Ēnas, ieroči un asinis- gangsterfilmas kino vēsturē

Glorificētais noziedznieks

Viņš ir harizmātisks antivaronis, kura dziļā sāpe slēpjas bērnībā. Dzimis imigrantu ģimenē un bērnību pavadījis nabadzībā, par dzīvi viņš mācījies uz ielas. Tas gan nav daudz, jo par intelektuālu gangsteri nenodēvēsi, taču kauties viņš māk un vislabāk – ar ieroci rokā nakts tumsības skautā ieliņā, kas mirgo neona ugunis atstarojošo peļķu ielāpos. Gangsterfilmas pilnībā pieder amerikāņu kino, un pērn apritēja akurāt 100 gadu, kopš uzņemta pirmā, taču bija jāpaiet vēl kādam laikam, lai žanrs transformētos tādā formā, bez kuras nebūtu iespējama nedz Frānsisa Forda Kopolas, nedz Mārtina Skorsēzes, nedz Kventina Tarantīno karjera.

Gangsterfilmu likumi cirsti Lielās depresijas laikā, sakausējot gan Pirmā pasaules kara pieredzi, gan prohibīcijas jeb sausā likuma ēru, gan Svētā Valentīna dienas slaktiņu, gan Volstrītas sagrāvi, gan lielpilsētu ielās plaukstošo noziedzību. Kontrabanda, netīras dzertuves, slēgti klubi, lēti īres dzīvokļi, puslegāli naktsklubi – ideāla vide ar Napoleona sindromu sirgstošajiem noziedzniekiem, kuri, lai no kurienes cēlušies, ir gatavi uz visu, lai tikai peldētos naudā. Viņi labi apzinās, kāds gals gaidāms, taču vilinājums ir pārāk kārdinošs, lai neizmantotu iespēju padižoties vismaz pērkamas sievietes acīs, ja reiz uz biļeti augstākajā sabiedrībā cerēt ir velti. Ironiski, ka varoni, kas ir absolūts pretmets american dream, uz lielā ekrāna ir atveidojuši kino metri no Džeimsa Kegnija līdz Alam Pačīno – un viņš tiek glorificēts līdz sīkākajām niansēm.

Ielene un māte

Romantisma aura gangsteri paceļ pāri realitātei, padarot viņu par varoni, kura gaitām nav iespējams sekot bez intereses un kura vaibsti bieži aizlienēti no reāliem prototipiem. Amerikas lielo pilsētu noziedzīgie līderi un avīžu virsraksti kļuva par gangsterfilmu autoru vistiešākajiem iedvesmas avotiem, bet scenārijus rakstīja... bijušie žurnālisti. Bens Hehts ir viens no viņiem – self made vīrs, kurš karjeras laikā nominēts sešiem Oskariem, bet saņēmis divus, turklāt pirmo par oriģinālstāstu Pazemei, kas uzskatāma par pirmo moderno gangsterfilmu. Vēlāk Hehts strādās gan ar Hovardu Hoksu, gan Alfrēdu Hičkoku un pat piedalīsies Vējiem līdzi tapšanā, taču tobrīd viņš radīja apvērsumu, atklājot pasauli, kāda tā izskatās gangstera acīm.

Skatītāji bija sajūsmā, kaut arī galvenā varoņa nāve morāles nolūkos bija garantēta, drīz arī skūpsts nedrīkstēja pārsniegt vien trīs sekundes un izrēķināšanās asinis bija notušētas līdz minimumam. Taču, kad uz ekrāniem nonāca Mazais Cēzars, Rētainis un Sabiedrības ienaidnieks, galveno lomu atveidotāji Edvards Dž. Robinsons, Pols Muni un Džeimss Kegnijs pamodās slaveni, lai visu tālāko karjeru pavadītu asinīm slacītā sākuma zīmē. Drīz viņiem pievienojās arī Džordžs Rafts un Hamfrijs Bogarts, un nu gangstera portrets bija pilnīgs: švītīgs vīrs ar apšaubāmu gaumi, kurš dienā tērpjas gaišos, bet naktī – tumšos uzvalkos ar strīpiņas rakstu un izteiksmīgu plecu daļu, viņa rokā ir vai nu cigārs, vai ierocis, viņam ir platmale, kas slēpj acis, un rokas stiepiena attālumā – uzticami rokaspuiši, kuri gatavi izpildīt jebkuru pavēli. Un divu roku attālumā – sieviete, kura pieder kritušo eņģeļu rindām, bet uz mutes nav kritusi un pļauku aizmirst acumirklī. Viņa tērpjas zīdā un satīnā, un kažokādās, ja viņas vīrietis ir bijis dāsns, vai ietinas noskretušā halātā, ja kaut kas nogājis greizi. Viņai nav balsstiesību, viņa ir pasīva un nav pat salīdzināma ar mātes tēlu, kas gangsterfilmās ir īpaši izteikts. Stāstos par īru un itāliešu imigrantiem tieši mātei tiek dota galvenā sievietes loma – viņa cenšas pasargāt savu lolojumu, ar mātes sirdi jūt, ka nebūs labi, bet diemžēl neko nespēj padarīt. Tāpat neiztikt bez Kaina un Ābela motīva – diviem draugiem jau no bērna kājas, kas nu pārkāpuši katrs savā likuma pusē –, modriem avīžniekiem, acīgiem bārmeņiem, kaktu advokātiem...

Vēl vairāk cinisma

Pašdestrukcija, kas gangsteri dzen uz priekšu katru mīļu brīdi, ir apbrīnojama, un kriminālās subkultūras varoņi, kas dzīvo vispārīgas nolemtības ēnā, nespēj aizbēgt ne no sevis, ne bandu cīņām, ne likuma uzraugu ieročiem. Viņi mirst uz baznīcas kāpnēm, viņu līķus iemin dubļos, bet reālajā dzīvē, piemēram, pēc Dilindžera nāves, no kinoteātra iznākušie skatītāji nespēj valdīties, lai vismaz ar kabatas lakatiņu nepieskartos ložu sacaurumotajam līķim un mājās aiznestu suvenīru.

Banku aplaupītāji, bandīti, zagļi un slepkavas – tie ir varoņi, kuru stāstiem seko līdzi ne tikai Amerika, līdz Heiza cenzūras kantoris 1933. gadā pavēl ieviest pamatīgas korekcijas. Rētainis bija pēdējais piliens – 28 līķi, vēl neredzēta nežēlība un uz ekrāna šaujošie automātiskie ieroči lika pieņemt stingrus mērus, taču, kad pēc 50 gadiem Braiens de Palma vēlreiz ekranizēja šo stāstu – un tas jau bija pēc Otrā pasaules kara un Vjetnamas –, arī viņš saņēma nosodījumu par pārāk lielu brutalitāti.

Tātad: vairs nekādas vardarbības slavināšanas, nekādu simpātisku vaibstu ļaundarā sejā… Taču Holivudai tikai to vien vajag, jo apiet likumus ir krietni aizraujošāk nekā akli tiem pakļauties, un cits pēc cita ar nu jau daudz viltīgākiem paņēmieniem tiek būvēti scenāriji, kuru centrā bija noziedznieki un kas Otrā pasaules kara laikā pārvērtās par film noir. To varoņi bija kļuvuši vēl ciniskāki, vēl neprognozējamāki. Gangsterus psihopātus nomaina federālie aģenti, privātdetektīvi un policisti, un citi reiz labie zēni, kas pārgājuši likuma otrā pusē. Kaut arī viņu uzdevums būtu sargāt nācijas mieru, viņi ir vēl nežēlīgāki un vēl ciniskāki par pašiem gangsteriem, viņu metodes – abām pusēm pieļaujamas, tieši tāpēc katrs puišelis, izgājis no kino, zina, ka nozieguma vietā nevajag atstāt savus pirkstu nospiedumus, zina, kā strādā policija, zina, kas notiek izmeklēšanas laikā, un ir brīdināts, kas ar viņu notiks, ja viņš kaut izvēlēsies kļūt par nākamo ielu Napoleonu.

Upurjērs

Vizuālās metaforas uzskatāmi demonstrē sadursmi, ko vēl vairāk izceļ par žanra pazīšanās zīmi kļuvušais kadrējums. Pilsētas ainava, ielu tīkls, un to centrā – breolīna ieziests varonis melnbaltās kurpēs, kuru par noziedznieku padarījusi sabiedrība un kas iemantojis traģiski melanholisku auru. 30. gados gangsterfilmas kļuva par vienīgo žanru, kas atļāvās ieviest tumšas korekcijas Holivudas iluzorajā realitātē. Džeimss Kegnijs, kļūdams par ekrāna pirmo eksistenciālo antivaroni, ideāli iekļaujas robustajā vidē, kurai muzikālo pavadījumu sniedz kaucošas riepas, spiedzošas sirēnas un apdullinoši šāvieni. Skaņas kino parādīšanās bija būtisks punkts gangsteru dzīves portretēšanā – tieši skaņa ļāva izvairīties no studiju sterilitātes, ieviešot maksimālu realitātes garšu, un Warner Brothers bija atraduši pelnošu jājamzirdziņu, uzņemoties šefību par likteņa pamestajiem un savu ceļu veidot kārajiem noziedzniekiem.

Sūrie džeki, kuru miesa un dvēsele bija vienās rētās, atbilstoši Heiza prasībām saņēma sodu, un filmās slavinātais individuālisms gan varoņa dzīves laikā, gan arī nāvē tika izspēlēts simboliskā cīņas laukā – pilsētas džungļos vai civilizācijas pamestā ainavā, vienlaikus uzsverot varoņa anarhistisko dabu. Pilsētas mačo, kurš nav ar tiem glītākajiem vaibstiem apveltīts, bija labi saprotams varonis, un pēc atpazīstamām shēmām veidotās kinolentes skatītājiem principā piedāvāja vien dažas stāsta variācijas, kas tika izspēlētas dažās formās, nepazaudējot galveno – traģēdiju, kura bija pāraugusi Šekspīra kaislības un kuras saknes bija ieaugušas amerikāņu kultūrā. Paradoksālā kārtā fokusējoties uz gangsteri, kurš labi apzinās, ka nav nekā bīstamāka kā būt vienam, – un tomēr visiem spēkiem cenšas izrauties no pūļa… Viņš, iznirelis, jebkurā brīdī var zaudēt savaldību, un viņam nekad nav gana. Cita teritorijas iekarošana kļūst par viņa krusta karagājienu, lai upurētu savu brīvību un beigu beigās arī dzīvību, kas pierāda, ka paša eksistence bijusi nožēlojama. Ar gangstera tēlu tiek radīts upurjērs, kas amerikāniskās psiholoģijas ietvaros arī parāda skatītāja slēptākās bailes: gangsteris ir tas, kas viņš vēlas būt, un gangsteris ir tas, par ko viņš baidās kļūt. Un, izskanot pēdējiem šāvieniem, kāda ēna, stāvs ar paceltām rokām un precīzi izgaismotas detaļas ekrānā ļauj ieslīdēt mērķa krustiņam – simboliskai krusta zīmei, lai apstātos pie ieroča, kas iemantojis fetiša un varas simbola jēgu.

Transformācijas

Sākoties Otrajam pasaules karam, klasiskā gangstera tēls zaudēja romantismu ne tikai kinoveidotāju acīs – realitāti viņa dzīve vairs neatspoguļoja, turklāt pēc Pērlhārboras par ASV galveno skatītāju kļuva sieviete. Tāpat, uz brīdi vai mūžiem zaudējusi savu vīrieti, sieviete savā garderobē adaptēja vīriešu apģērbu, uzņēmās vīriešu darbus un beidzot savās rokās ņēma kontroli pār savu dzīvi. Uz ekrāna no kritušās sievietes dzima femme fatale, no pavedināmās pārvērzdamās par pavedinātāju: viņas rokās ieslīd cigarete un ierocis, viņa nepazīst baiļu un ir gatava izdarīt noziegumu, lai, bruņojusies ne tikai ar zīda zeķēm un augumu izceļošiem tērpiem, ielauztos teritorijā, ko bagātīgi izdekorēja no Eiropas atmukušo imigrantu fantāzija – ar atsaucēm uz Freidu, vācu ekspresionismu un Viktorijas laikmetu...

Barbara Stenvika ne bez smīna teiks, ka bija nonākusi kutelīgā situācijā, proti, kā nospēlēt savu jau 40. kritušo sievieti atšķirīgi no iepriekšējām 39, bet Hamfrijs Bogarts, no raupja gangstera pārģērbies par privātdetektīvu, kļūst par laikmeta simbolu, tāpat kā viņa cigarete, viskija glāze un uz sānu nošķiebtā platmale. Viņš – tāpat kā neskaitāmi līdzinieki film noir žanrā – ir vidusšķiras produkts, un viņam ir iedzimts talants ne tikai iedzīvoties noziedzīgajā pilsētā, bet arī izdzīvot, kaut arī šķēršļu un brīdinājumu ir uzskatāmi vairāk nekā gangsterfilmās. Kara un pēckara laikā valdošā noslēpumainība vientuļajam vilkam liek kaukt pēc sabiedrības, un to sniedz pievilcīga, tomēr nepakļaujama sieviete, kuras ego ir lielāks par lielu, kura dvēseli ieslēgusi aiz deviņām atslēgām un mēģina lavierēt starp izmisumu un kārtējām manipulācijām, taču, uz viņu paskatoties, jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs: satriecoši skaista un satriecoši bīstama. To uzsver gaismas, īpaši melnbalto gaismēnu rotaļas, kas, atsaucoties uz Rembrantu un Karavadžo, zīmē izteiksmīgus portretus, atklājot detalizētas faktūras, ko kropļo spoguļi, kāpnes un smagas drapērijas, nakts un dažādie kameras leņķi. Tas lentei piešķir vēl lielāku dramatismu un skatītāju padara par lūriķi, kas uz brīdi ierauts klaustrofobiskā, pat paranoiskā atmosfērā, lai kļūtu par liecinieku ideālās slepkavības mēģinājumam, kurā, kā likums, iezagusies viena niecīga nejaušība. Aizkadra teksti un atmiņu epizodes stāstījumam laupa linearitāti, un gan varoņi, gan skatītāji gabalu pa gabalam liek kopā mozaīkas aprises iemantojušo komplicēto stāstu, kas desmit gadu laikā, ko šķir šo divu žanru dzimšana, zem kriminālfilmu jumta ar visdažādākajiem paņēmieniem centies ieskatīties aiz tumsas robežas, izgaismojot cilvēciskas kaislības, varmācīgu nežēlību un visslēptākās dziņas. Jā, nu tās var šķist arī naivas, taču būtībā ir lielisks sabiedrības atspulgs, vien bez tik asiņainas mērces, kādu par savu izteiksmes veidu vēlāk izvēlējās gan Sems Pekinpā, gan Kventins Tarantīno, kuru darbi nekādi nevarēja rasties tukšā vietā.

Rētaini, Krusttēvus, Soprano ģimeni un Krastmalu impēriju nešķir pat viens solis, jo ieroči, nodevība, nāve un skaista sieviete ir tie elementi, kas uz mūžiem iedzīvojušies gan Hoksa, gan Kopolas filmās, vienīgi, laikam ejot, detalizētie paņēmieni, kā atklāt stāstu un kā pareizi iesaiņot vardarbību, kļuvuši arvien filigrānāki un iespaidīgāki. Ne bez apdoma pēc slaktiņa Auroras pilsētā, kas pavadīja Kristofera Nolana betmeniādes noslēdzošās daļas Tumšais bruņinieks atgriežas pusnakts seansu, par vairākiem mēnešiem tika pārcelta Gangsteru mednieku izrādīšana, taču tagad tā beidzot nonāk uz ekrāniem. Tāpat kā Mikijs Koens, izmanīgs gangsteris, kuru savulaik portretējis Hārvijs Keitels un kuram nu savu dvēseli atdevis Šons Pens.

Žanra stūrakmeņi

Mazais Cēzars

Little Caesar, 1930., režisors Mērvins Lerojs.

Cēzars ir sīks gangsteris ar lielām ambīcijām, un viņa vizuālais tēls kopē Alu Kaponi. Varoņa nāve uz baznīcas kāpnēm ir tikai viena no slavenākajām šīs filmas epizodēm. Lente par zvaigzni padarīja Edvardu Dž. Robinsonu un kļuva par pirmo Holivudas gangsterfilmu trīsvienībā, kas principā noteica žanra likumus un dzemdināja mītu par gangsteriem. Nominācija Oskaram par scenāriju un vieta ASV Nacionālajā Filmu reģistrā.

Sabiedrības ienaidnieks

The Public Enemy, 1931., režisors Viljams A. Velmans.

Toms Pauerss, izmantodams alkohola aizliegumu, ne vien iemanto varu un naudu, bet arī padara savu vārdu par brendu. Un to pašu izdara Džeimss Kegnijs, kurš Mejas Klārkas sejā izšķaida greipfrūtu un pēc filmas pirmizrādes pamostas slavens, lai jau drīz paziņotu, ka viņam metas nelabi “no ieroču nēsāšanas un sieviešu iekaustīšanas”. Ne mazāka veiksme uzspīd Džīnai Hārlovai, kura kļūst par Holivudas pirmo platīnblondīni. Nominācija Oskaram par oriģinālstāstu, New York Herald Tribune verdikts, ka Sabiedrības ienaidnieks ir viscietsirdīgākā filma, kāda jelkad uzņemta, un pelnīta vieta ASV Nacionālajā Filmu reģistrā.

Rētainis, nācijas kauns

Scarface, the Shame of the Nation, 1932., režisors Hovards Hokss.

Tonijs Kamonte (Pols Muni) veidots pēc Ala Kapones līdzības, un arī sižetā samanāmas līdzības ar šī gangstera dzīvi, bet režisors pats to dēvējis par Bordžu ģimenes likteni Čikāgas ielās. Ir leģenda, ka, neilgi pirms sākās filmēšana, pie Bena Hehta ieradās divi Kapones rokaspuiši, kuri vēlējās scenārijā veikt dažas korekcijas. Izbijies Hehts spēja vienīgi teikt, ka līdzība varētu būt tikai nosaukums – Kaponi dēvēja par Rētaini –, un gangsteri aizgāja, atstājuši scenāristu vienā gabalā. Filmas noslēgums ir īpašs ne tikai 30. gadu kontekstā – ko tik asiņaini brutālu uz ekrāna neviens vēl nebija redzējis, taču, pateicoties montāžai, skatītāju sirdis piederēja Tonijam. Rētainis iekļauts ASV Nacionālajā Filmu reģistrā, un 1983. gadā tapa tā rimeiks ar Alu Pačīno galvenajā lomā, darbību pārceļot uz mūsdienu Ameriku.

Bonija un Klaids

Bonnie and Clyde, 1967., režisors Artūrs Pens.

Bonija un Klaids padarīti par azartiskiem banku laupītājiem, taču Artūra Pena režijā viņi iegūst daudz niansētākus raksturojumus, nepiemirstot, protams, arī par romantismu un nostalģiju pēc 30. gadiem, kā arī glamūru. Asinis šķīst, seksualitāte kāpj pāri ekrāna nosacītībai, un Bonija un Klaids rada apvērsumu, iemūrējot vienu no pamatakmeņiem jaunās Holivudas ērā, kas kāpj pāri aizliegumiem, šokē un aiz sajūsmas liek spiegt jaunajai paaudzei. No 10 nominācijām par Oskariem pārvēršas divas (otrā plāna aktrise Estella Pārsone un operatora darbs), Seržs Geinsbūrs un Brižita Bardo iedzied savu versiju par Boniju un Klaidu, un pēc daudziem gadiem neviens pat nebrīnās, ka šī filma iedvesmojusi Semu Pekinpā un Mārtinu Skorsēzi, Ridlija Skota Telmu un Luīzi, nemaz nerunājot par Olivera Stouna filmu Dzimuši slepkavas.

Krusttēvs

The Godfather, 1972., režisors Frānsiss Fords Kopola.

Mario Pjūzo romāna ekranizācija nereti ieņem pirmo vietu labāko gangsterfilmu sarakstā, turklāt tā citēta tik bieži, ka oriģināls jau varētu būt piemirsts. Pirmā daļa, kas bija nominēta 11 Oskariem un saņēma trīs (Marlons Brando – labākais aktieris, adaptētais scenārijs un labākā filma), kļuva ne tikai par Kopolas karjeras vislabāko atbalsta punktu – romāna tālākie notikumi atklāti divos turpinājumos (1974., 1990.).

Bagsijs

Bugsy, 1991., režisors Berijs Levinsons.

Stāsts par vīru, kurš uzcēla Lasvegasu, ir ar romantisma plīvuru: filmēšanas laukumā iepazinās Vorens Bītijs un Anete Beninga, kura ne vien nospēlēja Virdžīnijas Hilas lomu, bet arī apprecēja vienu no slavenākajiem Holivudas pleibojiem. 10 nominācijas Oskaram taustāmā formātā pārvērtās divās kategorijās (mākslinieks un kostīmi), vēsturiskās neprecizitātes piekāpās holivudiskāka scenārija priekšā, bet pati filma retro stilistikā, atsaucoties uz Holivudas 30. un 40. gadu sapņu fabriku, turpina apaudzēt stereotipus par laiku, kas gangsteriem piešķīra bruņniecisku oreolu.

Gangsteru mednieki

Gangster Squad, 2012., režisors Rubens Flaišers.

40. gadu beigas. Mikijs Koens kontrolē visu Losandželosu, viņa pārziņā ir narkotiku tirdzniecība, prostitūcijas tīkls, ieroču bizness un azartspēles. Bet slepenpolicija gatavo savu plānu, kura mērķis ir iznīdēt vienu no visbīstamākajiem noziedzniekiem un visu viņa impēriju. Lomās Šons Pens, Raiens Goslings, Džošs Brolins, Emma Stouna, stāstā ir arī patiesi motīvi. Kinoteātros no 11. janvāra.

Pastaiga.lv / Foto no publicitātes materiāliem