Intrigas un skaudība - pašmāju vecmāmiņu konkursa patiesās aizkulises

„Dodoties uz konkursu Bulgārijā, baidījāmies no tā, ko pirms tam piedzīvojām konkursā Latvijā, – no dalībnieču intrigām, nenovīdības, skaudības. Taču pasaules konkursā no tā visa nebija ne druskas. Tieši otrādi – dalībnieces cita citai palīdzēja, deva padomus, atbalstīja un uzmundrināja. Tikmēr tas, kas notika konkursā "Latvijas vecmāmiņa"... Tas bija pārdzīvojums pusgada garumā!” žurnālam "Kas Jauns" teic pasaules vecmāmiņu konkursa otra vērtīgākā titula ieguvējas, konkursa "Latvijas vecmāmiņa 2019" uzvarētājas Sanitas Lūses dzīvesbiedrs, basketbola treneris Aigars Brikmanis, cenšoties nākamā konkursa dalībnieces pabrīdināt, ar ko, iespējams, nāksies saskarties.

Par visu jāmaksā pašām

Vispirms viņu izbrīnījis savdabīgie finansiālie nosacījumi, ar kuriem vecmāmiņas saskārās biedrības "Emergo" un Elitas Drākes rīkotajā konkursā "Latvijas vecmāmiņa 2019".

„Piesakoties konkursam, neviens nepabrīdināja dalībnieces, par ko tieši nāksies maksāt! Tas, ka dalības maksa ir 250 eiro, ir nieks, salīdzinot ar to, ka pēc tam pusgadu dalībniecēm pašām bija jāmaksā par konkursa aktivitātēm.

Lieki teikt, ka par šādiem finansiālajiem izdevumiem līgumā netika minēts ne vārda! Dalībnieces bija neizpratnē, kāpēc tas viss nebija atrunāts līgumā?” sašutis vaicā vecmāmiņu konkursa dalībnieces dzīvesbiedrs, neslēpjot, ka dalība vecmāmiņu konkursā var izmaksāt pat līdz 3000 eiro: „Piemēram, ja uz konkursiem līdzi grib atbraukt ģimenes, bērni un mazbērni, viņiem par viesnīcām jāmaksā pilna summa. Līdzbraucējiem nebija nekādu atlaižu, atšķirībā, piemēram, no pasaules konkursa Bulgārijā!”

Dalībnieces cita citu izsmēja

Visvairāk titula "Latvijas vecmāmiņa 2019" īpašnieces dzīvesbiedram kremt konkursā notikušās intrigas. „Ko lai saka – latviešu nacionālais ēdiens ir otrs latvietis. Ja vecmāmiņas arī dzīvē ir tādas, kā viņas parādīja sevi konkursa aizkulisēs, tad kādus tikumus viņas var iemācīt saviem mazbērniem?” retoriski vaicā Brikmanis un padalās ar saviem novērojumiem.

„Kundzes gados izveido grupējumus, cīnās par ietekmi, atsakās pildīt konkursa rīkotāju uzdevumus, pin intrigas. Acīs smaida, bet aiz muguras aprunā. Tas tiešām nav normāli, ka bija arī tādas dalībnieces, kas ironiski izteicās par citu vecmāmiņu priekšnesumiem, dāmu apakšveļu, skaļi, svešu cilvēku klātbūtnē izņirgājās par citu kleitām.... Tas, manuprāt, nav pieņemami un cienījami! Kāda vecmāmiņa pat atklātā tekstā pārējām dalībniecēm pateica: „Jūs jaunas, varbūt jūs paiesiet malā? Jo jūs jau varēsiet arī citus gadus piedalīties konkursā.”

Tas vispār bija kaut kas ārpus saprāta robežām. Un konkursa organizatori to visu pieļāva,” izbrīnīts ir Brikmanis un izstāsta kādu gadījumu, kam nejauši bija aculiecinieks. „Vienā no konkursa kārtām dzirdēju, kā galvenais grupējums apspriežas un savstarpēji vienojas, kādu kroni kurai iedalīs. Biju šokā! Tas taču ir konkurss, nevis pasākums, kurā dalībnieces jau iepriekš vienojas par rezultātu. Ar redzēto padalījos konkursa organizatorei, taču reakcija bija nulle!”

Cīņa par izdzīvošanu, ne konkurss

Sanitas Lūses dzīvesbiedrs nenoliedz, ka dalība šajā konkursā daudzām vecmāmiņām bija vērtīga pieredze, jo viņas ieguva jaunus iespaidus un varēja pilnveidoties. „Taču piedzīvotās intrigas noēda jebkuras pozitīvās emocijas. Kad par to runāju ar iepriekšējo konkursu dalībnieču vīriem, viņi atklāja, ka katru gadu notiek kas līdzīgs. Piemēram, aizvadītajā gadā, izejot uz skatuves, kāda dalībniece pagrūda uzvarētāju, nogāžot viņu uz zemes. Bet, kad pirms vairākiem gadiem arī "Latvijas vecmāmiņa" ieguva otro vietu pasaules konkursā, Latvijas dalībnieces viņu pat neapsveica. Skaudība...” nosaka Aigars Brikmanis un, vaicāts, kāpēc, viņaprāt, tā notiek, aizdomājas, un atbild ar tautas gudrību: „Kāds saimnieks, tāda māja.”

Viņš šo savu domu paskaidro, ka Latvijas konkursā nav jutis, ka organizatoriem rūpētu dalībnieču labsajūta. „Bulgārijā ik uz soļa konkursa organizatori apvaicājās, vai viss kārtībā, vai nav vajadzīga kāda palīdzība. Latvijā? Lai no organizatoriem sagaidītu kādu padomu? Velti – tieciet galā paši! Tas nebija konkurss, bet izdzīvošanas skola! Samaksā un cīnies. Un tā katru nedēļas nogali, pusgada garumā. Šo slodzi nebija viegli izturēt. It sevišķi tām vecmāmiņām, kuras ikdienā strādāja,” stāsta uzvarētājas dzīvesbiedrs. Viņš arī neslēpj, ka viena no dalībniecēm šo slodzi tomēr neizturēja.

Šaubas par konkursa godīgumu

Pēc atgriešanās no pasaules konkursa Aigars Brikmanis nu var salīdzināt, kā dalībnieces vērtēja Bulgārijā, bet kā – Latvijā.

„Pasaules konkursā dalībnieces tā arī neuzzināja, kas ir žūrijā. Dalībnieces žūriju nevarēja iespaidot. Bet Latvijā žūrijas sastāvs visiem bija zināms. Žūrijā bija 150 cilvēku – it kā ar mērķi, lai nevarētu ietekmēt rezultātus. Bet, ja kāda no žūrijas pārstāvēm atklāti lobē vienu no dalībniecēm tikai tāpēc, ka ir novadnieces, vai neradīsies aizdomas par iespējamu neobjektīvu tiesāšanu? Vai neradīsies līdzīgas aizdomas, ja uzreiz pēc uzvarētājas paziņošanas kāda dalībniece man atklāj, ka zaudējusi tikai par diviem punktiem? Nu kā viņa to varēja tad zināt? Vēl nebija beigusies uzvarētājas sumināšana, kā viena no dalībniecēm jau bija informēta par punktu sadalījumu?

Tikai tāpēc, ka neuzvarēja viņas favorīte... Tas viss veicināja sajūtu, ka konkurss netika kārtīgi noorganizēts,” nosaka titula "Latvijas vecmāmiņa" īpašnieces dzīvesbiedrs. Kāpēc tad dalībnieces ar ko tādu samierinājās? „Ja jau esi uzsācis, samaksājis dalības maksu, tad neiesi atkāpties. Turklāt nenoliegšu, ka, piedaloties šajā konkursā, vecmāmiņas bija arī ieguvējas, jo daudz ko apguva savai izaugsmei. Iemācījās būt drošākas, publiski uzstāties, pilnveidojās – tie bija ieguvumi, no kā neviens nevēlējās atteikties.”