Ekstrēmās meitenes. Ūdens, ātrums, adrenalīns. FOTO!
Viņas vieno nepieciešamība izjust adrenalīnu un pārbaudīt savu baiļu robežu. Viņas - Jahtas Spaniel kapteine Signe Andersone, ūdens motosportiste Nellija Šlēgelmilha, dziedātāja Ance Krauze, Zelta Zivtiņas zīmola vadītāja un snovotāja Alise Avota un kino festivāla Arsenāls programmu koordinatore Agnese Surkova.
SIGNE ANDERSONE, nodokļu konsultante un jahtas Spaniel kapteine
Latvijā ir vairāk nekā desmit sievietes-kapteines, taču Signe ir vienīgā, kurai ir kapteines sertifikāts, kas ļauj burāt starptautiskajos ūdeņos. To viņa izmantojusi ne reizi vien, ar jahtu Spaniel apceļojot neskaitāmas Eiropas valstis un piestājot arī Āfrikas kontinentā.
Jahta un vējš būtiski mainījuši Signes dzīvi. “Kad gāju prom no iepriekšējā darba, man jautāja – bet ko tu tagad darīsi? Atbildēju – burāšu! Nav jēgas pelnīt naudu, ja nevari dzīvot un baudīt. Bet dzīvot – man tas nozīmē burāt. Bija periods, kad piecas dienas no septiņām biju uz jahtas. Man patika, pamazām sāku visu apgūt, vēlāk sāku interesēties par papīru kārtošanu un kļuvu par kapteini. Nedodiet man ēst, dodiet paburāt!” Dzīvot parastu, normālu dzīvi Signei būtu garlaicīgi. Viņai patīk kustība, un jūrā viņa atradusi dvēseles mieru. “Parasta, standarta dzīve – tas nav āķis lūpā. Tas ir enkurs mugurā!”
Signe burā desmit gadus, un viņas sapnis ir kādu dienu apburāt apkārt pasaulei. “Tas būs divu trīs gadu projektiņš, piestājot dažādās vietās un pavisam noteikti ilgāku laiku padzīvojot Karību salās.”
Pašai joprojām šķiet nepierasti, ka viņu godā par kapteini, jo kapteinim taču jābūt solīdam kungam gados ar sirmu, garu bārdu un pīpi zobos. “Kad piestājam svešā ostā un ostas oficiālais pārstāvis nāk runāt ar jahtas kapteini, viņš ne reizi nav uzrunājis mani. Parasti noskata garāko vai gados vecāko vīrieti uz klāja un griežas pie viņa. Uzzinot, kas patiesībā vada jahtu, mazliet izbrīnā ieplešas acis, bet pēc tam jau ir smaids līdz ausīm. Viņiem patīk smaidīgas sarkanmatainas meitenes,” Signe pasmaida.
“Jahta, jūra un vējš – tas ir tik skaisti un romantiski!” uzskata Signe, gan piebilstot, ka jūrā ir arī ļoti daudz patiesības. “Jūra neizliekas – tā ir tāda, kāda ir. Un tā ļoti ietekmē cilvēkus. Ja ilgāku laiku nepiestāj krastā, ātri noārdās indivīdu kultūrslānis un ieraugi, kādi cilvēki ir patiesībā. Jūrā neko nevari nospēlēt. Tā ir stiprāka par tevi.” Bet uz Signi jūra iedarbojas maģiski un nomierinoši. Pat vētrā. “Dzīvē esmu nemierīga, bet burāšana manī iedveš mieru. Jūrā pārliecinājos, ka esmu stiprāka, nekā biju domājusi.”
Protams, jūra – tas ir adrenalīns. Pērn Signe piedzīvojusi trakākās vētras savā burāšanas karjerā. Vienubrīd pat nodomājusi – nu, kāda velna pēc to daru? “Dārga jahta, desmit cilvēku komanda – tā taču ir milzu atbildība, kas gulstas uz maniem pleciem. Atliek tikai mazliet nomierināties un darīt visu, lai pēc iespējas mierīgāk pārlaistu vētru. Galvenais ir nemēģināt uzvarēt jūru, jo tas nekad neizdosies. Svarīgi ir tikt galā ar sevi, kas vētrā ir grūti. Jābūt disciplīnai. Ja esi kapteine, tad nedrīksti izrādīt, ka arī tev kādreiz ir bail...”
Burāšana Signi padarījusi tiešāku, skarbāku. “Vētrā nav laika jautāt: vai tu, lūdzu, nebūtu tik laipns un nepaņemtu to striķīti un neaiznestu tur? Uz jahtas ir cita valoda: paņem šito, pievelc tur! Laipnībai nav vietas, jo ir situācijas, kad tev ir tikai sekundes divas trīs. Ja nereaģēsi, būs lielas nepatikšanas. Uz jahtas esmu iemācījusies mobilizēties un pieņemt lēmumus sekundes laikā. Tas palīdz arī dzīvē, darbā, attiecībās.”
Un vēl uz jahtas var iegūt īstus draugus. Tādus, ar kuriem esi gatavs kaut rīt ap brokastu laiku doties apkārt pasaulei.
NELLIJA ŠLĒGELMILHA, ūdens motosportiste, uzņēmēja, juriste un divu bērnu māmiņa
Ne katra sieviete pusotru mēnesi pēc bērna piedzimšanas var uzrāpties uz ūdensmoča un uzvarēt Latvijas čempionāta posmā. Nellija to var. Ne velti viņai pieder pasaules čempiones tituls ūdens motosportā, ko ieguva 2006. gadā ASV. Savos 26 gados, mērķtiecīgi strādājot, viņa kļuvusi ne tikai par pasaules čempioni, bet arī par sievu un divu bērnu māmiņu, izmēģinājusi arī spēkus bobslejā. Pēc izglītības Nellija ir juriste, ar vienu kāju iekāpusi kosmētikas biznesā, ar otru – atbalsta ģimenes biznesu sporta kompleksā 333, kur ir Baltijā vienīgais drošas braukšanas poligons. Nellijai ir arī sava darba drošības un aizsardzības firma un vairāki biznesa plāni nākotnei. Bet vislabāk viņa jūtas ūdens motocikla mugurā.
“Esmu sapratusi, ka man ir nepieciešams adrenalīns, organisms prasa savu. Trīcošām rokām no malas skatos sacensības, kurās nepiedalos. Ļoti liela kāre pašai braukt. Kamēr motocikls netiks pārdots, tikmēr to izmantošu un turpināšu piedalīties Latvijas mēroga sacensībās. Arī tad, kad man jau būs trīsdesmit, domāju, ka divas sacensības gadā noteikti nobraukšu. Bet tikai savam priekam. Vairs nevienam neko negribu pierādīt. Augstākais punkts tika sasniegts jau 2006. gadā, kad ieguvu pasaules čempiones titulu un nosvinēju 10 gadu jubileju, kopš esmu uz ūdensmoča – labs fināla panākums, lai no šī sporta vismaz profesionālajā līmenī varētu aiziet. Šobrīd man tā ir vairāk laba laika pavadīšana un fiziskā aktivitāte.
Nellija teic, ka kļūt par pasaules čempioni ir vieglāk, nekā uzaudzināt bērnus par labiem cilvēkiem. “Ja sportā izdari ko nepareizi un izlaid vienu gadu, nākamajā sarausi un vari cīnīties par uzvaru. Ar bērniem tā tas nav. Nevar vienu gadu izlaist un viņus pamest likteņa varā, lai skolojas pa dzīvi paši. Tad arī būs rezultāts – problēmas gan vecākiem, gan bērniem”
Ūdens motosports ir bīstams sporta veids, Nellija to atzīst. “Agrāk par to nedomāju. Tagad domāju aizvien biežāk un visu daru mēra robežās. Lieki neriskēju un uzticos savam sargeņģelim, kas man vienmēr ir blakus. Pārgalvīgas lietas vairs pat sacensībās nedaru.”
Nellijai itin labi ir pazīstama robeža, kad sastopies ar bailēm un izjūti dzīvības trauslumu. Bet viņai ir nepieciešams sajust šo robežu, lai pa īstam novērtētu dzīvi. “Ļoti daudz reižu ir bijis tā, ka robeža ir tuvu. Nebeidzu brīnīties, kā situācijās, kad visi fakti un apstākļi liecina par to, ka jānotiek kam nelāgam, esmu tikusi cauri tikai ar izbīli un mācību. Tādos brīžos sev saku – jā, es pāršāvu pār strīpu, tā nedrīkstēju, man vajadzēja rīkoties citādāk. Bet tā gadās. Man ir vajadzīgas šīs situācijas, lai es novērtētu un saprastu to, kas man dots. Cilvēki domā, ka viņu izdzīvošana ekstrēmos brīžos vai kādas “laimīgas beigas” ir bijusi veiksme. Tā nav veiksme. Katra lieta, kas notiek ar tevi, ir mācība, brīdinājums, likumsakarība. Nedrīkst ignorēt notiekošo un norakstīt to uz veiksmi.
Reizēm var šķist, ka esmu pārāk liela sapņotāja, ne reāliste. Bet tad kādēļ viss, ko iepriekš esmu sapņojusi, ir piepildījies? Ne jau tādēļ, ka man paveicās. Labas lietas nekad pie tevis nenāks, ja aizrausies ar depresīvo domāšanu. Ir jāļaujas sapņiem, nereāliem plāniem tai brīdī, tas viss kaut kad realizēsies. Ja cilvēks kaut ko grib, ja viņš mērķtiecīgi, neatlaidīgi un pozitīvi iet uz to, tas viennozīmīgi piepildās. Domu spēkam ir lielākas iespējas realizēties nekā kredītiem. Nav taču tāda vārda kā nevaru, ir tikai – negribu. To man iemācīja tēvs, un dzīvē man tas vienmēr ir palīdzējis.”
ANCE KRAUZE, dziedātāja un veikotāja
Ancei Krauzei ir divi ampluā – izteikti sievišķīgais un mazliet ekstrēmais. Viens uz skatuves, bet otrs – uz dēļa. Abos viņa ir iekšā ar sirdi, bet, kad adrenalīns mutuļo, tas liekot pa īstam izjust – es dzīvoju!
“Man nepatīk nogurt no nekā nedarīšanas, tādēļ mani vilina dēlis – gan vasarā, gan ziemā. Ziemā tas ir snovbords, bet vasarā iespēju ir mazliet vairāk – veikbords, vindsērfings un stand up paddle dēlis. Tas ir milzīgs dēlis ar airi, ar kuru var iet ūdenī jebkuros laika apstākļos.” Pamēģināt veikbordu Anci pierunājis draugs. Pati to nebūtu sākusi, jo kaut kā jauna sākšana viņai vienmēr esot milzīga sevis pārvarēšana.
Kādēļ Ance to dara? Lai gūtu adrenalīnu. “Man nav kur citur to ņemt. Man ļoti patīk dziedāt, būt uz skatuves, bet tur nav adrenalīna. Un man tā pietrūkst – mazliet baiļu sajūtas, mazliet riska... Ar dēli ir izaicinājums – vai man izdosies?” Ance gan vienmēr nodrošinoties – mugurā veste, bet krastā kāds stāv un vēro. “It kā šķiet, ka tur jau nekā ekstrēma nav, taču ir svarīgi apzināties – mēs esam tikai maza niecība dabas priekšā.
Nekad nevaram zināt, ko sagaidīt no vēja un jūras, tādēļ nevajag pārspīlēt, metot izaicinājumu dabas spēkiem. Reizēm vilnis var tā sanest, ka dēlis tevi nospiež, un kā tad lai tiek ārā? Tādos brīžos instinktīvi mēģinu pievārēt fizikas likumus, bet tas nav iespējams. Nevis braukt, bet gan krist ir tas ekstrēmākais brīdis šajos sporta veidos.”
Vismaz reizi gadā Ance brauc uz lielajiem kalniem snovot un kopā ar instruktoru dodas lejup arī ārpus trasēm. “Reiz iebraucām mežā, un viņš man saka – tagad ir brīdis, kad jāapstājas. Ne tikai ūdens, bet arī kalni ir viltīgi. Nevar vienmēr domāt pozitīvi – gan jau kaut kā lejā tiksim. Ir jājūt, kad jākāpj ārā. Un izkāpt ir daudz grūtāk nekā doties ar dēli lejā. Galvenais ir neiebraukt piltuvē, no kuras pēc tam tikt ārā var tikai ar helikoptera palīdzību.”
Uz kalna gan Ance nekad nebraucot viena. Parasti – kopā ar puišiem, un tad viņai jātur līdzi. “Vienai man bail. Var taču pēkšņi uznākt sniega vētra, un tad es vairs nezināšu, uz kuru pusi doties... Man nepatīk arī vienai atrasties lidostās, tad uztraucos, ka es varētu apmaldīties, kaut ko nesaprast un nokavēt lidmašīnu. Arī trasē labāk dodos divatā.”
AGNESE SURKOVA, kino festivāla Arsenāls programmu koordinatore, kinokritiķe, režisore, fotogrāfe un aizrautīga nestandarta ceļojumu baudītāja
Agnesei piemīt radoša pieeja it visam: savai profesijai, kas pēc viņas definīcijas saucas – atkarīga no kino –, un arī ceļojumiem brīvajā laikā. “Parasti neceļoju vasarā, jo tā man ir aizņemta festivāla dēļ. Nekad nepalieku viesnīcās un neizvēlos ērtāko un taisnāko pārvietošanās iespēju. Man ir svarīgākas citas lietas – pilnībā izpētīt vietu, kurp dodos, uzturēties tur vairākas dienas, iepazīties ar vietējiem cilvēkiem, dažkārt apciemot draugus.”
Ar ceļasomu plecos Agnese pārvietojas ar autobusiem un autostopu, automašīnu, lētajām aviokompānijām, bet viesnīcu vietā visbiežāk izmanto telti vai CouchSurfing tīkla iespējas un nakšņo pie nepazīstamiem vietējiem cilvēkiem. Tas padara ceļojumu ne tikai ievērojami ekonomiskāku, bet arī daudz aizraujošāku. Šādi Agnese apceļojusi gandrīz visas Ziemeļvalstis, Ungāriju, Rumāniju, Francijas dienvidus. Un brauks vēl.
“Reiz viena pati devos uz Īslandes galvaspilsētu Reikjavīku. Bija vēls rudens, Rīgā vēl nebija sniega, taču Reikjavīkā jau bija sācis snigt. Draugi domāja, ka esmu pilnīgi traka, jo nolēmu ceļot viena un nepalikt viesnīcā. Naktsmājas atradu pie diviem mūziķiem. Viņi gan bija ļoti aizņemti, jo tieši tajā laikā notika Iceland Airwaves mūzikas festivāls. Vakaros gāju uz koncertiem fotografēt, veidoju reportāžu par festivālu. Dienās klīdu pa Reikjavīkas ielām un fotografēju.”
“Ja nebūtu manu trako ceļošanas ideju, nekad nebūtu atradusi zviedru aktrises Grētas Garbo kapu Stokholmā. Visticamāk, pat nebūtu to meklējusi. Bet tur tas bija – tikai pāris metro pieturu attālumā no vietas, kur reiz apmetos Stokholmas nomalē,” stāsta Agnese.
Agnesei ir kaudzēm ceļojumos uzņemtu ielu fotogrāfiju. Viņa reti pārved mājās suvenīrus, taču par bildēm neaizmirst nekad. “Esot ārzemēs, sev un ģimenei vienmēr sūtu pastkartes. Tā ir sacensība, kurš ātrāk nokļūs mājās – es vai kartīte? Krievijas ceļojumā es uzvarēju – kartīte pa pastu atnāca vairāk nekā pēc mēneša.”
Šādi ceļojot, iespējams ne tikai uziet Holivudas aktrises kapu, bet arī tikt ierautai Holivudas filmu cienīgās draudīgās ainās. “Kopā ar draugiem nolēmām doties pāris nedēļu ceļojumā uz tobrīd karstāko vietu Eiropā. Tā bija Rumānija. Ar auto izbraukājām vietas, kur reti kāds tūrists iekuļas. Tur bija daudz zirgu pajūgu, bija ļoti jāuzmanās, lai neuzbrauktu uz naglām, kas izkrīt no pakaviem. Nolēmām piestāt nomaļā vietā un sarīkot pikniku, taču pēkšņi attapāmies mazu čigānbērnu ielenkumā. Viņi nez no kurienes barā atskrēja pār kalnu un sāka prasīt naudu un konfektes. Sapratām, ka pikniks mums nesanāks, tādēļ kāpām mašīnā, lai dotos tālāk. Tas nebija viegli – čigānbērni bija pilnībā ielenkuši mašīnu un neapmierināti dauzīja pa stiklu...”
Diennakti braucot ar vilcienu uz Kandalakšu Krievijā, Agnese piepildīja bērnības sapni – ceļot restorāna vagonā. “Tā gan bija liela vilšanās, jo tas izrādījās pavisam šaurs, bet oficiante – ļoti liela, viņa teju varēja izspraukties starp galdiņiem.”
Dānijā, kur Agnese ar draudzeni brauca ar autostopiem, uzzinājusi, ka tur šāds pārvietošanās veids nav ierasts. “Auto vadītājs, kas mūs paņēma, teica, ka šī ir viņa pirmā sastapšanās ar stopētājiem. Izbraukājām visu Dāniju bez starpgadījumiem, izņemot gadījumu ar mācītāju, kurš visu ceļu mums lasīja sprediķi, cik slikti ir šādi pārvietoties. Mēs, protams, neklausījāmies un atgriezāmies uz lielā ceļa.”
Nav tāda ceļojuma, kurā Agnese negribētu doties. “Es būtu gatava uz jebko. Piemēram, izmēģināt Transsibīrijas dzelzceļu. Vai man ir bail? Jā, mazliet. Taču izaicinājums vienmēr ņem virsroku. Man ir interesanti pārbaudīt, kā tikšu ar visu galā – vai neapmaldīšos, vai ko nepazaudēšu. Mani sabiedrotie ir loģika un veiksme, tādēļ vienmēr izdodas visu atrisināt. Un beigās atmiņā paliek tikai zīmīgi pilsētas skati vai specifiska smarža. Šīs sajūtas ir tās, kas uzlādē līdz pat nākamajam ceļojumam. Un tad gribas atkal.”
ALISE AVOTA, Zelta Zivtiņas zīmola vadītāja un snovotāja
“Esmu dēļu meitene,” atzīst Alise Avota, kas ikdienā nodarbojas ar reklāmas lietām. Vasarā viņa veiko, nupat apguvusi arī sērfošanu, bet ziemā, protams, snovo, turklāt free ride, kas nozīmē braukšanu ar dēli ārpus trases – visur, kur vien ir sniegs. Ar snovborda dēli Alise brauc jau deviņus gadus, jo sportiskā mamma viņu un abus brāļus savulaik aizvedusi uz kalnu. “Visi trīs toreiz ļoti sasitāmies. Lielajam brālim palika tikai zilumi, bet man un mazajam brālim – arī āķis lūpā. Snovbords ir forša lieta, ko var darīt kopā – man patīk tā kopības sajūta uz kalna.” Tas ir arī lielisks veids, kā izlikt savu negatīvo enerģiju un pārvērst to pozitīvā. Vēl Alisei gribas ik pa brīdim sevi pārvarēt – paspiest tālāk un tālāk savas komforta robežas. Turklāt viņai būtiska ir brīvība, tādēļ priekšroka dota snovbordam, nevis veikbordam, jo nav nepieciešama laiva, kas tevi velk. “Snovbordā esi tikai tu, tavs dēlis un kalns.”
Aizbraucot uz lielajiem kalniem un nedēļu intensīvi snovojot, no rītiem ļoti sāp muskuļi. “Pamostoties šķiet – viss tik ļoti sāp, ka uz dēļa vairs nostāvēt nevarēšu. Taču, uzbraucot augšā, tas pazūd. Paliek vien prieks par to, ka dzīve ir skaista, ātrums, adrenalīns un brīvības sajūta. Kad braucu, nedomāju ne par ko citu – baudu dabu un kontroli pār savu dēli. Baudu adrenalīnu!”
Free ride Alise nolēma izmēģināt, jo pārāk jau nu garšīgas likās tās leģendas par tā saukto pūderi. Kādēļ gan ierobežot sevi ar sarkaniem, ziliem vai melniem mietiņiem? “Tas arī norūda raksturu un paplašina redzesloku. Tu atkal un atkal pārliecinies, ka vari. Tas izdzen latviešiem mīļo teicienu: es negribu, es nevaru. Tas palīdz arī karjeras veidošanā.
Mana pirmā free ride pieredze bija interesanta. Pusi dienas rāpāmies kalnā, pirms sākām braukt. Tad es atpaliku, un pārējie to nepamanīja. Nokritu, bet nokrist pūderī nozīmē pavadīt zināmu laiku, lai izraktos ārā no sniega. Tā viņi mani pazaudēja, es visu dienu paliku viena un gandrīz nokritu no kraujas. Taču tas bija kolosāls piedzīvojums, interesantas sarunas un cīņa ar sevi, bet beigās gandarījums par to, ka esi to izdarījis. Tas liek atkal un atkal braukt nost no trases.”
Kāpjot uz dēļa, Alise nekad nedomā, ka šis varētu būt pēdējais izbrauciens. “Kaut gan brīžiem vajadzētu par to padomāt,” viņa godīgi atzīst. “Četras reizes uz kalna esmu lauzusi labo roku. Un vainīgas nekad nav bijušas kraujas vai ūberlēcieni, tas vienmēr ir bijis mans tizlums. Tādēļ ir jādomā ar galvu. Kamēr vien to dari, tu sevi pasargā.” Taču Alise nedomā apstāties un turpina snovot, jo lūzusi roka esot tikai mehāniska ķibele. “Ja tev salūzt mocis, tu taču arī to salabo un brauc tālāk.” Domas par reālo motosportu gan Alisei nācies aizmirst, šoreiz savu stingro nē pateicis tētis.
Alises nākamais solis būs helibordings. Kolēģi jau uzdāvinājuši somu, kurā ir lāpsta, caurulīte un sniega dziļuma mērītājs. Ar šo ekipējumu var trīs minūtes izdzīvot zem sniega lavīnas. “Jā, tas ir bīstami, bet par riskiem parasti brīdina. Un tad tu pieņem lēmumu pēc savas saprašanas un izdari izvēli – ej tālāk vai ne.”
