Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Rīgas Audums" īpašnieki Roberts un Alma Hirši ar dēliem. "Atpūta", 01.01.1937. Žurnāls "Atpūta" titullapā regulāri publicēja sabiedrībā nozīmīgu personību ģimenes fotogrāfijas. Hirši nelabprāt rādījās ļaudīs, bet 1936. gadā, kad "Rīgas Audums" svinēja 10 gadu jubileju, viņi neatsaka nofotografēties "Atpūtai". (Foto: periodika.lv)

Latvijas noslēpumi: zīda karalis Roberts Hiršs 2

Skaistums
2019. gada 25. decembrī 07:30 2019. gada 25. decembrī 07:30
  Inita Saulīte-Zandere | "100 Labi Padomi"
Trešais lielākais uzņēmējs pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, lielākais privātais nodokļu maksātājs valstij, otrs lielākais Latvijas Universitātes mecenāts pēc Kristapa Morberga – autodidakta Roberta Hirša dzīves stāsts ir izcils apliecinājums tam, ko var paveikt viens neatlaidīgs, talantīgs, enerģisks un ļoti atbildīgs uzņēmējs.

1 + 1 = 1600

Roberta Hirša dzīve būtu vismaz romāna vērta (un par viņu ir gribējuši rakstīt gan Pāvils Rozītis, gan Anšlavs Eglītis, publicistisku tēlojumu atstājis Čaks, dzejojis Valdis Rūja). Vējavas pagastā nabadzīgā piecu bērnu ģimenē dzimušais Roberts septiņu gadu vecumā palika bez tēva un noslēdza savu pirmo veikalnieka darījumu – tuvojoties ziemai, mātei nezinot, devies pie kaimiņu saimnieka un izprasījis divus maisus zirņu iztikai, šo aizdevumu apsolot atstrādāt. Mazais baskājis juties lepns, ka var palīdzēt mātei. Skolā gājis tikai trīs ziemas, jo vajadzēja strādāt, – Roberts sāka kā māceklis vairākās apkārtnes dzirnavās, ātri vien apgūstot visādus mehānismus. Apķērīgā puiša darba prasme un attieksme pret to drīz vien bija zināma visā apkārtnē.

Raksturīga reklāma trīsdesmito gadu beigās - pat bez norādītas adreses, jo visi zināja, kur atrodas "Rīgas Audums" skatlogs. K. Barona un Dzirnavu ielas stūrī, kur mūsdienās "Narvesen" veikals. "Rīts" 21. 10. 1936. (Foto: periodika.lv)

Nepilnu divdesmit gadu vecumā Hiršs nolēma doties peļņā uz Krieviju, un 22 gados jau bija atbildīgs par desmit fabriku tehniskā aprīkojuma sekmīgu darbu un bojājumu novēršanu Tambovas guberņā. Kad pie varas nāca boļševiki, 1918. gadā viņu arestēja, apvainoja kontrrevolucionārā darbībā un piesprieda nāves sodu. Bet Hiršs bija tik iecienīts strādnieku vidū, ka vairāk nekā 35 tūkstoši guberņas tekstilnieku sāka vispārēju streiku ar prasību viņu attaisnot. Nāves sods tika uz laiku atlikts, un Hiršs vairāk nekā sešus mēnešus tika vests uz darbu un atpakaļ uz cietumu konvoja pavadībā. Likteņa ironija – pēc atbrīvošanas viņu nosauca par neaizvietojamu Padomju Krievijas tekstilrūpniecības speciālistu, liedzot izbraukšanu, tāpēc 1920. gadā Latvijā Hiršs atgriezās nelegāli burtiski bez graša kabatā, tikai ar to, kas mugurā, jo pēdējos ietaupījumus nācies atdot krievu robežsargiem.

Piecu gadu laikā Krievijā Hiršs bija ne tikai iemācījies dzīvot un strādāt ārkārtējos apstākļos, bet arī apguvis tur esošās Rietumeiropas modernās tehnoloģijas un ieguvis vērtīgus kontaktus un sakarus, arī ar Eiropas speciālistiem un rūpniekiem. Tas viss vēlāk lieti noderēja.

Slavenais "Rīgas Audums" skatlogs. (Foto: periodika.lv)

1923. gadā Roberts “romantiskos apstākļos” vilcienā iepazinās ar astoņus gadus jaunāko Almu Tinti, kura drīz kļuva par viņa sievu. “Manas dzīves lielais laimests,” viņš vēlāk atzina. Alma upurēja savu lielo sapni par aktrises karjeru, izmācījās grāmatvedību un kļuva par Roberta labo roku un pirmo strādnieku viņa uzņēmumā. Sākums bija grūts. Naudas īsti nebija, banka atteica aizdevumu, nācās taupīt uz katra soļa, un jaunais uzņēmējs nopirka trīs lietotas aužamās stelles, kuras pats pa vakariem pamazām saremontēja. 1925. gada Ziemassvētku priekšvakarā divatā ar sievu viņi noauda pirmos metrus auduma. Tas tad arī uzskatāms par leģendārā uzņēmuma īsto dzimšanas dienu. Sākumā tā bija tīrā piparbodīte, kas ražoja vatelīnu, bet – ļoti kvalitatīvu. Redzot, ka veikalnieki šo vēl nepazīstamās firmas izstrādājumu mēdz iestumt dziļākajā stūrī, Hiršs personīgi devies pārliecināt, ka viņa prece ir labākā. Un drīz vien viņa vatelīns tiešām kļuva slavens.
1927. gadā no Krasta ielas pagrabiņa Hiršs pārcēla ražotni uz Kurmanova ielu 21 (tagadējā E. Birznieka-Upīša), kur Rīgas Audums strauji auga un attīstījās, tieši tur sāka ražot zīda audumus, bet rīcības kapitāls jau atkal kļuva par mazu. Arī šoreiz Latvijas Banka aizdevumu neiedeva, un Hiršs nekad vairs tur negriezās pēc kredīta (kas Ulmaņa autoritārā režīma laikā bija pluss, un Hiršam izdevās nosargāt Rīgas Audumu no padarīšanas par valsts uzņēmumu). Pirmajos gados nereti grūtas bijušas algu izmaksas dienas, kad uzņēmuma aģents burtiski apskrējis tirgotājus, kas tirgoja viņu ražojumus, lai savāktu vajadzīgo summu. Savā atmiņu grāmatā Hiršs atceras arī kādus Ziemassvētkus, kad pēc algu izmaksas darbiniekiem kasē nekas vairs nebija atlicis. Lai pašiem nebūtu jāsēž pie tukša galda, lombardā ieķīlājuši sievas vijoli.
Bet viss pamazām notiek – 1929. gadā Rīgas Audumā strādāja 200 darbinieku, bet 1932. gadā – 580, tad 1938. – jau 1600. Turklāt uzņēmumam bija liela filiāle Kauņā (Kauno Audiniai), bija ieceres attīstīt ražošanu arī Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā.

Foto: periodika.lv

Ziedošā fabrika

Rīgas Auduma slava auga augumā un izplatījās pa visu valsti, izstrādājumi kļuva pazīstami arī Rietumeiropā, kur partneru Hiršam netrūka. 1930. gadā starptautiskajā izstādē Turīnā Rīgas Audums saņēma medaļu par audumu augsto kvalitāti. 1925. gadā Latvijā zīda audumus ražoja vēl 14 konkurenti, bet jau 1932. gadā uzņēmums kļuva par vadošo savā nozarē. Bija pienācis laiks meklēt jaunas, lielākas telpas. Tā mūsu stāsts nonāk līdz leģendārākajai lappusei Hiršu biogrāfijā un Rīgas Auduma vēsturē – fabrikai Juglā, Salamandras ielā. Kad Hiršs par 80 tūkstošiem nopirka bijušo fabriku Salamandra, tā bija grausts, bet jau 1933. gadā uzņēmums sāka darbu jaunajā mājvietā un drīz vien kļuva par parauguzņēmumu, kāda otra Latvijā nebija.

Zīda tautastērpi. Atpūta, 17.06.1938. (Foto: periodika.lv)

Rūpēs par darbiniekiem visos cehos bija labs apgaismojums, vēdināšanas un apkures sistēmas, cehi bija aprīkoti ar aizkariem un mājīgām mēbelēm, visur bija puķes un telpaugi. Veicot fabrikas pārbūvi, tika izveidotas slēgtas pārejas starp cehiem otrā stāva līmenī, lai darbinieki pārvietotos tikai pa siltām telpām, pasargājot sevi no lietus, vēja un sala. Tolaik bija pierasts, ka strādnieki darba laikā valkā paši savas drēbes, kas nereti bija bīstami darba drošībai, – Rīgas Audumā tika ieviesti īpaši, turklāt estētiski darba apģērbi un ērti apavi. Vēlāk divas reizes gadā (uz Jāņiem un Ziemassvētkiem) audējas saņēma divus skaistus krepdešīna ķiteļus, turklāt krāsu varēja izvēlēties. Lai maksimāli atslogotu darbiniekus no ikdienas rūpēm, tika īrēti autobusi, kuri no centra un Pārdaugavas veda strādniekus uz darbu. Atsevišķiem darbiniekiem tika būvēti dzīvokļi pie fabrikas. Fabrikā darbojās arodskola un internāts ar lielu bibliotēku. Alma Hirša bija izveidojusi Mātes skolu strādniecēm, kur mācīja ģimenes budžeta sabalansēšanu, ēdienu gatavošanu, bērnu kopšanu, psiholoģiju un audzināšanu utt. Gan arodskola, gan Mātes skola tolaik bija vienīgās privātās šāda tipa mācību iestādes Latvijā.

Foto: periodika.lv

Brīvajā laikā strādniekiem bija iespēja dziedāt korī (ko turklāt vadīja izcili diriģenti – sākumā Jānis Kalniņš, vēlāk Teodors Reiters!), piedalīties šaha, vingrošanas, volejbola un novusa spēles pulciņos, valodu un rokdarbu kursos, iespēja pavadīt atvaļinājumus Hiršu iekārtotajā Ratnieku saimniecībā Līgatnes pagastā (tā bija viena no Latvijas lauku paraugsaimniecībām ar vismodernāko tā laika ražošanu), kur notika arī kopīga Jāņu svinēšana; svētdienās bija dota iespēja ar firmas automobiļiem apceļot Latviju; talantīgākie darbinieki tika sūtīti uz ārzemēm mācībās un praksē. Iespējams, no mūsdienu viedokļa tas nešķiet nekas īpašs, bet tā laika uzņēmējiem darbinieku labklājība nudien nebija prioritāte.

Foto: periodika.lv

Ārzemnieki Rīgas Audumu esot dēvējuši par ziedošo fabriku, jo tās apkārtne bija apstādīta ar kokiem, košumkrūmiem un puķēm. Pie fabrikas bija arī trīs siltumnīcas, kur audzēja gan gurķus un tomātus (pat vīnogas svētku reizēm!), gan ziedus fabrikas telpu izdaiļošanai. Turklāt, kad saimnieciskās krīzes gados daudzi uzņēmumi pazemināja savu darbinieku atalgojumu, Hiršs to nedarīja, bet autoritārā režīma laikā pat izpelnījās aizrādījumu no Kārļa Ulmaņa par to, ka te bojā cilvēkus, maksājot pārāk lielas algas. Citu fabriku strādnieki Rīgas Auduma kolēģus dēvējuši par buržujiem un kungiem, bet nav brīnums, ka šeit nenotika neviens strādnieku streiks, kas bija bieža parādība starpkaru Latvijā.

Ģimenes cietoksnis

Hirši bija neparasts miljonāru pāris ne tikai attiecībā pret darbu un darbiniekiem, bet arī sadzīvē. Hiršs esot staigājis vienkāršā žaketē un saviem skolas vecuma dēliem licis fabrikas darbos pašiem nopelnīt divriteni vai slēpes. Savukārt Hirša kundzes rokas nekad neesot greznojusi cita rota kā tikai gluds laulības gredzens. Jā, un atšķirībā no izdevējas Emīlijas Benjamiņas, par kuras kažokiem un dārglietām kā pārspīlējumu bieži ironizēja prese un kurai ļoti paticis, ka padotie skūpsta viņas roku, Alma pat publiski, ar sludinājumu starpniecību laikrakstos paziņoja, ka lūdz viņai roku neskūpstīt.

Hiršu privātmājā Otrā pasaules kara laikā darbojies bērnudārzs, bet 2018. gadā Latvijas Universitātei piederošā māja smagi cietusi ugunsgrēkā. (Foto: Rojs Maizītis)

Sabiedrības krējuma pasākumus Hirši neapmeklēja. “Neejam arī nekad uz pirmizrādēm, tomēr teātrus un operu bieži apciemojam,” intervijā laikrakstam Rīts 1936. gadā saka Alma Hiršs. “Mums arī nekad nav bijis skaista dzīvokļa un dārgu mēbeļu. Nav bijis laika par to domāt, nav bijis arī lielas vajadzības, un laimīgi esam arī tā – redzot, ka mūsu dzīves darbs aug augumā, un vienmēr strādājot, jo vēl tik daudz jāpadara.” Kad noguruši, Hirši labāk aizbraucot uz mežu vai pabraukājoties ar auto. “Četras stundas saulītē uz lielceļa, baudot mūziku un dabu, deva tādu prieku, ko nekad nespēj sagādāt sabiedriskā dzīve,” Alma atceras izbraukumu Lieldienās uz Ieriķiem. Starp citu, Hiršiem vieniem no retajiem valstī automašīnā bija ierīkots radio. Roberts brīvajā laikā labprāt gleznoja, bet Alma ar dēliem un audžumeitu muzicēja.

Vēl viena ievērības cienīga šķautne Hiršu dzīvē – viņi bija pazīstami ar savu cilvēkmīlestību, dāsnumu un dažādiem ziedojumiem. Visus labos darbus nav iespējams uzskaitīt, Hirši ziedojuši gan Brīvības pieminekļa celtniecībai, gan Latvijas Universitātes ērģeļu būvei, dažādām biedrībām, luterāņu draudzēm, ebreju organizācijām, atsevišķām ģimenēm utt., arī anonīmi. Lielākais atbalsts tika Roberta pirmajai un vienīgajai mācību iestādei – Vējavas pagastskolai, kas 1935. gadā tika gandrīz no pamatiem pārbūvēta un apgādāta ar visu nepieciešamo inventāru – soliem, galdiem, grāmatām; skola saņēma arī klavieres.

Foto: periodika.lv

1935. gadā Roberts Hiršs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, 1936. gadā – arī Alma.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Hiršu ģimene 1939. gadā emigrēja, 1941. gadā nokļuva ASV, kur Roberts Hiršs, jau būdams pusmūžā, atkal ar vērienu ķērās pie jauna uzņēmuma dibināšanas. 1971. gadā Hirši ģimenes testamentā Latvijas Universitātei novēlēja fabriku Rīgas Audums Salamandras ielā un Ratnieku saimniecību. Roberts Hiršs aizgāja mūžībā 1972. gadā, Alma – 1984. gadā. Pēc neatkarības atjaunošanas LU šo mantojumu saņēma, šobrīd Ratniekos darbojas labi iekārtots atpūtas un konferenču komplekss.

Citi šobrīd lasa

Izdevies lokalizēt septiņus hektārus lielo meža ugunsgrēku Jaunciemā
VIDEO: Ventspils novadā motociklists traucas ar 204 km/h 8
"Kultūras darbinieki tiek pazemoti!" Valkas kultūras nama direktors komentē uzsākto administratīvo lietvedību par rīkoto zaļumballi 1
Skatīt visus komentārus

Сутки душили полотенцем, четыре раза терял сознание: гражданина Латвии похитили и пытали в Киеве 2

"Прошу адекватности": Подольская пожаловалась на новый конфликт с няней, которую пришлось уволить