Lielākā daļa saražoto drēbju nonāk izgāztuvēs, tā arī nekad nenopirktas
Aizdomāties un vairāk rūpēties par vidi un pasauli, kurā dzīvojam, ir skaista apņemšanās, sākot jauno gadu, ko vērts īstenot.
Turpmāk padziļināti ieskatīsimies tēmās, kas, cerams, iedvesmos pieņemt pārdomātākus un gudrākus nākotnes lēmumus ikdienišķos un šķietami nesvarīgos jautājumos, kas beigu beigās sasummējas lielos skaitļos, apjomos un atstātajā nospiedumā uz šīs planētas un mūsu pašu dzīves kvalitātē. Kā teica Alberts Einšteins: “Mēs nevaram atrisināt problēmas ar to pašu domāšanu, ar kādu mēs tās radījām.”
Iespējams, tieši modes jautājumos ir salīdzinoši viegli nospraust robežas, pamanīt melno un balto, pieņemt lēmumus un mainīt paradumus, paļaujoties tikai uz savu kritisko domāšanu, jo mode pašos pamatos ir tendēta uz patērēšanu un jaunu izstrādājumu iegādi, mainoties sezonām.
Tas, ko vairums modes industrijas pārstāvju negrib, lai tu zini – tendences mainās, lai radītu mums nepieciešamību atkal un atkal pirkt ko citu. Milzīgu vides reklāmu, modes žurnālu un sociālo mediju influenceru rādītas bildes liek mums kārtējo reizi iekārot kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kā mums vēl nav.
Šajā sezonā modē ir violetā krāsa, bet kas notiks ar visām tām haki krāsas drēbēm, kuras bija modē tikai pirms pāris mēnešiem? Diemžēl skaudrā patiesība ir tāda, ka liela daļa drēbju nonāk izgāztuvēs, tā arī nekad nenopirktas. Turklāt modes industrija ir otra lielākā piesārņojuma radītāja pasaulē uzreiz aiz fosilās degvielas.
Degvielai alternatīvas ir tikai dažas un ne visiem pieejamas, taču attiecībā uz apģērbu mums ir iespēja izvēlēties un lēnām ietekmēt šo industriju pozitīvām pārmaiņām. Ja tas vēl nav pietiekami spēcīgs arguments aizdomāties, lai runā skaitļi. No katru gadu saražotajiem 53 miljoniem tonnu apģērba 87% nonāk izgāztuvēs.
Tā vien šķiet, ka “ātrā mode” ir pārlieku ātra pat pati sev. Ātrumā saražoto vēl nav paspēts nopirkt vai labi ja pāris reižu uzvilkt, kad jau jāpērk kaut kas cits. Iedomājies to lielo resursu daudzumu, kas tiek izmests vējā, ja viena parasta, balta T krekla radīšanai tiek iztērēti 2700 litru ūdens...
Nē, mēs neaicinām tevi nedomāt par savu ārējo izskatu un nepirkt neko jaunu, tikai apdomīgāk izvēlēties, jo alternatīvas IR.
Kopējā atbildība
Pieprasījumam seko piedāvājums, un šajā gadījumā tie ir lēti, ne pārāk augstas kvalitātes un nezināmos apstākļos ražoti apģērbi, kas radīti ātrai patērēšanai un izmešanai jeb pasaulē tā sauktais “fast fashion” – “ātrā mode”. Pērkot apģērbu, lielākā daļa no mums pat neiedziļinās auduma sastāvā, kvalitātē un vīļu taisnumā, jo tie taču ir tikai pārdesmit eiro: “Izjuks pēc pāris mazgāšanas reizēm – nopirkšu jaunu!”
Latviešu modes zīmola Pixy Won’t Play kreatīvā direktore Dārta Kalēja stāsta par savu pieredzi salīdzinoši jauna, ilgtspējīga un ētiska apģērba zīmola veidošanā: “Neatkarīgam zīmolam, kas cenšas darīt citādāk, ir grūti iet pret vecajiem noteikumiem, lauzt sabiedrības domāšanu, vērtību sistēmu, sapratni, jo modes pasaules sistēma ir radīta tā, ka izdzīvot var tikai tie, kas iet pa noteikto apli.
Viss balstās uz ātrāk, ātrāk, ātrāk. Pārāk daudz cilvēku vairs principiāli neiepērkas, ja nav atlaižu. Mūsuprāt, atlaides sabojā preces vērtību, tas ir kaut kas, kas vairs nav vērtīgs un no tā gribas tikt vaļā, jo vietā nāk jauns.
Aplis ir vienkāršs – ja cilvēks drēbi nopērk par pilnu cenu, viņš grib par to rūpēties, apčubināt, nest uz ķīmisko tīrītavu, mazgāt ar rokām, izklāt uz dvielīša, iešūt pogu, no vecām džinsām uztaisīt šortus, ādas jaku atdot dēlam, kašmira džemperi meitai... Viņam rūp.
Ja jaunā modes lieta nopirkta “pa lēto”, tad pret to tieši tā arī izturas – kā pret nevērīgu lupatu. Ir žēl tērēt laiku un naudu, lai tā kalpotu ilgāt. Vieglāk izmest un nopirkt jaunu. Uzskatām, ka sabiedrības domāšana, nespēja redzēt kopbildi, skatīt visu ilgtermiņā... tā ir mūsu visu problēma. Un tas diemžēl neattiecas tikai uz modes pasauli.
Es nevienā brīdī negribētu apvainot “ātrās modes” gigantus, jo... viņi tikai piedāvā to, kas ir pieprasīts. Pārāk bieži nākas dzirdēt, ka par krekliņu maksāt vairāk par 10 eiro ir tīrākās šausmas un kurš vispār to dara – tā esot naudas izmešana vējā. Bet patiesība ir tāda, ka tas, kurš tērē 10 eiro par krekliņu un otrs, kurš tērē ap 50–100 eiro, ilgtermiņā iztērē vienu un to pašu summu... un mēs visi to zinām. Starpība tikai tāda, ka viens ir pacietīgāks un empātiskāks, otram vajag tagad, tagad, visu, visu man.”
Modes dizainerei Baibai Ladigai-Kobajaši ir sešus gadus ilga pieredze modes dizaina pasniegšanā Šanhajā un padsmit gadu pieredze modes industrijā. Viņa saka, ka tieši Šanhajā piedzīvotais un redzētais lika domāt un izvērtēt. “Atbildības izjūta piezagās, jau dzīvojot Ķīnā un vērojot to visu no malas. Mēs pat iedomāties nevaram, ko tik cilvēki izdomā ražot!
Papētot vairāk, sapratu, ka grimstam arvien lielākā bezdibenī un ar to cīnīties var vienīgi, par to runājot. Bet visā nevar vainot tikai Āziju un Ķīnu. To radījuši uzņēmumi, kas nāk no attīstām valstīm – Zviedrijas, Spānijas... Ir pieprasījums – ir piedāvājums. Viņiem jānodrošina saviem cilvēkiem darbs, un tādējādi tā ķēdīte aiziet...
Zināmu postu nodara arī internetveikali un apziņa, ka preces varam atdot atpakaļ. Cilvēks, pasūtot internetā desmit kleitas, bet izvēloties tikai vienu un pārējās aizsūtot atpakaļ, droši vien pat nepadomā, cik daudz resursu tiek iztērēti, piegādājot un vedot šīs preces atpakaļ. Tas, iespējams, ir ļoti ērti, bet pavisam neapdomīgi.”
Alternatīvas ir
Pirms sākam runāt par alternatīvām, jāiepazīstas ar vārdiem, kas vēsta par ilgtspējīgu modi. “Ilgtspējīga mode” raksturo apģērbu, kas ir ražots no videi draudzīgiem vai otrreiz pārstrādātiem materiāliem apstākļos, kas nenodara pāri dabai un cilvēkiem. Par “ētisku modi” varam saukt zīmolus, kas ražošanas procesā rūpējas par maksimālu meistara – šuvēja ieguvumu un vienlaikus minimālu procesa ietekmi uz vidi.
“Apzinīgam pircējam” piemīt kritiska, pārdomātāka attieksme pret modes patērēšanu, jeb, brutāli tulkojot, pircējs ir “pie apziņas, veicot pirkumu”. Aizvien biežāk sastopams termins “caurspīdīgums”, aiz kura slēpjas ideja par caurskatāmu zīmolu, kas patērētājam ļauj uzzināt vai pat ieskatīties, kā, kur un kas ražo zīmola piedāvātās preces.
Baiba Ladiga-Kobajaši uzskata, ka pirmais solis ir mainīties pašiem: “Risinājums ir iepirkties atbildīgi. Padomāt, pirms kaut ko pērkam. Vai tiešām mums vajag tik daudz drēbju, varbūt var pirkt mazāk? Varbūt pirkt kvalitatīvāku, dārgāku, kas kalpos ilgāk, un to arī atbilstoši kopt? Censties atbalstīt vietējos ražotājus.
Protams, salīdzinot ar tā sauktās “ātrās modes” zīmoliem, Latvijas dizaineru ražojumu cenas liekas trakas. Tajā pašā laikā es nevaru šuvējai palūgt uzšūt bikses, kas izmaksās 10 eiro. Šī summa diemžēl ir nereāla – sākot ar laba materiāla izvēli (kas, pēc maniem aprēķiniem, maksā vismaz 12 eiro metrā) un nodrošinot arī šuvējai atbilstošu atalgojumu. Saprotu, ka visiem nav tādas rocības, lai atļautos ētiski ražotu apģērbu, tomēr jāpadomā, ka, nopērkot bikses par 90 eiro, tās kalpos 10 reizes ilgāk un neizjuks mazgājot.
Svarīgi izvēlēties arī ķermenim draudzīgus audumus. Es par to ļoti piedomāju. Nav noslēpums, ka mūsdienās parādās arvien vairāk nepazīstamu slimību, arī ļoti jauniem cilvēkiem. Ar dažādām ķimikālijām ir piedrazots ne tikai ēdiens, tās ir arī audumos, kas ir ļoti ciešā saskarē ar ādu. Ja valkājam poliesteru (un lielākā planētas iedzīvotāju daļa to dara!), principā staigājam, tērpušies plastmasā. Trakākais, ka par to neaizdomājamies.
Mūsu kopīgais uzdevums ir par to stāstīt arī jaunajai paaudzei – tīņiem un jauniešiem, kas ir vislielākie “ātrās modes” patērētāji.” Arī Pixy Won’t Play kreatīvā direktore Dārta Kalēja sāk ar sevi. “Sev jaunas drēbes nepērkam. Viens no mūsu saukļiem ir: “We make clothes we love to wear” – “Mēs radām apģērbu, ko mīlam valkāt.” Ja gadās kaut ko nopirkt, tad tikai vintage vai no cita ilgtspējīga zīmola.”
*Who made your clothes
Pēc Rana Plaza rūpnīcas sabrukšanas 2013. gadā Bangladešā, kas nogalināja 1138 un ievainoja vēl vairāk cilvēku, globālā kustība Fashion Revolution sāka akciju, aicinot pircējus jautāt #whomademyclothes jeb “kas radījis manas drēbes”.
Pateicoties cilvēku jautājumiem un vēlmei iegādāties preces no caurskatāmiem ražotājiem, tūkstošiem zīmolu ir sākuši atklātāk runāt par apģērbu ražošanu un attieksmi pret darbiniekiem. Ar laiku šis #whomademyclothes ir kļuvis par slavenu Instagram tēmturi, kas bildēs runā par to, kas un kādos apstākļos rada lielāko daļu apģērbu, ko mēs lietojam ikdienā.
Šīs bildes ļoti spēcīgi, bez vārdiem, ataino situāciju – ja mēs pērkam “pa lēto”, kāds par to samaksā visai dārgi – ar savu bērnību vai veselību. Ja vēlies uzzināt vairāk par šo tēmu, noskaties Andrew Moagana filmu True cost; viņš apceļo pasauli, lai satiktu cilvēkus, kuri stāv aiz apģērba ražošanas.
Piemēri pasaulē
Ikona Pamela Andersone ir ilgtspējīgas modes advokāte, kura ļoti labprāt runā par to publiski un skaļi: “Ilgtspējīgas modes kontekstā mani visvairāk priecē fakts, ka tā ir tik strauji augoša. Negatīvais jāpārvērš pozitīvajā, un es ticu, ka mums izdosies! Viss vairāk vai mazāk iedragā planētas veselību, un pirkt mazāk ir pareizā atbilde.
Mana eko varone Vivjena Vestvuda reiz teica: “Nepērc mēslu, sakrāj vienai labai lietai gadā.” Cilvēki arvien vairāk apzinās un aizdomājas – daži mazāk, bet vairumam rūp aizvien vairāk. Katrai mūsu izvēlei ir nozīme, jo tās visas kopā var pasauli padarīt labāku.”
Pārsteidzot sabiedrību, amerikāņu aktiera Vila Smita dēls, reperis Džeidens Smits savu garderobi veido no lietotiem apģērbiem, veicot pārdomātus pirkumus. “Es cenšos nepirkt neko jaunu, ja vien man nevajag iedvesmu vai arī tas nav kaut kas neaprakstāmi foršs.
Šobrīd iepērkos tikai second-hand apģērbu veikalos. Man patīk valkāt drēbes, ko kāds cits ir vilcis pirms manis, tādējādi dodot iespēju apģērbam piedzīvot otru vai trešo dzīvi un turpināt tikt lietotam, nevis nonākt okeānā.”
Savukārt dziedātājs Farels Viljams sadarbībā ar dažādiem zīmoliem izstrādā un tirgū piedāvā apģērbu un apavus, kas ražoti no okeānā atrastās plastmasas. Atbalsts zīmoliem, kas rūpējas par sociālām un vides problēmām, ir vēl viens veids, kā motivēt sevi veikt dabai draudzīgus pirkumus. Tā, piemēram, iegādājoties Farela pārstāvēto zīmolu izstrādājumus, tu ar savu naudu atbalstīsi plastmasas vākšanu okeānā.
Un šie, par laimi, ir tikai daži no daudzajiem piemēriem pasaulē. Neskaitāmi mazi zīmoli ar savu biznesu atbalsta lokālās kopienas vai vientuļās mātes, nodrošinot tām darba vietas, vai ziedo daļu nopelnītās naudas dabas resursu atjaunošanai. Pirkt T kreklu ir daudz patīkamāk, zinot, ka par iztērēto naudu kaut kur pasaulē tiks iestādīts koks.
Ted Talks, kas radīs vēlmi mainīt pasauli
* Averting the climate crisis. Als Gors atklāj 15 veidus, kā cīnīties ar klimata pārmaiņām jau tagad.
* Fashion has a pollution problem – can biology fix it? Ieskats, kas mūs sagaida nākotnē.
* To eliminate waste, we need to rediscover thrift. Par to, kāpēc mums vajadzētu saglabāt un atkārtoti lietot materiālus, kas mums jau ir, nevis radīt kaut ko no nulles.
Neērtā statistika
* 2 miljardi T kreklu tiek nopirkti un pārdoti katru gadu.**
* 2700 litru ūdens tiek iztērēti, lai radītu parastu T kreklu. **
* 53 miljoni tonnu apģērba tiek saražoti katru gadu.
* 87% no tā nonāk izgāztuvēs vai tiek sadedzināti. *
--------------------------------------------------------------
* Copenhagen Fashion Summit, 2018
** The life cycle of a T-shirt, TedEd
