Flaperes: skaistas, gudras, seksīgas - un pilnīgi vienalga, ko domā citi

Kinoekrāna noteikumi

Vēsturnieki atraduši vairākas versijas, kas īsti ir flapere, un to nozīme variē no jaunas meitenes līdz prostitūtai. Taisnība ir kaut kur pa vidu, un, kad 1910. gadā London Magazine lapās nodrukāja piecpadsmitgadīgas meitenes piedzīvojumus, sēriju nodēvēja vienkārši – “Viņas Majestāte Flapere”. Šarmantā koķete gaidīja, kad iekļūs pieaugušo sabiedrībā; bez debijas labi audzinātas britu meitenes citādāk pa sociālajām kāpnēm nepakāpās. Amerikā šis vārds ieguva citu nozīmi, un tas notika, pateicoties Olīvai Tomasai filmas Flapere (1920) titullomā.

Džindžerai ir 16 gadu, viņa ir bagāta Floridas biznesmeņa meita, kura negrib pakļauties garlaicīgas pilsēteles tikumīgajiem notikumiem. Pieņēmis stingrākus audzināšanas mērus, tēvs viņu nosūta uz meiteņu internātu Ņujorkā, un Džindžera nonāk vidē, kas ir vēl pateicīgāka skandāliņiem. Meiteņu galvās dzimst fantāzijas, ko noslāpēt nav pa spēkam nevienam, un tad pie apvāršņa parādās izskatīgais, par viņām daudz vecākais Ričards Čenings. Vēlāk atriebība ir iemesls, kāpēc Džindžera apgūst visas flaperes prasmes, un kinotēls tika nostrādāts līdz perfekcijai. Izteiksmīgs grims, atbilstoša garderobe, neiztrūkstoša cigarete, nobriedusi un piedzīvojumiem gatava personība – tāda bija Olīvas Tomasas varone, ko pavadīja milzu publicitāte.

Pirmā flapere Holivudā

Olīvu Tomasi (dzimusi 1894. gadā) devēja par Ņujorkas skaistāko meiteni un Amerikas saldumiņu. Viņai prognozēja lielisku karjeru, kas turpinātu jau Ņujorkas rēviju karaļa Florenca Zīgfelda šovos gūtos panākumus. Viņas dailes apdziedātāji uzsvēra violetās acis, ko ieskāva tumšas, garas skropstas, savukārt peruāņu mākslinieka Alberto Vargasa zīmējumi atklāja viņas neapģērbto ķermeni.

Runā, ka no vācu vēstnieka viņa dāvanā bija saņēmusi pērļu virteni 10 tūkstošu dolāru vērtībā, un ar tādu bagāžu Holivudā nevarēja nepalikt neievērots. Olīvas alga drīz sasniedza 2500 dolāru nedēļā, viņa kļuva par vienu no skatītāju mīlulēm un 1916. gadā otro reizi iestūrēja laulības ostā, kļūdama par kinozvaigznes Mērijas Pikfordes jaunākā brāļa sievu. Džeka un Olīvas kopdzīve izvērtās par trakulīgu uzdzīvi, strīdus pārtrauca vērienīgas, uz salabšanu orientētas dāvanas, bet Pikforda ģimene ar nepatiku noskatījās, kā izturas viņu puisītis.

Nolēmuši attiecībām dot restartu un paši sev – pelnītu atpūtu, pāris 1920. gada rudenī devās uz Parīzi. Taču ļoti neveiksmīgu sakritību dēļ Olīva iedzēra zāles, kas bija paredzētas Džeka hroniskā sifilisa ārstēšanai, nonāca slimnīcā un pēc piecām dienām nomira. Ak, kāds skandāls izvērtās! Ne viens vien bija pārliecināts, ka viņa padarījusi sev galu, tāpat daudzi bija pārliecināti, ka Džeks beidzot pielicis punktu savienībai, kurā valdīja šampanieša un kokaīna orģijas, lai saņemtu pieklājīgo apdrošināšanu. Tomases nāve vēl joprojām tiek piesaukta kā viens no pirmajiem Holivudai neglaimojošajiem skandāliem.

Gibsona ideāls

Pirms runāt par flaperēm, jāveic maza ekskursija pagātnē.

Čārlzs Deins Gibsons ar zīmuli uz papīra radīja tādu apvērsumu, par kādu pats, visticamāk, pat neaizdomājās, – uzzīmēja modernas un ideālas 20. gadsimta sākuma amerikānietes tēlu. Iedvesmodamies no sievas un viņas četrām māsām, žurnāla Life lapās Gibsons vairāk nekā 30 gadus diktēja modi šajā jomā, kas autoram nodrošināja labu dzīvi un apkārtējo respektu. Viņš pats reiz teica, ka savās meitenēs gan iemiesojis tūkstošiem amerikāņu meiteņu, kas apvienoja gados vecāko iedzīvotāju vīziju par modernas sievietes skaistumu, kurā savukārt apvienojās trausla lēdija un juteklīga sieviete.

Viņa bija slaida, ar izteiksmīgu gurnu un krūšu līniju un šmaugu vidukli, ko izcēla korsete. Kaklu ieskāva biezi, vijīgi mati, kas saveidoti šķietami nevērīgā frizūrā. Nevainojami tērpusies un sastopama Centrālparkā, kur brauca ar riteni. Emancipēta, tāpēc strādāja algotu darbu ārpus mājas, klusa, neatkarīga, pārliecināta par sevi.

Gibsona meitene savu viedokli nekad neuzspiestu citam, nepiedalītos sociālpolitiskās kustībās, piemēram, nebūtu sufražete, jo visu panāca bez agresijas. Viņa ticēja mūžīgai mīlestībai un arī flirtam pēc tam, kad jau bija apprecējusies, un bija laimīga, tiekoties ar draudzenēm un esot kopā ar savu mazo bērnu. Viņai bija savi sapņi un mērķi, un viņa pirmām kārtām rūpējās par sevi, nevis apčubināja savu vīrieti.

Vizuālo daili Gibsonam radīt palīdzēja daudzas jaunas sievietes, no kurām slavenākās ir Kamilla Kliforde un Īvlina Nesbita. Viņas vēl piederēja pie laikmeta, kad bija gluži ierasts pārģērbties vairākas reizes dienā, arī nepraktiska elegance un tamlīdzīgas lietas, ko pilnībā aizguva viņu mantiniece... Bārbija. Arī viņa saņēmusi pelnītu kritiku par neproporcionālām ķermeņa formām un perfekto izskatu.

Kustīgo bilžu meitenes

Gibsona meiteņu stilu pārņēma aktrises, kas strādāja Biograph kinostudijā un kļuva par ideālajām sievietēm arī tālu aiz ASV robežām. 20. gadsimta sākumā filmu titros aktieru vārdus nerakstīja – tā, pēc producentu domām, bija pārāk ambicioza prasība, kas varētu novest pie tāda paša posta kā teātrī, proti, aktieri kļūtu par slavenībām un pieprasītu lielākas algas un citus bonusus.

Tāpēc anonīmās komēdiju aktrises nesa kopīgo Biograph meiteņu vārdu, līdz slavenākā no viņām – Florence Lorense – nolēma sākt jaunu dzīvi un... studiju pameta. Producents Kals Lemle nupat dibinātajā IMP, kas vēlāk pārtapa par Universal, viņai piedāvāja algu 250 dolāri nedēļā, vārdu titros, un – zvaigzne bija dzimusi. Nu arī citi producenti vairs nevarēja izvairīties no realitātes, bet par Biograph seju uz kādu laiku kļuva Amerikas saldumiņš Mērija Pikforde.

Revolūcijas

Pasaules nevainību atņēma Pirmais pasaules karš. Pēc tā vairs nevienam nebija ne spēka, ne varas diktēt citu cilvēku dzīvi, kā tas bija iepriekš, un izzuda robežas, kas regulēja sabiedrības slāņus. Mājās palicēji un tie, kuri atgriezās, sāka dzīvot pēc jauniem notikumiem, un sievietes ieguva arvien vairāk neatkarības, līdz 1920. gadā kļuva par balsstiesīgām ASV pilsonēm.

Šīm tiesībām pievienojās citas: dalība ekonomikā, politikā, viņas sāka beidzot valdīt pār savu ķermeni un seksualitāti. Bet tie, kuri neatgriezās, – miljoni zaudēja arī cīņā ar spāņu gripu –, lika apzināties, ka dzīve turpinās. Ballītes kļuva legālas, jo bija skaidrs, ka dzīve ir viena un tā var būt sasodīti īsa, tāpēc jādzīvo katrs mirklis. Vēlams – dejojot.

Darbaspēka trūkuma dēļ sievietes arvien biežāk nonāca profesijās, ko iepriekš uzskatīja par vīriešu pasauli (ārsti, juristi, inženieri, piloti utt.), un izvēlētā karjera iezīmēja arī vizuālas pārmaiņas. Sievietes arī publiski varēja paņemt rokās cigareti vai glāzi alkohola, bet apģērbā atteicās no gadsimtiem valdošās korsetes, rišām, volāniem un kruzuļiem, iegūstot striktākas līnijas, kas beidzot ļāva elpot un nodarboties ar sportu.

Koko Šanele, ap vairākus izmērus lielāka džempera vidukli apmetusi jostu, radīja apvērsumu, kā arī nekautrējās demonstrēt saules dāsni skūpstītu ādu un – tāpat kā citi franču modes noteicēji – radīja sievietes vizuālo tēlu, kurā izcelts puiciskais un jaunība.

Revolūcija uzliesmoja visās dzīves jomās: sievietes vairs nebija iegrožojamas, viņas līksmoja, apreibinājās, saīsināja matus un kleitas, apskatei izlika kaklu, dekoltē un kājas. Ar filigrānu precizitāti uzzīmēja seju, ko iepriekš darīja vienīgi teātrī vai prostitūtas: akcentēja milzīgas acis, mazas lūpiņas un koķetu dzimumzīmīti, bet uzacis izplūkāja supertievas – kā Klērai Bovai.

Un no Forda rūpnīcas konveijera noripojušais automobilis kļuva par viņu uzticamāko pavadoni – beidzot sievietes varēja doties, kurp, kad un ar ko vien vēlas. Pilnam komplektam vēl zobos iesprauda cigareti, bet par reliģiju atzina džezu – kā apmātību un vienīgo eksistences formu. Hārlemas naktsklubi plauka un zēla.

Laikmeta slavenākais pāris

Kino vidē flaperu bija daudz, un par savu vizuālo tēlu viņas parasti izvēlējās Olīvas Tomases slavenākās kinolomas tēlu. Kolīna Mūra, Džoana Krouforde, Klēra Bova, Norma Tolmedža, Luīze Bruksa, Billija Dova, Bebe Denielsa, Norma Šīrere – viņas un citas brīvdomātājas savos darbos fiksēja ilustratori, aprakstīja un pielūdza tā laika slavenie autori, no kuriem pazīstamākais ir Frensiss Skots Ficdžeralds (dzimis 1896. gadā).

Saturday Evening Post pirmos astoņus stāstus par flaperēm publicēja 1920. gadā, un par jaunās modes spožumu un postu nu uzzināja teju ikvienā saimniecībā. Apvienojot tos izdevumā Flaperes un filozofi, Ficdžeralds kļuva par jaunās kultūras ekspertu un viņa sieva Zelda – par Amerikas pirmo flaperi.

Stilīgā sieviete, ar kuru viņš iepazinās 1918. gadā, jau kopš bērna kājas darīja sāpes savai ģimenei, un tikai uzvārds Alabamas pieklājīgākajā sabiedrībā glāba viņu no nopietnām nepatikšanām. Taču tie bija nieki salīdzinājumā ar vērienu, ko Zelda izdzīvoja kopā ar Skotu. Viņi apprecējās 1920. gadā, un drīz iznāca Ficdžeralda pirmā grāmata Šaipus paradīzes, kas abu ikdienu pārvērta par ballīšu virkni Amerikā un Eiropā un ko pavadīja plaša publicitāte.

Viņus meta laukā no viesnīcām, viņi strīdējās un ceļoja, stājās pretī skaidrajam saprātam, kas norādīja uz tukšo kontu, un ļāvās mīlas dēkām. Zelda uzskatīja, ka flaperu ausis rotāja visskaistākie auskari, viņām bija laba frizūra (protams, bobs) un figūra, viņas daudz flirtēja un darīja tikai to, ko vēlas, bet mātes, uzzinājušas, ka viņu dēli dodas ar šādām meitenēm kopīgās izklaidēs, pieraudāja asaru spaiņus.

Skotijas piedzimšana 1921. gadā lika Ficdžeraldiem piebremzēt, taču attiecības nebija salīmējamas. Zelda pārdzīvoja, ka visu mūžu atradās vīra ēnā, un, kā viņu meita teica kādā intervijā, Zeldas vienīgā nelaime bija viņas dažādie talanti. Diemžēl arī no ģimenes mantotās garīgās slimības, kas lika cīnīties arī ar šizofrēniju, bet ārstēšana tobrīd nozīmēja barbarisko šoka terapiju. 1940. gadā Skotu aizsaulē aizsauca sirdstrieka, astoņus gadus vēlāk Zelda sadega Hailendas slimnīcas ugunsgrēkā.

No bankas līdz Holivudai

1922. gadā izdotās avīzes The Flapper titullapā bija uzskaitīti tradicionālie likumi, ko flaperes mērķtiecīgi apies. Tā pieprasīja atteikties no veco laiku pasivitātes un atkarīgās lomas sabiedrībā. Līdzīgi izdevumi iznāca arī Vācijā, kur – tāpat kā The Flapper – liela uzmanība bija pievērsta modei, mākslai, sportam, modernajām tehnoloģijām.

Taču netrūka arī kritiķu, norādot, ka flapere ir cilvēks ar viszemāko intelektu un bezcerīgs gadījums skolotāju acīs. Viņu uzvedība nereti bija ekstrēma – izskatījās, ka meitenes cenšas atgūt to visu, kas bija liegts viņas dzimtas sievietēm kopš Ēdenes laikiem, un ne viena vien drosmi saņēmusies flapere, cenšoties dzīvot saskaņā ar jaunās dzīves likumiem, nonāca sprukās ar savu sirdsapziņu.

Asaras, nereti – arī izpostītas dzīves, jo nebija iespējams dažos gados mainīt sabiedrības viedokli. Piemēram, bankas noteica, kā ģērbties darbiniecēm, lai apmeklētāji nejustos aizvainoti. Noteica krāsu (melns, zils vai brūns), fasonu (piedurknes ne īsākas par elkoņiem, svārku apakšējā mala – ne augstāk kā 12 unces no grīdas) un pat veikalu, kurā apģērbs iegādājams. Un tas bija tik atšķirīgs no krāšņajiem tērpiem, ko vilka flaperes!

Taisns piegriezums, pazudušas piedurknes un miniatūri striķīši, kas rotājās uz pleciem, vai to nebija vispār – tas arī bija viss, kas vajadzīgs vienai kleitai! Zīda zeķes un zeķturi, kurpes ar tobrīd tik drosmīgi augstiem papēžiem (pat 8 cm) melnā, zelta, sudraba vai miesaskrāsā, ardievas milzu pantaloniem un žņaudzošajām korsetēm, laipni sagaidot tās modernās līdzinieces, un, protams, krūšturi! To uzdevums bija placināt un padarīt krūtis necilas, jo izteiksmīgas formas liecinot par izsmalcinātības pretmetu. Cepures un matu lentes, rotaslietas ar Art Deco elementiem, brilles raga rāmī – vēl nekad sievietēm nebija pieejams tāds rotāšanās arsenāls!

Un bija arī iemesls nopūlēties – prohibīcijas aizsegā notika trakākās ballītes, un to karaliene bija deja – čarlstons. Tur piesmēķētajās deju zālēs raisījās sarunas, kādas iepriekš nebūtu notikušas, jo, piemēram, Gibsona meitenes sarunai pievērsās vienīgi, kad izdzirdēja bildinājumu, bet flaperes uz randiņu varēja uzaicināt arī pašas.

Flaperu ziedu laikos dzima ideja par Holivudas zvaigzni, jo kino bija kļuvis par sapņa piepildītāju, un uz Holivudu traucās no visas Amerikas. Tāpat milzu konkurence bija Brodvejā, jo savu bija izdarījuši Zīgfelda šovi. Pieticība bija aizgājusi pa skuju taku, neķītri stāstiņi iekļāvušies ikdienišķās sarunās tāpat kā neganta lamāšanās arī sieviešu sabiedrībā, un pat ar izdilušu kurpju zolēm flaperes metās dejā un dzīvē. Netrūka arī kritiķu, un bija arī lēmumi ar politisku svaru, piemēram, Jūtas štatā noteica kleitu garumu, dažādus likumus pieņēma arī Virdžīnijas un Ohaio valstsvīri, un sievietes niecīgajos peldkostīmos nīgri policisti aizveda no pludmalēm. Neklusēja arī sievietes.

Taču Volstrītas krahs un tam sekojošā Lielā depresija flaperu laikmetam pielika punktu. Optimisms no ikdienas tika izmests, svārki atkal nosedza kājas, un darbs nomainīja bezrūpīgās, šķietami nebeidzamās ballītes à la Lielais Getsbijs stilā. Taču sievietes vairs nekad nevarēja iespundēt četrās sienās – revolūcijas sekas nevarēja noslēpt.

Un te ir trīs īpašas flaperes

Džeza laikmeta koķetā mazulīte

Slavenākā Holivudas flapere ir Klēra Bova (1905–1965), kura uz lielā ekrāna tik viegli ap pirkstu tina vīriešus, ka viņi nespēja i pamirkšķināt acis. Abpus ekrānam Bova simbolizēja bohēmu un baudkāri, viņa ir viens no Amerikas pirmajiem sekssimboliem un, pateicoties Elinoras Glinas romāna ekranizācijai (1927), – “It Girl”. “It” jeb “Tas” ir ne tikai seksapīls, bet personības šarms un harisma, kopā ņemti, un rakstniece uzskatīja, ka vienīgā aktrise, kurai tas piemīt, ir Klēra.

Bova jau kopš bērnības bija dzīvesprieka iemiesojums, kaut arī ģimene, kurā piedzima, nebija labvēlīga. Pēc vīra nāves viņas māte neatguvās, bet meitēns draugus atrada uz ielas un kļuva par īstu pašpuiku. Ja vajadzēja izkauties, nekādu problēmu, bet uz skolu gan Klēra gāja gariem zobiem – tur par nabadzīgo meiteni smīkņāja. Kad Klērai bija 14 vai 15 gadu, viņas māte pašuva kleitu, un no pīlēna bija radies gulbis – puiši Klēru vairs neņēma savā bariņā, bet līda bučoties, savukārt viņa pati vaļējām acīm sapņoja par Holivudu.

Ieguvusi pirmo kinolomu, sarkanmatainā jaunkundze par to pateica mātei, kura paziņoja, ka Klēra pa taisno nonāks ellē, un kādā citā reizē ar miesnieka nazi gribēja viņu nogalēt. Ievietota psihiatriskajā slimnīcā, viņa drīz nomira, savukārt Bova jau bija ceļā uz slavu. Viņa spēlēja mīļākās un pavedinātājas un bija neatvairāma. Jau 1925. gadā Klēra saņēma vairākus desmitus fanu vēstuļu nedēļā.

Filmai Tas sekoja ambiciozais, Pirmā pasaules kara aviatoriem veltītais projekts Spārni (1927), kurā Klēra nospēlēja Sarkanā Krusta medmāsu Mēriju – savas karjeras pēdējo nozīmīgo lomu. Viņas dzīvi tobrīd jau aizēnoja nepatikšanas komunikācijā ar producentiem, un nu tam pievienojās privātsekretāres paziņojumi par viņas dzeršanas paradumiem, daudzajām attiecībām un atkarību no azartspēlēm.

Sekretārei tiesa piesprieda gadu cietumā, taču Klēras karjera bija sagrauta – 26 gadu vecumā viņa Holivudu pameta un apprecējās ar vesternu aktieri Reksu Bellu, apmetoties viņa rančo. Pārim piedzima divi puikas, taču saasinājās viņas psihiskās kaites, kam notikušais Holivudā bija nodarījis ļoti gauži. Psihiatri, miegazāles, pašnāvību mēģinājumi, plaša slimību buķete – tā bija Klēras un viņas ģimenes ikdiena.

Animētā Betija Būpa

Makss Flaišers radīja vienu no zīmēto filmu ikonām – Betiju Būpu, kuras vizuālo stilu un izturēšanās manieri aizņēmās no Klēras Bovas un dziedātājas Helēnas Keinas. Betija bija apzināta, pieaugušajiem skatītājiem domāta karikatūra par flaperēm (liela, apaļa seja ar milzu acīm, mikroskopisku mutīti, neproporcionālu ķermeni un bērnišķīgu uzvešanos).

1930. gadā pirmoreiz iepazīstināta ar skatītājiem, Būpas jaunkundze bija cilvēciskots franču pūdelis, taču gada laikā viņai atņēma suņa īpašības. Jau 1932. gadā Betija ir animācijas karaliene, un atsauces uz seno laiku godību var redzēt arī filmā Kas iegāza Trusīti Rodžeru (1988). Atšķirībā no sīvākās konkurentes Minnijas Betija ir seksuāla būtne – viņa nekad nevilks mikipeles milzu apakšbikses –, un seksualitātes demonstrēšana nereti kļūst par iemeslu vardarbībai pret koķeto jaunkundzi.

Savas ekrāna dzīves laikā Betija pārcietusi fizisku izrēķināšanos, sazāļošanu, draudus, kā arī tiesu prāvu šaipus ekrānam, jo Helēna Keina no Flaišera gribēja piedzīt 250 tūkstošus dolāru sāpju naudas. Tiesa lēma, ka viņas vizuālais tēls nav nekas unikāls.

1939. gadā skatītājus sasniedza pēdējā sērija par Betijas Būpas piedzīvojumiem. Pagājušā gadsimta vidū viņas filmas nonāca TV repertuārā, viņa piedalījusies reklāmās – arī pavisam nesen – un uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem Holivudas simboliem.

Flaperu karaliene

Ja Luīzei Bruksai (1906–1985) būtu tikai bobs, arī tad viņa kļūtu par vienu no džeza laikmeta sejām, taču viņa bija arī dejotāja un aktrise, siržu lauzēja un sava ceļa gājēja, dzīvojot pēc principa “ko gribu, to daru”. Un patika viņai divas lietas, kā Bruksa kādā intervijā lakoniski teica: “I like to drink and f*ck”, un dažus mēnešus ilgā dēka ar Čārliju Čaplinu bija apliecinājums viņas vārdiem, kad no šikas viesnīcas numuriņa viņi neizgāja vairākas dienas.

Kad Luīzei bija deviņi gadi, viņu izvaroja kaimiņš, bet, noklausījusies meitas stāstāmo, māte atmeta ar roku, sak, pati vainīga. Kā vēlāk Bruksa atzīs, tas atstājis ietekmi uz viņas dzīvi un attiecībām, jo viņa neesot bijusi spējīga uz īstu mīlestību. Apetīti uz seksu, alkoholu un modi gan Bruksa neslēpa, viņa iemiesoja flaperu dzīvesveida esenci: skaista, gudra, seksīga, un viņai bija vienalga, ko domā citi.

Karjeru viņa sāka modernās dejas kompānijā Losandželosā. Sasniegusi pirmos panākumus, viņa attapās uz ielas – Luīzi ar negodu padzina, taču 17 gadus vecā meitene bija labos draugos ar māsām Benetām, kuras bija izlauzušas savu ceļu kino, un nokļuva Brodvejā pie Zīgfelda. Tur skaistuli noskatīja viens no Paramount producentiem, sekoja dēka ar Čaplinu, un viņa nonāca karstāko sarunu centrā.

Luīzes trumpis Holivudā bija komēdijas. Viņa bija biežs viesis preses magnāta Viljama Rendolfa Hērsta un viņa mīļākās Merionas Deivisas pilī Sansimeonā, viņas frizūru kopēja tūkstoši, taču iecirtīgais raksturs bija iemesls, kāpēc Bruksa pameta Holivudu un devās filmēties uz Eiropu, kaut pakaļ viņai meta ķengas un nepatiesus apgalvojumus, ka ar tādu balsi skaņas kino jau nu nevarēšot taisīt karjeru. Izslavētais vācu ekspresionisma autors Georgs Vilhelms Pābsts Bruksai piedāvāja Lulū lomu drāmās Pandoras lāde (1929) un Pazudušās meitenes dienasgrāmata (1929), kuru tēmas bija iemesls nopietnam cenzoru darbam.

Pēc viņu domām, tik nopietna sociālā satīra un tik daudz seksualitātes kinoteātros nokļūt nedrīkstēja, turklāt pārmetumus izraisīja arī galvenās lomas atveidotājas aktierspēle. Kā ne viens vien uzsvēra, viņa nemaz netēloja un vispār neko nedarīja – laikā, kad teātrim piederīgas kustības un grimases bija norma, tas bija revolucionāri.

1931. gadā Bruksa atgriezās Holivudā, taču, tā kā bija iekļauta melnajā sarakstā, paziņoja par bankrotu. Bruksa naudu pelnīja kā radio aktrise, avīžu tenkotāja un pārdevēja Ņujorkā, kā arī bija vairāku turīgu kungu uzturēta sieviete.

Viņa pati ne bez sarkasma atzina, ka neveiksmīgai, 36 gadus vecai aktrisei kļūšana par meiteni pēc izsaukuma ir vienīgais veids, kā pelnīt. Taču šim solim sekoja vēl kas – aizraušanās ar miegazālēm, kas komplektā ar alkoholismu nedarīja neko labu.

Kaut Bruksa piedalījusies 17 mēmajās un astoņās skaņu filmās, no kurām daudzas ir pazudušas, kino vēsturnieki viņu “atklāja” piecdesmitajos gados, paziņojot, ka Grēta Garbo un Marlēne Dītriha nav nekas salīdzinājumā ar Luīzi Bruksu. Pati vaininiece tobrīd noslēgti dzīvoja Ņujorkā, retumis sniedza intervijas, taču neatteica piedalīties dokumentālos projektos par laiku, kas viņu pašu uzcēla slavas virsotnē. Ietekmīgais teātra kritiķis Kenets Tainens apgalvoja, ka Luīze ir vispavedinošākais un seksuālākais tēls, kādu sievietei izdevies radīt kino, un ir grūti viņam nepiekrist.

Interesi par Bruksas personību uzkarsēja arī viņas teiktais, ka ir seksuāli brīva, eksperimentēt kāra sieviete, viņa kaila pozēja fotogrāfiem un metās dēkās ar slavenībām. Viņa iedvesmoja Laizu Minelli Sallijas lomai mūziklā Kabarē (1972) un Izabellas Rosellīni lomai filmā Nāve viņai piestāv (1992). Savu pieredzi viņa atklāja autobiogrāfiskajā grāmatā Lulū Holivudā, ko izdeva 1982. gadā.

Interesanti

Flaperes apģērbs izmaksāja ļoti dārgi, un ne katra to varēja atļauties. Piemēram, „pilns ekipējums” vienai dienai sastāvēja no apģērbiem un aksesuāriem, kuru kopsumma, pielīdzinot mūsdienu cenām, pārsniegtu četrus tūkstošus dolāru, bet pirms astoņdesmit gadiem pārsniedza astronomiskos 300 dolārus. To varēja atļauties filmzvaigznes un bagātnieces, ne fabrikas meitenes! Lai flapere būtu atbilstoši apģērbusies, vajadzēja cepuri, zīda blūzi un svārkus vai kleitu, šifona zeķes, ādas kurpes, cimdus, cepuri un kādu ziedu (vēlams – gardēniju), ko piespraust pie apģērba. Somiņa un rotaslietas noslēdza ansambli.