Vineta Vilistere-Lāce par savu līgavas kleitu: "Vienīgais, ko zināju - plīvura nebūs"
Viens no svarīgākajiem un satraucošākajiem uzdevumiem, gatavojoties kāzām, ir līgavas kleitas izvēle. Par savu kleitu stāsta sabiedrisko attiecību speciāliste Vineta Vilistere-Lāce, kura 1998. gadā apprecējās ar komponistu Kārli Lāci.
Manas kāzas bija lieliskas, un man tiešām izdevās šo dienu izbaudīt, neraizējoties par pasākuma norises gaitu. Mūsu jautrie un kreatīvie draugi nodrošināja muzikālo noformējumu un rūpējās par izklaidējošo daļu. Arī līgavas kleitas, frizūras un make-up izvēle nesagādāja raizes, jo tas viss man tika uzdāvināts.
Atceros, kā bērnībā sapņoju par princešu kleitu ar garu plīvuru, bet vēlāk, pirmajās klasēs, nolēmu, ka vēlos līgavas kleitu ar cepuri, jo ieraudzīju šādu risinājumu ģimenes draugu kāzās. Kad pienāca mans kāzu laiks, vienīgais, ko zināju, – nebūs plīvura, jo tā vietā gribējās matus rotāt ar ziediem. Skatoties ar šodienas acīm, tas bija vienīgais, ko es no sirds nožēloju. Manuprāt, plīvuru var uzlikt galvā tikai vienu reizi mūžā pirmajās kāzās, un es šo iespēju palaidu garām.
Līgavas kleitu man uzdāvināja Dzintra Ernstsone. Toreiz viņas pamatbizness bija ekskluzīvo mēbeļu tirdzniecība, bet dziļi sirdī viņa bija dizainere. Dzintra uzskicēja kleitas dizainu, un tā tika šūta viņas virsvadībā. Biju eiforijā un pilnībā paļāvos uz viņu – man pat nebija nekādu ieteikumu vai rekomendāciju.
Tolaik Kārlis spēlēja kopā ar Denisu Paškevicu, kura mamma, Biruta Magele, visādi iesaistījās un palīdzēja puišiem. Biruta bija tik priecīga, ka mēs ar Kārli precamies, ka nolēma uzdāvināt man kāzu make-up un frizūru.
No balta, spīdīga auduma veidotajai kleitai bija kupli apakšsvārki un aizmugurē gara šlepe, kas piešķīra akcentu plīvura vietā. Kleita bija tik gara, ka kurpes nebija redzamas, tāpēc nepirku jaunas, bet vienkārši uzvilku baltas kurpes, kuras man jau bija.
Līdz kāzām kleitu glabāju pie mammas skapī. Ievērojot tradīciju, pēdējo nakti pirms kāzām pavadīju pie mammas, un Kārlis mani ieraudzīja tikai no rīta, atbraucot uz izpirkšanu. Kāzu dienā jutos fantastiski, lai gan bija ļoti liels satraukums, tāpēc gandrīz neko neatceros. To visu sāku aptvert tikai pēc kāda laika, skatoties fotogrāfijas un video. Pieļauju, ka jebkurai līgavai šajā dienā emocijas ir pāri visam un lielo notikumu var novērtēt tikai pēc laika.
Kāzu kleita joprojām glabājas mājās skapī kā relikvija. Kopš kāzu dienas neesmu to ne uzvilkusi, ne pārcilājusi. Ļoti priecāšos, ja nākotnē manas potenciālās mazmeitas, vai mazdēlu sievas iedos kleitai otro dzīvību un kaut kādā veidā to izmantos.
Biju ļoti laimīga par gaidāmo kāzu dienu, tāpēc ļāvos apdāvināšanai un pilnībā uzticējos šiem cilvēkiem. Tolaik man nebija svarīgas modes tendences un iekļaušanās kaut kādos pieņemtos standartos. Mūsdienās kāzu kults ir ļoti attīstījies, un pieļauju, ka tagad gatavošanās kāzām un sapņu kleitas izvēle būtu daudz grūtāka.
