Agrīnā baznīca nepiedienīguma dēļ aizliedz Ziemassvētku korāļus

Īstā Jēzus Kristus dzimšanas diena nav zināma un baznīca tikai 3. gadsimta nolēma Dieva Dēla dzimšanas dienu svinēt ziemas saulgriežos, lai tautai pagānisko svētku vietā piedāvātu kaut ko kristīgu. Protams, kristīgie misionāri centās izskaust pagāniskās dziesmas, to vietā piedāvājot kristīgus tekstus. Korālis, ar ko šodien saprotam baznīcas dziesmu, patiesībā bija pagāniska melodija, ko izpildīja auglības rituālos.

Senajā ķeltu kultūrā ar vārdu „korālis” apzīmēja priecīgu un līksmu dziesmu, kuru dziedāja kā pavadījumu apļa dejām auglības rituālos un citos pagānu svētkos. Šādus svētkus svinēja arī 22. decembrī - ziemas saulgriežos, kad senie ķelti pulcējās savās svētvietās. Kristīgā baznīca, protams, ķeltus no senajām svētvietām gribēja sadzīt dievnamos un tādēļ tā arī „pārveidoja” korāļus pa savai modei, kas savukārt nepatika konservatīvi noskaņotiem baznīcas tēviem. Baznīcas dievkalpojumos skandēja korāļu melodijas, bet teksti jau bija citi – Svēto Rakstu citāti, kas tolaik daudziem likās nepiedienīgi. Nevarēja taču vienā katlā sajaukt pagānu ritmus ar Bībeles tekstiem!

Tolaik „savos dievkalpojumos kristieši labprāt iekļāva arī korāļu vienkāršās melodijas, pagāniskos vārdus aizstājot ar tekstiem no Bībeles. Tamlīdzīga prakse radīja nopietnu satraukumu Baznīcas augstākajā vadībā. 7. gadsimta vidū tika sasaukts koncils, kas aizliedza dziedāt korāļus un iekļaut tos kristīgo dievkalpojumu repertuārā,” raksta žurnāls „Tikšanās” ( Ervīns Jākobsons. „Ziemassvētku korālis”, „Tikšanās” 2003. g. nr. 12.).

Svētais Francisks reabilitē korāļus

Tomēr tautas vidū Ziemassvētku korāļi saglabāja savu popularitāti, tautas dziesminieki turpināja tos dziedāt un sacerēt, daudzas no šīm dziesmām folklorizējās.

Korāļu dziedāšanu tradīciju baznīcas dievkalpojumos atjaunoja svētaus Francisks no Asīzes. 1223. gadā viņa vadītajā Ziemassvētku pusnakts mesā Grecio alā Umbrijā, Itālijā, pēc ilgiem aizliegumu gadiem atkal skanēja svētku korāļi, raksta „Tikšanās”.

Tas mudināja daudzus tā laika dzejniekus un komponistus sacerēt Ziemassvētku dziesmas un radās pat jauns mūzikas žanrs - reliģiska satura tautasdziesmas, tā sauktās laudas. Tās bija priecīgas, līksmas, viegli iegaumējamas dziesmas deju ritmā, kas drīz vien iekaroja popularitāti visā Eiropā. Laudas tika izmantotas arī viduslaikos populārajās mistēriju izrādēs. 15. gadsimtā, renesanses laika Itālijā, sākās straujš korāļu dziedāšanas tradīcijas uzplaukums. Diemžēl līdz mūsu dienām saglabājušies vien nelieli šā laikmeta dziesmu fragmenti, kas stāsta par Mariju, Jēzus bērnu un Betlēmes ļaudīm. Korāļu izplatību veicināja arī ceļojošie viduslaiku dziedātāji.

Ar Reformāciju sākās jauns posms korāļu dziedāšanas tradīcijā. 18. un 19. gadsimtā pilsētas orķestru vietā izveidojās īpašas Ziemassvētku muzikantu grupas, kas svētku laikā dziedāja un spēlēja korāļus dažādos publiskos sarīkojumos. Šajā laikā veidojušās arī vairākas Ziemassvētku tradīcijas, kas daudzās zemēs ir dzīvas vēl šodien, piemēram, korāļu (dziesmu) dievkalpojumi. 19. gadsimta vidū radās vairākums no šodien populārajām Ziemassvētku dziesmām. Pazīstamākā no tām ir „Klusa nakts, svēta nakts”.

Savukārt pagājušajā gadsimtā robeža starp garīgo un laicīgo Ziemassvētku tradīcijās, arī mūzikā, kļuva aizvien nosacītāka. Vienas un tās pašas svētku dziesmas dziedāja gan kristieši, gan nekristieši un lielākā daļa jaunās Ziemassvētku mūzikas vairs nebija reliģiska satura.

Par pagājušā gadsimta klasiku uzskatāma Irvinga Berlina 1942. gadā sacerētā „White Christmas” („Baltie Ziemassvētki”), kas Binga Krosbija oriģinālizpildījumā kļuvusi par vienu no pārdotākajām dziesmām Ziemassvētku mūzikas vēsturē.

Viena no pārdotākajām Ziemassvētku dziesmām (Bings Krosbijs & Frenks Sinatra „White Christmas”)