Mēģinājums nogalināt Filipu Starku
Filips Starks ir mūžīgais dizaina l’enfant terrible, viņa dumpīgums ar gadiem nepāriet un netransfomējas dzīvā klasiķa statusā. Viņš liek par sevi runāt kā par mūsdienīgu autoritāti, nevis kanonizētu pavecu stāru. Pastaigas intervija ar visu laiku slavenāko, komerciāli veiksmīgāko un ražīgāko dizaineru pasaulē.
Jūs mani nogalināt. Kamēr runāju ar jums, manās smadzenēs tiek nogalināti daudzi jauni projekti un produkti. Tiek zaudēts laiks, ko es varētu pavadīt sapņojot. Sapņošana ir mans darbs. Esmu neticami vecs. Esmu gan vecs, gan pārlaicīgs. Mūžīgs esmu, tikai pateicoties savai sievai. Man ir jau 61 gads. Tas ir daudz, tas ir šausmīgi daudz. Piekrītu, ka man jau vajadzētu mirt nost un atstāt brīvu vietu citiem, bet mirt es nevaru, jo tad mana sieva būtu ļoti bēdīga. Un to nedrīkst pieļaut. (Starks vienlaikus gādīgi un jutekliski noglāstu celi savai ceturtajai, pāris gadu desmitus jaunākajai sievai Džasmīnai, kas ir klāt visās dizainera sarunās ar žurnālistiem. Viņa lielākoties klusē, bet kā apzinīgs Cerbers sargā vīra laiku un uzmana, lai intervijai atvēlētais mūžības sprīdis netiktu pārsniegts.)
Mēģinājums nogalināt Filipu Starku
Esat noguris, jums apnicis radīt arvien jaunus un jaunus dizaina produktus?
Nē, nē. Es dievinu darbu. Dizainēšana pati par sevi nav nekāds nogurdinošais process. Šodien es nestrādāju, bet gan runāju. Un runāšanu es ienīstu. Es esmu traks un piekrītu visiem, kas tā uzskata, jo strādāt tik daudz nav normāli. Nevaru pateikt “stop” un beigt strādāt, tas ir, radīt. Nevaru, jo tā ir neārstējama slimība. Vienīgais, ar ko es nodarbojos – izņemot to, ka mīlu savu sievu, – ir radīšana un sapņošana, kas principā ir viens un tas pats. Tas ir pats labākais un sliktākais, ko varu darīt. Es arvien vairāk un vairāk vēlos radīt mazāk un mazāk lietu. Nākotnē vairs nekad nebūs tā, kā bija pēdējos gados. Nekad vairs nebūs tik skaitliski liels jaunu produktu piedāvājums. Dizains arvien mazāk būs kāda priekšmeta veidols.
Dizains kļūst par aktivitāti, problēmu risināšanas veidu, darbību, nevis taustāmu galaproduktu. Radošums kā tāds – tas ir nākotnes dizains. Esmu bijis dizainers tik daudzus gadus, bet nekad neesmu iesaistījies tik daudzās radošās aktivitātēs kā šobrīd.
Nē, ekoloģija arī ir produkts. Tas tiek virzīts arvien demokrātiskākā un cilvēkiem pieejamākā gultnē, tomēr tas ir tikai jauna veida produkts. Dizains ir pētniecība un radošums visās dzīves jomās, un tas mums būtu jāpaskaidro pārējai pasaulei. Ik dienu visi runā par radošumu. Kreativitāte ir modes vārds, taču joprojām visas sarunas ir pilnīgi garām. Tā ir totāla izgāšanās! Joprojām cilvēki pilnībā pārprot jēdziena “radošums” būtību. Joprojām, runājot par radošumu, lielākoties domā par arhitektūru, mūziku, modi, mākslu, kino, bet radošums ir daudz plašāka sfēra. Mums ir jāuzdod jautājumi: kā, kāpēc un ar kādiem priekšnosacījumiem viss dzimst un attīstās, kā veicināt radošumu?
Zināt, kad radās kreativitāte? Pirms miljoniem gadu, kad dzīvnieki, kas ēda zāli un citus dzīvniekus, pēkšņi pārtrauca ēst un iesaucās: “Man ir ideja!” Protams, dzīvnieki neapzinājās, ka ir kļuvuši radoši. Viņiem jau bija ideja, lai arī vēl bez apziņas par tās esamību. Tas ir tas pats, ko savulaik teica Einšteins, kad viņam jautāja, kas ir dzīve. Zinātnieks atbildēja, ka tieši to viņš visu savu dzīvi arī mēģinot noskaidrot. To pašu darām arī mēs. Es mīlu šos aizvēsturiskos dzīvniekus un jūtos ļoti līdzīgs viņiem, gluži kā tuvs radinieks, jo arī man ir ideja, bet es vēl nevaru paskaidrot, kur un kāpēc tā ir radusies. Ja izdotos rast atbildi uz šo jautājumu, izpētīt un noskaidrot to, tas būtu neiedomājami svarīgi visai cilvēcei, neiedomājami svarīgi!
Pilnīgi noteikti. Arī ražotāji bieži vien pasūtina tikai jaunu, funkcionālu variāciju jau reiz radītam dizaina modelim. Es neradu dizainu tikai dizaina dēļ. Un man nav būtiski noteikti izdomāt pavisam jaunu krēslu. Kāpēc radīt kaut ko jaunu, ja var veiksmīgu modeli papildināt tikai ar nelielu nepieciešamo, aktuālo, funkcionālo vai citādu niansi?
Pagājušogad, braucot uz Milānu, biju pārliecināts, ka neko neesmu izdarījis, ka man te nebūs neviena jauna produkta. Sieva saka: “Nu, beidz reiz gausties! Tev to šogad ir 15!” Viss, kas beidzot tiek prezentēts Milānā, ir radīts, analizēts un salāgots ar ražošanas iespējām jau tik sen –šis process ilgst pat trīs četrus gadus. Esmu jau aizmirsis, ka vispār kaut ko tādu reiz esmu izdomājis. Neuztraucos par produkta mārketēšanu un palaišanu tirgū. Tas nav mans pienākums.
Es nevaru vienkārši apstāties un pārtraukt strādāt. Pirms desmit gadiem kāds franču žurnālists man stāstīja, ka viņš esot aprēķinājis – es ar saviem dizaina produktiem baroju, tas ir, nodrošinu darbu daudziem desmitiem tūkstošu cilvēku. Šobrīd šis skaits noteikti ir vēl daudzkārt lielāks. Domāju, ka no mana darba ir atkarīgs teju miljons cilvēku. Es nevaru pateikt: “Hei! Es vairs nespēlēšos šajā smilšukastē – eju atpūsties un jūs visus pametu likteņa varā.” Pārāk daudz kompāniju dzīvo un pelna, pateicoties maniem produktiem, pārāk daudz strādnieku ir nodarbināti šajos uzņēmumos, pārāk daudz ģimeņu dzīvo pārtikušas tikai tāpēc, ka to radinieki pelna iztiku visos šajos iesaistītajos uzņēmumos. Tā ir mana sociālā atbildība.
Bet kā ir ar lietu skaistumu? Šis aspekts vispār vairs nav būtisks?
Es nezinu, kas tas ir – skaistums. Un, pat nezinot un nesaprotot skaistuma nozīmi, uzskatu, ka tas ir bīstams vārds. Skaistums patiesībā nepastāv. Ir tikai kaut kādi pieņēmumi par to. Skaistums ir pārāk atkarīgs no katra laikmeta un pārlieku saistīts ar laiku. Tam ir pārāk daudz kopīgā ar modi. Šodien mēs domājam, ka šī lieta ir skaista, rīt uzskatām, ka tā ir neglīta, bet parīt atkal atzīstam to par smuku. Tāpēc es dodu priekšroku runām par labo, nevis skaisto. Man vairāk patīk kādu lietu raksturot kā labu. Tas, kas jums labi der, uzlabo jūsu dzīvi un labsajūtu, ir mūžīgs vai vismaz nemainās tik ātri. Skaistums ir pārlieku saistīts ar straujo modes tendenču karuseli. Šodien rada ko skaistu – iegulda materiālus, izmanto enerģiju, bet pēc sešiem mēnešiem viss saražotais un nopirktais tiek izmests ārā kā neglītais, jo nav vairs moderns. Tā nav nopietna un vērā ņemama koncepcija, kuru dizaineram izvēlēties par pamatu savam darbam. Runāsim labāk par saderību, harmoniju, vīziju, dažādu parametru līdzsvaru, inteliģenci, humoru, radošumu, godīgumu, kaut vai par izmaksām, ekoloģiju un ergonomiju! Ja visi šie aspekti būs savstarpēji sabalansēti, tad radītais būs arī skaists un to par glītu uzskatīs visi cilvēki.
Es pie šā projekta strādāju, ļoti smagi strādāju. Joprojām uzskatu, ka prāts ir daudz seksīgāks nekā muļķība. Tas ir par jums – sievietēm. Kļūstu vai traks, ja jūsu skaistajā ķermenī ir ietverts arī gudrs prāts un attīstītas smadzenes. Uzskatu, ka planētas nākotne atkarīga no mūsu smadzenēm. Gribu pierādīt visiem, ka inteliģence ir ārkārtīgi seksīga. Ja jūs nonākat kādā zinātnieku saietā – konferencē, tur ir tik seksuāla gaisotne! Viņi visi ir ārkārtīgi seksīgi, pat ja lielākajai daļai ir pāri 75 gadiem un drēbes nemodernas. Intelektuāļi kļūst seksīgi tajā brīdī, kad viņi sāk runāt par astronomiju un kosmosu. Ja es būtu sieviete, darītu visu, lai viņi mani iegūtu.
Vai jūs ticat, ka dizainers spēj mainīt pasauli?
Pilnīgi nemaz ne. Mums nav ne mazāko iespēju un spēju. Zinātnieki – biologi, ķīmiķi un citi – maina pasauli. Viss, ko mēs varam, ir sniegt cilvēkiem orientierus, kā dzīvot labāk, kā padarīt dzīvi ērtāku. Mēs nevaram mainīt pasauli, bet, ja katrs labi dara savu mazo darbiņu, viņš var parādīt lietas, ceļu, vīziju, kas varētu nākt par labu jums un varbūt vēl kādam. Ar to pietiek. Pat vienkārši radot kādu produktu, tu jau vari parādīt citiem cilvēkiem kaut ko vērtīgu. Rezultāti ir labi pat tad, kad šķiet, ka neesam sasnieguši nekādus rezultātus, jo ceļā uz tiem esam paši kļuvuši labāki, gudrāki. Pasauli var mainīt izpratne par to, kas ir radošums, nevis dizaineri. Es gribētu iemācīt cilvēkiem būt radošiem jebkurā, pat visniecīgākajā darbībā.
Ar saviem produktiem jūs esat mainījis patērētāju paradumus un izpratni par dizainu.
Tas nenozīmē, ka mainu pasauli. Tādējādi esmu radījis pasauli, kas ir kaut mazliet labāka man pašam, maniem draugiem. Es joprojām nesaprotu sabiedrību kopumā un nevaru to mainīt. Es pārradu no jauna pats sevi un to sabiedrības daļu, kas ir man apkārt, un to daru tikai tāpēc, lai pats izdzīvotu. Es mainu tikai dažus cilvēkus, un tas ir viss.
