Ar šampanieti kristīts

Savās kristībās. Mani nokristīja ar šampanieti – un tieši ar Moët & Chandon. Tā ir sena Francijas tradīcija – dot bērnam mazu malciņu šampanieša kristībās.

O jā, tā arī ir sava veida tradīcija – pa kluso, pēc svētdienas maltītes, kamēr vecāki pastaigājas, izdzert visas glāzes tukšas. Tikai tad saproti, kas tas ir.

Rīgas šampanieti?

Tas ir interesanti, jo vispār Eiropas Savienībā tādas atkāpes vairs nepieļauj. Mūsu CIVC (Le Comité interprofessionnel du vin de Champagne) apvienības pārstāvji ir ļoti pret ikvienu nepamatotu šampanieša nosaukuma lietošanu uz etiķetēm. Zinu, ka pirms kāda laika bija liela prāva par 10 000 pudelēm dzirkstošā vīna no Kalifornijas, jo uz tām bija vārds “šampanietis”. Kravu caur Roterdamas ostu veda uz Āfriku, bet muita visas pudeles konfiscēja un iznīcināja. 90. gadu sākumā Yves Saint Laurent nodēvēja šampanieša vārdā savas jaunās smaržas (Tagad Yvresse. – Red.), taču Eiropas tiesa lika mainīt to nosaukumu.

Jā, bet mēs to arī saucam par dzirkstošo vīnu no Napas, nevis par šampanieti. Mums ir vīna dārzi gan ASV, gan Brazīlijā un Argentīnā. ASV ražotnēs izmanto šampanieša gatavošanas metodi, bet Brazīlijā vīna mucās iepilda gāzi un dzērienu pudelēs pilda ar spiedienu.

Tā varētu teikt, tikai nedaudz lētāks. Tas ir nākamais solis ceļā starp dzirkstošo vīnu un šampanieti. Jā, mēs darbojamies ne tikai Šampaņā, bet arī ārpus tās. Saknes gan meklējamas Šampaņā, kur 1743. gadā dibināts Moët & Chandon. Vēl pavisam nesen, pirms krīzes, mums visu laiku trūka vīnogu, lai saražotu pieprasīto šampanieša daudzumu. Tagad, krīzes un pēckrīzes laikā, daudzi šampanieši saglabājušies tieši no tiem gadiem, jo šampanietis ir ekonomikas barometrs. Ja iet slikti, tad mums arī iet slikti. Mūsu kompānija vienmēr cenšas atrast jaunus tirgus, cilvēkus, mūsdienīgākas metodes. Šampanieša nozare ir labi piemērojusies modes tendencēm tirgū.

CIVC, kas darbojas kā starpnieks starp vīna ražotājiem un audzētājiem, sabalansē attiecības starp ražu un pārdošanas plānu, neļaujot zaudēt galveno – nemainīgu kvalitāti, kas arī pieder pie tēla. Un krīzes laikā mēs gribam nevis skart cenu, bet noturēt gan nama, gan šampanieša nozares vārdu.

Vēsturiski šampanietis tika darīts bez piesaistes gadam (non vintage), saliekot kopā dažādu gadu vīnus. Tas bija nepieciešams, jo katru gadu vīns bija citāds – atkarībā no laika apstākļiem, un, sajaucot kopā dažādus vīnus, varēja noturēt vienādu stilu, kvalitāti un garšu. Tikai pēc Franču revolūcijas Moeta kungs sāka drukāt savu vārdu uz etiķetes un sūtīt šampaniešus pa visu pasauli.

Pirms tam visā Šampaņā uz pudelēm rakstīja reģionu un ciematu nosaukumus – piemēram, vīns no Aī, Buzī vai Verzenē. Moeta kungs pirmais izveidoja šampanieša zīmolu, izmantojot savu vārdu. Tad viņš sūtīja savus šampanieša pārdevējus un zīmola vēstniekus uz dažādām pasaules valstīm, lai cienātu cilvēkus ar šampanieti un uzzinātu, ko patērētāji par to domā. Ir saglabājušās senās vēstules, kurās Moeta kungs vēstniekiem jautā: “Vai jūs bijāt tur un tur, vai satikāties ar cilvēkiem? Ko viņi domāja par manu šampanieti?” Moeta kungs jau tad centās izprast savu patērētāju, lai šampanieti pielāgotu cilvēku gaumei un vēlmēm. Jo gan agrāk, gan tagad šampanieša nama galvenā vēlme ir ražot mīlētāko šampanieti pasaulē.

Lai salīdzinātu šampaniešus, jāsper trīs soļi – jānovērtē izskats, smarža un garša.

Trīs lietas – vīnogu gatavība ražas novākšanas laikā, labs vīnu maisījums un pacietība, lai izturētu šampanieti pagrabos tieši tik ilgi, cik tam nepieciešams. Ceturtais nepieciešamais lielums ir patērētājs, kas to bauda un novērtē.

Nesen lasīju, ka lielākais šampanieša konkurents esot Viagra, jo cilvēkiem patīk vienlaikus darīt divas lietas – mīlēties un dzert alkoholu. Tam gan ne vienmēr ir labi rezultāti. Bet konkurents var būt jebkas – puķes, šokolāde, tekila.

Šampaņā sakām – tikpat ilgi, cik esam to noturējuši savos pagrabos. Tātad Rosé šampanieti trīs četrus gadus, noteikta ražas gada (vintage) šampanieti – piecus. Gan vīnā, gan šampanietī un vispār pasaulē visu nosaka balanss, pēc šiem ieteicamajiem gadiem tas sāk zust.

Jā, var arī tā. (Smejas.)

Sakiet, vai Latvijā cilvēkiem patīk iet iepirkties uz tirgu, izbaudīt kopējas maltītes?

Ne īpaši. Lielākā daļa cenšas iepirkties lielveikalos, jo tā ir ātrāk un vieglāk.

Žēl. Mums mājās vienmēr ir un būs likums, ka svētdienu pusdienās visai ģimenei ir jābūt klāt, jābauda ēdiens un jārunājas. Mums patīk ģimenes sanākšanas pie galda – labs vīns, ēdiens, laiks kopā. Tas ir svarīgs laiks.

Francijā tā vēl arvien ir daudzās ģimenēs. Labs laiks, kad atvērt pudeli, ir jau tad, kad sāk gatavot vakariņas, – tādā veidā var baudīt vakaru. Izglītot bērnu par ēdiena un vīna saderību ir svarīgi jau no pašas mazotnes. Sākot ar ģimenes vakariņām, kad bērni mācās arī saprast vīnu. Pirmoreiz pasmaržojot, vēlāk jau pagaršojot, lai nav tā, ka 18 gados dzer visu pēc kārtas.

Franču vīna nama Domaine A. F. Gros īpašniece Anna Fransuāza Grosa teikusi: “Ja bērnam grib iemācīt saprast vīnu, tad jau kopš mazotnes jādod to pasmaržot, lai attīstītu smaržas receptorus, vēlāk pa mazumiņam pagaršot, attīstot garšu.”

Pilnīgi pareizi. Labāk sākt izglītot vīna jomā ļoti jaunu, tas nākotnē izveido labāku kontaktu ar vīnu. Attiecībās ar alkoholu ir svarīgi atrast līdzsvaru, jo turpat blakus ir gan alkoholisms, gan labāko mirkļu baudīšana ar draugiem. Ja bērnam māca cienīt un saprast vīnu jau no bērnības, vēlāk rezultāts noteikti būs pozitīvs.

Šampanietis filmās parādījās, beidzoties alkohola aizliegumam ASV. Tad arī Moët & Chandon kompānija izlēma, ka grib kļūt par daļu no Holivudas, piedalīties Kannu festivālā, būt citās ar kino saistītās vietās, kā arī piedalīties slavenību ballītēs. To mēs arī izdarījām. Ja, piemēram, Pols Ņūmens rīkoja ballīti, mēs viņam uzdāvinājām šampanieti. Pirmoreiz Moët & Chandon pudeli ekrānā varēja redzēt 1962. gadā Glena Forda filmā. Arī šodien cenšamies iet to pašu ceļu, nu jau kopā ar mūsu jauno mūzu Skārletu Johansoni. Mums Losandželosā ir savs aģents, kas komunicē ar režisoriem un scenāriju autoriem, lasa scenārijus un tad izvērtē, vai Moët filmai der vai neder. Ja scenārijs atbilst, sūtām šampanieti baudīšanai gan filmā, gan ārpus tās. Divas pēdējās filmas, kurās filmējies Moët & Chandon, ir Sekss un lielpilsēta un Dzelzs vīrs 2.

Tad tā ir režisora izvēle. Mēs nemaksājam, lai iekļūtu filmā.

Vīnogu lasīšanas laikā algojam 2600 cilvēkus, var pieteikties ikviens. Darbs ilgst trīs nedēļas, katram maksā par to, cik daudz viņš nolasa. Tas ir grūts, fizisks un ātrs darbs.  

Es pats, sākot savu vīna karjeru, vācu vīnogas Burgundijas vīnogulājos, un tas man sniedza lielu iedvesmu šo karjeru turpināt. Tā ka var jau būt, ka tas ir pareizi. (Smejas.)

Senāk tie ieradās no Ziemeļfrancijas, kur visu gadu strādāja raktuvēs, tad ņēma divu nedēļu atvaļinājumu, lai viena mēneša laikā dubultotu savu algu, – un tas, protams, nebija nekāds atvaļinājums. Tagad arī cilvēki ņem atvaļinājumu no pastāvīgā darba un brauc lasīt ogas. Tas ir nevis romantisks, bet gan grūts darbs, jo svarīgi ir vīnogas pārāk nesaspaidīt, lai mizas sarkanā krāsa nesajaucas ar balto sulu. Vedot uz spiešanas centru, ogām jābūt labām.

Trīs – katrai vīnogu šķirnei atsevišķi (Chardonnay, Pinot Noir un Pinot Meunier). Un tieši mūsu spiestuves pagaidām ir vismodernākās un dabai draudzīgākās visā Šampaņā, tās mums izmaksāja 10 miljonus un tiek izmantotas tikai divas trīs nedēļas gadā.

Jā, noteikti. Sevišķi tēla veidošanai, jo mēs nebūtu luksusa prece, ja piesārņotu dabu. Moët namā rīkojām mācības 1100 darbiniekiem, lai viņi zinātu, kā to pašu darbu izdarīt daudz ekonomiskāk, nelietojot tik daudz ūdens, arī papīra un drukas tintes etiķetēm, taupītu elektrību un citus resursus. Piemēram, agrāk šampaniešus transportējām ar lidmašīnu, tagad cenšamies to darīt ar kuģi, lai mazāk piesārņotu vidi. Arī vīnogulājus ārstējam tikai tad, ja tie tiešām sāk slimot, nevis kā agrāk, kad vīnogulājus apsmidzināja no helikopteriem, vienalga, vajadzēja vai ne. Mēs nevaram būt bioloģiskā saimniecība, bet varam uz to tiekties.

Ar šampanieti ir interesanti. Piemēram, Burgundijā ir ļoti ekskluzīvi, ja kādam ir mazs zemes gabals, tiek ražots lielisks vīns, kuru pats arī tirgo. Šampaņā ir pretēji: lai saglabātu vienmērīgu kvalitāti no gada uz gadu, vajag pēc iespējas lielāku platību vīnogulāju, kas var nodrošināt visas vīnogu šķirnes un kvalitātes pakāpes.

Cik pudeļu var atrast jūsu šampanieša pagrabos?

Apmēram 100 miljonu, kopumā 28 kilometru garumā.

Un kurš to visu izdzer?

Apmēram pusi saražotā šampanieša izdzer Francija. Piemēram, Šampaņā pirms vakariņām aperitīvā bez šampanieša palikt ir grūti, jo katrs, kas nāk ciemos, atnes pudeli šampanieša. Francijā šampanieti dzer daudz, un, pateicoties dzimtenes atbalstam krīzes laikā, šis periods mums nebija tik grūts.

Signe Meirāne, Pastaigai / Foto: www.cetrassezonas.lv