Kas īsti jāēd svētkos? Maģiskie Ziemassvētku deviņi un vairāk ēdieni

Senajiem latviešiem ziemas saulgrieži bija zemkopju ieražu svētki, kuri saistījās ar gaismas atgriešanos un ražas novākšanas visu lielo darbu padarīšanas svētkiem. Tāpēc uz galda lika visu, kas izaudzēts un sabērts klētīs. Ja šobrīd šos svētkus vairāk saistām ar klusuma un miera svētīšanu, senlatviešiem tas bija līksmības pilns laiks.

Uz Ziemassvētku mielasta galda jābūt šādiem deviņiem ēdieniem:

* zirņiem un pupām, lai nebūtu jāraud;

* pīrāgiem, lai mūs vienmēr sagaida jauni pārsteigumi;

* bietēm un burkāniem, lai turētos veselība;

* piparkūkām, lai netrūkst mīlestības;

* apaļas formas mīklas cepumiem, lai mums apkārt būtu daudz saules;

* štovēti kāposti, lai pietiktu spēka;

* putnu gaļa, lai gūtu labus panākumus;

* zivis, lai vienmēr nauda turētos maciņos un

* cūkgaļa, lai neaptrūktos laime.

Te arī jāatgādina, ka tradicionāli būtu jāievēro vairāki priekšnoteikumi: zirņiem jābūt pelēkiem, bet pīrāgiem jābūt ar speķi. Jāņem vērā, ka vispiemērotākā cūkgaļa būtu cūkas šņukurs. Savukārt, tīrot zivis, jāatceras, ka to zvīņas nav vis jāmet gružu kastē, bet gan jāliek maciņos, lai nākamajā gadā neaptrūktos nauda. Tā kā zivju konservi uz svētku galda gan neiederētos, labāk izvēlēties pagatavot karpu. Savukārt burkānus pienāktos nevis grauzt svaigus, bet gan tos sautēt. Toties no vistas vai gaiļa jāgatavo cepetis.

Piedevas pie deviņiem ēdieniem

Bez šiem deviņiem ēdieniem uz galda vēl noteikti jābūt maizei, lai tās nākamgad nepietrūktos. Tāpat senie latvieši par vienu galvenajiem Ziemassvētku ēdienu uzskatīja koču – no lobītiem miežu un kviešu graudiem vārītu biezputru, kuru gatavoja kopā ar cūkas galvas pusi, klāt pievienojot zirņus un pupas. Tāpat uz galda tika likta arī putraimdesa un medalus. Savukārt atturībniekiem labākais dzēriens būtu kvass, rūgušpiens vai paniņas.

Ja nav bietes, tad to vietā var pasniegt sautētus kāļus. Būtu vēlams pagatavot arī kādus ķirbju ēdienus. Kopš laikiem, kad hercogs Jēkabs uz Latviju atveda kartupeļus, latvieši ziemas saulgriežos iemīļojuši arī mieloties ar krāsnī ceptiem kartupeļiem. Pirms tam latvieši cūkas šņukuru ēda ar grūbām.

Kā saldo ēdienu var pasniegt maizi ar ievārījumu, maizes biguzi (rupjmaizes deserts ar dzērveņu sulu un medu) un apaļus raušus. Kurzemē kā saldēniens, protams, ir sklandrauši, kurus pildījumam izmantoja arī sēnes.

Obligāti uz galda jābūt maizei, sālim un ugunim, kas sola svētību nākamajam gadam. Galdu nedrīkst novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā.

Tā kā Ziemassvētku svinētājiem būs ļoti grūti ievērot uz galda likt tikai deviņus ēdienus, jo tradicionāli to ir ievērojami vairāk. Daudzus no tiem Ziemassvētkos ir iecienījuši ne tikai latvieši, bet arī citas tautas. Tomēr ir viens gardums, kas ir izteikti latviska delikatese. Un tās nebūt nav piparkūkas, kas ir salīdzinoši nesen Latvijā ieviests vācu virtuves našķis, bet gan pelēkie zirņi.

Latviešu nacionālais lepnums un gardums Ziemassvētkos ir pelēkie zirņi. Daudzas tautas mūsdienās pelēkos zirņus vairs nepazīst vai, pareizāk sakot, ir aizmirsušas par tiem. Tā kā nav pieprasījuma, tad aiz Latvijas robežām veikalos vairs nepārdod pelēkos zirņus. Tomēr Latvijā jebkurā veikalā – gan pilsētas lielveikalā, gan mazā lauku bodītē - var atrast pelēkos zirņus.

Kāpēc tas tā, var tikai minēt, bet viens no iemesliem varētu būt fakts, ka zirņi vienmēr ir skaitījušies nabagu un vienkāršo ļaužu ēdiens, un, augot labklājības un urbanizācijas līmenim, zirņu mērcēšana un ilgā vārīšana kļuvusi apgrūtinoša. Bet varbūt iemesls ir cits – popularitāti ieguvuši citi zirņu pārstrādes veidi.

Ja visā pārējā pasaulē pelēkie zirņi ir aizmirsti, tad par Latviju to teikt nevar. Mums Ziemassvētki nav iedomājami bez pelēkajiem zirņiem, vienalga, cik ēdienu būs uz svētku galda, viens no tiem noteikti būs pelēkie zirņi, kuri katram jāapēd sauja. Noteikti jāatceras, ka svētku vakarā uz galda nedrīkst atstāt ne zirni, lai nākamajā gadā nebūtu liela raudāšana. Pelēkie zirņi ar speķi ir mūsu nacionālais ēdiens pat tad, ja to ēdam tikai vienreiz gadā, uz Ziemassvētkiem.