Topmodele Ginta Lapiņa: "Jā, es nokritu zīmola Roberto Cavalli piemērīšanā"

Sešpadsmit gadu vecumā Ginta Lapiņa nofotografējās žurnāla Teen Vogue stila lapām un jau pēc četriem gadiem, parakstot līgumu ar modeļu aģentūru Womens Management, ielēca luksusa modes nišā, piedaloties modes gigantu Proenza Schouler, Dolce&Gabbana, Vivienne Westwood, Miu Miu, Yves Saint Laurent, Carolina Herrera, Marc Jacobs, Rodarte, Bottega Veneta, Versace un citu skatēs. Bildējusies žurnālu Vogue, Harper’s Bazaar, Love, Elle, Allure, Numero, Marie Claire modes lapās un bijusi reklāmas kampaņu seja zīmoliem Miu Miu, YSL kosmētikas līnijai, Sportmax, Marc by Marc Jacobs, Celine. Viņai pasaules modeļu Top 50 izdevies ierindoties augstajā 27. vietā.

Kādas bija tavas nākotnes ieceres, pirms sāki modeles karjeru?

Pirms diviem gadiem sapratu – ja es nebūtu modele, tad būtu interjera dizainere. Ceļojot darba jautājumos un brīvajā laikā, Marakešā, Bali un citur fotografēju interesantus priekšmetus, telpas, istabas, sīkumus, iekārtojumu. Krāju attēlus un idejas, ko, iespējams, varēšu izmantot nākotnē.

Jau kopš bērnības zināju, ka eksaktās zinātnes, matemātika, fizika un ķīmija, nav domātas man. Patika radošās jomas, absolvēju Aizkraukles pamatskolu, mācījos mākslas skolā, spēlēju volejbolu un gāju teātra pulciņā. Kad jau Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā studēju stikla dizainu un biju pārliecināta, ka savu dzīvi saistīšu ar mākslu, mani uz ielas noķēra un uzrunāja modeļu aģentūras Dandy direktors Nils Raumanis.

Ko nozīmē – Nils Raumanis noķēra uz ielas?

Viņš sēdēja tajā pašā trolejbusā, kurā ar draudzenēm braucām no skolas uz Rīgas centru. Varēja redzēt, ka viņš domās aizpeld. Tas šķita dīvaini, mēs ar meitenēm pasmējāmies. Izkāpu Centrālajā stacijā, lai dotos uz mājām, uz Aizkraukli. Nils pieskrēja man klāt un teica – es nesen izveidoju modeļu aģentūru, un – nezinu, kāpēc, bet iekšējā balss lika nākt tev klāt un noskaidrot, vai neesi modele. Ja ne – varbūt gribi par tādu kļūt? Atbildēju – nē un nē. Man bija tikai piecpadsmit gadu, tāpēc iedevu mammas telefona numuru. Patiesībā lielāko lomu nospēlēja tieši vecāki. Mamma, lai gan nezināja, kas tas ir, un pirms vienpadsmit gadiem uzskatos par modeļu industriju valdīja stereotipi, teica, ka nespētu atņemt man šādu iespēju. Man paveicās, Nils Raumanis izrādījās lielisks cilvēks, kurš man palīdzēja iebīdot ārzemju modeļu aģentūrās. Nils mani atklāja martā, bet jau jūlijā ierados Ņujorkā. No Latvijas uzreiz – žvīks! – un Amerikā.

Kā juties viena pati svešā valstī, lielā pilsētā?

Tā bija ļoti liela atbildība, vajadzēja ātri pieaugt un pašai iemācīties tikt ar visu galā. Bija jāpierod, ka nav mammas, pie kuras aizskriet un pasūdzēties, jāsaprot, ka tu esi viena aci pret aci ar faktu, ka ir sākusies pieaugušo dzīve, ka esi kļuvusi par biznesa sievieti.

Protams, sākumā saņēmu darba atteikumus. Domāju, ja jau esmu tikusi tik tālu, ja esmu Ņujorkā un man dota tāda iespēja, cīnīšos. Iespējams, tas ir latviešu gars. Tas bija ārprāts, kurā nācās būt stiprai. Sapratu, ka man ļoti patīk šis darbs, patīk process, patīk būt sejai, kas var iedvesmot un ar fotogrāfiju pastāstīt stāstu.

Vai nebija emocionāli grūti samierināties ar atteikumiem?

Savā ziņā, protams, bija grūti, klausoties "viņa ir pārāk blonda", "viņai ir pārāk lielas acis", "pārāk skaista", tāda un šitāda, bet tas ir atkarīgs no tā, kā to uztver. Modele pelna ar izskatu, un cilvēki viņu pēc tā arī vērtē. Tagad esmu uzaudzējusi biezu ādu, un tamlīdzīgi (tostarp interneta) komentāri mani neaizskar, apzinos, kas esmu un man nevienam nav jātaisnojas.

Vai atceries savu pirmo skati?

Šķiet, pirmā bija zīmolam Benjamin Cho. Nezināju, kā tas būs, biju ļoti uztraukusies. Aizkulisēs visi rušinājās apkārt, skraidīja, fotografējās – riktīgs jampadracis. Pirms iziešanas uz mēles sākās drudzis, ejot trīcēja kājas. Visapkārt tumšs, spožs prožektors acīs, neko neredzi. Visu laiku domāju par to, ko cilvēki par mani domā. Viņi skatās uz mani, bet ko domā? Bet ir jāsaprot, ka viņi neskatās uz mani, bet uz drēbēm. Pagājušajā sezonā izpalīdzēju draudzenei – stilistei – un tāpat biju uztraukusies. Mazāk, bet biju. Tas gan arī palīdz, jo tad skati var vairāk izbaudīt, asinīs pieplūst adrenalīns. Īpaši, ja skan forša mūzika un patīk tas, kas uzvilkts mugurā, lieliska sajūta!

Kura fotosesija vairāk iespiedusies atmiņā?

Vairākas. Pirmā atmiņā nāk Miu Miu reklāmas kampaņa. Četru meiteņu fotosesija notika Londonā, viena diena bija paredzēta tērpu piemērīšanai, otra – fotografēšanai. Fotogrāfi ir mākslinieki ar dīvainu darba laiku, ieejot viņu ritmā, arī tev pazūd laika izjūta. Pirmajā dienā beidzām strādāt vienos, otrajā – četros naktī. Parasti pēc kampaņu fotosesijas tiek veidots video rullītis. Bija plānots, ka mēs dejosim, būsim rotaļīgākas un meitenīgākas, bet te procesa laikā telpā pēkšņi ienāk Madonna! Laba fotogrāfu draudzene, kura ieradusies viņus apciemot. Madonna iepazīstināja ar sevi un nejauši kļuva par šā video horeogrāfi. Tas bija forši. Atceros, skatījos uz viņu un domāju: “Kā? Nopietni!?” Tas bija mans star struck mirklis.

Interesanta bija arī fotosesija Coca Cola 30 gadu jubilejai ar ideju trīs dzērienu pudeles katrai desmitgadei – astoņdesmitie, deviņdesmitie un 2000. gadi. Trīs dažādas meitenes, trīs dažādi tēli. Tu vairs neesi modele, bet kļūsti par mūzu. Un mani par savējo izvēlējās dizainers Marks Džeikobss, ar kuru kopā arī fotografējāmies.

Vai ir kāda fotosesija, kam tu nepiekristu?

Nefotografējos ar čūskām. Man tas ir divreiz piedāvāts, es atteicos. Reiz pat ar mākslīgo čūsku, bet arī to nespēju čūskas ārkārtīgi dabiskā izskata dēļ. Nespēju bildēties ar tiem, kam nav kāju.

Ekstrēmākā fotosesija bija Lielajā Kanjonā, kad mīnus septiņos grādos klintīs un sniegā bija jāfotografējas basām kājām, peldkostīmos un vasaras kleitiņās. Man likās, ka saslimšu. Izskatījos briesmīgi, ar zilām lūpām. Brīnījos, kādēļ esam te atvesti, es pat nevarēju izpildīt uzdevumu. Fotosesijai bija paredzētas divas dienas. Otrajā dienā tika izlemts pārfotografēt pirmās dienas bildes! Par laimi, otrajā dienā uzspīdēja saule. Tā notiek – vasarā jāfotografē ziemas, ziemā – vasaras kolekcijas. Esmu ļoti salīga, vasarā pozēšana kažokos man problēmas nesagādā, bet otrādi ir grūti.

Kā tu fotosesijās iedzīvojies dažādajos tēlos? Vai tev ir kāds rituāls, triks?

Jau tad, kad tiek uzlikts meikaps un ieveidoti mati, veroties spogulī, raisās fantāzija – skaties, domā par tēlu un iemiesojies. Reiz bija jāiejūtas Merilinas Monro tēlā, un fotogrāfs lūdza Youtube paskatīties viņas video, pamācīties kustības. Kad uzdod mājasdarbu, uzdevums šķiet interesantāks. Parasti tā nav, jau fotosesijā tieku iepazīstināta ar tēla koncepciju, pati pētu un izdomāju kustības, tālāk tās apspēlējam abi ar fotogrāfu. Ļoti būtiska ir savstarpējā ķīmija un sadarbība ar fotogrāfu. Modelei ir vajadzīgas daudzas sejas, ar kurām spēlēties, lai atrastu pareizo, konkrētajā mirklī nepieciešamo. Ir atšķirība, vai tu vienkārši skaties, vai skaties ar dzirksti acīs, tas viss nāk no iekšienes. Man patīk ķēmoties. Iespējams, tas nav īpaši glīts vārds, lai apzīmētu to, ka spēju mainīties un manipulēt ar sejas izteiksmi.

Vai ir bijis arī kāds kuriozs?

Jā, nokritu zīmola Roberto Cavalli piemērīšanā. Modes nedēļās pirmā ir Ņujorka, tad četras dienas Londona, tad – nedēļu Milāna. Šī bija jau trešā pilsēta, biju pārgurusi. Tērpu piemērīšana bija nolikta pulksten 23.00, man priekšā bija vēl piecpadsmit meitenes. Visas gaida, citas guļ uz grīdas... Mana kārta pienāca pussešos no rīta. Uzvilku paredzēto kleitu, kas bija jādemonstrē dizaineriem, taču ejot kleita sapinās kurpēs, un – bladāc! – biju uz sejas zemē. Atceros, pacēlu galvu un domāju – kas tagad būs, no manis droši vien atteiksies, jo nospriedīs, ka nespēju noiet. Piecēlos, turpināju iet, nopozēju, bet viņi tā arī turpināja nekustīgi sēdēt. Tikai noteica, ka svārki būšot par garu, jāatšuj. Aizbraucu mājās, iegāju dušā un negulējusi devos uz viņu skati. Tā bija vienīgā reize, kad nokritu. Un ceru, ka pēdējā.

Tas nozīmē, ka modes industrijas cilvēki nav rīkļu rāvēji?

Nē! Protams, katram ir savas odziņas, un jāsaprot, ka modes gigantu Dior un Chanel dizaineriem ir tik milzīga atbildība, ka – ja viņi streso, tad tikai sevis dēļ. Viņi respektē meitenes, un, ja esi apritē, jūs kļūstat par draugiem. Arī modeles savā starpā – kopā ceļojam, dalām viesnīcu numuriņus un kļūstam par ģimeni. Varbūt citas meitenes domā citādāk, bet es konkurenci neesmu izjutusi. Piemēram, klientam jāatrod blonda modele, jāizvēlas starp Gintu un Annu. Kuru ņemt? Viņi vērtē – Gintai ir zilas acis, Annai, pieņemsim, brūnas. Bet kolekcijā tērpu toņi ir tādi, kas labāk izskatīsies pie brūnām acīm. Viņi izvēlas Annu. Tāpēc konkurenci neredzu, visas modeles ir unikālas un dažādas, iemesls darba atteikumam var būt vismazākais sīkums. Pat tas, vai tev uz pieres ir vai nav ponijs.

No malas viss šķiet ļoti glamūrīgi un skaisti, bet ko nozīmē modes nedēļas pašām modelēm?

Tā nav tikai viena nedēļa, tas ir mēnesis, kura laikā esam tādā kā ritenī, atslēgušās no visas apkārtējās pasaules. Ir bijis, ka vecāki zvana un jautā, kāpēc es jau trīs nedēļas neesmu zvanījusi. Tu nejūti laiku, šķiet, ka skrējiens nekad nebeigsies un no virpuļa ārā netiksi.

Aģentūra dienas plānu atsūta iepriekšējā vakarā. No rīta celies ap pulksten 7.00 vai 8.00, diena sākas, tiekoties ar klientiem un dizaineriem, seko tērpu piemērīšana, vai, ja dizainers vēlas modeli vēlreiz pārbaudīt, jāatgriežas pie viņa. Respektīvi, visu laiku esi telefonā, jo nepārtaukti notiek izmaiņas plānā. Tērpu piemērīšanas parasti notiek naktī – pāris stundu paguli, un viss sākas no jauna. Lai gan šis mēnesis ļoti izpumpē un nogurdina, tas dod arī adrenalīnu un enerģiju.

Vai tev atliek laiks arī ballītēm?

Tām laiks ir vienmēr, tikai jāapzinās, ka nākamajā dienā no rīta ir darbs, un jāizvēlas – būt atbildīgai vai ballēties. Protams, ir svarīgi pasākumi, uz kuriem jādodas noteikti. Tā kā visi ir atbraukuši uz modes meku, teiksim, Ņujorku, modes nedēļu laikā prezentāciju ir daudz. Bet tas nenozīmē, ka tur jātusējas, tas ir sociāls pasākums, kurā aprunāties ar cilvēkiem un atgādināt par sevi.

Ar kādiem stereotipiem par sevi un modeļu dzīvi tev nācies saskarties?

Tādu ir daudz. Tagad mazāk, bet kādreiz runāja, ka Latvijā visu esmu pametusi un aizbraukusi. Arī par modeles darbu – vai tad tas vispār ir darbs? Aizskaroši. Sāpīgākais ir tas, ka modeles darbs tiek uzskatīts par kaut ko nenopietnu. Tā taču tikai fotografēšanās! Daudzi neapzinās zemūdens akmeņus un to, ka šis darbs nav vienkāršs. Skaistas meitenes var dabūt uz katra stūra, bet jautājums ir par to, kuras spēj izcelties un tikt tālāk.

Kā ar baumām par modeļu badošanos un sulā mērcētas vates ēšanu?

Trakie ir katrā biznesā. Arī modē. Pati pazīstu meiteni, kura apgalvoja, ka pārtiekot no vates. Tur neko nevar darīt, cilvēks kaut ko tādu reklamē un varbūt tiešām to arī dara. Tomēr tie ir reti gadījumi, jāatceras, ka šajā biznesā visas esam jaunas, bet jaunībā ar ātru vielmaiņu daudzmaz tievi ir visi.

Modeļu aģentūras ir kā mūsu policija, kā uzraugi. Aģentūra var konstatēt, ka esi pieņēmusies svarā, bet tikai tādēļ, lai tu pievērstu uzmanību tam, ko ēd. Katrai meitenei ir citāda uzbūve. Piemēram, mans svars ir liels un neatbilst vizuālajam izskatam un izmēram, bet mana draudzene ēd, cik grib, ir ļoti tieva un neatbilst veselīgajam ĶMI koeficentam. Protams, ir meitenes, kuras krīt galējībās un pārspīlē. Ja meitene ir bijusi normāla un pēkšņi kļūst ārkārtīgi tieva, aģentūra viņu pie darba nelaidīs, piedāvās paņemt atpūtas pauzi un savest sevi kārtībā. Modes biznesā nav tā – jo tievāks, jo labāk. Jābūt proporcionālai. Es jūtos daudz labāk, ja sportoju, ēdu un dzīvoju veselīgi.

Kādas rakstura īpašības vajadzīgas modelei?

Izturība, mērķtiecība un pozitīvisms. Dodoties pie klienta, jārēķinās, ka viņam, iespējams, bijusi grūta diena. Jācenšas nebūt sausi formālai vai darbu tikai atstrādāt, bet ļaut sajust arī savu enerģiju, kaut ko iedot arī emocionāli. Nevar arī sēdēt mājās un cerēt, ka tev kāds piedāvās darbu. Tā nenotiek. Miu Miu skatei mani ar pirmo reizi neizvēlējās. Atlasē kastinga direktors palūdza uzgaidīt dizaineres Miučas Pradas labo roku Olivjē Rizzo. Bija vakars, gaidījām, kastinga direktors jau bija aizgājis, bet Olivjē Rizzo ceļā uz labierīcībām pamanīja mani un vēl vienu modeli. Viņš pajautāja, vai varam izpalīdzēt un pastrādāt viņu fit (pielaikošana – angļu val.) modeles vietā. Bija jau vienpadsmit vakarā, un darbam bija nepieciešamas vēl četras stundas. Piekritu. Nostrādājām tās četras stundas, un Olivjē piedāvāja aizbraukt uz skates norises vietu, lai paskatītos, kā apģērbi uz mums izskatīsies šova gaismās. Labi, braucam. Automašīnā iznāca sēdēt viņam blakus, stāstīju, ka esmu no Latvijas, par mākslas skolu utt. Viņš bija ieintriģēts. Piedalījos gan skatē, gan reklāmas kampaņā, un mums aizvien ir labas attiecības. Tiekoties viņš atceras, ka biju maza, laimīga meitenīte, kas stāstījusi par mācībām. Tā ka – arī pašai jāpaiet solītis pretī.

Kas šajā darbā ir grūtākais, kas – patīkamākais?

Visgrūtākās ir laika joslu maiņas un pārlidojumi, arī tas, ka ilgstoši esmu viena. Piemēram, aizlidojot uz Ķīnu, jau nākamajā dienā ir jāstrādā, bet es nesaprotu – ir diena vai vakars. Tāpat, atbraucot no Ņujorkas uz Latviju, staigāju kā zombijs. Lai ieietu ritmā, nepieciešamas vairākas dienas. Patīkamākais ir gandarījums par padarīto darbu. Viens no pirmajiem, priecīgākajiem mirkļiem biznesā, kad sapratu, ka esmu kaut ko sasniegusi, bija tad, kad tiku noalgota YSL kosmētikas reklāmas kampaņai.

Kā tev šķiet, tava karjera ir veiksmes, sakritības vai smaga darba rezultāts?

Viss kopā. Tas, ko stāstīju par Miu Miu Olivjē Rizzo, ir veiksme. Es taču varēju pa dienu aiziet uz kastingu, un viņš mani nepamanītu. Nozīme ir arī personībai, tam, vai tu radi pozitīva cilvēka iespaidu un kā cilvēki tavā sabiedrībā jūtas. Tas ir smags darbs pārlidojumu un garo lidostās pavadīto stundu dēļ, arī tāpēc, ka katram darba devējam ir savas prasības. Jābūt kā hameleonam un jāpielāgojas – nevar čīkstēt, ja jāstrādā trijos naktī un citās nogurdinošās situācijās. Tas ir smagi, bet – gribi vai negribi – ir lietas, kuras jādara.

Interneta forumos tev ir veltītas lappuses. Kā tu jūties, būdama atpazīstama un slavena?

Forši! Īpaši pēdējā laikā esmu ievērojusi, ka cilvēki mēdz ar mani runāt satrauktā balsī. To jūtot, domāju – nē, esmu tieši tāda pati kā tu, tas ir tikai darbs! Nekas nav mainījies. Protams, ir patīkami, ka cilvēki manu darbu novērtē.

Tu esi skaista, bet kas, tavuprāt, cilvēku par tādu padara?

Skaists cilvēks ir tāds, kurš mīl sevi un to, ko viņš dara. Un tāds, kurš kaut ko dod atpakaļ pasaulei. Vienalga, kas tas būtu – labs vārds, labs darbs... Jābūt skaistai iekšējai pasaulei. Ir bijis tā, ka aizmirstu cilvēka seju, bet atmiņā palikusi viņa uzvedība un teiktais.

Strādājot modes industrijā, tu esi pielaikojusi vispasakainākās kleitas un izmēģinājusi vislieliskākos meikapus. Kādas ir tavas attiecības ar modi, vai tev tā nav apnikusi?

Nē, mode man nav apnikusi. Varu būt ļoti puiciska meitene, bet esmu arī meitenīga meitene. Kā visām, man patīk foršas, jaunas lietas un nekad neapnīk iepirkties. Joprojām sekoju līdzi modes aktualitātēm, vienmēr pievēršu uzmanību saviem iecienītākajiem dizaineriem.

Gandrīz katru dienu manu seju sedz biezs meikapa slānis. Skaistuma stāstu fotosesijās taisa astoņas bildes, tātad astoņas reizes tiek mainīts meikaps un matu sakārtojums. Uzliec un atkal noņem, uzliec – noņem. Tāpēc tad, kad nav jāstrādā, ļauju sejai uzlepot. Atpūtinu seju ar maskām, dažādām skaistuma kūrēm, apmeklējumu kosmetologu.

Modes industrija ir mainījusies, tagad ir aktuāli arī plus size, vecāka gada gājuma un citādi atšķirīgi modeļi. Kāds ir tavs nākotnes plāns?

Nākotne, protams, ir atkarīga no tā, cik daudz klientu mani arvien ņems darbā. Ir dažādi tipāži, dažādu vecuma grupu katalogi. Domāju strādāt, cik ilgi vien iespējams. Tā kā vizuāli izskatos diezgan jauna, daudzi mani vēl ierindo pie jaunajām modelēm. Tas palīdz – tātad varēšu ilgāk strādāt. Vēlāk? Domāju par interjera dizainu. Ir vēl citas idejas, ko pagaidām negribu atklāt. Jākoncentrējas, jānoskaņojas, un tad viss izdosies!

Fotomirkļi no Gintas Lapiņas dzīves

Anita Sedliņa, žurnāls "OK!" Foto: Vida Press un no personīgā arhīva