Daudzi pēc tādas operācijas salūztu. Latviešu topmodeles Sarmas Holcmanes neticamā dzīve

Siguldiete Sarma ziemā regulāri apmeklē peldbaseinu un pirti, vasarā peldas Gaujā. Vēl nesen nodarbojās ar zīda apgleznošanu, spēlēja pašdarbības teātrī. Gaita vingra, stāja kā balerīnai – kā jau cilvēkam, kurš četrdesmit gadus pavadījis modes biznesā un joprojām ir fiziski un mentāli aktīvs.

Ar pašcieņā, veselībā un dzīvesgudrībā dzirkstošo Sarmu Holcmani iepazinos 2004. gada augustā, kad viņa gatavojās svinēt savu 66. dzimšanas dienu. Pēc trīsdesmit Maskavā nodzīvotiem gadiem šarmantā dāma nesen bija atgriezusies Latvijā uz palikšanu. “Savā Siguldas mājā katru rītu staigāju basām kājām pa rasu, pēc tam paturu uz acīm raspodiņu ar visu rasas lāsīti, ziemā basa bradāju pa sniegu.”

Viņa jūsmoja par rutka brīnumainajām īpašībām – desmit dienas tumsā nostāvināta un ar medu sajaukta sula spējot attīrīt organismu līdz šūnu līmenim. Atklāja savas bezgrumbu ādas noslēpumu – urīnterapija! Pie tās nonākusi dramatiskā dzīves brīdī. Bijušās Savienības mākslinieku delegācijas sastāvā viesojusies Ķīnā. Uz skatuves caurvējš, laukā karsts, telpās auksts. Tikusi pie pamatīga klepus. Pēc atgriešanās Maskavā ārstēšanās nesanākusi, jo vīram, krievu valodas pasniedzējam, noslēgts trīs gadu sadarbības līgums ar Burgundijas universitāti Dižonā. Ierādītais dzīvoklis izrādījies drēgns – klepus ņēmies spēkā, bet dokumenti ar slimokasēm vēl nebijuši noformēti. Kad plaušās sācis veidoties ūdens, zvanījusi mātei, ka laikam jau no Francijas nāksies atgriezties cinka zārkā. Mamma sašutusi: kā mana meita var gvelzt tādas muļķības! Tūlīt sāc dzert rīta urīnu!

Sarma kopš bērnības zinājusi, ka pūkaina izrunāšanās nav mātes stiprā puse, turpretī padomi – zelta vērti. “Labāk nošauties nekā pildīt tādus ieteikumus, bet trīs malkus ar mokām iedabūju. Klepus mitējās jau nākamajā dienā. Pamazām tiku līdz 25 klunkšķiem. Francijā man ārstu palīdzību vairs nevajadzēja.”

Tolaik Sarma teica, ka veselība ir kā gaiss: bez tā nevar dzīvot, bet, ja gaisa pietiek, to nemana. Viņa uzsvēra, ka slimība nav nelaime, bet audzināšanas līdzeklis, ar ko neredzamā pasaule atgādina nepieciešamību dzīvot tīri: tīras domas, tīras attiecības, tīra vide, enerģētiski tīrs apģērbs.

Pagājuši tikai (varbūt – jau) desmit gadi. Sarma Holcmane joprojām dedzīga un eleganta, tikai galvas pagrieziens mazliet citāds, un skatiens arī. Jo nesen viņai izoperēta žokļa kaula viena puse. Bet priekšā vēl viena operācija – to pašu paredzēts veikt sejas apakšdaļas otrai pusei.

– Dažreiz raudu – pateicībā liktenim. Viens mūžs, bet man tajā vismaz piecas sešas dzīves ieliktas, cita par citu krāsaināka un atziņām blīvāka. Visas, pat klusībā izteiktās, vēlēšanās sagaidīt piepildāmies – kam vēl tāda balva piešķirta? Protams, ja vajadzības kļūst pārāk neapdomātas, Dievam var apnikt – jāsadod pa degunu.

– Kāda ir tā dzīve, kurai ejat cauri patlaban? Kāpēc tā jūs izvēlējās? Vai otrādi – kāpēc jūs izvēlējāties viņu?

– Slimot nemēdzu, angīnu pat bērnībā nebiju iepazinusi, taču 2011. gada februārī sāka sāpēt kakls. Pūtu mutē aerosolus, sūkāju dziedinošas ledenes, smērēju rīkli ar eviju, bet labāk nekļuva. Kad marta saulē iedomājos kaklu izpētīt, šausmās sastingu: mutes dziļums melni lillā. Metos uz Rīgu pie speciālistiem. Simpātiska dakterīte secināja, ka jāpadzer antibiotikas. Kūre pēc kūres, bet uzlabojums nesekoja. Tiku nosūtīta uz konsultāciju Gaiļezerā. Turpat kabinetā man no rīkles izrāva pamatīgu kluci, laikam izpētīšanai, bet pašu norīkoja uz konsīliju. Tur pretī nosēdās skaista dāma. Acīs neskatoties, garlaikoti skaitīja: jums ir vēzis 3. stadijā. Kad izņemsim bojāto žokli, vietā ieliksim implantu no kājas vai rokas kaula. Pasēdiet koridorā, kamēr nokārtosim papīrus. Operācija pēc desmit dienām.

Vēzis? Kauls žoklī? Tas attiecas uz mani? Šo neapziņu pārtrauca anestezioloģe – vienīgais cilvēks, kurš iznāca koridorā, ieskatījās acīs un atbildēja uz nedaudzajiem jautājumiem, ko biju spējīga izdabūt. Uzzināju, ka operācija ilgst apmēram 12 stundas un letāls iznākums nav izslēdzams.

– Paziņas mudināja: pazondē vēl kādu variantu, nevar būt, ka šī iespēja ir vienīgā. Man Maskavā daudz draugu, ar viņu palīdzību tiku uz pieņemšanu Centrālajā onkoloģijas institūtā. Man nozīmēja četras saudzējošas ķīmijterapijas un starošanu.

Ķīmiju pārcietu viegli – pat mati nenogāja. Taču nākamajā posmā radās sarežģījumi. Pēc paziņu brīdinājuma, ka starošana mēdz izraisīt apdegumus,  lai samazinātu radiācijas kaitīgumu, sarūpēju vilkābeles eļļu, ko pirms procedūras uzziedu sejai. Organisma reakcija uz manipulāciju bija negaidīta – no visām porām sāka gāzties limfa. Iespējams – eļļas dēļ, bet varbūt pie vainas bija mutē palikušie zobu tiltiņi – neviens nepabrīdināja, ka tie jāizņem. Īsto iemeslu tā arī nenoskaidrojot, starošanu uz laiku pārtrauca.

Atgriezusies Latvijā, sena bērnības drauga lauku mājās nosvinēju Jāņus, izpriecājos pa savu dārzu, kārtīgi izpeldējos, sasmēlos spēkus pie Gaujmalas ozoliem, Dzirciema stomatoloģiskajā centrā noņēmu augšējās zobu rindas tiltiņus. Un atkal uz Maskavu. Veselu mēnesi katru dienu pa starošanai. Novājējusi, mutes dobums izdedzināts – tāda pēc prombūtnes pārrados pie sava suņa un abiem kaķiem.

Toties nākamie divi gadi – simtprocentīga atgriešanās apritē. Pašpietiekama un pārliecināta, ka viss jau garām un nekas vairs nevar skādēt, līdz kādā koncertā draudzenes čuksts: klau, tev nelaba elpa. Vakarā sāka mežonīgi sāpēt apakšžoklis. Nākamajā dienā es uz Stomatoloģijas institūtu pie simpātiskās dakteres Marinas Sevastjanovas: varbūt jāņem nost arī apakšējais tilts, jo liekas, ka zem tā brūk zobs. Viņa satriekta: irst nevis zobs, bet viss žoklis. Nonācu turpat, kur pašā sākumā – Gaiļezerā. Jāoperē!

Žokļa kaula vienas puses man vairs nav. Dikcija sliktāka, tāpēc teātra spēlēšanai bija jāmet miers. Arī iedvesma zīda apgleznošanai pagaidām vēl nav atgriezusies. Patlaban pašsajūta laba, nekas nesāp. Taču Onkoloģijas centra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs Juris Tārs secināja, ka arī otras puses kauls vasarā tik un tā sabruks, tāpēc nav vērts organismu mocīt ar bojātu audu klātbūtni. Priekšā nākamā operācija.

Tagad tikai jāsameklē mīļš cilvēks, kas manā prombūtnē atnāktu pabarot kaķus. Par suni mazāka bēda – Ambēram ir talants patikt. Medmāsa, kura lielo sāpju laikā brauca man likt sistēmas, uz laiku taksi paņems pie sevis, kaut labi zina, ka viņš ir ne tikai gudrs, mīļš un amizants, bet arī problemātisks. Tiklīdz mīlestības un uzmanības par maz, demolē visu māju. Tāds pats kā mēs visi.

– Minējāt piepildītas vēlēšanās. Kas gan šajā situācijā tāds, ko pati gribējāt redzēt īstenojamies?

– Svēru saviem gadiem atbilstoši, bet nelikos mierā: mīļais Dieviņ, kaut es varētu notievēt! Kaut varētu mazāk ieēst! Lūdzu! Pirms operācijas svēru 66 kilogramus, tagad zem piecdesmit. Žēl, jo man patīk gan gardi paēst, gan gatavot.

– Likteņa ironija…

– Jā. Kādreiz teicu – es nebūšu slima, jo daru visu, kā pienākas! Tie, kas sēž poliklīnikās un nīkst slimnīcās, ir kaut kādi nejēgas, kas paši vainīgi! Lai arī neapzināti, savā pāriedomībā tomēr tā uzskatīju. Cik ilgi Dievs to varēja ciest? Tagad mutē nedzīstoša brūce, tāpēc nevaru baudīt ne savu iemīļoto rupjmaizi, ne citādi panašķoties. Ja vēlos iemalkot vīnu, tas jāatšķaida ar ūdeni. Uz mani attiecas tikai pavārmākslas blendervariants, un arī to vislabāk baudīt vienatnē. Bet nežēlojos. Acis redz, ausis dzird. Rokas un kājas stipras. Viss liekais nost, lai vieglāk saprast, kāds spēks ir katram vārdam, domai, vērtējumiem. Tiklīdz kaut kur pāršauj pār strīpu, uzreiz jāmaksā. Turpretī kāds prieks apzināties, ka to, kas sākotnēji šķitis nepelnīts pāridarījums, pēc laika iespējams tvert kā īstāko balvu.

– Līdz pat 60 gadu vecumam uzskatīju, ka man bijusi grūta bērnība. Karam beidzoties, vācieši mūs ar varu aizdzina līdz Kurzemei: ivaniem inteliģenti tik un tā nebūs vajadzīgi. Ar jaukajiem cilvēkiem, kas deva patvērumu, mamma sarakstījās līdz sava mūža pēdējam brīdim. Mums tika ierādīti apartamenti otrajā stāvā, apakšā dzīvoja saimnieki un vācu virsnieki. Ziemassvētkos vienam no tiem galvā kaut kas sagriezās un viņš sāka šaut griestos. Mamma vispirms prasīja, kas par idiotu uz jumta dauzās, tad naktskreklā, basām kājām un, mežonīgi kliegdama, metās lejā un sāka vāciski lamāties; viņa bija Baltijas vāciete. Bet es gulēju uz balta dīvāniņa, kam apkārt salikti spilveniem apkrauti krēsli, un priecājos, cik skaisti pa istabu lidinās pajukušo spalvu sniegpārslas. Toreiz nesapratu, ka tāda var izskatīties mana mūža lielākā Ziemassvētku dāvana: akli raidīta ložu kārta apdanco dīvāniņu tā, lai vidū guļošajam bērnam netiek ne mazākā skrambiņa.

Vecāki bija turīgi, taču visi īpašumi bija konfiscēti. Kad pārnācām no Kurzemes, mums nebija, kur palikt. Tētis, būdams ļoti izdarīgs, kļuva par Rakstnieku savienības grāmatvedi, un tad viņam ierādīja Benjamiņa kundzes šofera dzīvokli. Tas, ka nevaram dzīvot Mežaparkā vai Kundziņsalā, no bēdu iegansta kļuva par iemeslu priekam, ka netikām izvesti. Turklāt nu man bija iespēja mitināties Rīgas centra skaistākajā ēkā. Visi teātri piešķīra rakstniekiem pa divām biļetēm uz katru izrādi. Vārda mākslinieki reti kad tās iekāroja, tāpēc es kopš bērnības bija gan Dailes un Drāmas teātra, gan Baltā nama apmeklētāja.

Mamma bija šuvēja, taču tērpi kopš 14 gadu vecuma man bija jāsarūpē pašai. Jāšuj ar rokām, jo līdz pat 19. gadsimtam arī grāfienēm un baronesēm apģērbi esot darināti tikai tā. Pat kursus pabeidzu, lai to iemācītos, bet tad sapratu, ka nav vērts mocīties ar piegrieztnēm, piemērotāko fasonu vislabāk izdomāt pašai. Kad mamma manu prasmi akceptēja, tiku pie zingera.

– Mamma bija sieviete ar raksturu?

– Mamma bija neparasta sieviete: vīriešus neieredzēja, taču pārzināja ne vien mākslu un literatūru, bet arī psiholoģiju un tautas medicīnu. Par visu savs ieskats. Sofijas Lorēnas izskats viņu šausmināja: cik vulgāra seja, ar tik milzīgu muti un platiem vaigu kauliem. Man teica: tev jāmācās par ķirurģi, jo ar tik robustu seju un rokām vieta tikai strādāšanai cimdos un maskā. Tas laikam arī noteica profesijas izvēli – izmācījos par medicīnas māsu.

Vajadzēja paiet gadiem, lai saprastu, ka zem ārēja skarbuma bieži meklējami visdziļākie spēka avoti. Mamma bija tam spilgts piemērs. Nomira 98 gadu vecumā – darbīga, tvirtu miesu, spožu atmiņu, vanaga redzi un nenogurdināmu rīcībspēju.

– Jūs bijāt ārēji skarba?

– Drausmīgi vīzdegunīga. Pilnīgs murgs! Puišu uzmanība bija svarīga, taču, ja kāds pateica kaut ko tādu, ko uzskatīju par stulbību, kļuvu nievājoši ironiska.

Kad sāku staigāt pa deju vakariem, gāju tikai uz vietām, kur spēlē augstas klases mūziķi. Ģildē jutu, ka mani vēro Pauls. Toreiz gandrīz visām vakaru apmeklētājām bija vienādas somiņas – ovālas formas koferīši. Uzlūgtas uz deju, meitenes tās atstāja uz skatuves. Nolieku savējo, Raimonds zīmīgi paskatās. Izdejojusies gribu paņemt, bet viņš šķelmīgi: šī nav jūsējā, viens to tikko kā pārlika otrā malā.

Armatūrā brīnišķīgi muzicēja Alnis Zaķis, Medicīnas darbiniekos dziedāja Aino Bāliņa. Uz restorānu Astorija gājām klausīties Mirdzu, kuras uzvārdu vairs neatceros. Kliba, bet džezu dziedāja debešķīgi, īpaši Ellas Ficdžeraldas repertuāru.

Tajā laikā jau biju sākusi strādāt kūrorta poliklīnikā, kur mani ieraudzīja Rīgas Modeļu nama galvenā māksliniece Vara Linde un iebīdīja modes pasaulē. No medicīnas aizgāju.

Atceros pirmo skati – tagadējā Biržas namā. Man mugurā balta pikē kleita ar sīku raksta reljefu, kājās tantes atsūtītas baletkurpītes; apavi sākumā bija tikai personīgie. Pārējās modeles pirms uznāciena iemalkoja konjaku, man nedeva – jauniņā. Taču pēc skates mūsu priekšniece Sofija Lobina skarbi noprasīja, kāpēc šīs mani piedzirdējušas. Tātad pa mēli biju klunkurējusi tā, ka viņai likās aizdomīgi. Toreiz jau iet nemācīja. Kā kurš prata, tā gāja.

Modeļu nams bija tagadējā Elizabetes ielā, tuvu manam dzīvoklim, tomēr bieži kavēju laikošanu. Augstprātīga, iedomīga. Tagad to atceros ar kaunu.

– Vīrs jūs iepazina medicīnas laikos vai jau kā modeli?

– Kā paziņas draudzeni. Jānis Holcmanis, pēc izglītības mežsaimnieks, strādāja Zinātņu akadēmijā. Viņa vecākiem piederēja „zims”– visā Rīgā bija tikai divas tādas mašīnas. Nāca no godīgas un strādīgas ģimenes, tēvs audzēja reto šķirņu tulpes. Neesmu iedziļinājusies, kas viņu manī saistīja, taču modeles statuss tas noteikti nebija. Tā neskaitījās prestiža profesija. Uzreiz pēc apprecēšanās vīrs man ne tikai aizliedza tajā strādāt, bet arī centās norādīt, ko vilkt mugurā un kā frizēties ikdienā. Neviens taču tā neģērbjas, neizskatās un neizturas kā tu! Atcirtu, ka Rīga pilna ar čunčalām – kāpēc neprecēji kādu no viņām? Pirms laulības taču biju tieši tāda pati kā tagad! Šādu situāciju ciest nevarēju. Tā nokļuvu straumē, kas aiznesa prom no Rīgas.

– Nākamās attiecības?

– Savelijs Jamščikovs bija Maskavā pazīstams un atzīts mākslas zinātnieks – visu mūžu apzināja un glāba ikonas un citus baznīcu pagrabos sastūķētos mākslas šedevrus. Mēnešiem ilgi dzīvoja senās krievu pilsētās, sliktos sadzīves apstākļus pat nemanīdams. Dažreiz braucu viņam līdzi.

Savelijs bija tik pārliecināts par sevi, ka varēja atļauties lutināt un apbrīnot mani. Jau kopš pirmās dienas jutos piederīga arī pie sabiedrības, kurā tiku ievesta. Inteliģenti cilvēki un dvēseli veldzējošas sarunas. Vieta arī manam viedoklim un spriedumiem. Mūsu draugu lokā bija Maskavas kultūras elite. Ar baleta māksliniekiem Volodju Vasiļjevu un Katju Maksimovu kopā atpūtāmies Karēlijā, biežs viesis bija izcilais diriģents Maksims Šostakovičs. Jau mūsu kāzās viņš nodemonstrēja arī ar mūziku nesaistītu kroņa numuru. Vīrs bija sapircies irbes, bet īsti nesaprata, ko ar tām iesākt. Ieraudzījis putnus, Maksims ienesa tos vannasistabā, izķidāja, iekšas un spalvas sapakoja avīzē, iztīrīja telpu, tad salika medījumu katlā un, pārlējis ar krējumu, atstāja sautēties, kamēr visi devāmies uz zagsu.

Visu manu degsmi un radošumu Maskavas posmā paņēma darbs, jo drīz vien ar vīra paziņas, modes aprindās pazīstamas kundzes, labvēlību nokļuvu Vissavienības apģērbu un vieglās rūpniecības sortimenta institūtā, kas noteica modes virzienu visā valstī. Biju arī ļoti pieprasīta modele.

– Iekļaušanās krieviskajā vidē jums grūtības nesagādāja?

– Pirmajā gadā – tad vēl nestrādāju – nāca virsū tik šausmīgas nostalģijas lēkmes, ka muku uz Rīgu katru mēnesi. Savelijs jau redzēja, kad tuvojas krīze: jā, jā, braucu pirkt biļeti, tikai neuztraucies. Vienreiz, sēžot kupejā kopā ar kādu no regulāro komandējumu cilvēkiem, dalījos ar viņu savās sirdssāpēs. Taču viņš nikni noskaldīja: lai tādu stulbumu izdabūtu, es vīra vietā jūs kārtīgi iekaustītu. Pirmo reizi šajā situācijā sadzirdēju ne tikai sevi, bet arī Savelijam nepateikto paldies.

– Viņš jums sagādāja elitārus apstākļus arī materiālajā ziņā?

– Vīra cietā alga bija 138 rubļi mēnesī. Savukārt es laikā, kad notika lielās skates, algas dienā saņēmu līdz pusotram tūkstotim rubļu. Taču mana mamma ikreiz no jauna brīnījās: kā tas var būt, ka vīrs sievai neatdod visu algu?

– Bet ilgi kopā nepalikāt! Kāpēc?

– Nevaru ciest scēnas, bet Savelijam aizvien biežāk nāca virsū greizsirdības lēkmes. Īpaši pēc tam, kad sāku darboties slavenajā Maskavas Modes teātrī – tiem laikiem neierasti vērienīgā projektā, kas bija saistīts ar pirmajiem TV šoviem un iecerēts viesizrādēm pa visu pasauli. Uzvedumu veidoja režisors Aleksandrs Orlovs, kustību mākslinieki bija vecās raudzes baletmeistari. Mums bija pasakainas tērpu kolekcijas un jauns to pasniegšanas veids. Gatavojoties apguvām jogu un meditāciju, pilates. Nepārtraukti mēģinājumi un radoša pasēdēšana pēc tam. Taču saistībā ar kādu afēru lieliskā iecere piedzīvoja krahu. Projekts bija saistīts ar TV spēli, kurā varēja laimēt ledusskapi. Kādam pensionētam jakutam vai evenkam tas izdevās. Sponsori, pārliecināti, ka ziemeļos šāda manta nav nepieciešama, vinnestu noblēdīja. Bet vecītis nepadevās. Iesēdies savā suņu vai briežu pajūgā, atkūlās līdz Maskavai un sacēla cunami, kas nonesa teātri ar visām grandiozajām peļņas iecerēm. Diemžēl izputēja arī mūsu attiecības. Pēc divus gadus ilgas kopdzīves.

– Jutāties brīva sieviete ar statusu sabiedrībā vai nabadzīte ar salauztu sirdi?

– Modes teātrī jau biju iepazinusies ar savu trešo vīru. Vladimirs Ševcovs bija 12 gadus par mani jaunāks, tajā laikā vēl students.

Kad divus mēnešus, rociņās saķērušies, bijām nostaigājuši pa parku, tiku iepazīstināta ar viņa mammu. Uzzinājusi, ka viņa ir pedagoģijas zinātņu doktore, padomju un Zviedrijas draudzības biedrības prezidente un Tereškovas labā roka, biju nobijusies kā diegs. Bet sanāca, ka astoņus gadus mitinājāmies vienā dzīvoklī, tomēr no viņas nesaņēmu nevienu aizrādījumu, nedzirdēju nevienu balss pacēlumu, kaut dzīvoklī bieži gāja vaļā īsta bohēma. Uzrunājām viena otru tikai vārdā un tēvavārdā. Nekādas tutošanās! Kura no mums atnāca mājās pirmā, tā gatavoja ēst. Sacensības, kurās abas dalījām pirmo vietu.

– Kāpēc saprašanās ar vīru nebija tikpat noturīga?

– Mēs kopā nodzīvojām 33 gadus, un šajās attiecībās bija ļoti daudz saprašanās, brīvības un savstarpējās cieņas, tātad – mīlestības.

1992. gadā, kad kopā ar vīru aizbraucu uz Franciju, mans statuss – tikai viņa sieva. Jā, draugi vienās brīvdienās mūs ar lidmašīnu veda uz Monblānu, nākamajās vizināja ar jahtu vai izklaidēja pa karnevāliem, tomēr tās kultūras elpas, kas bija Maskavā, man trūka. Lai cik neaizmirstams izvērtās šis laiks, vairāk par gadu Francijā neizturēju.

Palicis viens, vīrs nodzērās. Atgriezies Maskavā, viņš satuvinājās ar kādu no savām kolēģēm, jo man tajā laikā sakarā ar vecākiem piederošo īpašumu atgūšanu vairāk nācās būt Latvijā.

Oficiāli esam šķīrušies, tomēr neparasti spēcīgā emocionālā saite, ko jutām jau uzreiz pēc iepazīšanās, stipra joprojām. Izrādās, mums abiem šī ir 10. reinkarnācija. Ir uzskats, ka laulība, kurā pāris ir no vienas reinkarnācijas, nav šķirama. Tas, ka pēc horoskopa zīmes abi esam Tīģeri, situāciju tomēr mazliet maina, jo divi šīs sugas pārstāvji vienā migā nedzīvo. Tomēr mums joprojām ir ļoti labas attiecības. Vladimirs ar draugu starpniecību man regulāri sūta zāles, vajadzības reizēs naudu. Viens otru jūtam. Kad man atklāja vēzi, viņam diagnosticēja aknu cirozi. Kad manam stāvoklim noņēma nolemtības zīmogu, arī viņam kļuva labāk. Esmu laimīga, ka arī viņš patlaban ir laimīgs, jo otrreiz apprecējās. Ar sievieti, kurai dēls no pirmās laulības, tagad abi auklē mazbērnus.

Mēs bērnus negribējām. Mana dievīgā sieva ar milzīgu vēderu – nu nē, viņš teica, un es piekritu. Godbijībā noliecu galvu to sieviešu priekšā, kuras galveno dzīves piepildījumu saskata bērnos, taču es pie šā pulka nepiederu.

– Tieši otrādi – vēl vairāk izgaismo, ka ikkatram savs uzdevums, un, to apzinoties, svarīgākais ir sev nemelot. Sevi cienīt.

Vakar baseinā kāda kundze sūkstījās, ka aizgājusi pensijā, bet vai mirstot nost bez ierastā ritma. Man tā nav. No rīta atveru acis, noskaitu Tēvreizi un uzgavilēju: kāda laime, ka man uzdāvināts laiks, ko varu piepildīt pēc saviem ieskatiem! Pabaroju dzīvniekus, mierīgi padzeru rīta kafiju, izlieku pasjansu, izkurinu māju, papriecājos par ūdeni, uguni, dārzu un pagalmu. Palasu. Izeju pastaigā vai nododos kādai sev svarīgai aktivitātei. Esmu pašpietiekama, jebkurā situācijā labi tieku ar sevi galā, sievišķa pakļaušanās man sveša. Sevī jūtu tik daudz vīrišķā aspekta, ka varbūt tā ir nejaušība, ka esmu piedzimusi par sievieti. Tāds tips – man vienmēr ir ko darīt un jebkuros apstākļos ir interesanti.

– Vēlēšanās dziļāk izzināt un izprast savu slimību, lai varbūt vēl kādu pamudinātu iemācīties to pieņemt un ar to sadzīvot. Pēc operācijas uzzināju par kādu kungu no Dobeles, kurš tika izrakstīts no Gaiļezera ar vārdiem, ka palīdzēt vairs nav iespējams. Cilvēks izgulējumos, ne roku pacelt varēja, ne vārdu pār lūpām izdabūt. Tagad spara pilns. Pats sēž mašīnā pie stūres. Pa telefonu stāsta anekdotes. Uz cik ilgu laiku, neviens nezina, bet tas, kas panākts šeit un tagad, ir priecāšanās vērta uzvara. Cilvēks dzīvo, nevis nīkst.

– Cilvēks ir pārsteidzoši stiprs. Dzīve māca, pūrs tiek pielocīts atziņām.

– Tā ir. Bet pie atziņām: mūžīgas dzīvošanas apsolījumu neviens nevienam sniegt nevar, un to arī nevajag gaidīt, sevišķi tad, ja ir šāda diagnoze. Bet laika sprīdi, kas mums katram piešķirts, ir iespējams pavadīt pilnasinīgi un ar pateicību. Apzinoties, ka vajadzībās un dzīves uzskatos esam ļoti dažādi, tāpēc diviem cilvēkiem vienāds ieteikums nederēs, jāuzdrošinās būt aktīvam, izvēloties savu! Savai kaitei par panaceju uzskatu smiltsērkšķu eļļu – pa karotei pirms ēšanas. Papildus urīnterapijai, citronūdenim, kartupeļu ziedu tējai, strutenei un zemestauku preparātiem. Kaulu stiprumam – vistas skrimšļu novārījums apelsīnu sulā. Pret krampjiem man palīdz selēns, E vitamīnu lietoju, lai samazinātu Alcheimera slimības risku. Divkāršā normā lietoju C un A vitamīnu. Rēķinoties ar slimības izraisītajiem apgrūtinājumiem ēšanā, man tagad vairāk jādomā, ko lielu mutē. Tomēr neuzskatu, ka tikai veģetārieši ēd veselīgi, turpretī gaļas cienītāji bendē sevi nost. Agrāk es bez gaļas dzīvot nevarēju, tagad tikai reizi mēnesī – putriņā sablenderētu. Šādā izpildījumā lietoju arī speķi, esmu pārliecināta, ka mūsu platuma grādos tas ir svarīgākais produkts, ar ko stiprināt imunitāti.

Dziedinošā efekta ziņā neatsverama ir krāsu terapija, lai stiprinātu čakras. Apzināti ar to sāku nodarboties tikai pēc operācijas, mūsu pirtī, kur tvaika telpā gaismas mainās čakru secībā. Aizveru acis un no kājām uz augšu laižu tās sevī: sarkans, oranžs, dzeltens, zaļš, gaišzils, zils, violets.

– Var tikai noliekt galvu jūsu uzcītības priekšā.

– Kad esmu mājās, vairāk strādāju ar kādu konkrēti izvēlētu problēmu. To iemācījos ārstēšanās laikā Maskavā. Lekcijas lasīja kāds bijušais kara ārsts, kuram jau 70 gadu. Pēc ievainojuma iznācis no hospitāļa sastiķēts un sagraizīts, ratiņkrēslā, taču, izmantojot pašiedvesmu, sevi dabūjis uz kājām. Tagad savu pieredzi klāsta citiem – stalts, kupliem matiem, baltiem zobiem. Mājās jauna sieva un mazs puika. Šīs lekcijas bija gana dārgas, bet pārliecinājos – ļoti iedarbīgas. Metode balstās uz afirmēšanu: labi nostādītā balsī nodarbības vadītājs pa blokiem iet cauri visām orgānu sistēmām. Piemēram: mana dzemde pilna ar spēku. Absolūti vesela. Pildot dievišķo uzdevumu, tā ir gatava veikt visas savas funkcijas. Tas tikai apliecina, ka domas veselību iespaido vairāk nekā zāles. Tāpēc laba jebkura no domāšanu iespaidojošajām metodēm, ko dzīve ļāvusi apgūt.

– Kristīta un iesvētīta esmu luterticībā, bet, ilgi dzīvojot Krievijā, jūtos pietuvinājusies arī pareizticībai. Ļoti paļaujos uz Maskavas Matronu. Viņas ikona man visur līdzi. Tāpat kā svētā Panteleimona bildīte un Kikskas dievmātes svētbilde. Skaitu arī Tēvreizi, vēdiskās mantras. Nespriedelēju, kā un vai tik atšķirīgi svētie un citu garīgo inteliģenču pārstāvji sadzīvo. Pašiedvesmas slieksnis katram ir citāds, un uztvere zina, kas der, kas ne. Savējos uzreiz jūtu. Manī viņi ir ieauguši. Vai arī es viņos. Mūs vieno saikne, kas sajūtama ne tikai baznīcā.

– Mans brālēns Jānis Lielais, kurš jau aizsaulē, arī bija dziednieks, noņēma sāpes, arī no attāluma. Ticu, ka tādas spējas var piemist. Tomēr pati pagaidām nejūtu vēlmi vērsties pēc palīdzības pie kāda no brālēna amatbrāļiem. Ja Kosmoss vai zvaigznes mani joprojām nav aizvedušas pie tā, kurš ir mans uzreiz, tātad tas man nav vajadzīgs. Vismaz pagaidām ne. Katram savs ceļš, savs liktenis, savs aicinājums.

– Bet visparastākās cilvēciskās bailes no sāpēm, nezināmā un aiziešanas? Jautājums, kāpēc šis kauss tieši man?

– Ne reizi neesmu sev tā prasījusi. Arī Dievam ne. Esmu sevi ielikusi Viņa rokās, tāpēc jūtos pilnīgā drošībā, lai kas ar mani notiktu. Ir daudz jautājumu, uz kuriem atbildi joprojām neviens nezina – ne ārsti, ne dziednieki, ne kāds no mūsu cilvēkiem ikdienā. Bet ir jautājumi, uz kuriem pa spēkam atbildēt ikvienam, ja vien viņš to vēlas.

Par sevi zinu skaidri, kā savu pārbaudījumu esmu piesaukusi un ataicinājusi. Ar savu neiedomājamo augstprātību. Ar iedomību. Ar mūžīgo cilvēku kritizēšanu, nosodīšanu, noniecināšanu. Tagad vairs ne, bet jaunībā: ar to pie viena galda nesēdīšos, jo viņš nav manis vērts, ar to vienu gaisu neelpošu, ar to vienā mežiņā nečurāšu. Atziņu, ka visi esam unikāli Dieva šedevri, nekādos citos apstākļos tik dziļi nebūtu aptvērusi. Zūdīties, ka cilvēka mūžs ir pārāk īss? Bet katru tā mirkli taču iespējams dzīvot gari. Izdzīvot un piepildīt.

Selga Amata, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no privātā arhīva