Liktenīgie 45. Akvelīna Līvmane pārcēlusies uz paralēlo pasauli

Sēžot Nacionālās kino balvas pasniegšanas ceremonijā, Akvelīnā nebija tā sasprindzinājuma, kuru varēja novērot citos nominantos. Iespējams, tāpēc, ka divi "Lielie Kristapi" jau pie viņas dzīvo – par labāko sieviešu lomu filmās "Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku" un "Rudens rozes". Bet varbūt šis iekšējais mirdzums ir garu gadu darba rezultāts. Jebkurš aktieris ir mūžīgā pašattīstībā, bet ar Akvelīnu notika vēl kas – viņa paraudzījās debesīs. Iespējams, tajā brīdī tās šķita tuvākas nekā tas, kas notika uz zemes. Tagad viņa dod siltumu un gaismu citiem.

Nepalikt vienai

– Esat teikusi, ka sapņus var piepildīt vienmēr. Vai jums šogad izdevās kādu realizēt?
– Es vairs nesapņoju tādus lielus, kas nevarētu piepildīties. Lai ir veselība, darbs, naudiņa, tuviniekiem viss labi... Man ir bijušas lomas, vasaras darbs. Man jau ir divi "Kristapi", bet nu – arī viena nominācija. Kā smejas Varis Brasla, balvu nesaņemsi, bet dabūsi ierakstu CV. Iznāca mana grāmata Atvērto siržu sarunas, astroloģijas kalendārs. Savam priekam izgāju brīnišķīgas cigun nodarbības pie profesora Kudrjavceva. Ļoti slavens angļu astrologs Džons Kroulijs Rīgā vadīja trīs dienu semināru, un man bija liels prieks, ka varu redzēt tuvumā, kā viņš strādā, paskaidro materiālu – ne tehniski, bet cilvēciski. Un kā viņš vecos likumus pārvērš jaunos, šodienai piederīgos.
– Kā cilvēki jūs atrod? Esat sociālajos tīklos, jums ir sava mājaslapa?
– Latvija ir maza, un te cits citam iesaka. Es nereklamējos. Esmu paņēmusi pauzi. Pēc grāmatas, kurā apkopoju daudzu cilvēku likteņus, zvaigžņu kartes, man likās – viss, vajag apstāties. Protams, cilvēki meklē, atrod, jautā, bet saku – pagaidām nē. Jo ilgāk dzīvo, jo lielāka atbildība, bet cilvēks nāk un gaida…
– …ka atrisināsiet viņa problēmu?
– Jā, un viņa dzīvē būs brīnums. Es to nevaru. Varu vien pateikt, kāds ir viņa raksturs. Kādreiz teica – ja bērnam garšo saldumi, tad var prognozēt, ka no šķīvja viņš paņems konfekti, nevis ābolu. Neprognozējami ir tikai daži, kas mēģina ko darīt ar savu raksturu, pagātnes notikumiem, vēlas strādāt ar savu dzīvi, neslinkot.
– Cilvēki ir diezgan inerti?
– Tāds ir pasaules likums.
– Vieglāk ir nedarīt?
– Nu, cilvēkam liekas, ka viņš dara, bet…
– Arī jūsu dzīvē bija pagrieziena punkts – ap gadiem 45; notikumi, kas jūs pagrūda pārvērtēšanas, jaunu zināšanu iegūšanas virzienā.
– Brīžiem man šķiet, ka esmu pārlēkusi paralēlā pasaulē, kura ir tā pati, tomēr nav. To grūti izskaidrot.
– Ir vairāk saskaņas ar sevi?
– Iespējams. Vairāk sapratnes par sevi, dzīvi. Varbūt ar lielu pieredzi pie tā nonāk.
– Uz to es vedinu – ka ir posms starp 45 un 55, kad dzīves vai ģimenes notikumi ir tā sastājušies…
– Saproti, ka pusceļš ir noiets.
– Un gribas to iekšējo māju sakārtot?
– Jā, lai to pusi varētu nodzīvot harmoniski.
– Jūs ar Liju Brīdaku rakstījāt grāmatu par sevi. Vai arī tad iekšējo māju vētījāt?
– Nē, tas bija sācies jau daudz agrāk. Rakstīju pasakas par savu dzīvi, un man tie vairs nebija atklājumi. Caur sīkumiem, ikdienišķām lietām būvēju lielākus stāstus. Par to, kā kāds mazs notikums man kā bērnam, meitenei izraisīja veselu domu virpuli. Līdzīgu formu izmantoju arī Atvērto siržu sarunās. Bija pagājuši gadi piecpadsmit, kopš nodarbojos ar cilvēkizziņu. Bet kontakts ar Liju Brīdaku ir saglabājies, mēs draudzējamies, ejam ciemos viena pie otras – vismaz reizi gadā. Ir kopīgi pasākumi, nupat bijām Imanta Auziņa piemiņas vakarā, kad iznāca viņa pēdējā grāmatiņa "Klusums nav mēmums". Es lasīju dzeju, un liels prieks par Liju, kura savos cienījamajos gados iet uz visiem pasākumiem.
– Esmu ievērojusi, ka arī jūs dzīvojat atvērtu dzīvi.
– Es mācos no tiem, kas vecāki par mani. Lija man daudzas lietas ir pateikusi priekšā; arī būt cilvēkos no viņas noskatījos. Nepalikt vienai, viņa teica, tas ir svarīgi.

Saldi, smagi akmeņi

– Viena no jūsu atziņām – pēc tuva cilvēka zaudējuma svarīgi sevi paņemt aiz čupra un aizvilkt pie citiem. Tās būs kā rūgtas zāles, kas palīdzēs izķepuroties, tikt pāri.
– Jā, nolikt pagātni. Tā ir aizgājusi. Ja dzīvojam pagātnē, mums nav ne tagadnes, ne nākotnes. Pagājušo vajag atcerēties kā izlasītu grāmatu, bet vairs nepārdzīvot. Ja cilvēka vairs nav manā dzīvē, nav nozīmes nožēlot, raudāt. Varu tikai priecāties, ka viņš ir bijis. Tad uzreiz ir gaišāka šodiena un rītdiena. Bet cilvēki saka – kā, tad es aizmirsīšu… Mēs neaizmirstam, tikai pārliekam akcentus.
– Signe Baumane filmā "Akmeņi manās kabatās" runā par smagu tēmu – depresija, pašnāvība – un pabeidz ar atziņu: cik labi, ka mamma mācīja nolikt grāmatu un iet pie radiem parunāt, pat ja negribas.
– Nevar visu mūžu glabāt tos akmeņus kabatās. Cik daudziem ir tā, ka vecāki viņus nav gribējuši, gaidījuši, mīlējuši, bet ar šo sajūtu nedrīkst dzīvot. Cilvēks ir pieradis, ka mētelis ir smags, un viņam akmeņi patīk, tos visu laiku var cilāt. Bet var to novilkt un sajust brīvību – kā stāvot pļavas vidū. Neteikt– tāds ir mans raksturs, es tur neko nevaru darīt. Var, tikai… Godīgi sakot, man bieži vien liekas – negribas. Daudziem ir vajadzīgs palīgs, kas novelk to mēteli ar akmeņiem. Saku – paskaties, cik tu esi skaists!
– Latvietis ir stiprs vienpatis, kurš spēj atrast laimes izjūtu?
– Es noņemtu vārdu 'latvietis'. Cilvēki visā pasaulē ir vienādi ēdelīgi, skaudīgi, aprunājoši. Ja apvainošu savu tautu, apvainošu sevi, bet to es negribu. Es gribu celt sevi un līdzcilvēkus. Mums ir cita attieksme pret zemi, dabu, to, ko nesaprotam, un tas ir mūsu spēks.
– Varbūt dabas mīlestība sakņojas viensētnieka pasaules uzskatā – ka viņam ir labi vienam mežu vai pļavu vidū.
– Jā, un pilsētā tagad nebūt visiem nav labi, tāpēc daudzi meklē ceļu atpakaļ, meklē balansu – dzīvot ērtos apstākļos, bet vienlaikus būt ar dabu. Mūsu zeme to pieļauj. Mums ir tik daudz brīvas vietas.
– Arī Rīga to ļauj.
– Jā, kur vēl tā ir? Pludmale, koki, meži, upes, rieksti, sēnes, tējas, čiekuriņi, kastaņi…
– Vakar, nākot uz izrādi, te, pie teātra, ievēroju ligzdiņu kokā.
– Tur vārniņa dzīvoja, kārtīgi perēja. Viņa sildīja oliņas, slēpās no karstās saules. Varējām vērot, kā putni cīnās par ligzdu, pēc tam – kurš sēž un kurš pienes ēdamo, baro…

Dzīve, astroloģija, sarunas

– Jums sanāk pabraukāt pa Latviju ar kādiem projektiem?
– Es to saucu par tikšanos ar cilvēkiem.
– Jūs aicina gan kā aktrisi, gan astroloģi?
– Mani vairāk uztver kā cilvēku, kurš ir viss kopā. Varu runāt dzeju un stāstīt par dzīvi. Arī astroloģija ir dzīve un dziedniecība. Cenšos to savērt vienā virtenē, bēgot no specifiskiem terminiem. Jo cilvēku interesē dzīve, nevis tas, ko dara Marss vai Venera (smejas).
– Vai astroloģijas zināšanas jums palīdz labāk ieraudzīt to, kas notiek izrādēs?
– Tā ir īpaša specifika, ko ļoti skaisti dara Viesturs Rudzītis, kad analizē klasiķu darbus. Nezinu, vai šodien tā vairs raksta – par nospiedumiem dzimtās, kā veidojas cilvēks. Šad tad izrādei pieaicina Guntu Andžāni, psihoterapeiti, ļoti gudru, brīnišķīgu sievieti, kura izskaidro, lai aktieris var iedomāties, kāds ir tas cilvēks, ar kādu viņš, iespējams, nekad nav ticies, viņa slimīgais domāšanas veids, kā viņš uztver pasauli. Tad var palīdzēt īsts profesionālis, kurš satiek visdažādākos tipāžus un iedziļinās viņu psiholoģijā.
– Bet vai jūsu pašas specifiskās zināšanas jums palīdz?
– Es pietiekami daudz esmu lasījusi, arī psiholoģisko un psihoterapeitisko literatūru.
– Cik zinu, esat interesējusies par psihoanalīzi.
– Un filozofiju – lai kaut ko no tā visa saprastu. Es tiešām saku "kaut ko". Jo tas ir tik sarežģīti. Lai gan mēdz teikt, ka beigās visas sarežģītās lietas izrādās vienkāršas, tikai ap tām uzbūvētais ir tik ļoti savirpināts, ka kodolu nevar redzēt. Dažkārt pie speciālista atnāk ar jautājumu, bet tas neatspoguļo to, ko tiešām grib zināt. Var jautāt par darbu, bet, izrādās, tas ir vien tāpēc, ka priekšnieks ir mīļākais, viņam ir sieva.
– Psihoterapeitam jābūt gandrīz kā detektīvam.
– Jāsaprot, kas ir aiz tā. Mēs, cilvēki, tik ļoti visu noslēpjam, dažreiz paši sev neatzīstamies, jo ir priekšstats, kā ir pieņemts, kā jāizskatās priekam, sērām.
– Un pašaizsardzība – nelaist klāt ārdošās domas, patiesību?
– Pozitīvās nelaiž (smejas). Ārdošās – labprāt.
– Jo cilvēks ir mazliet mazohists?
– Jā, jā! Drīzāk sevi pabiedēt.

Mierīgs, labs suns

– Kādus ceļavārdus esat ierakstījusi jaunajā astroloģijas kalendārā?
– Vēlu ieraudzīt brīnišķo ikdienišķajā un ikdienišķo – pārdabiskajā.
– Kalendāru veidojat kopš 2007. Gada. Vai šis darbs ir kaut kā attīstījies, esat ieguvusi ko jaunu?
– Pirmais kalendārs – ak Dievs! Pacēlu – tik mazs, vienkāršs… Varu tikai pateikties tiem, kas to atzina par labu esam. Un tādu bija daudz. Māsīca teica – kāpēc nav saules lēktu un rietu, man jāzina, kad kļūs tumšs, lai varu bērnu sagaidīt no skolas. Man pašai patīk astroloģiskie jautājumi, planētu iešana zīmēs. Pirms diviem gadiem man prasīja par čeku dedzināšanu, teicu – ja ir pieprasījums, tad liksim.
– Jūs katrā mēnesī norādāt piemērotākos čeku dedzināšanas datumus. Ko tas īsti nozīmē, kāpēc jādedzina?
– Pati to daru jau sen, nu tā kļuvusi par modes lietu. Taču man ļoti gribas, ja cilvēki iegādājas šo kalendāru, lai tomēr pārlasa, kas rakstīts janvārī. Bez mīlestības un pateicības varat dedzināt kaut tonnām.
– Nepieciešama līdzdomāšana?
– Jā. Tā ir pateicība par to, ko esmu iztērējusi. Paldies, ka man bija šī nauda. Jo tikai tad varam dabūt vēl. Ja nepateicamies, tad Visumā neaiziet mūsu labsajūta. Šķiet, cilvēki bieži izlasa tikai to, kurā datumā tas jādara, pavirši iemet čeku un staigā laimīgi. Bet Visumā ir nezūdamības likums – pateicība ir enerģija, tātad no kaut kurienes tā atgriezīsies. Un mēs lūdzam, lai tā atgriežas materiāli, čaukstīgi, graboši (smejas).
– Vai laikā, kad mācījāties, ieguvāt jaunas zināšanas, jūs pārvērtējāt arī naudas enerģiju savā dzīvē?
– Pret naudu nekad neesmu slikti izturējusies. Ir cilvēki, kas to nicina, saka – jā, viņam ir nauda, sazadzis… Nu, ja paņēmis svešu, iespējams, viņam būs jāatbild – ja ne tiesas, tad sirdsapziņas vai mūžības likumu priekšā. Ja kaut kas nav bijis godīgi, tas laikam mūsos paliek ģenētiskā līmenī. Brīdī, kad ņem nepareizo, tur kaut kas ierakstās. Šie cilvēki ir atbildīgi par sevi. Negribu teikt – ja kāds ir bagāts, tad ir slikts.
– Kāds būs nākamais gads?
– Kā teicienā – katram pēc nopelniem, katram pēc padarītā darba. Principā jau…
– Tā arī ir?
– Bet kā citādi?! Paskatieties vēsturiskos griežos! Varbūt ne vienmēr ir izskaidrojums, kāpēc tieši tā, bet visiem vienādi nekad nav. Jaunajā gadā un Ziemassvētkos viens otram vēlam labāko. Skatāmies kalendārā, varbūt ir kādi ierobežojošie faktori vai varbūt kaut ko tik aktīvi nevajag darīt, bet principā aizliegumu nav – ikdienas darbiem, dzīvei. Ja ļaunprātīgi nedarām pāri līdzcilvēkiem.
– Pirms gada skaisti formulējāt par nu jau aizejošo Gaiļa gadu – tas būs labvēlīgs radošiem cilvēkiem, kuri māk graudu ieraudzīt. Tagad būs Dzeltenais Suns.
– Rāms gars, praktiskums, ar lielām prasībām pret sevi. Jācenšas dzīvot šajā brīdī un lieki neuztraukties par nākotni. Tāds labs sargsuns zina, ka ir siltumā, saimnieks pabaros, ja viņš labi kalpos, būs apzinīgs. Tādas īpašības varam salikt. Ir norādījumi katrai zīmei, bet arī ļoti vispārīgi. Reizēm saku – būs lietus, bet no tā, vai iesim ārā, gulēsim gultā vai sēdēsim pirtī, atkarīgs, vai tas mums būs svarīgs. Turklāt pievērsiet uzmanību, ka Austrumu gads nesākas ar 1. janvāri, tas ir piesaistīts astroloģiskajiem faktoriem un šogad būs tikai 15. februārī. Bet mēs to it kā sākam dzīvot jau iepriekš. Cilvēki sāk gaidīt jauno un tā apvaino iepriekšējo.
– Jo šis vēl nav nodzīvots līdz galam?
– Jā. Ne katrs ir dusmīgs, bet sarkanais varētu būt, jo viņš ir enerģisks. Var kaut ko noknābāt nākamajā. Labāk mierīgi dzīvojam un tikai tad sākam rakstīt vēlējumus– pacietību, lēnprātību, izturību, godaprātu – nākamajam gadam.
– Vai var cerēt, ka pasaule būs mazliet mierīgāka ar šo labo Suni fonā?
– Pasaule nav mierīga. Iespējams, nākamais un aiznākamais gads varētu būt diezgan skarbi, stingrāk mainīties likumi.
– Gan Latvijā, gan pasaulē?
– Padzīvosim, redzēsim. Bet tas ir lielā mērogā, cilvēka dzīvi tas var arī neietekmēt. Ja esam labākajos gados, tas vispār neskar. Dod, Dievs!
– Latvijai būs ļoti darbīgs, svarīgs gads – ar simtgadi, vēlēšanām.
– Tad nav laika domāt par muļķībām. Šūsim galdautiņus, audīsim prievītes, darināsim tautastērpus, būsim aizņemti. Ja ir daudz, ko darīt, tad laiks piepildās un neiet tukšgaitā. Nav laika skatīties, kas tam, kas tam… Dari pats! Savam tuviniekam, veselībai, radiņiem. Kā saka, sāc ar sevi, tad arī pasaule būs labāka.
– Jūs sevi esat iedomājusies šai simtgades jostā? Varbūt piedalāties filmā…
– Jā, "Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru" atklāja simtgades filmu programmu, saņēma "Lielā Kristapa" Skatītāju balvu, Dumpis saņēma "Lielo Kristapu", arī Vizma Kalme, es un Mārtiņš Vilsons bijām nominēti, mazais puisītis arī, tā ka bijām novērtēti. Kā teica kādā tikšanās reizē – cilvēkiem ir sajūta, ka šī jau ir simtgade. Svarīgi paturēt prātā, ka Latvijas simtgade nav robeža, pēc kuras nekas vairs nebūs jādara.

Kā viņa iedrošinās?!

– Ko jums deva darbs izrādē "Karmena"? It kā visiem zināms sižets.
– Man ir ļoti maza loma (smejas). Lai gan nedomāju, ka maza. Vecāki, kas parādās gandrīz tikai vienu reizi, parāda dzimtu, kas stāv aiz Hosē līgavas.
– Vai jūs kaislību uztverat kā jaunībai piederošu?
– Bija krievu romance – ļubvi vse vozrasti pokorni. Mīlestībā nav ierobežojumu. Dvēselei nav vecuma. Jaunajos to vairāk redzam, viņi mazāk kautrējas. Ja cilvēkam ir vairāk un daudz gadu, tad saņem – ko viņš tur, tas ir smieklīgi, kāpēc par to runāt! Bet to saka jaunie. Taču dvēsele nekļūst citāda – cilvēks var iemīlēties jebkurā vecumā.
– Un ļauties neprātam?
– Kas ir neprāts? Jauniešiem tas ir fizisks, kurš ātri pāriet. Bet īstā mīlestība balstās uz "es nezinu, kāpēc". Tāds dvēseles siltums, kurā ietilpst fiziskā, garīgā, emocionālā. Ar gadiem cilvēks nomierinās, dzīve iegūst citus akcentus. Septiņdesmitgadīga sieviete Ziņģīte reiz pieminēja vārdu 'sekss', un viss internets uzsprāga – kā viņa iedrošinās?! Jauni cilvēki apsaukāja neglītos vārdos – kāds viņai sekss, lai paskatās uz sevi! Bet viņa ir brīnišķīga, un viņas dvēsele, domāšana ir jauna. Tikai šīs dažādās paaudzes... Tāpēc nevajag divdesmitgadniekam runāt par septiņdesmitgadnieku. Katram laikam sava dziesma. Patiešām, ne jau gadi ir vērtība, bet…
– Tas ir statuss.
– Jā, jo viņas bērnam ir jau bērns. Bet nav jāstaigā neizteiksmīgās drēbēs, nemazgātiem matiem, nekrāsotām acīm. Jo lielāks ir sievietes iekšējais prieks, jo viņa vairāk staro un saglabā jaunību.
– Pretī vajag tādu pašu vīrieti, kuram arī acis staro.
– Nu, daudzas sievietes paliek vienas un pašas cenšas atrast veidu, kā starot. Jo starošana ir pateicība augstākajam.

Par puikām un meitenēm

– Vīrieši esot neuzņēmīgi, sievietes gatavas piepūlēties gan sevis attīstībā, gan vispār – lai dzīvē sasniegtu vairāk.
– Pie maziem bērniem var redzēt, kurš aktīvāks. Puikas ir nevaldāmi, izzināt griboši, meitenēm ir sievietes daba – glabāt, saudzēt. Bet šis laiks mēģina sagrozīt smadzenes, it kā visiem viss ir vienādi. Nu nav! Puisītim ir krāniņš, meitenei – krūtis un sistēma, lai iznēsātu bērnu. Un to ir devuši lielie likumi. Varam pārstādīt, bet tas nav tas. Redzam, ka bērni ir dabiski, bet pārējo izveido dzīve.
– Kurā brīdī tā sistēma nobrūk? Audzināšana?
– Un sabiedrības pieprasījums.
– Jau skolā meitenes bieži vien ir aktīvākas, brauc uz olimpiādēm.
– Viņas ātrāk nobriest. Kādreiz to tā neakcentēja, vienkārši pagaidīja, kamēr puikas pieaug. Šodien vīrieši it kā aiziet otrajā plānā.
– Tiek atbīdīti un kļūst par pasīvo daļu?
– Domāju, ka jā. Bet sieviete tā nodara sev pāri. Skaista, vingrotāja, jogiste, bet viņa ir viena. Un sirsniņa sāp. To var redzēt – izsalkušas acis. Labi, 25 gados viņa izturēs, 30 arī, bet 35 vai 40… Nezinu, jau pa sienām kāps. Vai pieradīs pie savas vientulības. Dzīvē ir visādi. Bet ir šī tendence, ka bizness ir pirmais; grūd citus maliņā. Izaug tādas meitenes un saka – es nevaru nevienu atrast. Jo puiši paņem mierīgās, harmoniskās, kuras varbūt neatbilst kalsnuma standartiem, bet ir sievišķīgas. Vīrietis grib ko stabilu blakus. Jo pēc būtības…
– Pēc būtības viņš ir karotājs, mednieks?
– Jā! Bet viņā tas ir noslāpēts, un pēc tam ir grūti pacelt. Vēlāk viņš saka – bet viņa jau visu dara! Viņai neko nevajag. Nu, iedzer aliņu un iet makšķerēt. Jo viņām neko nevajag. Sievietes pašas… Tāds laiks.
– Arī meitenes ir sistēmas upuri.
– Jā, sistēmas bērni (smejas). Viņa jau no mazām dienām tiek bīdīta…
– …uz karjeru?
– Jā, nevis šūt, gatavot, būt sievišķīgai, bet būt caursitējai, uzņēmējai. Bet viss ir relatīvs, dzīve iet augšā un lejā – kā šūpoles. Pirms desmit gadiem teica – bērns pats izlems, kādus priekšmetus mācīsies, un viņš neizvēlējās ķīmiju, fiziku, matemātiku. Šodien saka – ir jāmāca viss, taču viena paaudze ir norakstīta. Kas vainīgs? Tūkstošiem gadu skolā mācīja visu, lai attīstītu smadzenes, būtu domāšana, sapratne. Pēkšņi izrādās – nav vajadzīgo speciālistu.
– Un arī bērniem ir atņemta iespēja. Par ārstu izmācīties viņš…
– …gribētu, bet nevar, jo ķīmija nav nokārtota, neko fizikā nesaprot.
– Liels darbs jāiegulda pašizglītībā.
– Un nauda. Kas vainīgs? Pieaugušie. Likumdevēji. Tas pats, domāju, attiecas arī uz dzimumu jautājumu. Atjēgsies pēc kāda laika, ka viss salaists šķērsām.

Tāds siltums!

– Šodien pie Dailes teātra atkal stāv donoru autobuss. Pirmsziemassvētku laiks saistīts ar ziedošanas akcijām, labdarību. Tas ir strīdīgs, liels jautājums – vai regulāri jāsaziedo, jālāpa caurumi veselības aprūpē?
– Kā pretarguments varētu būt, ka nevienu jau nespiež. Var paskatīties savā tuvumā un dot tam. Kad ziedojam, mēs droši vien domājam katrs par sevi – ja vajadzēs, varbūt arī man… Citādi droši vien nedotu. Arī es esmu lielākas summas devusi. Pēkšņi ir sajūta, ka tam cilvēkam vajag. Mēs prasām no sistēmas, valsts, veselības apdrošināšanas, bet jautājums– cik pats esi darījis savā labā? Cik skatījies savā šķīvī? Kā uzmanīji veselību? Dzēri alu? Gulēji? Gāji pastaigāties? Bet visu laiku kādam pieprasām. Nepārtraukti ēdam saldumus un tad lūdzam šprices. Bet daudz vairāk vajadzētu domāt, kā es pats sevi sargāju.
– Esat dalījusies ar savu pieredzi, ka neko daudz nevajag – mērenību ēšanā, fiziskajā slodzē, atpūtā. Bieži vien cilvēki grēko arī uz pārstrādāšanās rēķina.
– Nu, kad vajag, tad jādara, bet tā nevar visu mūžu, 24 stundas diennaktī. Tad kaut kas salūst veselībā. Šajā pasaulē esam vienreiz, un katram ir iedota viena jauna mašīna – mēs paši sev. Nu, nenodzīsim to! Ja vienu gadu brauksim pa sliktiem ceļiem, grāvjiem, purviem, vilksim bruģakmeņus, neeļļosim, ļausim rūsēt, degvielas vietā liesim, kas pagadās, un otrajā gadā teiksim – man vajag jaunu mašīnu, lūdzu, saziedojiet… Tā nebūs pareizi. Ar ķermeni, dzīvi, prātu ir līdzīgi.
– Kas jums dod prieku? Pirmdienas rītā atnācāt tik smaidīga, gaiša…
– Bet kāda vaina – ārā vēss, uzsalis ledutiņš, tad uzspīdēja saule. Man darbiņi sarakstīti rindas kārtībā, pēc sarunas izņemšu fotogrāfijas, aiziešu uz grāmatnīcu, mājās man ir lasāmviela, rokdarbi uzsākti.
– Ko darāt?
– Negribas stāstīt. It kā sarežģīti, bet domāju – ja reiz man ienāca prātā, vajag realizēt. Ļoti pacietīgs darbiņš, pa drusciņai, ir gandrīz gads laika, gribētos izdarīt. Brīnos pati par sevi (smejas). Domāju, ir svarīgi darīt to, kur paliks rezultāts. Raidījumu noskatāmies, grāmatu izlasām, bet šo darbiņu redzēšu ilgi un dikti.
– Tajā saglabājas pieskārienu enerģija, pavisam cita nekā veikalā pirktā mantā.
– Nemaz nerunājiet! Tur ir tāds siltums! Vasarā biju Ziedoņa muzejā Murjāņos un ieraudzīju krustdūrienā izšūtus spilventiņus, kas viņiem stāvēja guļamistabā. Un ne no vienas citas lietas, kas bija tajā mājā, lai gan arī tās bija brīnišķīgas, es nesajutu ko tādu. No šiem smalkajiem spilventiņiem man elpa aizrāvās! Sajutu, ko teicāt – enerģiju, ka kāds tos ir ilgi, lēni šuvis. Tas bija tik skaisti! It kā es būtu kādu bagātību ieguvusi.
– Kāds jums ir Ziemassvētku laiks – ar dāvanu gādāšanu? Baznīcā ejat?
– Eju… Tas zināmā mērā ir atskaites punkts. Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk rēķināmies ar to pasauli, kurai tuvojamies. To neredzamo. Bet par dāvanām… Pēdējos gados mēģinu saviem tuviniekiem, radiem teikt – nav nozīmes, jo mums, pieaugušajiem jau viss ir. Ja nu bērnam kaut ko… Bet arī tas, šķiet, aizgājis par tālu, ja bērns pieprasa. Tā nevar. Laiks nepareizi salicis akcentus. Dāvana ir kaut kas negaidīts. Tas var būt sīkums – kā Ziedoņa epifānijā par sniega piku, ko nesa meitenei. Bet tā ir Dāvana. Par ko? Tāpat. Par neko. Ceru, ka pienāks laiks, kad cilvēki cienīs to cepurīti, rokdarbiņu…
– Pieminējāt Ziedoni. Nākot uz interviju, iedomājos dzejoli – "grūtākās mums būs šīs dienas trīs, bez gulbjiem un bez sniega debesīs". Tas tiešām ir tukšs gaidīšanas laiks? Varbūt dzejniekam vienkārši bija tāds noskaņojums?
– Iespējams. Principā nevajag gaidīt neko, tad tas pārvēršas par tukšu laiku. Ir jāatrod, kā šīs dienas aizpildīt. Es tiešām esmu atradusi, ka var priecāties par jebko. Tā ir sakarīga attieksme pret pasauli – ne laba, ne slikta. Cilvēks dod vērtējumu, neviens cits nevērtē – ne puķe, ne sunītis, ne kaķītis. Viņi atrod labāko. Ja nav, tad saritinās turpat. Cilvēks padara sevi nelaimīgu – novērtēja, ka slikti. Katru vakaru var saskaitīt, par ko pateikt paldies.
– Vakaros esam noguruši, norūpējušies, bet, kad atskaties un ievēro sīkās lietas, par kurām vari pateikt paldies, tu dienu ieraugi citādi un varbūt ar citām domām sāc nākamo.
– Pre-cī-zi! Tikai mums māca skatīties uz slikto. Vajag pārlikt akcentus.
– Noskaties ziņas – iet traki.
– Tur ir poga – izslēdz! Ja es tur neko nevaru mainīt, labāk eju… uzcept reņģes!