Romantika un bizness. Kulta uzņēmuma "Madara" dibinātāji: "Viss ir sasniedzams"

Jūsu stāsts ir neparasts – sēdējāt vienā skolas solā.

Uldis: – Tas, šķiet bija 11. vai 12. klasē Āgenskalna ģimnāzijā.
Lotte: – Esam kopā jau astoņpadsmito gadu.

Tā uzreiz sapratāt, ka esat viens otram īstie?

Lotte: – Protams, ir dažādas vecumu specifikas (kas nu kurā laikā jāizdzīvo), bet dzīve ir īsa, tāpēc pareizajā brīdī jāpieņem pareizs lēmums. Arī attiecības ir ilgtermiņa investīcija. Man šķita svarīgi, lai tās nebūtu... īsas.

Uldis: – Arī uzņēmumu izveidojām, vēl būdami ļoti jauni. Kā jau visiem, pirmie divi gadi bija šausmīgi, strādājām no agra rīta līdz vēlai naktij. Bērnu vēl nebija, bijām brīvi cilvēki. Tagad bieži dzirdu, ka jaunieši izmācās un saka: “Tagad paņemšu gadu brīvu, paceļošu.” Ļoti pareizi, bet ir būtiski, lai tā pa gadiņam neievelkas. Piekrītu, ka cilvēks dzīvē sasniedz to, ko sasniedz līdz 35 gadu vecumam.

Lotte: – Mēs varētu agrāk aiziet pensijā (smejas).
Uldis: – Bet tā ir – mēs esam centušies laiku tērēt lietderīgi.

Gājāt uz pilnu banku?

Uldis: – Diezgan intensīvi investējām gan uzņēmumā, gan ģimenē. Mums ir trīs bērni. Protams, darbs un bērni ir lielākais konflikts, jo abi visu laiku prasa.

Kā jums izdodas – reāli, ikdienā?

Lotte: – Dienu pa dienai. Patiesībā ar ļoti lielu atbalstu.

No vecāku puses?

Lotte: – Protams! Tā kā mēs esam izmirstoša nācija, lai jaunie vecāki varētu savienot dažādas jomas, viņi būtu jāatbalsta sabiedrībai kopumā. Un sabiedrība to arī reāli dara (vismaz es to jūtu) – infrastruktūras, kas ļauj pārvietoties, domāšanas maiņa, kas akceptē bērnu klātbūtni dažādās vidēs. MADARAS kolektīvā šo 10–12 gadu laikā ir piedzimuši aptuveni trīsdesmit bērni.

Uldis: – Mēs cenšamies cilvēkus ar bērniem atbalstīt, lai viņi nebaidītos. Citās struktūrās bieži vien, kolīdz tev uzrodas bērni, pārējie tevi nocīna.

Lotte: – MADARA ir pat ieviesusi atbalsta programmas, prēmijas, bērna piedzimšanas pabalstus.

Abi nākat no stiprām, lielām dzimtām?

Uldis: – Tas ir relatīvi. Par saviem priekštečiem esam lietas kursā. Savā ziņā, šķiet, arī izmantojam viņu resursus – tās saknes, kuras apzināmies, dod papildu spēku.

Lotte: – Ģimenes spēks ir ārkārtīgi būtisks, jo katra paaudze izmanto iepriekšējās sasniegto. Tas var būt ne tikai materiālais resurss, bet arī veiksmīgs attiecību modelis vai pozitīva attieksme pret dzīvi. Gan savu, gan Ulda ģimeni vienmēr esmu izjutusi kā varenu un unikālu. Dzīvojam Ulda ģimenes mājā, kur mūsu bērni ir jau piektā paaudze. Senču gars, viņu uzslāņojums ir gluži vai taustāms.

Arī es esmu piedzimusi vecā mājā ar čīkstošu parketu. Tas, ka pirms mums tur staigājušas vairākas paaudzes, dod sajūtu, ka zem kājām ir tverams vai netverams pamats, ļaujot pieņemt dzīvi nebaiļojoties, kas nu ar mani notiks. Eksistenciālā drošības sajūta, ko cilvēks iegūst augot, atbrīvo un dod spēku visas dzīves garumā. Tāpēc ļoti gribētos, lai arī mūsu bērniem tāda būtu.

Tu, Uldi, esi no mākslinieku Iltneru dzimtas?

Uldis: – Cik zinu, attāla radniecība ir, un aptuveni nojaušu, kurā brīdī tās dzimtas līnijas šķīrās. Es šos māksliniekus nepazīstu, bet arī mana atzara cilvēki bijuši gana mākslinieciski. Katru gadu Ziemassvētkos mājās pie sienas pieliekam ziemas ainavu, ko studiju gados zīmējis vectēva brālis, kurš bija arhitekts Kanādā. Otrs vectēva brālis bija juvelieris. Man mākslas gēns nav trāpījies.

Kad Lotte aizgāja studēt japāņu valodu, ko studēji tu?

Uldis: – Studēju uzņēmējdarbību. Iegūtās zināšanas joprojām varu izmantot, gan runājot par grāmatvedību, gan uzņēmuma funkcijām.

Jūs tolaik kalāt kopīgus plānus?

Uldis: – Jā, mēs daudz sapņojām. Atceros, gudrojām, ka vajag nopirkt to leģendāro Volkswagen mikroautobusu un aizbraukt uz Himalajiem.

Lotte: – Es to neatceros... Lai gan esam ļoti atšķirīgi, mums bija vienots skatījums uz dzīves pamatvērtībām.

Kas tajā laikā bija jūsu pamatvērtības?

Lotte: – Faktiski viss, par ko tagad runājam. Ka dzīvē jāvirzās diezgan konkrēti, uzņemoties atbildību par to, ko dari, nevis jādomā, ka manā vietā dzīvi izkārtos kāds cits. Vēl es domāju, ka attiecības ir ļoti radītspējīgas. Divu cilvēku sinerģijā 1 + 1 ir daudz vairāk nekā divi.

Tu gadu nodzīvoji Japānā. Kā tas bija?

Lotte: – Dzīvoju universitātes pilsētā starp Kioto un Osaku. Galvenā sajūta, ko ieguvu, – pasaule ir ļoti maza, un viss ir sasniedzams. Diendienā biju kopā ar dažādiem cilvēkiem no visiem kontinentiem, iepazinu pilnīgi citu valodu un kultūru. Latvieši nekad nav bijuši baigie iekarotāji, bet man šķiet, ka ir pēdējais laiks sākt karot (smejas).

Kultūrā jau esam diezgan labi, bet uzņēmējdarbībā varam pilnveidoties. Nav jābaidās no Latvijas doties uz Ķīnu vai Dienvidameriku – tas ir izdarāms! Otra atziņa – cilvēki Eiropā un Āzijā dziļākajā būtībā ir vienādi. Varbūt nedaudz atšķiras temperaments, virspusējas izpausmes.

Arī uzņēmumā mēs nedalām: nav tā, ka vadītājs būtu īpašāks par kādu citu darbinieku. Visi sēžam ap vienu galdu ar vienu mērķi, ar atšķirīgām funkcijām, bet līdzvērtīgi. MADARA, iespējams, ir pirmais uzņēmums Latvijā, kur teju visi darbinieki ir kļuvuši par līdzīpašniekiem. Mēs pat klientu nesaucam par klientu, jo arī viņš ir līdzdalīgs uzņēmuma veidotājs.

Attālums attiecības pārbauda?

Uldis: – Droši vien. Mums tādi bija divi gadi pēc kārtas, ko pavadījām katrs citā valstī jo es pirms tam biju Vācijā. Mums bija izveidojusies interesanta tradīcija, ka rakstījām viens otram vēstules ar roku.
Lotte: – Pārbauda viss, arī slodze. Kā jau teicu, attiecības ir kā ilgtermiņa investīcija. Kaut kas pretējs spekulācijai – nevis nopērc, pārdod un mēģini nopelnīt, bet rūpīgs darbs ar ieguldījumiem.

Izklausās kā no grāmatas.

Lotte: – Grūti pateikt, kā ir citiem, man šķiet – ja kaut kas ir nolemts, tad…

... kā akmenī cirsts?

Lotte: – Nu, gandrīz...

Cilvēki apsviežas uz papēža ne tikai agrā jaunībā.

Uldis: – Uzņēmumā esam mērķtiecīgi; kamēr nav izdarīts, nepadodamies. Protams, privātajā dzīvē ir citādāk, bet esam kopā jau diezgan ilgi.
Lotte: – Nez vai esam pārsnieguši kādu statistiku? (Smejas.)
Uldis: – Kopš romantiskām vēstulēm pirms piecpadsmit gadiem mūsu attiecības varbūt ir mainījušās...

Arī tik cieša kopā būšana var būt pārbaudījums attiecībām.

Uldis: – Jā, tā saka daudzi. Sākuši kopīgu uzņēmējdarbību, bet tad, sapratuši, ka galīgi neiet, katrs izveidojis kaut ko savu – lai nav jāstrādā kopā.
Lotte: – Mēs kopā esam 24 stundas, tikai mašīnās atsevišķi – braucam katrs ar savu.

Uldis: – Šo uzņēmumu izveidojām pieci cilvēki, joprojām visi esam iesaistīti. Tātad ne tikai mēs abi esam spējuši sastrādāties. Domāju, tik laba sadarbība un spēcīga komanda ir tāpēc, ka katram ir sava atbildības sfēra, kurā viens otram uzticamies.
Lotte: – Man patīk, ja mani pamāca cilvēki, kurus respektēju. Izrīkošanu un aizrādījumus no Ulda vai citiem kolēģiem pieņemu ar pazemību. Atzinība mani neinteresē, tikai kritika (smejas).

Man nav mazvērtības kompleksu, es sev ļoti patīku – saku to bez kādas iedomības, bet gribu kļūt vēl labāka un darīt labākus darbus, un tur jūsmošana nepalīdz. Nu, varbūt vienā reizē no simts... Attiecībās mēs savukārt balstāmies uz melno humoru, tas ļoti atvieglo ikdienu. Mazāk nopietnības ir labāk.

Uldis: – MADARA gan nav klasisks ģimenes uzņēmums, bet pasaulē ir daudz lielu uzņēmumu, kurus simtiem gadu notur ģimenes, kas spēj sastrādāties. Domāju, tie, kas nespēj sastrādāties, grib būt cits par citu gudrāki un sakasās par sīkumiem.

Emocionālā inteliģence nepieciešama arī biznesā?

Uldis: – Tā ir ļoti svarīga! Smejoties saku, ka ikdiena ir nebeidzamas šausmas. Katra diena sākas ar izmaiņām – ar kaut ko tādu, ko neesi zinājis vakar, kas nāk negaidīti un, protams, rada stresu. Svarīgi ir turēt acis vaļā, saglabāt mieru un skatīties plašākā mērogā. Saistībā ar uz uzņēmuma attīstību ir bijuši gadījumi, kad šķiet – esi nonācis tādā strupceļā, ka pat nevari iedomāties, kā tiksi ārā.

Jūs nekad nepaceļat balsi, nepsihojat?

Lotte: – Daru to katru dienu! (Smejas.) Šķiet, emocionāli esmu visneinteliģentākais cilvēks uz planētas.

Tu atļaujies tā...? Padotie un Uldis zina, ka tā ir īsa vētra?

Uldis: – Uz mani tas neiedarbojas, tāpēc tiek lietots reti.
Lotte: – Abas ar uzņēmuma līdzīpašnieci, grafisko dizaineri Lieni Drāznieci, esam pat vienai otrai metušas ar iepakojumu kastītēm... Bet pēc tam vienojāmies, kādai tai iepakojuma kastītei tieši ir jābūt.

Uldi, tu iesaisties mājas dzīvē, pamperos, putrās, ārstos...?

Uldis: – Man sava personīgā laika ir diezgan maz. No rīta mana atbildība ir dabūt vecākos bērnus līdz dārziņam, tātad – jātiek galā ar visu rīta cēlienu. Reizēm viņus no dārziņa arī izņemu. Vakaros esmu ar bērniem. Domāju, ka mājas dzīvē piedalos ļoti aktīvi.
Lotte: – Jā, ļoti! Uldis, uzņemas divas trešdaļas rūpju par bērniem, 80% no pārtikas un bērnu drēbju iegādes. Es mēdzu uztaisīt ēst, bet trauku mašīnu krāmējam uz pusēm. Pēc bērna piedzimšanas es desmit dienas nemainīju pamperus, pieslēdzos tikai pēc pāris nedēļām.

Tā bija ar visiem trim?

Lotte: – Jā!
Uldis: – Lottei bērnu raudāšana griež ausīs. Mani tā emocionāli neskar, es dažkārt nedzirdu, ka blakus istabā brēc.

Senlatviešiem vīrietis gāja uz lauka, sieviete strādāja pa māju, tagad arī sieviete iet medībās...?

Lotte: – Īstenībā senlatviešu attiecības ir balstītas uz līdzvērtības principa, to arī nozīmē latviešu kāzu rituāls – līdzināšana. Perfekta, vienota, radīt spējīga komanda. Tā arī ir labklājības atslēga. Jā, agrāk dzimums pragmatisku apstākļu dēļ ietekmēja lomas, nodarbi, bet mūsdienās apstākļi ir mainījušies. Es teiktu, ka mūsdienās dzimumam tiešām vairs nav nozīmes.

Paradumus mēs mantojam no ģimenēm. Daudzās ģimenēs mājas darbus dara sieviete. Jums tā nebija?

Lotte: – Nē! Darbu sadalījumu pa dzimumiem neatceros. Mani tiešām ļoti daudz audzināja tēvs. Arī traukus mazgāja visi, un visiem tas riebās (smejas). Interesanti, ka tagad es pati, audzinot puiku un meiteni, paretam pieķeru sevi darām to drusku stereotipiski.

Stereotipi ir gadsimtiem vecs sociālais uzslāņojums, kas mūsdienās vairs nav aktuāls, tomēr ir tik dziļi mūsos ieēdies. Domājot pa to, kā tiku audzināta es un kā es audzinu savus bērnus, esmu secinājusi, ka bērns iziet, izdzīvo cauri arhetipiem, sociālajām lomām, stereotipiem, kas saglabājušies no aizlaikiem. Visi princešu posmi, raganu, kareivju, panku posmi ir jāizdzīvo – ja tos izdzīvo, pusaudža gados cilvēks pats no tā atbrīvojas. To esmu pieredzējusi.

Tu kā pusaudzis dumpojies – norāvies no ķēdes, izbaudīji visu?

Lotte: – Jā, izbaudīju – darīju visu, ko vēlējos! Tas laiks tiešām bija intensīvs, pat agrie pusaudžu gadi. No ķēdes norāvos varbūt kāda cita acīs (smejas). Sevi vienmēr esmu kontrolējusi, uzskatījusi, ka visu vadu.

Un ko tu darīji?

Lotte: – Ko jau pusaudži dara... Narkotikas gan nelietoju – tā ir sarkanā līnija, kas bērniem būtu jāieaudzina. Bet iztrakojos ļoti, pilnu evolūcijas ceļu dzīvē esmu izgājusi – no bārbijām līdz kartingiem. Izdzīvojot to visu, beigās cilvēks atrod pats sevi.

Uldi, Tu esi mierīgais elements, bet Lotte – virpulis?

Uldis: – Es sevi neraksturotu kā mierīgu cilvēku, manī ir diezgan daudz nemiera. Iespējams, tāpēc, ka gribu, lai viss notiek ātri; visiem ir jāpasteidzas, jo jāpadara taču tas, tas un vēl tas...

Kā jums šķiet – jūs viens otru labi pazīstat?

Uldis: – Domāju, diezgan labi.

Kādas tam ir priekšrocības?

Uldis: – Tu jau zini, kas būs un kāds ir risinājums. Tas ir forši, ka varam tikt cauri ar melno humoriņu.
Lotte: – Mēs viens otru izsmejam.

Tā parasti ir starp draugiem. Vai tā nepazūd vajadzīgā pievilcība? Jūs viens otram joprojām patīkat kā pāris?

Uldis: – Domāju, ka jā.

Noslēpumu nav vispār vai kāds tomēr ir?

Uldis: – Šķiet, ka nav gan... Ņemot vērā, ka Lotte vispār noslēpumus neprot glabāt (smejas).
Lotte: – Es varu! Pāris stundas.

Jaunības romantisms pāraug citādā mīlestībā?

Lotte: – Nezinu... Mīlestība ir tāds liels vārds. To, kāpēc viens otram iepatīkamies, nosaka bioloģiskie mehānismi, cilvēka paša līdzdalība tur ir maza – es domāju, kā ne-bioloģiskai (negribas teikt – garīgai) būtnei. Tas sēž mūsu šūnās, tie ir gēni, un paldies dievam, ka tā!

Bez ģenētiskā draiva cilvēkam varētu nepietikt izdzīvošanas spēka. Varbūt tās arī ir tās rozā brilles – faktiski bioloģiskas. Par kaut kādu mīlestību droši vien var runāt pēc zināma laika. Tas ir tik sarežģīti, ka neko vairāk nevaru pateikt.

Tu domā, ka mīlestība vairāk ir garīga, nevis bioloģiska?

Lotte: – Visticamāk, jā.

Pēc tava teiktā par gēniem iznāk, ka esam tādā pasaules ražotnē. Tu jau zini, ka ir vielas, kas atgrūžas, un tādas, kas sader kopā. Mēs esam tādas pašas kolbas ar vielām, tikai ļoti sarežģītas?

Lotte: – Zināmā mērā, taču tā ir tikai viena daļa no pasaules skeleta. Otra, ko varētu saukt par pārējo ķermeni, ir cilvēka izvēles, garīgums. Mīlestība varbūt ir atrodama tajā. (Uldim.) Par to droši vien ir tajā grāmatā, ko tu lasi.

Uldis: – Sapiens – par cilvēka izcelsmi. Tāds bestsellers – provokatīvs skats uz to, kāpēc ir tā, kā ir. Un kāpēc cilvēki ir tādi, kādi viņi ir.

Tu lasi kritiski vai piekrīti?

Uldis: – Man ir divi redzējumi, kurus mēģinu līdzsvarot. Paralēli bioloģiskajam izcelsmes pamatojumam (kā cilvēks radās, kāpēc radās, jo principā jau visu var izskaidrot) man patīk arī doma par dievišķo. Īsti neesmu ne vienā, ne otrā pusē. Piekrītu bioloģiskajiem mehānismiem, bet gribu arī ticēt, ka ir diezgan daudz garīgā aspekta.

MADARA asociējas ar zaļu pļavu, meiteni baltā kleitā. Zīmolvedībā izmantojat latvieša pirmatnīgo dziņu, kur pļava, tāpat kā jūra, ir mitoloģiska. Vai zīmola pamatā bija jūsu pašu dzīvesziņa?

Lotte: – Nnnē... MADARAS vizuālā identitāte ir veidota, zīmolā iemiesojot latvisko esenciālo raksturu. Mēs esam vērsti uz iekšpusi, mums svarīgs ir sastāvs, tāpēc iepakojums ir baigi askētisks. Reizēm žurnālā nepamana – kur ir MADARA? Ā, pašā priekšā! (Smejas.) Dažkārt tas ir skaisti, dažkārt nāk par sliktu, bet fokuss noteikti ir uz saturu.

Esam lepni, ka resursus ņemam no šīs vides. Tos analizējam un mūsdienīgi pārveidojam, bet vienalga mūsu izcelsme ir lokāla.

Šīs esences uz galda ir no mūsu pļavām?

Lotte: – Jā, ziemeļu pļavām un mežiem. Mums ir sūri apstākļi, garas ziemas, un, lai augi šajā klimatā izdzīvotu, tiem jāiztur bezsaules un sniega periods. Tāpēc tie uzkrāj ļoti daudz aktīvo vielu. Cilvēka āda jau principā pieder pie tās pašas šūnu klases.

Esam rados ar pelašķiem un madarām?

Lotte: – Tieši tā! Jau darbības sākumā zinājām, ka gribam pētīt ziemeļu areāla augus aktīvās vielas, nu jau zem mūsu mikroskopa nonākušas arī sēņu kultūras.

Zīmolā vēlamies ietvert ziemeļu trauslo skaistumu, skarbumu, spēku un sīkstumu – šo interesanto saspēli, kas šobrīd pasaulē ieguvusi kulta statusu. Līdz šim trends bija Āzijas skaistums, un ļoti populārs bija jēdziens K-beauty (Korean – beauty), tagad sākas N-beauty (Nordic-beauty) vilnis. Tas sevišķi jūtams Spānijā, Vācijā, Itālijā – pie viņiem laikam kļūst pārāk karsti (smejas).

Varbūt tas ir saistīts ar vērtību maiņu. Sakarā ar klimata pārmaiņām, millennium paaudzi un izmaiņām patēriņa kultūrā aktuāla kļuvusi ilgtspējīga domāšana. Mēs, ziemeļnieki, esam ilgtermiņa cilvēki, visu darām pamatīgi – mājas ceļam uz mūžu, domājam par rītdienu, gādājam ziemai malku, kamēr siltā klimatā vari gulēt šūpuļtīklā ziemu vai vasaru, paprika izaug pati, un cilvēkam tiešām nav sevišķi jāuztraucas par izdzīvošanu.

Ar busiņu uz Himalajiem jūs toreiz neaizbraucāt. Vai tagad ceļojat?

Lotte: – Mēs neesam ceļošanas frīki, galīgi ne! Tas ir mūsdienu izgudrojums. Gorillas tēviņš nedomā, kā aizbraukt kaimiņu džungļus apskatīt (smejas).
Uldis: – Mēs diezgan daudz kur esam bijuši. Ja Latvijā vasarā laiks ir daudzmaz okei, noteikti labāk apsēdīšos pie jūras, nevis mētāšos pa lidmašīnām.

Savas dobes esi palaidusi vaļā? Zinu, ka tev bija dārziņš ar kartupeļiem...

Lotte: – Jā, esam kolektīvi padevušies. Mūsu ģimene ir mērķtiecīga, bet visi kopā tomēr palaidām tos kartupeļus vējā. Taču pietiek citu dobju.

Arī savus augstos standartus uz eko esi palaidusi vaļā?

Lotte: – Mmm... jogurta trauciņus mazgāju un šķiroju joprojām. Tas vēl no Japānas laika, tur atkritumi jāšķiro 16 dažādos veidos. Latvijā labi ja šķirojam plastmasu, stiklu, bet tur – pa krāsām, veidiem, tāpat arī papīru.

Vai kosmētiķe un manikīre nāk pie tevis uz mājām?

Lotte: – Es ļoti daudz daru pati. Ar manu pilno darba kalendāru un bērniem kaut kur tieku ļoti reti (ja nu vienīgi jaunas procedūras izstrādē), tostarp uz MADARAS salonu, ko vienkārši dievinu. Bet esmu mājās atradusi savus paņēmienus – ļoti daudz lietoju maskas. Esmu multimasku frīks.

Ko tu apbrīno Uldī? Kāpēc viņš tev patīk kā vīrietis?

Lotte: – Es zinu, tikai jānoformulē... Man patīk viņa spēja paskatīties uz notiekošo relatīvi neitrāli un objektīvi, ne tik ļoti no savas pozīcijas. Tas cilvēkiem izdodas reti.

Vai to var saukt par godīgu attieksmi?

Lotte: – Jā, tas ir godīgums. Vēl ļoti svarīgi ir tas, ka mēs viens uz otru, vismaz es uz Uldi, varam paļauties. Es tiešām jūtu, ka varu tā – ilgtermiņā. Par mūsu kopā būšanu secinājums varētu būt tāds – prāts atnāk vai nu padsmit gados, vai neatnāk nekad.

Un ir labi, ja tas ir (smejas). Dzīve tiešām ir īsa, un kaut intuitīvi to jau agrīni jāsāk plānot. Viss notiek, tikai jāatturas no vājprātībām, kas to dzīvi...

... var sabendēt?

Lotte: – Jā!

Tu neesi ļāvusies?

Lotte: – Es ļaujos un dzīvoju. Tas nenozīmē, ka cilvēks pārvēršas par koka gabalu. Galvenais – neizdarīt simtprocentīgu kļūdu. Es teiktu, ka var izdzīvot ar 80 procentiem kļūdu. Ja 20 procenti lēmumu ir pareizi, tad pārējais... nenogalina. Ja mazāk, tad gan grūti. Bet es neesmu mācītājs.

Vai ir kāda pieredze, no kā tu gribētu lasītāju brīdināt?

Lotte: – Cilvēkam jābūt brīvam, vismaz man tas ir ļoti svarīgi. Tā ir brīvība arī no visādām muļķīgām bailēm un kompleksiem. Mēs varam izdarīt praktiski visu, ja vien nesēžam aizkrāsnē.

Vai jums ir arī jaunas idejas?

Lotte: – Absolūts jaunums ir tas, ka mēs piedāvājam klientiem kā privātajiem investoriem iegādāties MADARAS daļas. Tas, ka biržā piedalās indivīdi, Ziemeļeiropas praksē ir teju vai nebijis gadījums, bet Igaunijā jau kļuvis megapopulāri. Mēs Latvijā vairāk domājam, kā aizņemties, viņi – kā investēt. Te valda priekšstats, ka investīcijām nepieciešami miljoni. Patiesībā investīcijas var sākties no dažiem simtiem eiro. Gribējām būt pirmie, kas to piedāvā, paverot iespēju jaunai nodarbei, papildu ienākumiem. Tā ir kā sēkla, lai mainītu domāšanu un mudinātu cilvēkus rīkoties – uzņemties atbildību par sevi, savu nodrošinājumu, nākotni, valsti.

Es nepievienojos vaukšķētāju baram, un mani šokē tamlīdzīgi jautājumi – kā jums, uzņēmējiem, valsts palīdz? Valsts mums ir ģeniāla. Tā ir brīva, un pārējais ir manā ziņā. Es esmu valsts, es to veidoju tādu, kādu gribu. Tā vajadzētu darīt visiem.