Drosmīgās latvietes rada savu biznesu: maciņam un dvēselei

Ar pacietību radītie lācēni

Liepājniece Madara More atzīst, ka viņas uzņēmums „Wooly World”, kas dibināts pirms nepilna gada, nebūtu bijis aktuāls ne pirms desmit, ne pieciem gadiem. Tas tapis īstajā vietā un laikā.

„Biju pabeigusi augstskolu un domāju, ko darīt tālāk. Pārsvarā visi no Banku augstskolas aiziet strādāt kādā bankā vai auditoru kompānijā, saņem stabilu algu, kas arī nav maz, kaut cik skaidri zina, kas būs pēc diviem pieciem gadiem. Es domāju – vai tiešām to vēlos?!

Neesmu taču cilvēks, kas var nosēdēt vienā vietā no deviņiem līdz sešiem, man visu laiku vajag būt kustībā, gribas kaut ko jaunu,” stāsta Madara.

Tā nu viņa nolēma dibināt pati savu uzņēmumu. Ideja bija izgatavot ekoloģiskas rotaļlietas. Soli pa solim tapa SIA „Wooly World”. Pirmos filcēto lāču paraugus Madara „bakstīja” pati, bet jau visai ātri saprata, ka šim darbam dikti liela pacietība vajadzīga un viņai tās krietni vien pietrūkst. Prātojot, kam gan vispār tās būtu tik daudz, Madarai radās doma iesaistīt darbā cilvēkus ar īpašajām vajadzībām. Tā kā liepājniece jau kopš bērnības dzīvojusi līdzās Neredzīgo biedrībai, viņa izlēma lāču darināšanā iesaistīt tieši šos ļaudis. Izrādījās, cilvēki bija atsaucīgi un ieinteresēti darbā.

Tiesa, ne visiem uzrunātajiem filcēšana vienlīdz labi padevās, strādāt uzņēmumā pagaidām palikuši vien četri. Madara atzīst: „Šķiet, viņi ir pateicīgākie cilvēki pasaulē. Darbs šiem cilvēkiem ne tikai ļauj nopelnīt, bet ir arī fantastiska socializēšanas iespēja. Par ko tikai viņi strādājot neizrunājas – politiku, ekonomiku, kultūru un vēsturi.”

Savu biznesa ieceri Madara pieteica Kurzemes Biznesa inkubatoram. Viņa atzīst – ja tas nebūtu noticējis filcēto lācīšu „dzīvotspējai”, diez vai uzņēmums būtu tapis, katrā ziņā – ne tik ātri. No inkubatora uzņēmuma izveidei iegūti 10 000 latu.

Patlaban „Wooly World” lāčus var nopirkt apmēram 10 veikalos visā Latvijā, tie iegādājami arī Ķīlē un Tokijā. Pagaidām gan tie vairāk domāti kā suvenīri pieaugušajiem: puiši tos labprāt dāvina savām mīļotajām, savukārt meitenes – saviem mīļotajiem.

„Wooly World” vadītāja uzsver, ka ir vairāki faktori, ar kuriem sociālajam uzņēmumam jārēķinās. Viens no galvenajiem – tam jābūt ļoti „caurspīdīgam”, jo visus interesē, kā un kas tajā notiek. Tāpat nedrīkst tērēt liekus naudas līdzekļus klasiskajā mārketingā – nekādu reklāmas seju, nekādu reklāmas rullīšus televīzijā. Tajā pašā laikā ir vairāki ieguvumi, jo bieži vien cilvēki gatavi palīdzēt, neprasot par to samaksu.

Madara iesaka:

-Domā, kāda būs tava piedāvātā produkta pievienotā vērtība, atceries, ka pašlaik pasaule ir izslimojusi Ķīnas preču bumu, tāpēc ir tik svarīgi radīt īpašās lietas.

-Negaudies, ja tev trūkst līdzekļu uzņēmuma dibināšanai, pastāv dažādas iespējas, kā gūt atbalstu idejas realizācijai. Jā, arī birokrātijas siena nemaz nav tik nepārvarama, kā mēdz stāstīt.

-Labs biznesa plāns ir viens no pamatakmeņiem, lai vēlāk nebūtu jāviļas, ka esi nošāvusi greizi.

-Nekautrējies no sava ražojuma un droši norādi, ka tas ir Made in Latvia; vēl jo labāk, ja piedevā būs arī konkrēta vieta, piemēram, Made in Latvia, Cesis. Ražojumus, uz kuriem norādīts – tapis Eiropas Savienībā, visticamāk, uztvers kā nākušus no Polijas, jo tieši šī ir ES mazā Ķīna.

Pudeles brīnumainā pārtapšana

Pagājušajā gadā ar savas māsas idejisku atbalstu Kristīne Beņķe nodibināja uzņēmumu un atvēra veikalu „Buteljons”. Tajā no parastām un ne tik parastām pudelēm top glāzes, kuru pudeliskā izcelsme ir skaidri pamanāma.

Lielisks piemērs, kā no šķietami nevajadzīgas lietas radīt jaunu un lieki nepiesārņot pasauli.

Pabeidzot studijas Lisabonā, Kristīne prātoja, ko darīt tālāk. Skaidrs bija viens – nekādas sēdēšanas birojā. Reiz jau tas bijis – viņa strādājusi gan mārketinga, gan reklāmas jomā, jā, un izrādās – bijusi veikborda instruktore. „Nolēmu, ka gribu darīt savu – pati būt sev saimniece, pati kārtot savu laiku. Man ļoti svarīgi, ja varu darboties brīvā režīmā. Un vēl man gribējās, lai no mana biznesa būtu kāds labums sabiedrībai,” atzīstas „Buteljona” īpašniece.

Vairākus gadus dzīvojot Portugālē, Kristīne bija radusi šķirot atkritumus. Latvijā diemžēl šī prakse vēl nebija pārāk izplatīta. „Man kaut kā necēlās roka mest laukā pudeles; tās pamazām krājās. Sāku meklēt pielietojumu, ko ar tām darīt,” atminas uzņēmēja. Tā kā Kristīne ir daudz ceļojusi, pasaulē bija redzēti daudzi iedvesmas avoti – nu, kaut vai tā pati Indija un Maroka, kur cilvēki atrod pielietojumu dažādām lietām, kuras šeit vieglu roku izmetam laukā. Pieredze, māsas un draugu padoms, plus vēl zaļā domāšana, un 2010. gada vasarā radās ideja, kas tika pieteikta projektu konkursa programmā „Brigāde”.

Tas uzņēmuma dibināšanai bijis nozīmīgs atspēriena punkts. Jūnijā veikals „Buteljons” vēra durvis. Tas savu mājvietu radis Miera ielā, kur nu jau labu laiku izveidojies kvartāls ar savu īpašo garšu un smaržu; tādu, kāda Rīgai pietrūkusi. Kristīne gan bilst, ka viņas uzņēmums šeit iemitinājies gluži nejauši. Tagad gan skaidrs, ka īstajā vietā.

„Buteljona” izveidē sarežģītākais bija ar tehnoloģijām saistītais process, tomēr paveicās un savu vērtīgo padomu deva bijušais „Līvānu stikla” ražošanas direktors. Arī finansiāli tehnoloģijas prasīja lielākos ieguldījumus.

Sākotnēji šķita, ka būs problēmas ar izejmateriāla iegūšanu, tomēr bažas izrādījās aplamas – tagad pudeles nes kā Miera ielas iedzīvotāji, tā uzņēmumi atved.

„Apziņa, ka tu nemet laukā pudeles, bet atnes, un no tām kaut kas tiek radīts, nostrādājusi. Esmu pārliecināta, ka arī cilvēkiem patīk, ja viņi savu artavu var ielikt kādā derīgā lietā. Reizēm viņi nenāk tikai ar pudelēm, bet arī ar savām idejām. Tāpēc mums ar tām nav problēmu, reizēm gan pietrūkst kapacitātes to realizēšanā,” atzīstas Kristīne.

Kristīne iesaka:

-Ja ir ideja un vēlēšanās realizēt, tad liec bailes pie malas! Soli pa solim, ar pacietību – gluži kā puzli to visu var „salikt” kopā.

-Ir labi, ja pati tici savai idejai, bet vēl labāk, ja vēl kāds notic un palīdz. Tāpēc meklē iespēju pieteikties konkursos, kur var gūt atbalstu.

Anta Blumberga, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis, Aigars Hibneris