“Ak, tu mans vislabākais!” - kā atpazīt pārmērīgu vecāku rūpību, kas bērniem kļūst bīstama

Konsultē psiholoģe Ilze Ušacka, vecāku atbalsta programmas Bērna emocionālā audzināšana ietvaros.

Bērnu audzināšana ir ļoti delikāts process, kurā visam ir jābūt savās proporcijās. Jau pirms bērniņa piedzimšanas vecāki sāk plānot, kas viņu bērnam būs vislabākais un kādi vecāki viņi būs. Viņi cer un iztēlojas, kā viņu bērns gūst panākumus un ir laimīgs. Tomēr psihologa kabinetā arvien biežāk pieredzētais pierāda, ka audzināšanas procesā vecāki bieži vien savus bērnus aprūpē par daudz un dara to brīžos, kad tas galīgi nav nepieciešams. Izrādās, ka bērna pārmērīgai aprūpēšanai un pilnīgai pamešanai novārtā ir teju identiska ietekme uz viņa emocionālo attīstību un veselību.

Hiperaprūpe jeb pāraprūpe attiecas uz tādu bērnu audzināšanas stilu, kurā vecāki ir pārmērīgi iesaistīti sava bērna dzīvē. Viņi pastāvīgi “aplido” savu bērnu, lai nodrošinātu, ka bērns pieņem pareizos lēmumus un ir pasargāts no jebkāda fiziska vai emocionāla diskomforta. Šie vecāki dara visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka viņu bērnam nekad nebūs jāpiedzīvo nelaime, sāpes, vilšanās, noraidījums vai neveiksmes. Bērna vēlmes un vajadzības tiek nolasītas viņa vietā, jo “mamma zina labāk”. Rezultātā bērns pats nespēj pateikt – viņš grib ēst vai čurāt. Jaunajam cilvēkam netiek dota iespēja veidoties par personību un saprast, kas viņš pats tāds ir. Lai gan vecāki to visu dara, vēloties bērnu pasargāt no jebkāda kaitējuma, viņu pārmērīgā iesaistīšanās rada nopietnas sekas bērna mentālajai veselībai.

Traumētais iekšējais bērns

Mums daudziem bērnībā nav bijusi emocionālā piesaiste ar vecākiem. Bērni kādreiz auga paši – noteiktā brīvībā un visatļautībā, jo vecāki daudz strādāja un vienkārši nebija klātesoši. Tomēr arī šiem bērniem pietrūka vecāku klātesamības un mīlestības, tādas mīļas kopābūšanas. Bērni izauga, bet vēlme sajust un iegūt to mīļumu jau nekur nepazuda. Viņi izauga ar iekšēju vēlmi justies kādam vajadzīgi. Ja kādreiz par bērnu emocionālo veselību nerunāja vispār, tad pēdējos gados dažādu semināru par mīlestību, pašizaugsmi un attiecībām ir pārpārēm. Sabiedrība pati dzīvo ar apziņu  – ātrāk un vairāk. Tomēr viss ir labi, kamēr mēs ņemam to, kas mums patiešām der. Pie speciālistiem visbiežāk vēršas pieaugušie, kas patiesībā ir emocionāli traumēti bērni. Cik nemīlēti viņi jutušies bērnībā, tik daudz tagad viņi to mīlestību grib dot savam bērnam, nepadomājot, ka viņa bērns ir pavisam cits cilvēks ar savām vajadzībām un viņam to mīlestību tik daudz nemaz nevajag.

Mīlestībā bez robežām ir jāsaprot – mēs bērnam palīdzam vai ar šo mīlestību savā ziņā bērnu pataisām par tādu kā emocionālo invalīdu, cilvēku, kurš nespēj komunicēt atbilstoši savam vecumam, veidot veselīgas attiecības un sadarboties. Mīlestības jēdziena pārprašana rodas no mīlestības iztrūkuma bērnībā, kā arī aizvainojuma uz saviem vecākiem.

Ļoti bieži bērnudārza konfliktsituācijās bērnus kaut kādi atgadījumi nemaz nesatrauc, bet tie ļoti satrauc tieši vecākus. Pieredze rāda, ka vecāki, kuri kā lauvas nāk un cīnās par savu taisnību situācijā, kur paši nemaz nav bijuši klāt, bērnībā nav saņēmuši šo emocionālo piesaisti no saviem vecākiem. Atsevišķi aprunājoties ar vecākiem, uzdodot vienkāršu jautājumu: “Bet kā tev bija bērnībā?” – vecāks nereti sāk raudāt. Tās lielās vecāka emocijas nav stāsts par bērnu vai bērnudārzu, tas ir stāsts par viņu pašu. Bieži vien šie vecāki savā bērnībā piedzīvojuši bulingu un cita veida emocionālo vardarbību, kā rezultātā arī viņu vecāki bijuši sargājošāki.

Kāpēc tik ļoti gribas rūpēties

Apgalvojums “Es jau noteikti nebūšu kā mana mamma vai tētis” ir vistiešākais ceļš uz pāraprūpi. Bieži vien īpaši apčubināti un lutināti tiek pirmie vai vienīgie bērni. Pirmie bērniņi vispār ir tāds kā testa variants gan vecākiem, gan vecvecākiem. Parasti saka, ka ar pirmo bērnu vecāks dziedē savu iekšējo, satraumēto bērnu. Arī bērniņi ar kādām veselības problēmām vai attīstības traucējumiem var piedzīvot hiperaprūpi. Kad mazs bērns nonāk slimnīcā, tad visa ģimene steidz viņu pasargāt no vēl lielākām “sāpēm”, lai gan paši bērni grib turpināt ierasto dzīvi, turpināt piedzīvot lietas un sajust – es pats varu! Tā ir burvīga sajūta un iedod lielu spēku, autonomiju un ceļ pašvērtējumu.

Vecāki, kuriem ir tendence pārcensties ar bērnu audzināšanu, lasa neskaitāmas grāmatas par to, kā būt labam vecākam, apmeklē seminārus un interešu grupas par šo tēmu. Viņi dzīvo ar sajūtu – visu laiku kaut kas ir jādara, citādi es būšu slikts vecāks, tāpēc nepārtraukti saviem bērniem nodrošina aktivitātes. Bet arī šis ir pārpratums, kas radies bērnībā iegūto traumu dēļ. Bērniem tik ļoti svarīgi reizēm ir nedarīt neko, vienkārši garlaikoties!

Lielāks risks kļūt par vecākiem-pāraprūpētājiem ir pārim pēc šķiršanās. Šķietami dabiski kādam no vecākiem vai arī abiem rodas vēlme bērnam sniegt vairāk “mīlestības”, apbērt ar mantām, lutināt un dot visatļautību. Sākas tāda kā sāncensība vecāku starpā – kurš tad būs tas foršākais vecāks. Diemžēl bērns ir pa vidu, un šādā veidā vecāki caur bērnu vienkārši turpina risināt savas attiecības. Veidojas mazs tirāniņš, mazs manipulatoriņš, kuru kāds no vecākiem pēc pāris gadiem vedīs uz psihologa kabinetu un nesapratīs, kāpēc viņš tā uzvedas. Lūdzu, izlabojiet manu bērnu!

Labais policists, sliktais policists

Labā un sliktā vecāka lomas ir stāsts par to, ka vecāki nav vienojušies par līdzīgiem audzināšanas principiem, bet tas ir ļoti svarīgi! Bērnu audzināšanā jābūt konsekvencei. Ja abi vecāki ir pieauguši cilvēki un savā starpā kā tētis un mamma spēj sarunāties, tad, pat ja dažos audzināšanas aspektos viedokļi atšķiras, par lielajām lietām, kas bērnam būs palīdzošas, vecāki noteikti vienojas un abi bez atlaidēm turas pie norunātā. Ja kaut ko neļauj mamma, tad arī tētis to neatļauj, lai neveidojas šī sliktā tēta un sliktās mammas sajūta. Viss slēpjas komunikācijā – arī pieaugušais pieaugušajam var paskaidrot, piemēram, kāpēc nav labi pirms miega lietot viedierīces. Dzirdēt vārdu “nē” bērnam ir ļoti svarīgi no abiem vecākiem. Ja ģimenē tiek kultivēta šī labā/sliktā vecāka loma, tad vēlāk skolā bērnam no skolotāja arī būs grūti dzirdēt vārdu “nē”, kā arī iekļauties skolas noteikumos. Tā vietā bērns ies mājās pie “labā” vecāka un sūdzēsies – skolā viss ir slikti un skolotājs ir nejauks. Ar “uzrotītām piedurknēm” labais tētis vai mamma iet uz skolu un mēģina izcīnīt cīņu, jo viņa bērnam dara pāri. Un turpinās tāds kā vāveres ritenis, lai gan pašā pamatā vecāks pats nekad nav spējis savam bērnam būt par autoritāti un pateikt veselīgu “nē”. Pēdējā laikā pie psihologa vēršas arvien vairāk jauniešu, kuriem ir ļoti lielas grūtības veidot attiecības ar vienaudžiem un skolotājiem un kuriem nav neviena drauga. Šādus gadījumus var sekmēt situācija, kad mājās nav noteikumu, piemēram, mājās ir visatļautība, kas pati par sevi var būt gan hiperaprūpe, gan pamešana novārtā.

Vecāks bērns izglītības iestādē

Ir noteikti vecāku tipi, kas nenogurstoši raksta sūdzības, kam nepatīk skolotāji, izglītības iestādes – nepatīk nekas. Tomēr viņi neaizdomājas, ka bērnam šāda vecāku uzvedība nekādā mērā nepalīdz. Bērns var piedzīvot kauna sajūtu, viņam palielinās risks tikt apceltam, palikt bez draugiem. Viņam katru dienu šajā skolā ir jāmācās. Diemžēl šī tipa vecāki ir ar autoritārām audzināšanas iezīmēm, un bērniem ļoti bieži nemaz nav iespējams mammai vai tētim pateikt: “Lūdzu, nenāc vairs uz skolu un nestrīdies ar skolotājiem!”

Kad vecāks atnāk uz psihologa kabinetu, speciālists pacietīgi meklē veidus, kā tikt līdz tam brīdim, kad vecāks vienkārši sāk aizdomāties. Kā tas var būt, ka jau atkal skolotāja ir slikta, jau otrā skola ir nomainīta, kārtējā grupiņa atkal nomainīta… Un no to 300 citu bērnu vecākiem neviens nesūdzas un mācību iestādi nemaina. Tā ir mazā uzvara speciālistam, ja vismaz kāds no vecākiem cenšas uz situāciju paskatīties no citas puses. Liela daļa vecāku pārliecinoši paliek savā simbiozē un ir pret visu. Sākumā ir lielas dusmas, bet tieši caur šīm dusmām var nonākt pie kaut kāda rezultāta. To dusmu ķēdi bieži vien pārrauj vienkāršs jautājums: “Bet kā tev bija bērnībā? Kā tev šķiet, kā tieši tu šobrīd palīdzi savam bērnam?”

Kad bērni savā starpā sāk konfliktēt, bieži vien tas nemaz nav konflikts starp bērniem. Īstais konflikts sākas pēc tam. Vecāki ļoti bieži uzvedina savus bērnus uz vēlamajām atbildēm, uzdod jautājumus ar jau iekļautu atbildi: “Tevi taču Pēterītis pirmais grūda, vai ne?” Vēloties tuvināties savam vecākam un redzēt viņu apmierinātu, bērni bieži samelo. Ir ļoti svarīgi, kā vecāki saviem bērniem uzdod jautājumus pēc konfliktiem. Vai mēs tiešām gribam sarunāties un izprast savu bērnu? Vai tomēr mēs kā vecāki nemaz neesam gatavi dzirdēt, ka bērns pats pasaka: “Es biju vainīgs.” Tādam mazam četrgadniekam vai piecgadniekam, šādi dzīvojot, var izveidoties pilnībā deformēta uztvere par konfliktu risināšanu. Turklāt, ja konflikts netiek risināts mācību iestādē, bērns aiziet mājās un paziņo, ka viņam iesita, kam seko vecāka ierašanās dārziņā ar tikpat skaļu paziņojumu: “Manu bērnu apbižo.” Tad bērnam ar laiku veidojas sakarību ķēde: notiek konflikts, es pasūdzos vecākam, un lieta atrisināta! Es esmu labiņš, visi citi ir slikti. Tomēr, kad šos konfliktus kārtīgi izrunā ar bērniem un vecākiem, bieži vien vecākiem paliek kauns, jo iniciators ir bijis tieši viņa bērniņš. Tas ir stāsts par spēju sakomunicēt ar savu bērnu un uzklausīt viņa sajūtas un vajadzības.

Kamēr vecāki nav iemācījušies tikt galā ar savām emocijām, bērns mācās, ka konflikti ir risināmi ar dusmām un agresiju, nepieredzot, ka ir konstruktīvāki un cieņpilnāki konfliktu risināšanas veidi. Konflikts var būt veselīgs, un pēc konflikta dzīve turpinās. Dzīve kļūst labāka, ja konflikts ir izrunāts. Mēs varam pat izdusmoties, bet pēc tam viss ir labāk, mēs varam būt draugi un kopā spēlēties smilšu kastē. Laipnību bērns mācās brīdī, kad to pieredz, nevis viņam pasaka: “Esi laipns!”

Ak, tu mans vislabākais

Pārlieku liela bērna slavēšana ir ļoti kaitīga veselīgai bērna attīstībai. Ja bērns no vecākiem nepārtraukti dzird, ka viņš ir vislabākais, vistalantīgākais, visskaistākais, tad, nonākot reālajā dzīvē un saskaroties ar pirmajām grūtībām, šis bērns piedzīvo dubultu vilšanos. Realitātē bērns gan paklups, gan piedzīvos strīdus, gan zaudēs sporta spēlēs, gan kāds ar viņu negribēs draudzēties un vēl pateiks, ka viņš ir neglīts. Šie bērni bērnudārzos un skolās ļoti izceļas. Diemžēl tie ir pāraprūpētie bērni, kuri, saskaroties ar ikdienas grūtībām, nespēj savākt savas emocijas un krīt panikā. Reiz kādā bērnudārzā meitenei aiz skapīša aizkrita bumbiņa. Tā vietā, lai meklētu risinājumu, viņa sastinga un histēriski sāka raudāt. Kamēr citi bērni uzreiz domāja veidus, kā bumbiņu dabūt ārā, un, liekot mazās galviņas kopā, to arī dabūja. Šis ir klasisks piemērs tam, kas notiek, ja visu dara bērna vietā. Vecāki mājās šo bērnu no visām pusēm aprūpē, bieži vien pat sarunājot, lai ar viņu bērnu draudzējas.

Tu ar viņu labāk nedraudzējies

Mūsdienās arvien vairāk ir izplatīta tāda interesanta parādība – ģimenes, kur vecāki bērnu vietā izvēlas draugus, bieži vien tos vērtējot pēc saviem ne vienmēr veselīgajiem kritērijiem. Šobrīd ir vesela virkne jauniešu, kuriem vienkārši nav draugu. Ja mums, vecākiem, vēl ir īstas draudzības, tad daudziem bērniem un jauniešiem, kuri vēršas pie psihologa, kad speciālists pajautā par draugu tēmu, pozitīvu atbilžu nav. Tomēr bērni nekautrējas atzīt, ka vecāki nemaz nav ļāvuši ar kādu draudzēties, kā iemeslu minot tā cita bērna slikto ģimenes statusu vai nabadzību. Tādā veidā bērnam jau zemapziņā nostiprinot domu – cilvēks, kurš nāk no nabadzīgas ģimenes, ir slikts cilvēks. Nenoliedzami, ir arī otra galējība – vecāki bērnam atļauj draudzēties tikai ar konkrētiem bērniem. Un mazajam cilvēkam ir jādraudzējas ar kādu bērnu, kurš viņam, iespējams, nemaz nepatīk. Rezultātā šie bērni ir ļoti vientuļi un pazūd telefonos, jo tas vienkārši ir vieglāk. Vecāki bieži vien ir “palīdzējuši” ar padomiem, kā draudzēties, tādā veidā bērnam radot priekšstatu, ka draudzēšanās ir pārāk sarežģīta lieta. Tomēr šajos gadījumos bērnam noteikti kavēsies elementāras draudzēšanās prasmes, jo viņam zemapziņā paliek doma – mamma un tētis vislabāk zina, ar ko es varu vai nevaru draudzēties. Draudzēšanās ir tik liela un svarīga māka bērna attīstībā un arī vēlāk dzīvē.

Pazīmes, kas liecina, ka vecāks ir pārāk gādīgs

Lēmumu pieņemšana. Pārāk gādīgi vecāki var neļaut bērnam pieņemt nozīmīgus dzīves lēmumus, jo netic, ka viņu bērns pats spēs pieņemt šos svarīgus lēmumus. No apģērba līdz draugiem vai pat karjeras izvēlēm.

Sargāšana. Dažreiz vecāki pārāk aizsargā savus bērnus, un tas galu galā neļauj viņiem augt ar lielāku ārējo apstākļu iedarbību. Piemēram, neļaut bērnam iet ārā spēlēties kopā ar draugiem.

Bērna kritizēšana. Pārāk gādīgi vecāki var pastāvīgi kritizēt sava bērna sniegumu, uzvedību, personību, sasniegumus un sociālos panākumus. Tomēr šāda kritizēšana pazemina bērna pašcieņu un pārliecību.

Visu daru bērna vietā. Vecāki neļauj saviem bērniem veikt pat vismazākos uzdevumus. Viņi dara visu iespējamo, lai “atvieglotu” bērna dzīvi. Sasien kurpju šņores, sakārto mantas un saklāj gultu. Tas neļauj bērnam būt neatkarīgam un pašpietiekamam.

Grūtības uzticēties savam bērnam. Pārmērīga aprūpe noved pie tā, ka pats vecāks bērnam vairs neuzticas. Pastāvīgi sekojot līdzi bērna aktivitātēm, rodas šaubas un neuzticība, ka bērns pieņems labus lēmumus un spēs tikt galā ar lietām.

Nemitīgas pāraprūpes sekas

Trauksme vai stress. Bērns var justies saspringts un emocionāli nospiests, ja viņš neattaisno vecāku uzliktās cerības.

Zems pašvērtējums. Pārmērīga vecāku iesaistīšanās bērna dzīvē var pazemināt pašcieņu un pašapziņu. Vecāki neļauj saviem bērniem patstāvīgi izpētīt pasauli, tāpēc viņi vilcinās mijiedarboties.

Ēšanas traucējumi. Bērni, kuri jūtas emocionāli nospiesti mājas apstākļos, var būt tievi, viņiem novērojami ēšanas traucējumi. Viņiem var būt nosliece uz dažādām slimībām.

Depresija un apreibinošo vielu lietošana. Vecāku pārmērīgi aizsargājošās uzvedības dēļ viņu bērni ir pakļauti lielākam depresijas riskam. Šie bērni biežāk nonāk apreibinošo vielu varā. 

Dumpis. Pārmērīgi aprūpēti bērni bieži tiecas pēc brīvības, un viņu uzvedība ir dumpinieciska un izaicinoša, kas var radīt vēl lielāku plaisu starp vecākiem un bērnu.

Ir svarīgi apzināties vecāku emocionālā spiediena iespējamās negatīvās sekas. Tas var pastiprināt vecāku izdegšanu un izraisīt aizvainojumu un emocionālu distanci pašos vecākos.

Ar mīlestību

Kas tad ir īsta mīlestība? Tā ir beznosacījuma mīlestība pret bērnu, bet ar veselīgiem noteikumiem. Ja bērns ir sastrādājis kādu nedarbu, es viņu pieņemu un neatraidu. Bērnam nav jāizpelnās vecāka mīlestība un atzinība tikai ar labiem sasniegumiem mācībās vai sportā. Mīlestība ir ļaut bērnam pašam piedzīvot neveiksmes un zaudējumus. Samīļot un atbalstīt. Būt emocionāli un fiziski klātesošam. Ja tā būs īsta beznosacījuma mīlestība, tad tu pats pakritīsi, bet vienmēr varēsi pie manis atnākt, es būšu klāt, un mēs tiksim ar to galā. Mīlestība ir dot bērnam izvēles iespējas. Tas viss kopā veido veselīgu pašcieņu. Pāraprūpe ir liela kontrole pār bērna dzīvi, pasīvi agresīva spēka un varas demonstrēšana, bet tā nav mīlestība. Beznosacījuma mīlestībā mēs savu bērnu pieņemam un apzināmies, ka viņš ir ar trūkumiem. Neviens šajā pasaulē nav un nekad nebūs perfekts.

Būt līdzsvarā

Bērnu audzināšanā, kā jebkurā jomā, ir nepieciešams līdzsvars. Kādreiz bērnu vajag vairāk aprūpēt, kādreiz vajag ļaut bērnam pašam iet un piedzīvot, kļūdīties un pakrist. Ļaujiet savam bērnam piedzīvot īstu kritienu! Jā, viņš sasitīsies, bet pats sajutīs, kas ir sāpes. Un tikai tad, kad viņš pats sajutīs šīs sāpes, viņš būs spējīgs saprast, kā sāp arī otram. Tikai tādā veidā bērns iegūst veselīgu dzīves pieredzi. Bērns, kuram nav atļauts kļūdīties, negūst to mācību, ko mums sniedz mūsu kļūdas. Bērns, kuram neļauj krist, nemācās piecelties un turpināt. Viņam vienmēr būs vajadzīgi vecāki, lai viņa vietā pieņemtu lēmumus. Ja vecāki ir pastāvīgi aizsargājoši, bērniem rodas sajūta, ka viņi nav pietiekami labi, lai paši pārvaldītu savu dzīvi. Viņu pašcieņa ir atkarīga no vecāku vai citu cilvēku viedokļiem. Neatlaidība jeb spēja atgūties no neveiksmēm attīstās, kad bērni mācās no savām kļūdām un neveiksmēm. Pārāk aizsargājoši vecāki neļauj saviem bērniem attīstīt neatlaidības un problēmu risināšanas prasmes. Vecāki, kuri savus bērnus pakļauj pārmērīgam emocionālajam spiedienam, riskē nogalināt viņu iekšējo ģēniju. Viņi izaug par pieaugušajiem, kuri parasti ir neapmierināti ar dzīvi un sagaida nereālas cerības no apkārtējiem cilvēkiem.

Nenoliedzami, aktīva iesaistīšanās bērna dzīvē nāk par labu bērna attīstībai, taču ļoti šaura robeža atdala aktīvi iesaistīto vecāku no pārlieku iesaistītā vecāka. Mums ir jāpiedāvā atbalsts, norādījumi un iedrošinājums bērnam patstāvīgi mijiedarboties ar pasauli, mācīties no jaunām pieredzēm. Vecāka uzdevums ir bērnam mācīt dzīvi, neaizmirstot sev ik pa laikam pajautāt –  kā tas, ko es daru šodien, manam bērnam palīdzēs pēc četriem gadiem vai tad, kad viņš būs pusaudzis? Tā vietā, lai uzspiestu savu gribu, ļaujiet bērnam izpētīt viņa stiprās un vājās puses un iemāciet viņam galveno prioritāti piešķirt attīstībai un pieredzei, nevis tikai sasniegumiem.