Ozoliņš par “Vitjaz”: tas ir tas pats, ja es bērnudārzā grūstītu bērnus

Sandis Ozoliņš intervijā noliedza, ka “Dinamo” neparādās jauni līderi, jo tādi esot katru sezonu. “Katru gadu kāds sevi labi parāda, liek par sevi runāt, bet beigās viņi paraksta līgumus ar citām komandām un brauc projām. Tāda ir mūsu ne pārāk bagātās komandas realitāte.”

“Dinamo” kapteinis arī pastāstīja par savu debiju Latvijas izlases ģenerālmenedžera amatā. “Mēģināju radīt izlasē tādu gaisotni, lai tur būtu patīkami gan spēlētājiem, gan treneriem un apkalpojošajam personālam. Runa nebija par patriotismu, vienkārši gribēju mainīt hokejistu attieksmi pret spēlēšanu valstsvienībā, radīt kaut kādu valsts paraugu.” Tāpat Ozoliņš piekrita Znaroka agrāk teiktajam par valsts attieksmi pret izlasi, kas varētu būt daudz ieinteresētāka. Leģendārais aizsargs gan nerada tam konkrētu izskaidrojumu.

Tāpat Ozo pašlaik neredz reālu iespēju Latvijā izveidot otru KHL klubu, par ko jau ilgāku laiku runā Baltkrievijā. “Pie vainas ir finanses un demogrāfiskā situācija. Latvijā ir nedaudz vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Ar tādu cilvēku skaitu ir problemātiski izveidot daudz jaunatnes un jauniešu hokeja komandu. Bez valsts palīdzības tas ir praktiski neiespējami. Hokejs taču ir dārgs sporta veids, un Latvija nav spējīga sagatavot otru KHL komandu. Varbūt ar laiku kaut kas mainīsies.

Pieredzējušais Rīgas “Dinamo” aizsargs pirms trim sezonām, kad gatavojās savai debijai KHL, bija manāmi nobažījies, jo nebija pārliecināts, ka spēs tikt līdzi augstajam līgas līmenim. “Es skatījos reāli. Nebiju spēlējis gadu, biju jau vecs. Jauns hokejs, citi laukumi, cita komanda, citi noteikumi laukumā un ārpus tā. Ņemot vērā visus apstākļus, es būtu jucis, ja domātu, ka viss būs kārtībā. Bija pārāk daudz svešā.”

Ozo nav mainījis savas domas par “policistu” nepieciešamību KHL klubā, lai varētu spēlēt pret tādiem klubiem, kāds, piemēram, ir Čehovas “Vitjaz”. “Tas nepieciešams, kad “Vitjaz” komandai laukumā iziet kaušļi pret parastiem hokejistiem, kuri nespēj pilnvērtīgi spēkoties dūru cīņā, un sāk viņus klapēt. Tas ir tas pats, ja es ieietu bērnudārzā un sāktu grūstīt bērnus. Tas pat neatgādina kaut kādu spēkošanos. Nu atnāca, nu piekāva mūs, nu un kas? Tagad viņi var sevi uzskatīt par varoņiem?”

“Citādi ir NHL. Tur kaujas viens pret vienu vai divi pret divi, bet – spēlētāji, kuri ir salīdzināmi savās prasmēs ledus cīņās. Tas pat ir vajadzīgs, jo atbrīvo citus spēlētājus no netīrībām. Ja kāds iesit pēc svilpes, iegrūž mugurā vai vārtsargam uzsit, tad komandā ir jābūt spēlētājam, kurš var aizstāvēt savus labākos hokejistus un komandas biedrus. Kad es zinu, ka tāds hokejists ir, tad esmu drošs: viņš tādam hokejistam “iedos pa galvu” vai dzīsies viņam pakaļ visu spēli. Daudzi tad bīsies spēlēt netīri. Tagad nekā tāda nav – turklāt pat NHL tā gadās. Iznākt hokejisti provokatori, kuri visu spēli “tra-la-la” un “tra-la-la”, bet pēc tam slēpjas aiz tiesnešiem. Ja esi iznācis dabūt pa galvu, tad arī dabū, esi vīrietis.”

Trīsdesmit deviņus gadus vecais Sandis Ozoliņš joprojām ir viens no Rīgas “Dinamo” aizsardzības balstiem. Divdesmit spēlēs Ozoliņš ir guvis piecus vārtus un izdarījis piecas rezultatīvas, nopelnot desmit rezultativitātes punktus (otrs rezultatīvākais “Dinamo” aizsargs un rezultatīvāko divdesmitniekā visā KHL), tiesa, “Dinamo” kapteinis ir sakrājis arī negatīvu lietderības koeficientu -9, kas ir sliktākais rādītājs no visiem komandas aizsargiem un otrs sliktākais no visiem spēlētājiem.