Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Modes dizaineres Katjas Šehurinas fenomens 2

Sievietēm
2011. gada 9. aprīlī 14:44 2011. gada 9. aprīlī 14:44
Katja Šehurina ir vienīgā Latvijas dizainere, kurai šobrīd ir pašai savs veikals ārpus Latvijas, – butiks Katyakatya Shehurina nesen atvērts Londonā.

Pēc studijām Francijā atgriezusies mājās un uzsākusi nopietni darboties modes biznesā, Šehurina jau vairākus gadus uzskatāma par vienu no Latvijas labākajām modes dizainerēm (atzīta par gada dizaineri 2009). Brends Katyakatya Shehurina ir saviļņojis Latvijas modes pasauli – ar neatkārtojamu krieviskā un franču stila kokteili un izcilu kvalitāti, un to izvēlas daudzas sabiedrībā pazīstamas dāmas.

Pastāsti, kā iesāki savu ceļu modē?

Sāku strādāt uzreiz pēc ESMOD modes skolas beigšanas, un mans ceļš ir netradicionāls, jo jaunie dizaineri parasti izvēlas pastrādāt kādā pazīstamā modes namā, iegūt pieredzi. Kad mums skolā jautāja, ko iesāksim, tikai viena franču meitene pacēla roku, ka grib veidot savu zīmolu. Tas bija risks, bet jau skolas laikā sapratu, ka darīšu tieši tā.

Kāpēc?

Pasniedzēji mums stāstīja par dažādajiem ceļiem, ko varam izvēlēties. Viņi taču lieliski pārzina modes biznesa aizkulises, jo pilnīgi visi paralēli pasniedzēja darbam reāli darbojas modē. Daļa pasniedzēju uzskatīja, ka tieši šis jaunam dizaineram ir pareizais ceļš – jo tu vēl nezini, ka un kā vari kļūdīties, un tāpēc nebaidies. Ja kādu laiku strādāsi pie citiem, jau pārzināsi visas problēmas no biznesa iekšpuses, zināsi, kādas briesmas draud, un zaudēsi to bērnišķīgo sajūtu, ka viss ir iespējams. Bet vajag sākt tieši tā – būt kā bērnam – tik atvērtam, ne no kā nebaidīties. Lai notiek tāda pasaules izzināšana, kas nāk līdz ar savu paša pieredzi. Kad apdedzināsies, otrreiz pirkstus pie gludekļa nebāzīsi. Mācīšanās no savām kļūdām ne vienmēr ir sliktākais variants – galu galā pēc būtības mēs mācāmies tikai no savām kļūdām.

Turklāt, ja strādā cita vārdam, sāc pielāgoties tādam stilam un brenda redzējumam. Tas ir tikai normāli, jo modes namiem ar vēsturi ir jau nostabilizējusies filozofija, tradīcijas… Bet pēc tam, kad esi kādam pielāgojies, grūti atkal atgriezties pie savām sajūtām, sava skatījuma uz dzīvi. Un vēl – pēc tam ir grūti apstāties, lai sāktu no nulles, jo ar laiku rodas sajūta, ka dzīvē vairāk vai mazāk viss ir skaidrs, sakārtots, ka vairs nav tas vecums, lai sāktu un riskētu. Pieaudzis cilvēks, zinot visus riskus, kļūst pārāk piesardzīgs. Bet, kad nezini, kas gaidāms, vienkārši ej. Un rezultātā viss arī notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek. Galu galā visus lēmumus mēs pieņemam paši. Es nekad neko nenožēloju. Ja kādreiz esmu kaut ko izlēmusi, tātad tā arī vajadzēja. Par to nekaunos, jo tā taču biju es, kas šo lēmumu pieņēma, neviens man nelika to darīt.

Nebija bail sākt savu biznesu te, Latvijā?

No vienas puses, protams, baidījos. Atbraucu šurp, jutos pilnīgi viena. Nevienu nepazinu, īpaši modes sfērā. Biju prom četrus gadus, pilnīgi izkritu no aprites. Bet tieši šajā laikā Latvijā, manuprāt, ir noticis milzīgs progress cilvēku attieksmē pret vietējo modi, arvien vairāk sāk pievērst uzmanību tam, kas tiek radīts te uz vietas, vairs tik akli neseko Rietumiem. Savukārt dizaineri sākuši vairāk skatīties apkārt, kas notiek pasaulē – braukt uz izstādēm, konkursiem, modes nedēļām.

Daudziem jaunajiem dizaineriem, kas studējuši Latvijā, liela problēma ir tā, ka viņi vienkārši nezina, kā sākt savu lietu. Tev to skolā iemācīja?

Mums mazliet mācīja mārketingu, bet tiešām maz. Pārsvarā tomēr bija nodarbības, kas tiešā veidā attiecas uz profesiju, – šūšana, zīmēšana... Bet mums burtiski muguras smadzenēs iedzina saprašanu par to, ka pats svarīgākais ir braukt piedalīties specializētajās izstādēs, tāpēc arī uzreiz kopā ar Mariju Aņiskoviču un Diānu Rodeiko aizdevāmies uz Who’s next? Parīzē. Tieši tur ieguvu savus pirmos klientus – no Dubaijas un Kuveitas. Vēl skolā ļoti nopietni uzsvēra, ka obligāti jāpiedalās jebkādos vietējos modes pasākumos, turklāt regulāri, lai cilvēki redzētu, ka tu nepārtraukti šuj un demonstrē kolekcijas. Nevis kaut ko kaut kad, kad pašai sagribas. No tā, ka esi apritē, ir atkarīga visa tava profesionālā dzīve.

Ko tev deva studijas Francijā? Vai mainīja tevi?

Tas laiks mani ļoti, ļoti mainīja. Es taču aizbraucu, kad biju tikai 21 gadu veca, tikko sāka veidoties pieaugušāks skatījums uz dzīvi. Nonāc tāds viens nepieredzējis ārzemēs, bez ģimenes, tad arī pieaudz ātrāk. Kā karā – viens gads kā trīs. Vēroju, ka visi mani Latvijas draugi, kas tur studēja, arī daudz ātrāk kļuva pieauguši. Īpaši salīdzinot ar frančiem. Viņi vispār ir ļoti infantili savā dzīves uztverē. Franču puiši ir kā pīteri peni, tādi paši par sevi, negrib nekādu atbildību, pienākumus, saistības – un tā līdz gadiem 30. Tas droši vien tāpēc, ka viņu valstī gadu desmitiem viss bijis ļoti stabili, mierīgi, bez tādiem satricinājumiem kā mums te nepārtraukti cits pēc cita. Mums atkal un atkal jāpiemērojas katrai jaunai situācijai, jābūt elastīgiem. Interesanti, ka viņiem nav arī nekādu lielo ambīciju. Kālab gan? Viss tāpat ir ļoti labi, stabili, kādēļ izdomāt sev problēmas? Tāpēc citi grupas biedri gribēja labāk strādāt kādā lielā masu modes namā – Zara vai Mango, kur liela komanda, mazāka atbildība, mazāk stresa.

Pēdējā laikā, pateicoties Facebook, esmu sākusi kontaktēties ar bijušajiem grupas biedriem, un izrādās, ka reti kurš joprojām darbojas modē. Lielā mērā tāpēc, ka dabūt vietu kaut vai masu modes namā ir ļoti sarežģīti. Rietumi iestiguši paši savā stažēšanās sistēmā – ir skaidrs, ka studiju laikā un pēc tam visiem nepieciešams kaut kur stažēties, un bieži vien tas nozīmē, ka jastrādā bez maksas vai par ļoti niecīgu samaksu. Tāpēc nav izdevīgi kādu jauno ņemt pastāvīgā darbā, jo ir skaidrs, ka nāks nākamais bezmaksas stažieris. Tāds nepārtrauktais konveijers.

Tātad faktiski Latvijā ir vieglāk nākt klajā ar savu vārdu?

Mājās vienmēr ir vieglāk. Tomēr pazīsti cilvēkus, zini, ko aicināt darbā. Mēs te esam maziņāki, mazāk notikumu modes industrijā...

Uzskati, ka varam runāt par modes industriju Latvijā?

Tagad jau pamazām kaut kas sāk notikt. Ļoti labi! Mainās arī pašu dizaineru skatījums valkājamās modes virzienā, sāk saprast, ka vajag tirgot savas lietas. Īpaši pēdējā gada laikā. Agrāk daudzi kaut ko taisīja, īsti nesaprata, ko ar to visu iesākt...

Un vispār te, Latvijā, ir ļoti interesanti! Pati arvien labāk orientējos Rīgā, iepazīstos ar cilvēkiem. Arī braucieni uz ārzemēm, uz izstādēm šai ziņā ir vērtīgi, jo tur sanāk vairāk parunāties ar kolēģiem, kurus neklātienē pazīsti, bet te, Rīgā, satikties izrādās kaut kā sarežģīti...

Tu esi tik atvērta, draudzīga. Vispār gan Latvijas modē nereti jūtamas diezgan neveselīgas konkurentu attiecības... Neesi saskārusies ar to?

Nu, kāpēc tad konkurentu? Mēs taču katrs darām savu darbu. Es uzskatu, ka pat vieni un tie paši klienti var pasūtīt drēbes dažādiem dizaineriem, un tas ir tikai normāli. Šodien viņš grib vienu, rīt kaut ko mazliet citādu. Tieši tas arī ir interesanti. Spēks rodas tad, kad cilvēki spēj apvienoties, kopīgi darboties. Tad var dalīties pieredzē, dzirdēt citādākus uzskatus par dzīvi, citus viedokļus – un tas ir tik svarīgi! Varbūt pēc tam arī pats kaut ko saskati citādāk. Tāpēc es vienmēr visus aicinu ciemoties.

Un, zini, esmu taču sākusi runāt latviski! Ļoti cenšos. Man gan, protams, iet grūti. Bet ar cilvēkiem, ar kuriem jūtos brīvi, labprāt mēģinu runāt latviski. Kad bijām uz izstādi Tokijā, vismaz varēju ar Mari un Roli parunāties, jo viņiem grūti krieviski, slikti saprot. Tā mēs miksējām – es, cik varēju, latviski, viņi kaut ko krieviski...

Kā mācies valodu? Ej uz kursiem?

Nē, tikai ikdienā praktizējot. Kad atgriezos no Francijas, gandrīz vispār nevarēju parunāt. Laikam palīdzēja tas, ka vienā svešvalodā jau runāju, bija mazāk kompleksu šai sakarā. Zinu, ka runāju ar lielām kļūdām, bet cenšos. Galvenais jau, lai otrs saprastu kaut vai kopīgo jēgu. Labāk tā, nekā pateikt: mēs viens otru vispār nesaprotam! Ir svarīgi mēģināt atrast kopīgu valodu. Un, jo vairāk man apkārt runā latviski, jo labāk es runāju.

Galu galā gribam vai ne, bet mēs visi te, Latvijā, esam kaut kāda miksējuma produkti. Iespējams, tā ir mūsu priekšrocība – mistrojumi vienmēr ir interesanti, jo rada neparastāku skatījumu uz pasauli. Man, piemēram, pilnīgi noteikti ir stipri atšķirīgs skatījums uz modi nekā Krievijas dizaineriem, daudzas viņu lietas es vispār nesaprotu. Tomēr esmu vairāk pribaltijka. (Smejas.) Turklāt man nācis klāt franču audzināšanas uzslāņojums. Vispār jau jocīgi – Francijā man visi teica, ka esmu ļoti krieviska, šeit visi saka, ka esmu ļoti francūziska. Tā veidojas interesants savienojums.

Kuri bija tavi īpašie skolotāji?

Lionas skolas direktors man bija kā ģimenes loceklis un liela autoritāte. Divus gadus studēju Lionas ESMOD, trešo – Parīzē. Japānis Kanae, šūšanas pasniedzējs Parīzē. Gadu bijām ļoti ciešā saskarē. Viņam ar mani bija interesanti, jo es biju savādāka nekā francūži un japāņi, kas kursā bija pārsvarā. Kanae bija ļoti atvērts, kas ir liels retums starp japāņiem. Viņš jau 40 gadu dzīvo Parīzē, apmēram vienā gadā ar Kenzo un Jamamoto pabeidzis skolu, visi trīs joprojām draudzējoties. Bet savu zīmolu viņš tā arī neuztaisīja, esot mēģinājis, bet pametis. Lielisks drēbnieks. Paralēli skolai strādā Dior studijā. Ļoti ekscentrisks vīrs, mēdza dejot uz galdiem, dziedāt. Principā runāja franciski ar milzīgu akcentu, kaut reiz pieķēru, ka viņš runā izcili. Neprātīgi interesants cilvēks. Ļoti daudz manī ieguldījis. Diemžēl ar viņu vairs nav kontaktu, šķiet, viņš vispār neizmanto e-pastu… Toties ar savu stila skolotāju Deividu joprojām uzturu sakarus. Viņš deviņus gadus strādājis kopā ar Galiāno, bijis pirmais asistents, tagad ir pašam savs kāzu kleitu nams. Kad bijām ar Marku Parīzē, Lafayette universālveikala pēdējā stāvā skatījāmies kāzu kleitas. Tur, protams, bija visvisādas, pārsvarā tradicionālas. Bet pēkšņi Marks saka: “Šī gan ir ļoti interesanta!“ Skatos – paraksts David Purves. Pēc tam rakstīju viņam e-pastu, ka mans draugs no visām kleitām izvēlējās tieši viņējo. Viņš bija tik priecīgs.

Vai esi nopietni kļūdījusies?

Man šķiet, ka es ļoti uzmanīgi virzos uz priekšu, tādiem maziem solīšiem, bez vētrainiem lēcieniem septiņjūdžu zābakos. Viss notiek it kā pats no sevis, necenšos uzreiz pārlēkt milzu grāvim… Protams, es pielieku pūles, bet viss attīstās diezgan mierīgi. Domāju, ka lielu kļūdu nav bijis.

Ai, bet cik ļoti man bija bail sākt strādāt ar individuālajiem klientiem! Tas uzreiz ir kontakts ar svešu cilvēku, kuru jāmēģina saprast... Bija ļoti grūti saņemties sākt to darīt. Tagad jau esmu pieradusi, izturos pret to mierīgāk. Turklāt tas ir interesanti – uzšūt kāzu vai vakarkleitu, izmēģināt citus materiālus. Mana specializācija ir haute couture, tāpēc man ļoti patīk šūt konkrētam cilvēkam – valkāšanai gatavajās kolekcijās to nav iespējams izmantot. Strādājot ar klienti aci pret aci, labāk sāc arī saprast, ko tad īsti grib sieviete, kā turpmāk veidot kolekcijas.

Un ko tad grib sievietes?

Sievietes iedalāmas divās lielās grupās. Tās, kas darbojas biznesā, kam ir ļoti saspringts grafiks un stingri reglamentēta dzīve, lai viss, arī apģērbs, būtu skaidrs un stingri sakārtots – nekādu radošu izpausmju, viss salikts pa komplektiem! Viņām ir maz laika, viņas negrib pat domāt par to, kā kaut ko kombinēt vai mainīt, viņām vajag gatavu komplektu, ko no rīta ielikt čemodānā, lai dotos komandējumā. Turklāt būtiski, lai tas neburzītos, lai nav jādomā, kur to pēc tam izgludināt, bet – izvelc no kofera, izpurini un velc mugurā. Par to es pēdējā laikā daudz piedomāju. Radošākām sievietēm, kam ir vairāk brīvā laika, patīk transformējamas, kombinējamas lietas.

Par ko pati domā, kad radi kolekciju? Kas tev ir svarīgākais?

Domāju par to, lai manas lietas valkātu. Tā ir vislielākā laime. Tas bija tik patīkami, kad pirmo reizi nejauši ieraudzīju nepazīstamu sievieti manā apģērbā. Sākumā pat nesapratu. Bija liels pasākums, un man piebikstīja: “Skaties, re, viņa taču ir tavā krekliņā!” Brīnišķīga sajūta! Varēja redzēt, ka viņa jūtas skaista, pārliecināta par sevi. Tā ir liela laime, kad redzu, ka manas lietas valkā un tās patīk arī citiem.

Mode tev ir viss-viss-viss?

Nē, ne viss. Man taču ir arī ģimene, tā man ir ļoti svarīga. Viss gan ir diezgan sajaucies kopā, nevaru stingri pateikt, kad sākas un kad beidzas darba diena. Neizeju no darbnīcas, pilnībā izslēdzot galvu, jo tas nav iespējams. Turklāt dzīvoju ļoti tuvu darbnīcai, tā nu darbs ļoti plūstoši nāk līdzi uz mājām un atpakaļ. Arī pati visu laiku migrēju turp šurp. Man nav robežu.

Viens no iemesliem, kāpēc gribēju veidot savu zīmolu, bija tieši tas, ka negribu strādāt normētu, stingru darba laiku. Kad strādā kādam citam, tu piederi. Īpaši modes nozarē neviens nedomās par tavu privāto dzīvi. Ak, gribi bērnu – good buy! Kāds cits negribēs. Es tomēr varu pateikt, ka šodien vispār nestrādāju. Jā, varbūt rīt strādāšu pusi nakts, bet tā būs mana izvēle. Varu pati regulēt savu laiku.

Spēj jau iedomāties, ka būsi mamma, tev būs ģimene?

Jā. Pagaidām gan nevaru to atļauties, man vēl daudz kas jāizdara, lai modes nams var kādu laiku funkcionēt arī bez manis. Šobrīd vēl ļoti daudz daru pati. Pārāk daudz. Bet tas ir tāpēc, lai es varētu atļauties apstāties. Zinu, ka man būs arī ļoti liela palīdzība, atbalsts. Gan vecāki ļoti gaida mazuli, gan mans vīrietis. Pati pagaidām vēl baidos, tā taču ir kā loterija, nevari zināt, vai nebūs kādas komplikācijas ar veselību. Ja nu es pēkšņi kaut ko fiziski nespēšu? Nāksies apstāties? Tad viss apstāsies. Tāpēc vēl kādu laiciņu kārtīgi jāpadarbojas.

Protams, kā būs, būs. Ja būs lemts, tas notiks. Pagaidām mums ir suns Volga. Pusgadu pierodam sadzīvot ar viņu. Ejam maziem solīšiem bērna virzienā. (Smejas.) Suns – tas ir tik fantastiski, tāds nesavtīgs pozitīvisms! Tāda beznosacījuma mīlestība. Pat, ja atnāc mājās sliktā noskaņojumā, nespēj viņu noraidīt, un arī pats sāc citādi justies. Lieliski.

Kaķus es slikti saprotu. Vienīgie, kas man patīk, ir tie plikie sfinksas, jo viņi ir ļoti sabiedriski. Man patīk, ka dzīvnieks grib komunicēt. Kaķi bieži vien ir pārāk neatkarīgi.

Kāds tev ir plāniņš profesionālajā ziņā? Ko gribas paveikt nākotnē?

Par nākotni vienmēr ir grūti runāt, jo nekad nevari zināt, kurp ceļš aizvedīs. Tāpēc varu pastāstīt tikai par tuvākajiem plāniem. Uzskatu, ka visu laiku vajag uzstādīt mazus mērķīšus. Kad vienu esi sasniedzis, uzstādi nākamo. Tad nav vilšanās, ka kaut kas liels nav sanācis vai sasniegts pārāk ātri. Pirmkārt ļoti gribu uz Londonu, gribu tur pārdot savas lietas. Man vienmēr ir patikusi Londona –  kosmopolītiskums, atvērtība, uzskati... Un kaut kā pēdējos divos mēnešos viss tā arī notiek, ka rodas sajūta, ka viss mani pamazām turp ved. Jau sākumā gribēju tur dzīvot un mācīties.

Kāpēc tur nemācījies?

Tā sanāca. Dzīvē viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek. Varbūt es agrāk vai vēlāk tur nokļūšu, bet pa citu ceļu. Un tas ceļš noteikti būs labāks nekā tas, kas būtu bijis ātrākais. Varbūt kādreiz pārvākšos uz dzīvi Londonā. Neielieku sevi nekādos rāmjos. Kad pārbraucu no Francijas, nodomāju, ka, iespējams, esmu šeit tikai uz laiku. Man vajadzēja šeit sākt, pašai sev kaut ko saprast – startēt. Pēc tam jau var mēģināt dzīvot un strādāt kur citur. Izturos pret to visu mierīgi.

Bet mani ļoti uztrauc situācija, kas šobrīd ir Latvijā. Mani pašu tā pat tiešā veidā neskar, bet kreņķē tas, kas ar visiem apkārt notiek... Pēdējā pusgada laikā tas mani dzen uz domām par braukšanu prom. Tik daudzi cilvēki ir bez darba, man burtiski sirds sāp. Vairs neskatos ziņas, jo tur ir viens vienīgs negatīvais. Būtu labāk cilvēkiem kaut ko labu pateikuši, kaut sīkumu, bet lai viņiem būtu vismaz kāda cerība. Tas ir tik svarīgi! Varbūt, kad nokusīs sniegs, līdz ar pavasari jau kļūs vieglāk. Viss tā sakritis – šī garā ziema, daudzās problēmas sabiedrībā. Tik ļoti gribas, lai cilvēkiem uzspīd kāds gaismas stars. Gribas atdzīvošanos.

Pati esi pozitīvais cilvēks?

Cenšos. Nu, kā savādāk? Nedrīkst savādāk!

Mana pēdējā ideja ir tā, ka mēs spējam pievilkt pozitīvo. Tāpēc vajag domāt tikai pozitīvi. Kāpēc pievilkt kaut kādas negatīvas lietas? Nezinu, kā tas īsti notiek, bet es tiešām ticu, ka domas materializējas. (Smaida.) Tā tas vienkārši ir. Ja kaut ko ļoti gribi, tas tā arī notiks. Tāpēc es cenšos stipri gribēt. Gribēju uz Londonu, ļoti gribēju savu veikalu – un re, ir! Gribu arī uz Japānu un Maskavu, bet tā ir specifiska. Tur stila ziņā vajag ļoti piemēroties. Vēl nezinu, vai to gribu. Tādā ziņā man Pēterburga patīk – turienieši ir tuvāki mums pēc stila.

Kas tev Japānā šķita interesantākais?

Tur ir liels tirgus, radās sajūta, ka tur var pārdot jebko, turklāt šķiet, ka tur var realizēties radošajā jomā, jo viņi grib pavisam citādākas lietas. Man gribas pamēģināt arī to. Interesanti, ka viņiem ļoti aktuāli ir visu pārdot internetā. Dzīve tur ir ļoti ātra, daudzi stundām brauc vilcienā uz darbu Tokijā, un visa dzīve viņiem notiek telefonos pa internetu. Nobildējām – sēž metro pieci cilvēki rindiņā un visi ņemas ar saviem telefoniem, arī skatās televīziju. Skaidrs, ka iepērkas arī turpat. Ne velti viņu apģērbam bieži nav izmēra – one size. Ko atsūta, to arī valkā. Ja mazliet par lielu, nekas, kaut kā sasien, ietinas. Ja lieta patīk, tad neuztraucas, ka ne tas izmērs.

Kā tev rodas kolekciju idejas?

Bieži vien iedvesmojos no auduma. Šīs vasaras kolekcija Āfrika sākās tieši tā – iepatikās audums. Plus itāļu Vogue, kuru dievinu vizuālā ziņā, jo viņi taisa neprātīgi skaistas fotosesijas, tādas pasakainas, vērienīgas, mani ļoti iedvesmoja kāda fotogrāfija. Vienmēr ir kāds stāsts apakšā, tas attīstās, bet pēc tam jau mēģinu to ievirzīt komerciālā gultnē.  

Tiešām vienmēr domā par komerciju?

Protams. Dažas lietas vienmēr uztaisu savam priekam, savam radošajam ego, bet pārsvarā visa kolekcija ir komerciālas lietas. Man tiešām ir ļoti svarīgi, lai manas lietas valkātu. Man šis fakts ir milzīgs pārsteigums – ka cilvēki, kas var atļauties nopirkt jebko, grib manas lietas. Tas ir ļoti patīkami.

Ko pati valkā?

Bieži savējo. Zināmā brīdī sapratu, ka man ir jātaisa tādas lietas, ko gribu valkāt pati. Tad mans stils atspoguļo manu pasauli.

Liela autoritāte man ir mamma. Ja viņai patīk, tad viss labi. Nesen viņa pateica, ka ir liela manu darbu cienītāja. Staigājot pa veikaliem, viņai nekas nepatīkot, tikai manas lietas. Un viņa tās valkā. Tas ir liels panākums, jo galu galā tieši viņa visvairāk veidojusi manu iekšējo pasauli, no bērnības attīstījusi manu gaumi. Tāpēc ļoti priecājos.

Tevi interesē, ko dara pasaules modes dizaineri?

Jā, ļoti. Kad notika modes nedēļas, dažkārt gaidīju, kad style.com naktī uzliks jaunās kolekciju skates. Tas bija tāds azarts – vai nu sagaidīt, vai no paša rīta ieslēgt datoru un paskatīties. Šoreiz izdarīju secinājumu, ka man vislabāk patika Parīzes modes nedēļa. Bet kopumā radās sajūta, ka ir iestājies sastingums, stagnācija.

Japānā reiz sēdējām pie vakariņām ar modi nesaistītā kompānijā, un viņi man jautāja, kādas tagad ir modes tendences. Atbildēju, ka tendenču taču nav. Protams, tās cenšas izcelt, bet patiesībā pašlaik valda viena liela putra. Visa kā ir sakrājies tik daudz, viss iet pa otro trešo apli, bet nav kaut kā tāda pavisam svaiga, jauna, principiāli cita.

Toreiz vakariņās arī piebildu, ka vienīgais cilvēks, kas mani vienmēr ir pārsteidzis un ko es apbrīnoju, ir Aleksandrs Makvīns. Nākamajā rītā man saka: iedomājies, Makvīna vairs nav... Man tā ir liela profesionālā trauma. Es viņu tiešām uzskatīju par cilvēku, kas radīja kaut ko jaunu. Var teikt, ka to nav iespējams valkāt, ka pārāk dārgi, iebilst vēl kaut ko, bet augstās modes jomā viņš tiešām spēja mani pārsteigt, turklāt pozitīvā nozīmē. Man tas šķiet ļoti svarīgi – spēt pārsteigt pozitīvā nozīmē. Nevis tā, ka tev ir pretīgi, bet gaišs pārsteigums – kā gan viņš to ir dabūjis gatavu? No kurienes tas ir nācis? Nu vairs tāda līmeņa personību modē nav. Man patīk Balenciaga, bet pēdējās sezonās viņi ir ļoti paredzami. Arī Galiāno, Dior – agrāk bija pārsteigumi, bet tagad pat viņš aizgājis tā ļoti vienmērīgi… Pārsteiguma trūkst. Trūkst jaunas elpas... Droši vien krīze arī to ietekmē. Visi kļuvuši uzmanīgāki, nogaida kaut ko.

Kas tev nepieciešams, lai tu varētu radīt? Kas iedvesmo?

Man ļoti svarīgi ir atpūsties. Lai galva atpūšas. Ja galvā visu laiku burzguļo, arī gulēt nevar. Tāpēc vismaz reizi nedēļā man vajag par darbu vispār nedomāt, tad apziņa attīrās. Ja galvā ir juceklis, brīžiem vairs nesaproti, ko ķert, ko grābt. Tāpēc vajag ļoti stingri plānot visu un – atpūsties. Es vienkārši neizturu, ja visu nedēļu vispār nav pauzes. Tad viss – neko nevaru, neko nesaprotu, iestājas panika. Pašlaik man ideāli šķiet brīvajās dienās izbraukt kaut kur ārpus pilsētas. Agrāk es to nevarēju saprast. Dzīvoju taču Francijā, un visi franči brīvdienās brauc ārpus pilsētas. Bieži vien pat ļoti tālu, kaut kur uz dienvidiem, pavada vairākas stundas ceļā. Es visu laiku domāju: “Cik dīvaini cilvēki, Parīzē taču ir tik forši! Kāpēc kaut kur jābrauc?” Bet tagad man tik ļoti gribas nevienu neredzēt, lai apkārt būtu klusums, kaut kur pavisam laukos, nav svarīgi kur, vasarā pastaigāt basām kājām... Tas man tagad šķiet labs risinājums, lai rastu iekšējo līdzsvaru.

Filmas man ir svarīgas. Man ļoti patika Avatārs! Laikam tieši pārsteiguma dēļ. Jo tā pasaule, kas tur uzburta, ir tik ļoti īpaša, neparasta, to parādīja tik skaisti. Kad esi maziņš, tev stāsta pasaku un tu iedomājies to visu kaut kā pavisam savādāk, bez stereotipiem. Avatārā ir tas pats. Noteikti skatīšos vēl n-tās reizes, jo gribas visu kārtīgi izpētīt.

Diemžēl galīgi nav laika lasīt grāmatas. Smejos, ka drīz pāriešu uz audio grāmatām. Būs tā arī jādara, citādi man pietrūkst informācijas. Nav ne laika, ne spēka. Tikai žurnāliem izskrienu cauri.

Vēl man patīk skatīties mūzikas kanālus – uzlieku fonā. Tie ļoti labi atspoguļo, kas šobrīd modē aktuāls.

Pastāv arī viedoklis, ka tieši tur dzimst mode.

Arī tur. Kur tieši, laikam tomēr ir grūti pateikt. Viss ļoti pārklājas. Bet es cenšos tagad pievērst tam uzmanību. Nejauši pārslēdzu kanālus, paskatījos un sapratu, ka vajag. Tur jūt laikmeta elpu.

Lady Gaga tagad tāds specifisks projekts. Sākumā vispār nesapratu, par ko stāsts, jo pirmajā reizē viņu dzirdēju, nevis redzēju. Popsis, nu, un? Bet kā personāžs man viņa ļoti patīk. Tāda drosmīga. Kaut kas nebijis. Atkal jau – ir pārsteigums. Bet brīnīties vispār ir tik svarīgi! Visās sfērās. Tāpēc man patika Tokija – šī pilsēta lika man brīnīties. Eiropa vairs nepārsteidz. Jā, skaisti, bet Eiropas pilsētas visas ir tik līdzīgas, viss tajās tik ļoti mierīgs, nav tā, ka elpa aizraujas. Sen neko tādu neesmu jutusi.

Tev vajag kaut ko ekstrēmu?

Emocionālu. Bet labā nozīmē. Gribas pozitīvus iespaidus. Pēterburga ļoti patīk, tāpēc priecājos tur atgriezties. Pats pilsētas gars – tāds neparasts. Senatnes un mūsdienu sajaukums, savā ziņā līdzīga Parīzei, it kā krieviska, bet vienlaicīgi rietumnieciska un baltiska. Man ļoti patika. Un ielu mode tur tāda savdabīga.

Patīk ceļot pa pilsētām – vai tomēr vajag dabu?

Studiju laikā apbraukāju Eiropu, tad viss bija vienkārši – iesēdies vilcienā un brauc. Viss tuvu. Pašlaik vispār nesanāk ceļot, visi braucieni saistīti ar darbu. Varbūt tas arī labi, jo braukt uz Japānu atpūsties noteikti nebiju plānojusi, nokļuvu tur, pateicoties darbam. Arī uz Pēterburgu diez vai sataisītos… Kāpēc lai brauktu tieši turp, vai ne, nevis kaut kur pasauļoties? Neatteiktos no brauciena uz Ēģipti, lai ne par ko nedomātu.

Inita Saulīte-Zandere / Foto: Karlīna Vītoliņa Marks Ļitvjakovs

Citi šobrīd lasa

Lelle Bārbija kā skaistuma etalons: 6 populāras būtnes, kas izvēlējušās tai līdzināties 1
"Atmetīšu pīpēšanu, mācīšos angļu valodu..." Kāpēc cilvēki sevi muļķo, ka no 1. janvāra sāks jaunu dzīvi? 1
Francija identificējusi Strasbūras šāvēju: viņš bija zināms policijai, kādu laiku pavadījis arī cietumā 47
Skatīt visus komentārus

Без изысков: Максим Галкин показал свой домашний ужин

Женщина подпрыгнула ради красивого фото и погибла