Binnija par savu īpašāko rokassprādzi: "Rota ir sievietes papildinājums. Tikai nesen sapratu, ko tas nozīmē"
Mēdz teikt, ka sievietes skaistākā rota ir mati, bet labākie draugi – dimanti. Skaistumkopšanas salona BBbinnija īpašniece Binnija Ārberga stāsta par īpašāko rotu savā kolekcijā.
Rotas valkāju ļoti maz un vienmēr iegādājos ar nolūku – saistībā ar kādu īpašu notikumu. Kad atveru savu dārglietu lādīti, ko reiz saņēmu dāvanā Ziemassvētkos, ir sajūta, it kā es raudzītos atmiņu albumā. Kaklarotas nēsāju ļoti reti, taču esmu iecienījusi auskarus un rokassprādzes. Viena no nozīmīgākajām rotām manā kolekcijā ir sudraba mežģīņu rokassprādze ar iestrādātiem akmentiņiem, kas ļoti skaisti mirdz sveču un prožektoru gaismā.
Rokassprādzi saņēmu dāvanā no mammas draudzenes Izoldes, ārkārtīgi krāšņas, gudras un inteliģentas sievietes, kura kļuva arī par vienu no manām dzīves skolotājām. Ciemojoties pie viņas Bostonā, iegriezāmies ļoti smalkā veikalā, kur Izolde nopirka man šo rokassprādzi, izsakot vienu no dzīves patiesībām, kuru tikai nesen līdz galam sapratu: rotai ir jābūt sievietes papildinājumam. Ieraugot cilvēku, mēs viņu novērtējam vizuāli, tad sajūtam enerģētiski, un, tikai sākot sarunu, saprotam savu attieksmi pret viņu. Šajā stāstā rota kalpo par dvēseles turpinājumu.
No Izoldes esmu aizguvusi arī ieradumu, dodoties uz ārzemēm, iegādāties rotas muzejos, izstāžu zālēs vai baznīcās, kas ir skaisti arhitektūras pieminekļi. Neatceros, kāda bija rokassprādzes cena, un uzskatu, ka tam nav nekādas nozīmes, jo man nav svarīga rotas fiziskā vērtība, taču atzīstu, ka labāk jūtos, nēsājot dārgmetālus.
Jau kopš senseniem laikiem gudrākie un bagātākie cilvēki ir maksājuši lielu naudu par dimantiem, jo tiem piemīt visspēcīgākā aizsardzība. Iepazīstoties ar nopietnākiem horoskopiem, varu secināt, ka cilvēki neapzināti izvēlas tieši tos akmeņus, kuri krāsas un faktūras ziņā tiem piestāv.
No ASV uz Latviju lidoju 2001. gada 12. septembrī – dienu pēc traģiskajiem notikumiem. Arī es varēju sēdēt tajā lidmašīnā, kura lidoja no Bostonas uz Ņujorku, taču esmu šeit ar visu rotu. Pēc atgriešanās ilgus gadus rokassprādze stāvēja neskarta samta futrālī, gaidot, kad pienāks īstais brīdis. Pavisam nesen, dodoties uz kādu īpašu pasākumu, to atcerējos un sajutu, ka viss saslēdzas; sapratu gan Izoldes teikto, gan rotas vērtību un nozīmi.
