Sešu mazbērnu vecmāmiņa Lilita Zatlere: "Mīlu viņus no visas sirds"

Katra reize, kad kāds no mazbērniem ciemojas Lilitas un Valda Zatleru mājās, ir īsti svētki. Lilita atzīst, ka mūsdienās vecvecāku loma ir mainījusies un viņa saviem mazbērniem labprāt nodotu tradicionālas vērtības, kas noderēs arī mūsdienu pasaulē.

“Katra mazbērna piedzimšana ir bijis emocionāls pārdzīvojums. Vislielākais tas bija, kad piedzima pirmais mazbērns. Tas bija kā atskaites punkts, kad sāku sevi apzināties kā vecmāmiņu un pēkšņi sāk šķist, ka laiks rit ātrāk. Sāku apzinies tā vērtību un izjust atbildību par katru nodzīvoto mirkli.

Ar vīru esam bagāti vecvecāki – mums ir trīs mazmeitas – Aurēlija, Beatrise, Helēna – un trīs mazdēli – Rojs, Roberts un pusgadu vecais Samuels. Valdis ļoti gaidīja jaunāko mazbērnu, jo Samuels ir pirmais mazdēls, kas nesīs Zatleru uzvārdu. Visi mūsu mazbērni, izņemot Beatrisi, ir rīdzinieki.

Lai arī dzīvojam vienā pilsētā, manuprāt, tiekamies samērā reti, un katra tikšanās reize man ir svētki. Protams, pateicoties modernajām tehnoloģijām, sekojam līdzi viņu dzīvei, un ikreiz, kad mazbērnu ikdienā ir noticis kaut kas interesants un aizraujošs, saņemam foto vai video.

Visus, gan savus, gan Valda, mazbērnus mīlu no visas sirds, un sajūtas, kad viņi ir blakus, ir fantastiskas. Valdis visiem mazbērniem ir opis, savukārt mani vīra mazbērni uzrunā vārdā, un man tas patīk, bet vispār – esmu ome.

Apzinos, ka vecvecāku loma katrā paaudzē nedaudz mainās. Manai paaudzei vecvecāki bija aukles, audzinātāji, skolotāji. Vecvecākiem bija daudz vairāk laika nekā vecākiem, ko veltīt mazbērniem, un bija tikai loģiski, ka vasaras un brīvais laiks tika pavadīts pie viņiem. Tagad arī vecvecāki ir aizņemti darbos, un domāju, ka ir mainījusies arī vecāku loma bērnu audzināšanā.

Vecāki ir kļuvuši drošāki, pašpārliecinātāki, nebaidās ar bērniem ceļot, ņem līdzi dažādās brīvā laika aktivitātēs, nenorobežo bērnus no savas dzīves. Arī apkārtējā vide ir bērniem daudz piemērotāka un draudzīgāka. No vienas puses, esmu priecīga, ka bērni ar mazbērniem tiek galā paši, no otras – man nedaudz pietrūkst mazbērnu klātbūtnes. Dažreiz pēc mazbērniem esmu ļoti sailgojusies, un, kad viņi pie mums ciemojas, iespējams, pārspīlēju ar savām rūpēm un mīlestības izpausmēm.

Mani vecvecāki nomira, kad biju maza, līdz ar to man nebija iespējas izbaudīt viņu rūpes un mīlestību. Tā, kā vecāki strādāja garas darba stundas, es ļoti cītīgi apmeklēju bērnudārzu. Savukārt vīrs bieži uzsver, ka visu labāko dzīvē viņam ir iemācījušas vecmāmiņas. Katram savs liktenis! Arī mūsu dēla Kārļa audzināšanā opim un omai bija liela nozīme, jo vasaras tika pavadītas laukos pie viņiem. Kārlis vecvecākus bieži atceras, jo nesavtīgā mīlestība, ko viņi sniedza, un dzīves pieredzes mācības, bija neaizvietojamas.

Mūsu ģimenē mīl mākslu, tāpēc cenšamies ar mazbērniem, biežāk gan sanācis ar Aurēliju un Roju, apmeklēt Operu un teātri, diemžēl viņu vecumam piemērotais repertuārs nav liels. Pa vasaru visi būs paaugušies, un rudenī mēģināsim atsākt šo tradīciju.

Mūsdienās vecāki rūpējas par to, lai mazais ir paēdis un apģērbts, lai ikdienā nekā netrūktu, bet ir jautājumi, ko viņi, iespējams, pat nav iedomājušies un pamanījuši, kas ar bērnu būtu jāpārrunā. Vecvecāki ar savu dzīves pieredzi daudz ko redz citādāk un var dot padomus, kas dzīvē mazajam varbūt būs nepieciešami. Tāpēc esmu nobriedusi pajautāt bērniem – kas ir tas, ko viņi vēlas, lai mēs, vecvecāki, iemācām mazbērniem.

Bērni ir ļoti uzņēmīgi un ārkārtīgi apķērīgi, tāpēc daudz ko ir svarīgi pārrunāt un parādīt jau bērnībā. Vēlāk šīs prasmes vai sarunu atmiņas palīdz vieglāk dzīvot pieaugušo dzīvi. Labprāt gribētu iepazīstināt mazbērnus ar latviešu rituālu un tradīciju nozīmi, ar nedaudz piemirstajām pieklājības normām un galda kultūru, kas man joprojām ir svarīgas.

Ar mazbērniem cenšos runāt par pieklājīgu saskarsmi ar apkārtējo pasauli un cilvēkiem – tas disciplinēs un iemācīs cienīt citus cilvēkus un celt viņu pašapziņu. Mans uzdevums ir parādīt mazbērniem, ka var dzīvot harmonijā. Zinu, ka vecvecāki ir daļa no pagātnes dzīves izpratnes, bet arī tā ir vērtība, ko mūsdienu pasaulē nevajadzētu pazaudēt. Protams, nevar salīdzināt šodienu ar senākiem laikiem, tie ir pagājuši, un mums jāpielāgojas pašreizējiem apstākļiem. Noteikti pajautāšu arī pašiem mazbērniem, ko viņi vēlas, lai viņiem iemācām.

Mazbērniem ir tradīcija katru vasaru dažas dienas kopā ar mums pavadīt mūsu lauku mājā. Tur mēs viņiem atļaujam darīt praktiski visu, kas nav bīstams. Piemēram, dēls Kārlis iemācīja mazmeitiņai Beatrisei braukt ar zāles pļaujamo traktoru.

Uzskatu, ka bērniem ir jāļauj izzināt nezināmo un tādā veidā gūt pieredzi. Vīrs ļoti mīl darbu dārzā, tāpēc pagājušajā vasarā kopā ar Beatrisi stādīja zemenes. Liels bija prieks, kad šogad Aurēlija, Rojs un Helēna lepojās ar ražu no pašu ģimenes dārzā stādītajām zemenēm. Mēs esam daļa no dabas, un ir svarīgi šo dabas un cilvēku mijiedarbību sajust jau bērnībā.

Esmu gandarīta, ka katra jaunā paaudze ir gudrāka par mums, zina un spēj vairāk nekā mēs. Tā ir paaudžu pēctecības un nepārtrauktības apziņa, un mums ir tikai nedaudz jāpalīdz, lai mazbērni augtu laimīgi un justos mīlēti.”