Kā no manis gandrīz izkrāpa 100 eiro un bērnu iedzina izmisumā

Stāstīšu visu no sākuma. Biju darbā, kad no mājām piezvanīja mana 11 gadus vecā meita. Viņai bija grūti runāt, jo bērns raudāja. Skolā tiek uzvesta luga, un mana meita vēlējās internetā atkārtoti noskatīties filmu ar tādu pašu nosaukumu. Filma ir bez maksas pieejama ikvienam, un mūsu mājās tā jau iepriekš redzēta vairākkārt.

Kad bērns tikai google meklētājā bija ierakstījis filmas nosaukumu, uz datora ekrāna parādījās brīdinājums.

Steidzos mājās, jo arī es biju satraukta. Kad ierados mājās, uz ekrāna joprojām daiļojās šis brīdinājums, turklāt tā izsūtīšanas adresāts bija vp.gov.lv, kas ir Valsts policijas mājas lapa.

Iepriekš daudzus gadus ziņu aģentūrā LETA rakstīju par iekšlietu sistēmu, tāpēc policijas mājas lapas adresi atpazinu uzreiz, arī likuma panti patiešām Latvijā ir diezgan bargi. Brīdinājumā gan bija gramatikas kļūdas, taču zinu, ka policijā strādā arī ļoti daudz nelatviešu, kuriem ar valsts valodu neiet tik raiti. Turklāt atsaucu atmiņā nesen tiesībsargājošo institūciju un autortiesību sargu viedokļus, ka Latvijā būtu stingrāk jākontrolē šie jautājumi. Nodomāju - nu re, cīņa sākusies. Turklāt pati jau pie datora nebiju, un bērns patiešām varbūt iegājis ne tajā adresē. Lai gan no otras puses - mani bērni droša interneta un autortiesību jautājumos ir visai izglītoti. Viņi zina, ka nedrīkst "kačāt" kādas filmas, jo katrs tāds darbs ir autordarbs un to izstrādājis kāds konkrēts cilvēks vai cilvēku grupa, kuri arī ir darba īpašnieki. Un interneta vidē taču ir tik daudz vietņu, kur filmas un citi izklaides materiāli pieejami pilnīgi bez maksas.

Ar to gribēju pateikt, ka biju visai pārliecināta, ka bērns neko nelegālu nav darījis, tāpēc mani šāds brīdinājums ne tikai satrauca, bet arī sadusmoja, jo jutāmies bez vainas vainīgas. Sāku domāt, ko darīt, mans darbs nav iedomājams bez interneta, arī brīvdienās jāstrādā, varbūt jāiet vien meklēt tas kods. Labāk taču samaksāt 100 eiro, nekā tikt apsūdzētam kriminālprocesā. Šaubījos, šaubījos, un tad parādījās mans veselais saprāts, zvanīju saviem paziņām uz policiju, ar kuriem joprojām ir labas attiecības kopš laikiem, kad rakstīju par šo tēmu. Lai gan ik dienas sekoju ne tikai jaunumiem Latvijā, bet arī pasaulē, bet par šādu krāpniecības veidu, godavārds, nebiju dzirdējusi.

Policijā mani nomierināja, un meitas acīs beidzot varēja asaras pazust un lūpu kaktiņi ieņemt savu ierasto pozīciju. Tā bija krāpšana.

Uz datora ekrāna brīdinājumu nebija iespējams aizvērt, citas interneta lapas varēja atvērt, viss darbojās, bet interneta pārlūkprogrammu izslēgt nevarēja. Policijā man ieteica sazināties ar Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūciju jeb CERT.lv. Tur IT speciālists man izstāstīja, ko šajā situācijā darīt, atzīstot, ka neesmu jau pirmā, kas cietusi. Policijā arī apliecināja, ka, diemžēl, jau visai daudzi cilvēki ir samaksājuši 100 eiro par mistisko kodu.

Kā krāpnieki darbojas?

Visticamāk, krāpnieki neatrodas Latvijā. Tiek atrasta kāda datora adrese, tad tiek identificēta valsts, kur konkrētais dators atrodas, un speciāla programma piemeklē attiecīgās valsts likumdošanu šajos jautājumos, kā arī kontrolējošo iestādi. Tādā veidā ar vīrusa palīdzību tiek izsūtīti šie brīdinājumi.

Policijā atzina: "Šis ir visai smalks veids, kā izkrāpt naudu. Turklāt to pēc tam vairs neredzēt". Tas tāpēc, ka mistisko 100 eiro pārskaitīšana nenotiek caur interneta banku vai PyPal kontu, kas pasaulē ir ļoti populāra naudas pārskaitīšana iespēja.

Šāda veida krāpšanas aktualizējas ik pa laikam, arī šobrīd krāpnieki klejo pa Latvijas IP adresēm, mēģinot atrast kārtējos muļķus. Tuvākajās dienās policija plašsaziņas līdzekļiem sola izsūtīt kārtējo brīdinājumu.