Kordiriģents Ozols: "Man bija mērķis šo burvīgo, skaisto meiteni apprecēt!"

Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts?

Marta: – Pirmo reizi tikāmies, kad es vēl mācījos Mediņos kora diriģēšanu. Jānis ar akadēmijas kursabiedriem bija praksē pie jaunajiem diriģentiem.

Jānis: –

Es gan tevi nemācīju, man šķiet.

Marta: – Jā. Šipītis mācīja.

Jānis: –

Jānis Šipkēvics, juniors. Mēs bijām vienā kursā.

Marta: – Nu, lūk. Tad pagāja septiņi gadi...

Jānis: –

Tiešām tik daudz?

Marta: – Jā! Un mana labākā draudzene Laura Jēkabsone, kura pie Jāņa strādā par kormeistari, mūs iepazīstināja.

Tagad Laura kļuvusi par televīzijas dīvu, vada hobiju domnīcu 360TV.

Marta: –

Jā. Un Jānis reiz Laurai – viņi parasti labi pavadīja laiku kopā – bija teicis: “Uzaicini kādreiz līdzi Martu!” Tā es aizbraucu.

Jānis: – Tajā reizē uz jūru, vai ne? Atceros – Marta klusu sēdēja mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Pēc tam sāku savus viltīgos gājienus – uzrados visur kur...

Marta: –

Jā, Jānis aicina uz koncertiem, teātra izrādēm, bet es tik atsaku un atsaku. Negribēju tevi apbēdināt, es netiku. Tiešām! Kad viņš mani aicināja uz koncertu Dzintaros, man ar akadēmijas kori bija ballīte pie manis laukos. Teicu Jānim: “Diemžēl netieku, bet tu vari atbraukt uz Tumi.” Viņš piekrita bez apdomāšanās, tad arī lēnā garā iepazinās ar manu tēti un mammu.

Jānis: – Tas pat nebija lēnā garā – mēs ar tavu tēti ļoti ātri atradām kopīgu valodu! Viņam patika mana jaunā mašīna. Es biju baigais biezais – it kā. Un tā es tur iekortelējos. Nākamais sievastēvs tonakt pat atļāva man izgulēties savā gultā – ierādīja “savu koiciņu”, kā viņš teica. Kopš tās reizes tur vairs neesmu gulējis. Nevienam jau nebija aizdomu, ar kādiem mērķiem esmu ieradies. Tā mēs pēc septiņu gadu pauzes iepazināmies.

Marta: –

Pa vidu esot bijuši koncerti, kuros es piedalījos ar kori, Jānis ar grupu Cosmos. Viņš esot man nācis klāt, runājies...

Jānis: – Jā, kā šodien atceros – Raimonda Paula 70. dzimšanas dienas svinībās es runājos ar Martu skaidrā latviešu valodā. Viņa, protams, neatceras, nebija pamanījusi...

Marta: –

Tādas epizodes manā atmiņā nav, droši vien nebija aktuāli.

Jānis: – Man gan bija pilnīgi skaidrs mērķis šo burvīgo, skaisto meiteni apprecēt!

Marta: –

Neticami! ( Smejas.)

Jānis: – Šo mērķi biju nodomājis realizēt par spīti visam, neraugoties uz to, ka viņai tajā brīdī bija draugs. Turklāt mēs ar viņu diemžēl bijām pazīstami. Biju nodomājis mest, tā teikt, kara cirvi ( smejas). Acīmredzot tāda mērķtiecība darīja savu.

Marta: –

Tomēr draudzēties mēs sākām, pateicoties man. Vīrieši parasti nesper pirmo soli. Viņi varbūt izraisa tās situācijas, bet... Man šķiet, tu varētu mūžīgi tā – aicināt, neaicināt, mēģināt izrādīt...

Jānis: – Nu, kā – vīrietis izrāda iniciatīvu, un viņam vajag atbildi. Ja tās nav, loģiski, viņš saka – okei, labi... Bet atbilde uzradās.

Marta: –

Un tā mēs te sēžam.

Jānis: – Ar diviem bērniem.

Kas tevi Martā piesaistīja? Tu jau neko daudz par viņu nezināji.

Jānis: –

Šķiet, vīrietim pirmais ir vizuālais iespaids. Man Marta ļoti patika tīri fiziski – skaidrs, ka viņa ir viena no skaistākajām sievietēm pasaulē! Nākamais posms droši vien ir sarunas. Sapratu, ka mūsu vērtības un gaumes saskan, runājam vienā valodā. Būtu baigi žēl, ja viņa pēkšņi sāktu runāt ķīniski. Tad jau tu sāc cilvēku, tā teikt, pētīt, iepazīt, iemīlēt... Godīgi sakot, ja mana sirds saka, ka jādara tā, es nedomāju, kāpēc. Nekad neesmu analizējis kādu Martas aspektu, man Martā patīk viss! Mati, acis, smadzenes, intonācija.

Marta: – Es arī dzīvoju pēc intuīcijas. Un tikai! Turklāt mums jau kopš paša sākuma nekad nav bijis garlaicīgi vienam ar otru, vienmēr ir par ko runāt.

Tāpēc, ka abi esat mūzikas un kora cilvēki?

Jānis: –

Par to pat ne – cik tad par to var runāt!

Marta: – Pat neatceros, ka draudzības sākumā mēs būtu runājuši par diriģēšanu.

Jānis: –

Martai ļoti patika Frenks Sinatra.

Marta: – Joprojām patīk!

Jānis: –

Man arī. Vienkārši kopā klausījāmies dziesmas.

Romantiski!

Jānis: – Protams, romantiski. Braucām uz Ķīpsalu – atceries, tur smuki pie restorāna mašīnā varēja skatīties uz Daugavu, klausīties Sinatras mūziku un tad smuki izvilkt no bagāžnieka glāzes un ar bezalkoholisko šampanieti uzcienāt savu mīļo, vai ne?... Okei, varu pateikt – es savu izvēli nenožēloju! ( Smejas.)

Tu Jāni zināji kā slaveno Cosmos puisi?

Marta: –

Jā, bet man tas bija vienalga, tiešām!

Jānis: – Sākumā es vispār Martai biju vienalga... Bet, kad uzrados, nebija variantu – pieklājības pēc bija vien jāsāk ar mani runāt.

Marta: –

Tā bija gan, atzīšos! Bet vecāki mani audzināja tādu pieklājīgu...

Jānis: – Nezināju, ka Martas mamma Dagnija Staķe tolaik bija labklājības ministre. Lai gan viņa bija visās avīzēs, par to pat neiedomājos.

Marta: –

Pie tevis Sarkandaugavas dzīvoklī bija kārtējā ballīte, un mēs viens par otru gūglējām. Jānis saka: “Es ierakstīšu tavu vārdu!... Tava mamma ir labklājības ministre?! Ā, okei!”

Jānis: – Bet kāda man starpība! ( Smejas.) Ne jau ar mammu es tiekos. Kad iepazinos ar Martas mammu, mums uzreiz izveidojās baigi labais kontakts. Neraugoties uz to, ka – jāsaka godīgi – viņai ļoti patika Martas iepriekšējais draugs. Martas ģimene mani pieņēma uzreiz. Man pašam tajā laikā vecāku vairs nebija, mamma nomira 2003., tētis 2006. gadā, tāpēc uzreiz jutos tā, it kā atkal būtu atpakaļ ģimenē. Man tās trūka. Martas mammu es arī saucu par mammu. Sievastēvu gan nesaucu par tēti.

Jānim piemīt spēja apburt cilvēkus. Tu esi to pamanījusi?

Marta: –

Protams! Citādi jau viņš nevarētu būt diriģents. Jānim ir ļoti liela harizma. Varbūt tolaik nostrādāja arī tas. Jāatzīst, tagad viņam tā harizma ir vēl spēcīgāka – Jānim piestāv vecums. Kad sākām draudzēties, viņš vēl bija jauniņš.

Jānis: – Tieviņš...

Marta: –

Maziņš un tieviņš, jā. Bet viņam bija pavisam jauna mašīna... ( Smejas.)

Jānis: – Tas sievastēvam uzreiz iepatikās.

Tas nozīmē, ka esi riktīgs vecis?

Jānis: –

Jā, turklāt tāds – baigi biezais!

Marta: – Man tas nebija svarīgi. Pirmoreiz satikāmies pie Konservatorijas, skatos – vecais golfiņš, nākamais vecais golfiņš, vienā no tiem droši vien kāpsim iekšā, bet tālāk stāv pilnīgi jauna, tīri nomazgāta piektā Mazda...

Jānis: –

Sestā! Godīgi sakot, to mašīnu es nevarēju atļauties, bet šausmīgi gribējās vienreiz mūžā izbraukt no salona pilnīgi jaunā mašīnā. Dzīvoju neēdis, toties man bija baigi glauns braucamais. Bija trakie treknie gadi, kad visiem deva kredītus. Es, paldies dievam, nepaņēmu nekādu lielo, bet arī tas bija daudz. Tagad saprotu, kāpēc man tā mašīna bija vajadzīga – lai atstātu baigo iespaidu uz Martu un viņas ģimeni, tātad – lai dabūtu Martu ( smejas) . Kad mēs smuki apprecējāmies, es laimīgs tiku no tās vaļā. Tagad normāli braucu ar ceturto 2004. gada golfiņu. Esmu sev pateicis, ka pilnīgi jaunu mašīnu pirkšu tikai tad, kad būšu nu ļoti bagāts! ( Smejas.) Tā ir naudas izšķiešana, ja godīgi – zīmēšanās.

Marta: – Ne jau mašīna ir galvenā. Svarīgākais, ka viņš pierādīja, ka ir patstāvīgs, nodrošināts, pieaudzis. Viņam tajā laikā, kad iepazināmies, jau bija savs dzīvoklis.

Tev bija stabils darbs – tu vadīji kori?

Jānis: –

Korus vadu jau kopš 1996. gada. Lai cik jocīgi būtu – no sešpadsmit gadu vecuma. Šogad ir divdesmit gadu darba jubileja, varētu svinēt.

Ātri sāki strādāt, jo abi vecāki aizgāja?

Jānis: – Nē, tad abi vecāki vēl bija, bet es vienmēr esmu meklējis darbus, nevaru tāpat vien sēdēt. Ja mācies10. klasē un kabatas nauda, ko dod mamma, kļūst arvien mazāka, jādomā, ko iesākt. Mani par kormeistaru uzaicināja Babītes koris Atskaņa, Ginta Pētersone ir mana pirmā darba mamma. Tajā laikā alga bija sešpadsmit latu mēnesī, bet skolēnam tas bija pietiekami. Mana ģimene nekad nav bijusi bagāta, drīzāk otrādi – mūs nevarētu nosaukt pat par vidusslāni. Mācījos Rīgas Doma kora skolā, Ginta atnāca uz mūsu klasi un jautāja, kurš gribētu sākt strādāt. Domāju, ja es nebūtu sācis strādāt Atskaņā, nekad nebūtu nodibinājis kori Maska.

Pats to nodibināji?

Jānis: –

Jā, turpat Babītē. Sapratu, ka Atskaņa ir ļoti forša, bet jauniešiem vajadzīgs savs kolektīvs. Ja nebūtu to izdarījis, diez vai būtu izvēlējies šo profesiju. Tas bija liels dzīves pagrieziens. Turklāt diez vai citādi es būtu saticis Martu – ja es būtu aizgājis uz Juridisko fakultāti, es būtu saticis... kādu Mirtu no juristiem. ( Smejas.) Skaidrs, ka liktenis iegrozās tā, kā tas paredzēts. Tam tā bija jābūt. Un tagad mums abiem sešos ir mēģinājums! ( Smejas.)

Katram ar savu kori?

Marta: – Nē. Jānis ir dibinājis Masku, es – Garkalnes novada jaukto kori Pa Saulei. Tajā strādājam mēs abi.

Jānis: –

Marta ir dibinātāja, mākslinieciskā vadītāja, es – diriģents.

Ko tas nozīmē – nodibināt kori? Tas savā ziņā ir bizness?

Marta, Jānis: – Nē! ( Smejas.)

Jānis: –

Kultūra ar biznesu ir gandrīz nesavienojama, īpaši Latvijā.

Marta: – Tās drīzāk ir diriģentu ambīcijas, jo koru jau netrūkst. Tu četrus gadus esi mācījies vidusskolā, tad akadēmijā, tad – maģistrantūrā. Tu gribi izveidot kaut ko savu!

Tas taču nav tikai krāšņs vaļasprieks, kaut kā jūs arī maizi pelnāt?

Jānis: –

Man daudzi ir jautājuši: “Labi, tu diriģē korus, bet kur tu strādā?” Viņi nesaprot, ka tas ir mūsu darbs. Naudu mēs pelnām ļoti mazu, bet tā, lai varētu smuki izdzīvot. Marta vada kori, es strādāju divos koros. Paralēli, protams, ir projekti, kas saistīti ar mūziku. Man ir trīsdesmit pieci gadi, korus, domājams, es diriģēšu līdz mūža galam, bet vajadzētu vēl kaut ko, lai bišķiņ uzlabotu dzīves apstākļus. Kordiriģenta alga nav tā lielākā, bet mēs to nedarām naudas dēļ. Tā ir mūsu profesija...

Marta: – ...un dzīvesveids. Es vadu arī bērnu ansambli.

Jānis: –

Jā, Pūpoliņus Tumē. Darbojamies savā profesijā, darām to no sirds un priecājoties par dzīvi – koris uzlādē, kopējie braucieni uz ārzemēm ļauj izceļoties. Ja cilvēks strādā bankā, viņš vienreiz gadā brauc atpūsties. Mēs braucam strādāt, taču divreiz gadā, jo mums ir divi kori. Tam ir savs šarms. Ja tu sirdī esi kora vai simfoniskā orķestra diriģents, tu bez mūzikas vairs nevari. Nav jautājums – cik par to maksā, bet – kad es atkal to varēšu darīt? Samaksa ir otršķirīga. Redzi, mēs badā nesēžam. Acīmredzot tieši tā tam ir jābūt!

Marta: – Esam domubiedri, un tas mūsu attiecībām ir ieguvums.

Jānis: –

Martai ir fantastiskas idejas.

Marta: – Jānis ir darītājs, es – domātāja.

Jānis: –

Nu, nav arī tā, ka man nav ideju! Bet Marta ir ģenerators, es paķeru – o, laba ideja! – un daru.

Jūs esat izvēlējušies dzīvi laukos. Ļoti radikāls solis, šķiet, tā nav pat Pierīga?

Jānis: – Dzīvojam Tumē, trīs kilometrus aiz Tukuma. Vidēji stundas brauciens, nekā traģiska.

Marta: –

Esmu tur uzaugusi. Tās ir manas dzimtas mājas, mana vectētiņa būvētas. Viņš joprojām tur dzīvo, arī mana mamma un tētis. Esam četras paaudzes vienā mājā – tas ir tāds ieguvums!

Nav grūti?

Jānis: – Tieši otrādi! Mums kā jaunajiem vecākiem, kuriem jāstrādā, tas ļoti atvieglo dzīvi. Pirmkārt, bērniem ir vecvectētiņš, kuru saucam par Veciņu, viņam ir 90 gadu – sprauns, pļauj zāli, rok kartupeļus.

Marta: –

Viņš mums ir galvenā aukle!

Jānis: – Mazais Jancis un Veciņš ir kā cimdiņš ar rociņu, kā podiņš ar vāciņu.

Marta: –

Visvecākais ar visjaunāko.

Jānis: – Viņi vienkārši viens bez otra nevar. No rīta līdz vakaram vāra kafiju, ēd un staigā pa dārzu. Omīte un vectēvs palīdz bērnus izvadāt uz skolām, pieskata, kad mums ar Martu otrdienās un ceturtdienās jābrauc uz kori. Palīdz ar vakariņu gatavošanu. Rīgā mums vajadzētu aukles un bērnudārzu. Izbraukāšana, protams, izmaksā dārgi, bet katru dienu var nebraukt. Taču ja ierēķina bērnu skolas... Rīgā cenas ir nenormālas. Vedām uz Olimpisko sporta centru un Dzeguzīti – summas tādas… Par to, kas Rīgā tikai par sportu būtu jāmaksā, Tukumā var bērnus vest uz zīmēšanu, dejošanu, mūziku. Varu ieteikt visiem jaunajiem vecākiem – Tukums ir baigi foršā vieta, arī Tume.

Marta: –

Te ir ļoti labas izglītības iestādes, dzīves ritms ir daudz lēnāks, rimtāks. Man nav vajadzīgs tas steidzīgums. Es esmu totāls lauķis! Uz Rīgu atnācu tikai vidusskolā.

Tu uzaugi viensētā?

Marta: – Nē, māja ir pagasta centrā, 200 metru no kultūras nama, bet ir sava plaša teritorija, tāpēc jūtamies kā viensētā. Lopi mums bija – govis, cūkas, un – ārprāts! – cik daudz putnu, vienu brīdi pat simts! Bet pēc 1994. gada visu likvidējām, saimniecība vairs nebija vajadzīga. Tagad tas nāk atpakaļ. Mēs ar mammu ļoti daudz darbojamies dārzā, daudz esam izaudzējuši. Ja ir bērni, tas ir vēl svarīgāk.

Bet attiecības ar vecākiem, sākot dzīvot zem viena jumta, veidojas forši un harmoniski?

Jānis: –

Jā! Neviens nespēj noticēt, ka četras paaudzes var sadzīvot bez strīdiem. Acīmredzot visi esam pietiekami toleranti. Ir situācijas, kad kādam kaut kas nepatīk, bet sastrīdējušies vēl neesam, jo nav par ko. Tas būtu jocīgi. Ikdienā visi kaut kur bizojam, tāpēc esam laimīgi, kad varam apsēsties pie brokastu vai – brīvdienās – pusdienu galda. Tie ir tādi laimes brīži.

Māja ir pietiekami liela, lai jūs cits citu netraucētu?

Jānis: – Katram ir sava rūme, kur nolīst. Nav tā, ka visi dzīvo vienā istabā.

Marta: –

Arī koplietošanas telpas mums ir, bet tas viss ir dabiski. Tas, ka esam vairākas paaudzes, bērniem ir neatsverami. Domāju, viņiem ir paveicies.

Kā tu bildināji Martu?

Jānis: – Nu, nav nekas romantisks. Vienkārši vienā naktī, kad sēdējām uz dīvāna Rīgas dzīvoklī, sākām runāt par nākotnes plāniem, dzērām vīnu, un es jutu, ka Marta tā – nu, ko tad tur, kad tad tu, vai tad vispār…

Marta: –

Tā nu gan nebija!

Jānis: – Nezinu, kaut ko tādu es sajutu. Domāju – ek, ko es te ņemos! Gredzenu jau pirms mēneša biju atvedis no Japānas, domāju – iešu pakaļ! Protams, bija prieka asaras, tomēr Marta teica: “Vispār jau varēji kaut ko romantiskāku izdomāt!”

Marta: –

Gredzens bija par lielu, bija jānes samazināt. Tad bildināja vēlreiz, bet arī kaut kādā pasākumā, kas nebija mūsu, izejot ārā paelpot svaigu gaisu...

Jānis: – Romantiskākais ir tas, ka gredzens ir pazudis.

Marta: –

Es zinu, kur tas atrodas.

Jānis: – Jā, Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā – vietā, kur precējāmies. Marta vienā no dievkalpojumiem noņēma gredzenus nost...

Marta: –

...es ar tiem spēlējos, tas nokrita un smuki aizripoja.

Jānis: – Kā jau baznīcā – dēļu grīdas, ar spraugām. Gredzens ir drošā vietā – svētā vietā, kas ir ļoti svarīga kā mūsu laulības sākums. Ļoti simboliski, speciāli to izdomāt nevarētu.

Ko jūsu dzīvē mainīja Lilija un mazais Jānis?

Jānis: –

Visu un neko! Sadzīve, protams, ir pakārtota citām vajadzībām, bet idejiski nav mainījies nekas, drīzāk tas ir mūs satuvinājis. Mums ir divi burvīgi bērni, kuri prasa uzmanību, par kuriem jārūpējas, kuri mūs mīl. Tas ir neticami. Pirms tam jau tu nevari iedomāties, kā tas ir.

Tevi Latvija pazīst arī kā gardēdi, gatavošanas meistaru. Tu gatavo arī mājās?

Jānis: – Jā, diezgan bieži, jo tā varu relaksēties. Man ļoti patīk gatavot, bet vēl vairāk patīk, ka cilvēki šmakstina: “Vai, cik garšīgi!” Pirms pāris gadiem izveidoju kulinārijas blogu, bet galīgi nav tam laika. Tas gan nenozīmē, ka negatavoju! Marta un Lillija var apliecināt. Vajadzētu kādu sekretāri, kas fočētu un pierakstītu. Ko es pēdējo pagatavoju, Marta? Krabjus... Nē, nepirku, tie maksā nenormāli dārgi. Neticami, bet viens draugs dārza svētkos, Lilijas piektajā dzimšanas dienā, atveda veselu kasti. Es kļuvu mēms, tādus biju redzējis tikai filmās.

Jau novārīti un sasaldēti. Man bija šoks, tikai iedomājoties vien, cik tā kaste maksā –vairākus simtus! Es tādus atļauties nevarētu, draugs bija tos dabūjis Norvēģijā. Kad pirms pāris nedēļām svinējām sievasmātes dzimšanas dienu, liku krabjus galdā. Nekad nebiju tos gatavojis, latviski receptes ir tikai krabju nūjiņām, kurām krabis nav pat blakus stāvējis. Ārzemju lapās sameklēju. Žēl, ka atkal nebija laika nofotografēt un ierakstīt blogā.

Marta, vai Jānis arī tevi laiž padarboties virtuvē?

Marta: – Laiž jau, laiž... Bet man nepatīk, tāpēc ir paveicies, ka tas aizrauj vīru.

Jānis: –

Absolūti nepiekrītu – Martai ļoti labi padodas deserti, visa kūku padarīšana. Es labprātāk gatavoju pirmos un otros ēdienus. Pagājušonedēļ, piemēram, Marta pagatavoja kaut ko izcilu!

Marta: – Aveņu siera kūku. Mums dārzā ir ļoti liela rudens aveņu raža.

Kas tev no Jāņa gatavotā garšo vislabāk?

Marta: –

Man patīk, ka no tā, kas atrodams ledusskapī, viņš arī pagatavo. Jānis tiešām māk pagatavot ēdienu no nekā! Tas ir kolosāli.

Jānis: – Slavenā cirvja zupa. Parasti ledusskapī kādus krikumus atrodu, citam var šķist, ka tas nekas nav. Tāda gatavošana gandrīz sagādā vislielāko prieku, jo tā ir radīšana. Nevis atkārto kādu recepti, bet tajā brīdī faktiski esi spiests komponēt.

Marta: –

Oi, kā viņam sanāk tā ēdiena komponēšana!

Jānis: – Tev ir mazs gabaliņš siera, pusdesiņa, olas, kāds konservs, pēkšņi atrodas viens vārīts kartupelis, jau nedēļu stāvējis… Aizej uz dārzu pēc salātiem un var uztaisīt omleti! Nekas īpašs, bet interesanti.

No ārzemju ceļojumiem kādu recepti esat atveduši? Staigājat pa autentiskiem krodziņiem?

Jānis: –

Kopš ir bērni, ir iznācis retāk.

Marta: – Pēdējais brauciens divatā mums bija uz Portugāli. Bērni tad vēl nebija dzimuši.

Jānis: –

Tagad vienmēr braucam ar bērniem. Neesam no tiem, kas bērnus atstāj vienus mājās un laiž prom. Kaut gan vienreiz varbūt vajadzētu!

Marta: – Jau sākam par to domāt...

Jānis: –

Bērni ir pietiekami lieli, varbūt tuvākajā laikā vajadzētu aizbraukt divatā. Mums šausmīgi mīļa ir Itālija, visa tās virtuve. Pirms diviem gadiem bijām Trapani, Jānītis bija zīdainītis. Pirmajā vakarā aizgājām uz restorānu, pasūtījām zobenzivi. Nākamajā rītā aizgājām uz tirgu, ieraudzīju to zivi, kā arī vēl daudz citu – visus tos produktus, par kuriem vakar restorānā samaksājām 70 eiro! Pēc tam es visu nedēļu gatavoju, gribētu teikt, restorāna līmeņa ēdienu uz pannas, kas vispār bija jāmet ārā, ar vienu nazi un dakšiņu. Jo tur nebija nekā. Šķiet, izdevās tikpat labi kā restorānā, ja ne vēl labāk! Un daudz lētāk . Bieži vien mēs tā arī darām – aizejam uz autentisku restorānu, pagaršojam, saprotam, kā tas ir, tad ejam uz tirgu un no tiem pašiem produktiem gatavojam.

Jums ir svarīga arī vide ap māju – ejat mežā, sēnēs, ogās, makšķerēt, peldēt?

Jānis: – Dīķis mums ir, bet nemakšķerējam. Teikšu godīgi – ir dažas lietas, ko es nemāku.

Marta: –

Bet tu gribētu?

Jānis: – Jāiemācās, jo gribu iemācīt Jancim! Mums dīķis ir pilns ar zivīm.

Pašu dīķis savā zemes gabalā?

Marta: –

Kolhoza laikos mans vectētiņš bija pie rakšanas.

Jānis: – Nu, makšķernieku mums arī ir diezgan daudz. Lai viņi izlasa šo interviju – nākamgad dzīšu prom! Sēnēs es eju, man ļoti patīk. Bērni gan vēl nav bijuši, bišķi bail ņemt līdzi – tās ērces... Bet Lillu jau vajadzētu aizvest sēnēs.

Marta: –

Man ir citi hobiji! Patīk aušana, nu jau divas stelles man ir – mazākas un plašākas, lai var tautastērpa brunčus uzaust. Varēšu pati darināt. Vēl esmu Jānim pasūtījusi maizes krāsni. Un pirtiņa arī mums kādreiz būs.

Jānis: – Un vēl tu ej pirtsskolā...

Marta: –

Jā, man patīk tāda visāda dzīvošana.

Pamazām iekļaujaties dabiskajā vidē.

Marta: – Tā ir, tāpēc arī tie lauki...

Jānis: –

Laikam sajūtu kaut kādu senlatviešu garu.

Marta: – Senču gara mantas! Gribas to visu izzināt un arī kopt, lietot ikdienā.

Tu, Jāni, varētu pastāstīt par savu jauno projektu.

Jānis: –

Jā, septembra beigās noritēja pirmais starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss.

Tā bija tava iecere?

Jānis: – Tā ir mana ideja, mans sapnis, mana realizācija – no A līdz Z, esmu iesaistīts visos posmos un vadu procesu.

Ko tas īsti nozīmē – tu sasauc korus no valstīm, kas atrodas ap Baltijas jūru?

Jānis: –

Nē, tas nenozīmē, ka konkursā piedalās kori tikai no šā reģiona. Tas ir signāls, kur tas notiek. Jūrmalā bija sabraukuši kori no Čehijas, Slovēnijas, Francijas, Zviedrijas, Somijas, Lietuvas, Igaunijas.

Jūs paši ar saviem koriem arī piedalāties?

Jānis: – Protams, nē! Es neesmu radis piedalīties konkursā un necīnīties par uzvaru, bet, ja mans koris piedalītos un uzvarētu, tas būtu ļoti aizdomīgi. Tāpēc arī nevaru diriģēt savus korus savā konkursā – tad man vai nu jāzaudē, ko neesmu radis, vai arī man pārmetīs, ka esmu negodīgs. Līdz ar to maniem koriem tas visus gadus noteikti ies secen. Būs jāmeklē citi konkursi.

Tāpat arī Martas korim?

Jānis: –

Skaidrs! Es to vienkārši nedrīkstu, un, godīgi sakot, darbs, lai noorganizētu šādu konkursu, ir milzīgs. Vienlaikus sagatavot konkursam kori nemaz nebūtu iespējams.

Kāda ir pēcgarša pēc konkursa?

Jānis: – Pasākums izdevās kā biju iecerējis. Uzvarēja trīs latviešu kori – Sola, Balsis un Balta. Kolektīvi bija priecīgi, pēc tam sūtīja pateicības, acīmredzot arī organizatoriski viss bija labi. Ārzemju kori palika apmierināti – izbaudīja Jūrmalas dabu, konkursu translēja televīzijā un tam bija īpašs strāvojums. Lielais sapnis ir piepildījies un tagad būtu jāiestājas tukšuma sajūtai, bet tās nav, jo jau jādomā par nākamā konkursa organizēšanu, kas norisināsies 2017. gadā no 22. līdz 24. septembrim.

Kādi jums ir plāni priekšdienām? Tuvākajā piecgadē?

Jānis: –

Vēl kādi pāris bērniņi...

Marta, piekrīti?

Marta: – Es piekrītu, bērnus vajag! Man tēvs vienmēr ir teicis, ka mums latvieši jāsaglabā. Jāvairojas – jo vairāk, jo labāk.

Jānis: –

Jā, it īpaši, ja mūs Dievs ir tā svētījis un devis tādu laimi, ka varam nespiesties 20 vai 40 kvadrātmetru dzīvoklī. Reiz komponists Pēteris Vasks teica, lai es pasakot saviem jauniešiem, koristiem, ka latviešiem ir jāvairojas! Skaidrs, bēgļi ieplūdīs arī Latvijā, bet viņi nekad nebūs īsti latvieši. Mums, sevišķi kultūras cilvēkiem, jāmēģina saglabāt mūsu identitāti, valodu. Man tas ir ļoti svarīgi. Būtu tikai normāli, ja katrā ģimenē kā minimums būtu četri bērni. Parasti ir divi, vai ne? Mūsu mazajā Latvijā mums jāstrādā pie tā, lai mēs vienkārši būtu. Domāju, ka esam diezgan apdraudēta tauta.

Jūs Jāņus svinat dubultā?

Jānis: – Jā, pēdējie bija forši, pie mums Tumē.

Ar lielu ugunskuru?

Jānis: –

Jā, šis bija viens no retajiem gadiem, kad bija salīdzinoši maza kompānija. Parasti mēs pievienojamies kādām lielākām saimēm. Jāsaka, man ļoti iepatikās.

Tā mazā kompānija?

Jānis: – Jā! Laikam bieži vien to cilvēku svētkos tomēr ir par daudz, tu kaut kā nevari viņus izlaist caur sevi...

Pazūd intimitāte?

Jānis: –

Pazūd... Bet te mēs smuki varējām visi apsēsties ap ugunskuru, runāt, dziedāt, priecāties, sajust zemes spēku (tagad visi mācītāji metīs krustus, bet es arī esmu ticīgs kristietis). Jā, sajust īpašo auru, enerģiju – tas mums šogad izdevās!

Teksts: Sandra Landorfa, žurnāls "OK!" / Foto: Toms Norde / Grims un matu sakārtojums: Dace Aleksandraviča / Apģērbs: Jānim un bērniem - ZARA / Rotas Martai: ZARA