tik visu krietni īsākie pretinieki izdomāja, lai patraucētu Uvaisam. Stāsta bijušais tiesnesis informators Eduards Asrijancs, kurš strādāja visos nozīmīgākajos Padomju Savienības turnīros un lieliski pazina Ahtajevu. Piemēram, Maskavas “Dinamo” un PSRS izlases spēlētājs Viktors Vlasovs kādā spēlē nespēja izdomāt neko labāku, kā, tiesnesim neredzot, kutināt Uvaisu bumbas saņemšanas brīdī. Protams, Uvaiss, nespējot paciest kutināšanu izlaida bumbu no rokām. Šādi, maigi sakot, nedžentlmeniski paņēmieni veicināja to, ka gigants saniknojās un sāka atbildēt ar citiem “jokiem”. Vienreiz spēlē pret Tbilisi “Dinamo” Vasjas sedzējs Abašidze viņu ilgstoši viņu provocēja, līdz milzis neizturēja un uzkāpa viņam “nejauši” uz kājas, bet gruzīns nokrita un zaudēja samaņu. Kopš tās reizes Abašidze laukumā pret Ahtajevu vienmēr bija pieklājīgs un nekādus īpašus trikus vairs neizmantoja. Bija arī gadījums, kad kāds pret Vasju ļoti piekasīgs tiesnesis saņēma draudus no Ahtajeva: “Ja vēlreiz nosvilpsi man nostaigātu, uzsēdināšu tevi uz groza vairoga un nelaidīšu lejā!” to sakot, gigants parādīja uz groza vairogu ar pirkstu, lai viss izskatītos ticamāk.

Tomēr, neraugoties uz Alma-Atas komandas milža auguma pārsvaru pār visiem pretiniekiem, kas viņam deva ievērojamas priekšrocības, treneri nesadūšojās Ahtajevu iekļaut PSRS izlasē. Viņš tiem šķita pārāk eksotisks, kā arī tas nozīmētu diametrālu  taktikas maiņu. Turklāt dažam no “lielajiem priekšniekiem” arī nepatika viņa čečenu uzvārds. Klīda baumas, ka visu varenais PSRS drošības orgānu priekšnieks Lavrentijs Berija, kurš vadīja čečenu deportāciju 1944. gadā, esot piedāvājis Ahtajevam nomainīt uzvārdu uz Kopeļevičs, kas viņam nodrošinātu vietu PSRS izlasē pirms 1952. gada Helsinku olimpiskajām spēlēm. Vasja tam nepiekrita un uz olimpiskajām spēlēm neizbrauca.

Krūmiņš pret Ahtajevu, Latvija pret Kazahstānu – video:

Izlasē viņu iekļāva 1954. gadā, bet tajā viņš bija pavisam neilgu laiku. Jau pirmais zaudējums Maskavā pārbaudes spēlē pret Bulgārijas valstsvienību noveda pie tā, ka Ahtajevu vainoja sliktā sniegumā un nekavējoties atskaitīja no izlases. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Armenaku Alačačjanu, kurš vēlāk kļuva par vienu no padomju izcilākajiem basketbolistiem. Tad abi zaudējumā nepatiesi vainotie spēlētāji nolēma apvienoties un parādīt savu spēku. Alačačjans pēc Ahtajeva uzaicinājuma pārcēlās uz Alma-Atu. Alačačjans par došanos uz Alma-Atu atceras interesantu gadījumus, kad viņš vēlējies Vasju informēt par savu gaidāmo ierašanos, bet viņam neesot bijis milža adreses. Tā nu viņš nolēma telegrammu sūtīt uz “Alma-Atu, Ahtajevam”. Viņa popularitāte Kazahstānā bija tik liela, ka telegramma līdz viņam ātri vien nonāca.

Uvaiss ar smaidu sejā sagaidīja Alačačjanu uz Alma-Atas stacijas perona. Sākās cītīgi treniņi, un necilais Alma-Atas “Burevestņik” drīz vien kļuva par vienu no spēcīgākajām PSRS komandām, bet Kazahstānas izlase ieņēma piekto (varēja būt arī trešie) vietu PSRS Tautu 1. spartakiādē 1956. gadā, apspēlējot maskaviešus, ļeņingradiešus, ukraiņus. Ahtajevs pierādīja, ka viņa spēks slēpjas ne tikai gigantiskajā augumā, viņš arī labi pārredzēja laukumu, ātri un pareizi novērtēja situāciju, labi ķēra bumbu un atdeva lieliskas piespēles, tostarp slēptās. Ne vienu vien reizi pēc bumbas izcīnīšanas viņš zibenīgi atdeva piespēli kādam no saviem partneriem ātrajā uzbrukumā. Tandēms, kurā ietilpa Alačačjana izcilā tehnika un taktiskais talants un Ahtajeva fantastiskie fiziskie dotumi, bija teju pats lielākais piecdesmito gadu bieds padomju basketbolā.

Atceras Igors Popovs, Nopelniem bagātais Krievijas un Kazahstānas basketbola treneris un spēlētājs “Burevestņik” klubā zīmīgajos gados:

“Elites klubi baidījās no mūsu komandas. “Burevestņik” pretiniekiem bija nopietna problēma – neitralizēt Ahtajevu, pašu garāko valsts basketbolistu, torni, kurš slējās pāri visiem, un lielisko spēles diriģentu Alačačjanu, kurš neticami prata apgādāt milzi ar piespēlēm. Kad bumba bija pie Vasjas, viņš zināja, ko ar to iesākt. Patraucēt gigantam gūt grozu bija gandrīz neiespējami. Turklāt Uvaiss bija arī ļoti viltīgs un tehnisks. Gan toreiz, gan mūsdienās reti kurš centra spēlētājs var lepoties ar tādām piespēlēm. Manuprāt, Vasjam bija tikai viens mīnuss – nepietiekams ātrums. Pastiprinātā uzmanība mūsu līderiem atbrīvoja rokas citiem spēlētājiem – man, Platonovam, Džimbajevam, Kaļužnijam, kas arī padarīja Alma-Atas komandu īpaši bīstamu. Centāmies mēs visi, bet rezultātu taisīja Alačačjans un Ahtajevs. Es uzskatu to par milzīgu laimi, ka esmu spēlējis kopā ar izciliem basketbolistiem.”

Raksta autors oriģinālvalodā Valērijs Asrijans (slamdank.ru) Alačačjanu redzējis daudz reižu, bet Ahtajevu laukumā tikai vienu reizi.

1956. gadā, kad spartakiādes turnīra izskaņā Kazahstānas izlase ieradās uz draudzības spēli Baku, “Dinamo” laukums, kurā notika spēle pret Azerbaidžānas izlasi, bija pārpildīts. Tik daudz līdzjutēju basketbola spēlē Azerbaidžānā līdz tam vēl nebija bijis. Visi vēlējās redzēt komandu, kas sacēlusi tādu troksni Tautu spartakiādē, bet galvenais – savām acīm ieraudzīt milzi, vārdā Uvaiss. Uz spēli ieradās pat no sporta pavisam attāli ļaudis, jo laukumā bija redzams pasaules garākais basketbolists. Tika aizvadītas divas draudzības spēlēs, abās pārāki bija kazahi, jo Azerbaidžānas trīs divmetrīgie torņi (jaunais Aleksandrs Petrovs, kurš pēc dažiem gadiem jau bija vadošais centrs PSRS, Jurijs Naumcevs un Vladimirs Ribalko) nespēja tikt galā ar pretinieku Uvaisu, uz kuru fona viņi izskatījās miniatūri. Līdzjutēji nepārdzīvoja par zaudējumiem, jo viņi bija atnākuši uz Alačačjana un Ahtajeva izrādi un guva īstu baudu.

Neraugoties uz lielisko spēli Kazahstānas komandas sastāvā, uz 1956. gada olimpiskajām spēlēm Melburnā “A” duets atkal netika. PSRS izlases treneri nesaņēmās likt uzsvaru uz viņiem. Slavenais treneris Aleksandrs Gomeļskis ieteicis tā laika PSRS izlases galvenajam trenerim Stepanam Spandarjanam uz Melburnu uzaicināt Uvaisu, jo, pēc viņa domām, milžu duets Ahtajevs un latvietis Jānis Krūmiņš varētu veiksmīgi spēkoties ar amerikāņiem.

Iespējams, Gomeļskis nedaudz pārspīlēja šā tandēma spējas, jo spēkoties ar ASV olimpisko izlasi, kuras priekšgalā bija NBA superzvaigzne Bils Rasels, varbūt arī nevarētu. Rasels (205 cm) augumā krietni atpalika no abiem padomju torņiem, toties pārspēja viņus lēcienā (olimpiskajās spēlēs viņš bloķēja visneiedomājamākos sāncenšu metienus), kustīgumā, ātrumā, reakcijā un tehnikā. 

Žēl, ka Ahtajevs neaizbrauca uz olimpiskajām spēlēm, kur būtu noderējis PSRS izlasei. Žēl, ka viņš nekļuva par lielāko sporta svētku dalībnieku un nepieredzēja to fenomenu. Armenjakam Alačačjanam paveicās vairāk, jo viņš ar savu lielisko spēli (amerikāņi runāja, ka viņš varētu spēlēt jebkurā NBA komandā, pat tā gada čempionu klubā Bostonas “Celtics”) pēc pieciem gadiem panāca, ka treneri viņu uzaicināja PSRS izlasē, bet tajā laikā Ahtajeva lielajā basketbolā vairs nebija. 1957. gadā gigantam tika atklāts diabēts, un drīz pēc tam viņš saslima arī ar plaušu karsoni. Viņa milzīgais organisms ar mokām pārcieta šo slimību, bet ārsti varenajam Vasjam aizliedza turpināt karjeru. 1959. gadā viņš vairs nespēlēja, bet devās uz Maskavu, uz PSRS Tautu 2. spartakiādi. Vēroja spēli pēc spēles un tajā laikā Maskavas komandā spēlējošajam Alačačjanam pateica: “Es vēl atgriezīšos basketbolā, Armenjak, vēl noteikti atgriezīšos...” Taču viņš jau bija smagi slims un pārvietojās ar spieķi. Tomēr no basketbola Ahtajevs neaizgāja un kļuva par dzimtās Groznijas, kur viņam un citiem čečeniem ļāva atgriezties piecdesmito gadu otrajā pusē, komandas treneri.  

Šeit arī Ahtajevs 1978. gadā nomira. Viņam bija tikai 48 gadi. Kopš tā laika jau ir pagājuši četrdesmit gadu, bet vecākā paaudze, kam ir laimējies Ahtajevu redzēt laukumā, protams, uz visiem laikiem paturēs atmiņā viņa neticamo tēlu, neatkārtojamo spēles stilu un bērnišķi labestīgo smaidu. Viņš bija unikāls sportists, kam bija daudz pretinieku laukumā, bet milzum daudz draugu visā Padomju Savienībā. Vasja Ahtajevs viegli iekaroja cilvēku mīlestību. Dažādu tautību un raksturu cilvēki šajā pieticīgajā un reti rūpīgajā puisī, kas bija apveltīts ar neticamiem fiziskajiem dotumiem, saskatīja tuvu cilvēku, kura smaids priecēja ne mazāk kā basketbola laukumā gūtie punkti.

kasjauns.lv