foto: Senatne un Māksla
Latvijas noslēpumi: Madernieka ceļojošais paklājs
Rīgas pils sūtņu un akreditēšanas zāle tāda, kā aprādīta 1937. gada izdevuma "Senatne un Māksla IV" burtnīcā Pētera Ārenda rakstā par Valsts Prezidenta pili.
2019. gada 31. decembris, 05:35

Latvijas noslēpumi: Madernieka ceļojošais paklājs

Signe Šēnfelde

"100 Labi Padomi"

Pēc izcilā ornamenta meistara Jūlija Madernieka meta Paulas Tilts aušanas darbnīcā persiešu tehnikā darinātais paklājs ar ugunskrusta motīvu, kas tapis par godu Viņa Majestātes Zviedrijas karaļa Gustava V vizītei 1929. gada jūnijā un rotājis Rīgas pili pieņemšanas laikā, sešdesmit gadus kalpojis kādai vācu ģimenei Hamburgā. 2005. gadā Jergs Fībelkorns to nodeva Latvijas Republikas vēstniecībai Berlīnē. Tagad Madernieka paklājs atrodas Latvijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Jergs Fībelkorns 2005. gadā rakstīja: “Mans tēvs Kurts Fībelkorna kungs smagas slimības dēļ kopš 1940. gada vairs nebija kara dienestam derīgs. Tajā laikā ģimene dzīvoja Gumbinenā, Austrumprūsijā, kur mans tēvs strādāja Augstceltņu pārvaldē par arhitektu. Pēc tam, kad vērmahts bija iekarojis Baltijas republikas, gauleiters Kohs plānoja pārveidot Rīgas pili par nacionālsociālistisku “ordeņa pili”. Šajā nolūkā viņš uzaicināja manu tēvu kā arhitektu, lai viņš veiktu pārbūvi. Kā vienu no pirmajiem pasākumiem Kohs lika aizvākt no pils visas lietas, kas neizskatījās “vāciskas”, to vidū arī paklāju, kas kā īsts latviešu mākslas darbs bija izgatavots Latvijas Republikas paviljonam 1929. gada pasaules izstādei Barselonā – pēc kāda latviešu mākslinieka meta. Tā kā Kohs gribēja paklāju iznīcināt, mans tēvs to paņēma sev. 1942. gada beigās mans tēvs vairs nebija gatavs strādāt Koham un tika pārcelts uz Todta organizāciju [celtniecības uzņēmums, kurā strādāja iesauktie – tulkotāja paskaidrojums], kamēr ģimene līdz 1944. gada beigām palika Gumbinenā. Īsi pirms mūsu bēgšanas manai mātei izdevās daļu no mūsu iedzīves aizsūtīt uz rietumiem, kur tad paklājs kā viens no nedaudzajiem bēgšanas laikā izglābtajiem priekšmetiem greznoja ģimenes dzīvojamo istabu, vēlāk – manas mātes guļamistabu.

Ar šo paklāju esmu pavadījis savu jaunību, mani dziļi iespaidojuši tā raksti, un mūsu vecāki vienmēr vērsuši uzmanību uz paklāja augsto māksliniecisko vērtību. Kā piecu cilvēku ģimenes lietots priekšmets, tas ir, protams, cietis, un tagadējie bojājumi vienkārši ir četrdesmit gadu rezultāts, kamēr tas bija mūsu dzīves daļa. Kopš 1985. gada mana māte to vispirms novietoja pie sevis, tad es to paņēmu pie sevis, bet man nebija nekādu iespēju paklāju likt restaurēt.

foto: Publicitātes foto
Kādreiz greznojis Rīgas pils reprezentācijas telpas, pēc tam vācu ģimenes dzīvojamo istabu, paklājs, nolietots un apskrubis, ir atgriezies Latvijā.

Tūlīt pēc Latvijas Republikas atdzimšanas rakstīju pils pārvaldei Rīgā un piedāvāju to atdot, tomēr man nebija ne laika, ne iespējas ceļot uz Rīgu. Tāpēc mans lēmums ir tagad nodot šo paklāju vēstniecībā. Es ceru, ka ar to tiek saglabāts gabaliņš no Latvijas kultūras vēstures, un es priecātos kāda Rīgas apmeklējuma laikā skatīt paklāju tā vecajā vietā – man šķiet, ka atceros kādā foto to tur karājamies pie sienas Rīgas pilī.”
Ilgus gadus Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja

Tekstilmākslas un ādas mākslas kolekcijas glabātāja Rūta Rinka nemaz neiedomājās, ka pēc Jūlija Madernieka metiem tapušais paklājs, ko 2005. gada vasarā muzejs saņēma dāvinājumā no Prezidenta kancelejas, varētu būt tas pats, kas 1929. gadā darināts par godu Zviedrijas karaļa vizītei. Pārlapojot žurnālu Zeltene, rokdarbu lapaspusēs, kas tā laika sieviešu žurnālos nav retums, līdzās Madernieka metiem, kas bija paredzēti izšūšanai, viņa pamanīja nelielu publikāciju par paklāju. Jā, tieši šo paklāju! “Atceros, mums zvanīja Sarmīte Fogele, Prezidenta kancelejas fondu glabātāja, un teica, ka vēlētos piedāvāt Jūlija Madernieka paklāju, atsūtītu no Vācijas, taču stipri lietotu, līdz ar to nederīgu pils reprezentatīvajai funkcijai. Paklāja bārkstis, īpaši vidusdaļā, ir nodilušas, vietām ir plīsumi, kožu bojājumi, viena no sānu apmalēm pilnībā noirusi… Mēs devāmies uz pili to fotografēt, jo priekšmets ir diezgan liels – 3,17 x 2,88 metri. Mūsdienās pēc Jūlija Madernieka oriģinālajiem metiem darināti paklāji ir retums, muzeja krājumā to ir maz, diemžēl šo mēs nevaram izstādīt: tajā ir gan restaurējams, gan nerestaurējamas lietas. Paklājam nāca līdzi arī vēstules kopija, kurā bija stāstīts par tā piedzīvojumiem,” stāsta Rūta Rinka.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

foto: Senatne un Māksla
Rīgas pils seno valdnieku istaba.

Paklājs ir no vilnas un lina, vilna gan nav no Latvijas aitām, to iepirka ārzemēs. Persiešu paklāja darināšanas tehnika Latvijā tolaik bija jaunienācēja, to kursos rokdarbniecēm mācīja vien Madernieka vārda un amata brālis Jūlijs Straume, kurš bija ilgi dzīvojis Kaukāzā un pētījis, kā tas darāms. Madernieks pats vairāk mudinājis aust ziemeļniekiem pazīstamākajā ria jeb garbārkšu tehnikā, kas īpaši izplatīta Somijā un, protams, ir daudz lētāka. “Paklāja vidusplaknes ornamentālo klājumu veido ugunskrusta motīva fona raksts, ko ietver šaura melnbalta zigzaga josla. Paklāja platās apmales kompozīciju veido divas joslas: iekšējā uz gaiša fona izvietotas rozītes, ārējā – uz tumša fona mijas tumši un gaiši augoša raksta motīvi. Kopējā krāsziedā dominē sarkani toņi,” teikts šīs vērtīgās tekstilijas zinātniskajā aprakstā. “Madernieka firmas zīme? Metos viņš ir ļoti dažāds, pat tik ļoti, ka grūti atrast kopsaucēju. Varbūt – kustība, kas caurstrāvo gan jūgendstilu, gan art deco, gan futūrismu. Jo kustība ir tā, ko Madernieks meklē ornamentā, – paskatieties, kāda enerģija ir viņa zīmējumos!  Un zināmā mērā šo kustību raksturo ugunskrusts, kuru viņš tik daudz izmanto – metos, mēbelēs, tekstilijās, griestu gleznojumos. Viņa darbos savijas nacionālie ideāli un laikmetīgie strāvojumi, jo Madernieks bija cieši pārliecināts, ka jāiet līdzi laikam. Lietišķajā mākslā tas ir ļoti svarīgi, jo kurš gan vēlas vecmodīgu mājas iekārtojumu?” jautā Rūta Rinka.

foto: Senatne un Māksla
Rīgas pils Ģērboņu zāle.

Par Jūliju Madernieku

Jūlijs Madernieks (1870–1955) ir viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, izcils ornamenta meistars, grāmatu un preses izdevumu grafiķis, kritiķis, pedagogs, arī gleznotājs. Mātes Dores, prasmīgas audējas, krāsotās dzijas un izvēlētie raksti, kā arī dzimtā puse – Vecgulbenes Lejasgala un Pededzes līkumotie krasti un apkārtne – radīja interesi par zīmēšanu un ornamentu. Pēc Vecpiebalgas draudzes un Rīgas amatnieku biedrības skolas iestājies Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas Dekoratīvās glezniecības nodaļā Sanktpēterburgā. Mācību laikā iesaistījies latviešu mākslinieku apvienībā Rūķis. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija viņam ļāva divus gadus mācīties Vācijā, bet galvenokārt Francijā, Parīzes École des Beaux-Arts jeb Mākslas akadēmijas darbnīcās un vasarā apceļot Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, studējot jūgendstilu un aktuālos mākslas strāvojumus, pamazām kļūstot par vienu no sava laika izglītotākajiem latviešu mākslas kritiķiem un pedagogiem. 1904. gadā viņš Rīgā atver savu privāto studiju – J. Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja desmit gadus, pievērsās publicistikai, rakstot par mākslu laikrakstos un liekot pamatus nopietnai, sistemātiskai kritikai, veica pasūtījuma darbus interjera dizaina jomā.  Piemēram, projektējot mēbeles uzņēmēja Berga, ārstu Meņģeļa un Krauca, advokātu Grosvalda un Alberta dzīvokļiem (zīmējumi un fotoattēli saglabājušies tikai pēdējam). Interjera kā stilistiski vienota ansambļa veidošana Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai – viņš ne tikai projektēja mēbeles, bet arī veidoja metus mēbeļaudumiem, galdautiem, aizkariem, tapetēm, traukiem un pat metālkalumiem, lielu vērību pievēršot ornamentam. Balstoties jūgendstilam raksturīgajā ziedu un dzīvnieku motīvu stilizācijā, reizē demonstrējot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslu, to starp dreļļu rakstiem, pamazām viņš radīja pats savu – Madernieka stilu.

Līdztekus lietišķajai mākslai Jūlijs Madernieks ir viens no pieprasītākajiem sava laika lietišķās un grāmatu grafikas māksliniekiem, ar kura vārdu bieži parakstīti darbi žurnālos Zalktis un Vērotājs, kā arī sava laika jaunākās literatūras izdevumu vāki un titullapas. 1913. gadā nāca klajā viņa ornamentu krājums Ornaments, kas ir pirmais šāda veida izdevums Latvijā, 1930. gadā iznāca otrs – jau plašākais – Raksti. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Jūlija Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmantoti rokdarbnieču, audēju, kokgriezēju un keramiķu darbos un reizēm nepazīti joprojām dzīvo mūsu mājās. “Viņa labākos sasniegumos valdzina kompozīcijas stingrība un svaigums, gaumes izsmalcinātība. Nereti atjautīgi atrasta sarežģīto lauzumu struktūra, atverot jaunu tēmu iespējamību. [..] Viņa raksts nav tukša shēma. Matemātiski aprēķinātos ritumos izteikti pārdzīvojumi. Ziemeļnieciska nopietnību līdzās latviska lirisma jūsmai pauž līniju, tumši gaišo laukumu muzikāli apgarotie stiegrojumi, zieda kontrastu dzidrums, dekoratīvais krāšņums,” Ilustrēta Žurnāla 1925. gada marta numurā raksta mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš.