Valentīna Eiduka: „Šķēpmešana ir visa mana dzīve”

Katram sportistam ir kāds tuvs cilvēks, kam pienākas īpaša pateicība, tāpēc SIA „Latvijas Mobilais telefons” rīko akciju, kuras laikā Latvijas olimpiešiem ir iespēja piešķirt zelta medaļu kādam sev nozīmīgam cilvēkam.

Par Latvijas šķēpmetēju māti dēvētā trenere Valentīna Eiduka šogad uz olimpiskajām spēlēm sagatavojusi piecus Latvijas šķēpmetējus. Viens no viņiem — Zigismunds Sirmais — īpašo pateicības zelta medaļu izvēlējies piešķirt tieši viņai.

„Man bijuši dažādi apbalvojumi, bet šāds gan vēl ne. Protams, tas ir ļoti patīkami, un es varu tikai priecāties par audzēkņu pausto atzinību manam darbam,” teic Valentīna Eiduka.

Nule izdota arī Egīla Jurisona grāmata „Valentīna. Visu šķēpmetēju māte.” Tas nebūt nav pārspīlējums, jo vairāku gadu desmitu garumā šī neparastā sieviete, kas apveltīta ne tikai ar izcilām dotībām, bet arī spilgtu personības starojumu, izskolojusi (un turpina to darīt) plejādi lielisku sportistu. Pērn viņa atzīta arī par Eiropas izcilāko vieglatlētu treneri. Šogad uz Londonas olimpiskajām spēlēm Valentīnas paspārnē devušies pieci Latvijas šķēpmetēji, tostarp arī junioru rekordists Zigismunds Sirmais, kas Valentīnu par savu treneri sauc nu jau četrus gadus.

„Zigismundam piemīt gan dotības, gan darbaspējas. Un tā arī jābūt, jo citādi nekas nesanāks. Ja cilvēks nestrādās, talants vien neko nedos, bet, ja talanta nav nemaz, var strādāt, cik uziet, taču pietrūkst šīs dzirkstelītes un nekādu panākumu nebūs,” uzskata Valentīna Eiduka. Olimpisko spēļu rezultātus viņa neņemas prognozēt: „Katram trenerim gribas, lai viņa audzēkņi nostartētu pēc iespējas labāk. Arī man, bez šaubām! Cerība jau ir vienmēr. Es centīšos darīt visu, bet — kā būs, to izlems Viņš tur, augšā.”

Par darba metodēm Valentīna teic — jāatrod zelta vidusceļš, turklāt katram sportistam, kā jau personībai, vajadzīgs savs piegājiens: „Ja visu laiku jokošu, tad viņi arī to visu kā lielu joku uztvers, savukārt — ja visu laiku bāršos, arī nebūs patīkami, ka trenere tikai dusmojas un aizrāda. Katram vajadzīga arī sava, īpaša, pieeja.” Uzsākot treneres gaitas, Valentīnai sacensību laikā arī pašai, vērojot audzēkņu sniegumu, trīcējušas kājas un rokas, bet nu jau esot pierasts un varot sēdēt mierīgi, ielāgojot tehniskās lietas, pie kurām jāturpina strādāt. „Mazliet jau uztraukums ir gan, bet tas netraucē. Protams, olimpiskajā stadionā jau nevar ik brīdi pieskriet sportistam klāt ar padomiem, tāpēc mēdzu rādīt ar rokām — kaut kā jau saprotamies!” Valentīna smejas un noteic — šķēpmešana ir visa viņas dzīve.

Bet saviem nu jau arī visnotaļ slavenajiem audzēkņiem viņa novēl: „Galvenais ir neuztraukties. Ja galva būs vietā, arī rezultāts būs tāds, kā vajag. Novēlu visiem saņemties, būt stipriem un ar skaidru galvu!”