Barberšopu mode: saruna par bārdas kultu un ne tikai

Autobusā dzimis plāns

Kā jau šādos veiksmes stāstos pienākas, Edgars Rozenvalds nav ne diplomēts frizieris, ne arī stilists vai modes dizaineris – tātad gudrās skolās zinības, kas saistītas ar viņa pašreizējo biznesu, nav mācījies. Izglītību viņš guvis pavisam citā jomā – mūzikas menedžmentā un pasākumu organizēšanā, ko mācījies Kultūras koledžā. Kādu brīdi tiešām darbojies šajā sfērā – piedalījies gan Mūzikas gada balvas organizēšanā, gan pastrādājis pie Daces Pūces producentu kompānijā "Marana productions". Taču šis posms diezgan ātri beidzās.

“Sākās krīze, un nācās meklēt jaunu darbu. Pastrādāju celtniecībā tepat Latvijā, pēc tam kādā starptautiskā tirdzniecības kompānijā – tolaik vēl biju jauns, tikai 23 gadi. Šī kompānija mani aizsūtīja uz Dienvidkoreju apgūt servisu. Tur tiešām bija ko pamācīties – kā valsts, kurā nav nekādu derīgo izrakteņu, 50 gadu laikā kļuvusi par vienu no vadošajām pasaulē. Turienes pieredze man vēlāk ļoti noderēja. Pastrādāju arī Maskavā – pirms gadiem desmit uz turieni mani aizsūtīja izplatīt korejiešu aprīkojumu un mēģināt šo biznesu pieskaņot Krievijas domāšanai. Rezultāti bija labi, taču pats process gan smags – tolaik Maskavā vēl valdīja diezgan izteikta padomju gaisotne. Nevar pat salīdzināt ar to, kāda Maskava ir tagad; pēdējā laikā ar katru gadu var just, ka Maskavā apstākļi mazajam un vidējam biznesam patiešām uzlabojas,” stāsta Rozenvalds.

Taču tas vēl ir tikai ievads barberšopu stāstam. Līdz idejai par kungu frizētavu biznesu Edgars nonācis, braukājot apkārt pa pasauli: “Barberšopus es biju redzējis gan Korejā, gan Anglijā, gan Ņujorkā, gan citur. Un nesapratu - kādēļ gan pie mums Latvijā tādu nav? Būtu taču labi, ja arī Rīgā vīriešiem būtu pieejams šāds pakalpojums. Tāpēc var teikt, ka šis bizness bija paša izsāpēts.”

Atlika tikai izdomāt koncepciju un saprast, no kura gala varētu barberšopu projektam ķerties klāt. “Barberšopu projekts manā galvā radās tad, kad 25 stundas braucu autobusā no Berlīnes, kur klubos spēlējot pelnīju naudu. Vēl tagad man ir saglabājušās piezīmes, kur biju sarakstījis visu plānu: kur barberšopi atradīsies, kā tie sauksies, kādas dāvanu kartes un kosmētika mums būs, kas spēlēs atklāšanā un tā tālāk. Savā prāta izdomāju, kāds būtu ideālais barberšops, un pēc tam mēģināju tādu izveidot.” Un tā 2012. gadā Rīgā durvis vēra pirmais "Wood Religion Barber Shop", kam drīz vien pievienojās vēl pāris, kā arī uz jauniešu orientētā zīmola "Knockout" barberšopi.

Rozenvalda iztēli un apņēmību var tikai apbrīnot – lai arī idejas pamatā ir ārzemēs redzētie šāda veida iestādījumi, tomēr Edgara radītie barberšopi uz to fona izceļas ar īpašu pieeju pat sīkākajām detaļām – to var saprast, ieejot ikvienā no viņa barberšopiem. Darbinieku apģērba stils, telpu noformējums, attēli pie sienām, dzērienu piedāvājums, fona mūzika – par visu ir padomāts. “Protams, ir riskanti mēģināt radīt kaut ko jaunu. Ir ļoti grūti darbiniekiem iestāstīt, ko tu gribi panākt, ja nav nekā ko parādīt un viss ir tikai tavā galvā. Tagad jau ir vienkārši: ja atnāk jauns potenciālais darbinieks, tad vari viņam parādīt: ģērbsies tu šādi, strādāsi te, par darbu saņemsi tik un tik. Bet sākumā nekā tāda nebija!” atceras Rozenvalds.

Sākumā nebija arī cilvēku, kuri prastu strādāt tā, kā vajag barberšopā. Patiesībā nekādas augstākās matemātikas te nav – kungu frizierim jeb bārddzinim jāprot tikai apgriezt matus un noskūt bārdu, kā arī piemeklēt klienta sejas un galvas apmatojumam atbilstošāko stilu, tātad būtībā meistars ir arī savā ziņā stilists. Galvenajos vilcienos var teikt, ka pakalpojumu klāsts ir apmēram tāds pats kā jebkurā frizētavā, izņemot varbūt tikai bārdas skūšanu, jo šis pakalpojums lielā daļā Latvijas parasto frizētavu nav pieejams. Tāpēc prātīgs gājiens liktos vienkārši paņemt meistarus no parastas frizētavas un pieņemt darbā barberšopā. Tomēr dzīve pārsteidzošā kārtā pierādījusi, ka vieglāk ir izmācīt barberšopa meistaru no nulles nekā mēģināt iemācīt jaunus trikus frizierim ar desmit gadu stāžu. Sākumā jaunajos barberšopos strādāja daži cilvēki, kuri bija vīriešu friziera arodu apguvuši Anglijā un Īrijā, kur pastrādājuši, bet pēc tam atgriezušies Latvijā. Vēlāk Rozenvalds darbiniekus sāka apmācīt tepat uz vietas. Starp citu, arī pats Edgars ir ārzemēs izgājis apmācību kursu, lai iemācītos pareizi skūt un kopt bārdu.

Mazajam neizdzīvot

Barberšopu pirmie soļi gan ne tuvu neraisīja domas par iespējamo veiksmes stāstu. To atzīst arī Rozenvalds: “2013. gadā likās, ka nevienam Rīgā tas nav interesanti – ne no biznesa, ne no pieprasījuma viedokļa. Visi teica – tāds projekts nav dzīvotspējīgs. Taču laiks parādīja, ka patiesībā šis bizness ir pat ļoti dzīvotspējīgs.”

Sākums gan par to neliecināja. Knapi sācis darboties kā mazais uzņēmējs, Rozenvalds visā krāšņumā izbaudīja valsts nodokļu politikas īpatnības: “Man jau pirmajā darbības mēnesī uzkrita VID ar pilnu auditu. Žmiedza, kā tikai spēja. Tas bija šausmīgi, pēdējo naudu nācās samaksāt sodos. Vēl tagad atceros – samaksāju 700 latu soda naudā un paliku, var teikt, ar pliku pakaļu...”

Mazajam uzņēmējam, kurš nebija ņēmis kredītus, šāds uzlidojums bija smags pārbaudījums, taču vienlaikus arī dzīves skola, kas pateica priekšā turpmāko darbības shēmu: “Neskaitāmās valsts iestāžu pārbaudes spieda mani atvērt arvien jaunus barberšopus, jo es vienkārši sapratu – ja neattīstīšos, tad neizdzīvošu. Latvijas apstākļos mazs uzņēmums nevar izdzīvot, tas nav iespējams. Nekādus kredītus neņēmu, gribēju, lai bizness attīstās dabiski. Latvijā arī nevar paņemt bankā kredītu un cerēt, ka ar to attīstīsi biznesu; pie mums tas nestrādā. Ja es redzu, ka ir iespēja atvērt jaunu barberšopu un ir pieejami darbinieki, kuri tur varētu strādāt, tad arī atveru, bet ne ātrāk. Arī tagad turpinās nemitīgās pārbaudes, taču – jo lielāka ir kompānija, jo lielākas tai izredzes izdzīvot.”

Otrs trieciens Rozenvalda biznesam nāca no austrumiem, jo drīz vien pēc pirmo barberšopu atvēršanas viņam Rīgā uzradās negaidīts un spēcīgs konkurents Maskavas barberšopu tīkla "Chop - Chop" izskatā, kas te pēc franšīzes atvēra vairākus savus salonus.

“Man tas bija šoks. Man tobrīd gluži vienkārši nebija tādas naudas, lai varētu konkurēt ar "Chop - Chop", kam visā pasaulē bija ap 350 barberšopu. Tiem puišiem bija gan pieredze, gan līdzekļi, bet te pretī es – bomzis bez naudas. Taču, skatoties uz "Chop - Chop", es drīz vien sapratu, ka viņiem nav īsti pārdomātas stratēģijas un mūsu pakalpojumi tomēr ir labāki. Pēc pusgada "Chop - Chop" īpašnieks atrakstīja, ka nolēmis savu biznesu Rīgā slēgt un piedāvāja nopirkt viņa salonus. Sagrabināju pēdējo naudu un pārņēmu viņa barberšopus. Daļu slēdzu, bet vienu paturēju un pārtaisīju par "Knockout barbershop".”

Tas gan nenozīmē, ka konkurenti ar to pašu būtu pazuduši. Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka barberšopu bizness Latvijā ir dzīvotspējīgs, Rīgā parādījās vairāki jauni šāda veida iestādījumi, ko atvēra Rozenvalda kādreizējie darbinieki vai biznesa partneri. Pats Edgars vēl tagad par to ir mazliet pikts: “Visi pārējie Rīgas barberšopi tā vai citādi ir saistīti ar cilvēkiem, kuri strādājuši pie manis vai kopā ar mani. Latvieša labākais ēdiens ir otrs latvietis – tā nu tas diemžēl ir. Cik esmu runājis ar igauņiem un lietuviešiem, pie viņiem tā gluži nav. Es to īsti pat nesauktu par konkurenci, drīzāk par atdarināšanu. Konkurence ir tad, ja kāds mēģina izdomāt kaut ko jaunu, nevis kopē jau esošo. Mēs būtībā šajā nišā esam monopolisti, jo spējam piedāvāt labāko servisu un visvairāk strādājam.”

Kaimiņi apsteigti

Lai kā arī būtu, apmēru ziņā ar Rozenvalda “barberšopu impēriju” konkurentiem patiešām ir grūti sacensties. Ar "Wood Religion" zīmolu Rīgā patlaban darbojas četri barberšopi – trīs pilsētā un viens lidostā. Pārsteidzoši, taču lidostas barberšopam klājoties labi, lai gan varētu domāt, ka ceļošanas steigā cilvēki par frizūrām un bārdām īpaši nedomā. “Lidostas barberšops vairāk domāts tiem, kuri izlido; var gan kādu dāvanu piemeklēt, gan matus apgriezt vai bārdu pielabot. Un iet tam tiešām labi,” saka Edgars. Vēl četri barberšopi startē ar mazliet demokrātiskāku un uz jauniešu auditoriju orientētu zīmolu Knockout Barbershop – divi tādi darbojas Rīgā, pa vienam Valmierā un Jelgavā. “Bija arī Liepājā, taču nācās slēgt. Bija problēmas ar darbaspēku. Jo tālāk no Rīgas, jo dīvaināk cilvēki darba ziņā mēdz uzvesties. Jelgavas barberšopam klājas labi, jo turienes cilvēki mentalitātes ziņā ir līdzīgi rīdziniekiem un daudzi no viņiem arī strādā Rīgā. Savukārt Valmiera ir forša pilsēta, kas ir pelnījusi savu barberšopu,” skaidro Edgars.

Kopā visos Rozenvalda barberšopos strādā apmēram 50 cilvēku. Ar to, ka darba standarti ir augsti, viņiem tiešām nākas rēķināties –saimnieks regulāri pieskata, lai viss būtu perfektā kārtībā, un šim nolūkam tiek izmantotas pat barberšopos uzstādītās kameras. Acīmredzot tāda kvalitātes kontrole tad arī ir galvenais iemesls, kādēļ piecu aizvadīto gadu gaitā servisa līmenis nav krities. Barberšopi ir maza džentlmeņu pasaulīte ar saviem noteikumiem – piemēram, ja kungam līdzi atnāks sieva un mēģinās mācīt, kā viņu vajadzētu safrizēt, tad var gadīties, ka kundzi palūgs iziet. Morāle īsa – gan mēs, veči, paši tiksim ar savām frizūrām galā un izdomāsim, ka labāk darīt! Pats boss, šķiet, mierā nosēdēt nevar ne mirkli, jo nepārtraukti domā, ko vēl varētu uzlabot; piemēram, ir tapušas gan savi kungu parfimērijas produkti, gan sadarbībā ar kalējiem no Autine izstrādāti bārdas naži.

Barberšopu jomā Latvija ir apsteigusi kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju. “Lietuvā un Igaunijā barberšopi parādījās apmēram tajā pašā laikā, kad pie mums. Taču ar lepnumu varu teikt, ka mūsu līmenis ir daudz augstāks. Pie viņiem daži biznesmeņi mēģināja pastrādāt šajā lauciņā, taču, kad sajuta, ka neiet tik labi, kā cerēts, meta to pie malas. Patlaban kaimiņvalstīs šajā ziņā īsti nekas nenotiek,” saka Rozenvalds.

Latvieši pat savā ziņā ir kļuvuši par igauņu skolotājiem, jo "Wood Religion" ir sava akadēmija, kur apmāca darbiniekus gan savām vajadzībām, gan igauņu barberšopu zīmolam "Truman Barbershop". Pats Rozenvalds kaimiņvalstis apgūt neplāno, uzskatot, ka tur savu zīmolu augstā līmenī noturēt būtu praktiski neiespējami. “Te visu izšķir serviss. Taču jārēķinās, ka kāds darbinieks vienmēr mēģinās tevi apzagt vai arī centīsies pēc iespējas mazāk strādāt. Pa gabalu to visu kontrolēt nevar. Tāpēc es, piemēram, Lietuvā tā arī neko neatvēru, kaut gan neslēpšu, ka finansiāls kārdinājums bija. Taču sapratu, ka tā būtu kļūda. Tagad domājam piedāvāt franšīzi – ja kāds vēlas, varam nodrošināt apmācību un visu pārējo, taču pats braukt kaut kur un atvērt barberšopu es negribu. Tas nav tā vērts, jo šis bizness nav tik ļoti ienesīgs. Jāņem vērā, ka panākumu atslēga ir ar visu sirdi darboties šajā biznesā. Te nav mazsvarīgu sīkumu: būtiska ir gan atrašanās vieta, gan dāvanu karšu dizains, gan zīmola filozofija un attīstība, gan darbinieki,” saka Edgars.

No bārdam pie kurpēm

Šā gada sākumā Rozenvalds pievērsās vēl kādam biznesam, ko par Latvijai tradicionālu nekādi nevar nosaukt. Viņš izveidoja savu kungu apavu zīmolu, ko bez liekas kautrības nosauca savā vārdā – "Rosenwald & Co". Tagad Vecrīgā jau ir šā zīmola veikaliņš

“Arī šis bizness –apavu ražošana un tirdzniecība – ir paša izsāpēts. Rīgā nekur un ne par kādu naudu nav iespējams iegādāties patiešām labus apavus. Tas ir fakts! Pat ja tev ir 500 eiro, tad, apbraukājis visus veikalus, ātri vien saproti, ka to, ko gribētos, atrast nav iespējams – vai nu nav izmērs, vai fasons neder, vai vēl kāda cita vaina,” skaidro Rozenvalds.

Izklausās tas varbūt vienkārši – izdomāja un izveidoja apavu ražotni –, taču patiesībā viss ir daudz sarežģītāk. “Maskavā iepazinos ar vienu apavu meistaru, kurš mācījies un strādājis pie viena no pasaules izcilākajiem meistariem, itāļa Sefano Bemera. Tas patiešām ir izcils meistars, viņa gatavotie apavi maksā no pusotra tūkstoša līdz pat kādiem pieciem tūkstošiem eiro. Pēc tam maskavietis atvēra pats savu uzņēmumu, par kura klientiem kļuvuši daudzi slaveni vīri, piemēram, Vladimirs Pozners un Ivans Urgants. Ko šis krievu meistars izdarīja? Viņš pilnveidoja itāļu liesti, kas ir diezgan stiepta un austrumeiropiešu kājām īsti neder; itāļu apavi ir tik šauri, ka būtībā der tikai pašiem itāļiem. Maskavas meistars piecu gadu laikā liesti pilnveidoja tā, lai derētu visiem un apavi ikvienam liktos pietiekami ērti.”

Rozenvalds arī pats mazliet pamācījies pie maskavieša un savām rokām izgatavojis vienu apavu pāri – tas prasījis sešas dienas. Taču svarīgāk ir tas, ka Edgars vienojies ar speciālistu, ka varēs izmantot viņa izstrādāto liesti, turklāt maskavietis Rozenvalda uzņēmumā darbojas kā tehnologs un pieskata kvalitāti.

Loģisks jautājums – bet kur tad ražotne atrodas? Kaut kur Pierīgā? Nekā tamlīdzīga – tā atrodas Itālijā. “Mēs visu ražojam Itālijā, jo itāļu apavu skola ir pasaulē labākā. Taču apavus šujam no franču teļa ādas, nevis no itāļu – izrādās, tā ir kvalitatīvāka, jo franču teļi aug reģionā, kur nekož odi. Tāpēc āda ir kvalitatīvāka. Vēl izmantojam arī bifeļādu, kas ir biezāka, toties vieglāk kopjama. Nekur citur, kā vienīgi Itālijā, tādas kvalitātes apavus izgatavot nevar. Nav jēgas pat mēģināt pārcelt ražotni uz Rīgu, nekas tur neiznāks. Es pat negribu to darīt, jo itāļu apavi paši par sevi ir vērtība. Iedomājieties dzimtas fabriku, kurā apavus ir taisījis jau vecvectēvs, tagad taisa vectēvs, tēvs un mazdēli. Tādas tradīcijas nekur citur nevar atrast,” aizrautīgi stāsta Rozenvalds. Viņa uzņēmumam itāļu ražotni piemeklējis Maskavas speciālists, kurš četrus mēnešus braukājis pa Itāliju, līdz atradis tādu ģimenes fabriku, kas atbildusi viņa prasībām. Paredzēts, ka tur taps 40 apavu modeļi no 39. līdz 45. vai pat 47. izmēram.

Lēti šādi apavi nav un par masu produktu noteikti nekļūs – to mērķauditorija ir ļoti turīgi cilvēki, virs vidusslāņa. Kurpju pāris maksā vismaz 350 eiro; ja klientam ir īpašas vēlmes, tad vēl dārgāk. “Mēs piedāvājam trīs pakalpojumus. Pirmais – cilvēks var atnākt uz mūsu veikalu un atrast sev piemērotus apavus. Otrais variants – ja klients vēlas kaut ko vairāk, tad varam viņam piedāvāt "custom made" apavus – citiem vārdiem sakot, viņš mūsu katalogā izvēlas modeli, bet mēs to izgatavojam, ņemot vērā visas viņa vēlmes – kādas krāsas ādu izmantot, kādu zoli un tā tālāk. Trešais variants – izgatavojam apavus pilnībā pēc klienta individuālā pasūtījuma, speciāli viņa kājai izstrādājot liesti; tas prasa apmēram pusgadu. Tā, starp citu, ir pasaules zīmolu prakse – arī Stefano Brenner un citi brendi ātrāk par četriem mēnešiem individuālo liesti neuztaisīs, parasti jau tomēr sešos. Arī tāda līmeņa apavi netop ātri – viena pāra izgatavošana prasa no 40 līdz 120 stundām. Un pašizmaksa var sasniegt 700 eiro. Tā ir tikai pašizmaksa!”

Ņemot vērā ne pārāk draudzīgās cenas, var rasties pamatots jautājums – kam gan Rozenvalds šos apavus domā pārdot? Pēc pusgada taču visi turīgie Latvijas kungi jau būs pa pārim vai vairākiem iegādājušies, un, ja jau šie apavi ir tik izturīgi, kā stāsta, tad nākamreiz veikalā taču viņus varēs gaidīt ne ātrāk kā pēc 50 gadiem, vai ne tā? Izrādās, ne tā: “Jau ziemas mēnešos pieprasījums bija negaidīti augsts. Taču mana galvenā doma ir tirgot apavus internetā, padarot šo biznesu globālu. Veikaliņš Rīgā nepieciešams tādēļ, lai arī vietējie iedzīvotāji varētu atnākt, apskatīties un aptaustīt, ko mēs īsti piedāvājam; galu galā, es taču pats esmu rīdzinieks un pārskatāmā nākotnē plānoju te dzīvot. Runājot par internetu – tajā cenas un kvalitātes kategorijā, kurā strādājam mēs, konkurences praktiski nav vispār. Visu biznesu balstīt tikai uz veikalu Rīgā – skaidrs, ka tam nav jēgas, tas mūžam neatmaksāsies. Tas tomēr nav barberšopu vai kebabu bizness – apavu biznesā ienākšanas izmaksas ir daudz lielākas,” skaidro Edgars. Nu, ko – būs patiešām interesanti paraudzīties, kas no šiem plāniem iznāks.