"UgunsGrēka" sliktās meitenes Ramonas īstā dzīve ārpus ekrāna

Tā, kura uz īpaši trausla virsvalka uzaudzējusi cietus dzelkšņus, – tādu Ievu pazīstam no ekrāna. Var teikt, ka arī viņa dzīvo netradicionālu dzīvi – spējusi spītēt liktenim: caur adatas aci tikusi teātrī, televīzijā, nepadodas nolemtai nabadzībai, kā buldogs iekožas dzīvei kājā, lai zina, kurš te saimnieks!

Čīkstēšana nav manā dabā

– Aktieri bieži vien stāsta, ka labprāt spēlētu sliktos varoņus. Tu ķer kaifu no tā, ka uz ekrāna esi sliktā meitene?

– Ko riktīgi sliktu gribas nospēlēt tad, kad esi ļoti daudz spēlējis labos tēlus. Man Dailē bija Princesīte, Jaunatnes teātrī – visas labās meitenītes. Tas ir, ja katru dienu ēstu kūkas, tad sagribētos skābus gurķus. Es ķeru kaifu no tā, ka varu izlamāties, izbļaustīties – no sirds! Tās emocijas, kas varbūt nav gluži jaukākās cilvēkā, tu vienkārši tur atstāj un mājās esi laimīgs un smaidīgs.

– Kā terapija?

– Jā. Protams, ķertu kaifu arī no tā, ka tēls ir tik savāds, bagāta dzīve – ar kritumiem, kāpumiem. Elizabeti spēlēt negribētu – nu, ko ar tādu jauku, mīļu tibiņu darīsi? Ramona ir dāma ar diezgan stingru mugurkaulu.

– Tevi dzīve ir lutinājusi, nav pagrūdusi uz manipulēšanu?

– Man ir veicies ar to, ka vienmēr apkārt bijuši jauki cilvēki. Nav daudz ļoti tuvu draugu, liela daļa aizbraukuši uz ārzemēm, viena no labākajām draudzenēm aizprecējusies uz Itāliju. Tomēr ir cilvēki, kam varu piezvanīt un pateikt – ir sūdīgi! Man ir veicies ar vīru – varu simtprocentīgi uzticēties. Viņš ir palīdzējis ļoti smagos brīžos, kad man māmiņa četrus gadus gulēja uz gultas un uz laiku vajadzēja aiziet no profesijas. No vienas puses, mani dzīve ir lutinājusi, jo nav bijušas sāpīgas vilšanās cilvēkos. No otras puses, vajadzēja saņemties, lai ietu uz priekšu, un tas norūda. Tas ir diezgan smags laiks, kad redzi, ka pieaudzis cilvēks intelekta ziņā kļūst par bērnu. Palīgs man bija zirgs, ar kuru devos mežā izskrieties, izraudāties, lai nebūtu mājās jānes tā sāpe.

– Cilvēks droši vien mainās – cauri grūtumam, šķietamai nevarēšanai izaug, iespējams, iemācās pazemību?

– Varbūt, man tas vairāk attīstīja spītību. Ko varu izmantot Ramonā – tu sakod zobus, izturi. Ne pazemību.

– Dzelzs žokļus?

– Jā, man vairāk uzaudzēja dzelzs kažociņu. Intars Rešetins man saka – ko tu visu laiku vari smaidīt!? Vienalga – sūdīgi, ne sūdīgi – nē, būs jau labi. Ko tu vari visu laiku būt tāda optimiste?! No tās optimistes nekur neesmu tikusi prom, uzskatu, ka dzīvē viss var nokārtoties, vienmēr ir divas iespējas – gan durvis uz labo, gan uz sevis degradāciju. Varbūt uz daudz ko tagad skatos skarbāk, varbūt vairs nečunčināšos, mazāk vaidēšu par dzīves pārestībām, ka nav algas, nav lomu – nē, drīzāk apsēdīšos uz padomāšu, ko varu darīt, lai man būtu pietiekami daudz līdzekļu. Čīkstēšana nav manā dabā, bet reizi pa reizei jau tāpat kā sēne saploc. Kaut – arvien mazāk. Es drīzāk kā buldogs iekodīšos vēl dziļāk, lai ir vēl sāpīgāk, bet ārā izlīdīšu.

– Vai domāji, ka tās ir bijušas ugunskristības arī tavām attiecībām ar vīru, kurš izturēja tev blakus?

– Savā ziņā, jā. Pirmās ugunskristības viņam bija vispār apprecēties ar aktrisi. Kā smejos – aktieris savā ziņā ir kontrolēts šizofrēniķis. Man draugi saka – jūs, aktieri, neesat normāli. Tā ir, jātiek galā ne tikai ar tēlu, bet arī ar visiem tēla mīļotajiem, attiecībām, kas tiek spēlētas uz skatuves vai ekrānā. Zinu, ka daudzām otrajām pusītēm, kas paši nav aktieri, sagādā problēmas greizsirdība uz ekrāna vai skatuves partneriem. Pati to esmu piedzīvojusi. Tāpēc tiešām – cepuri nost mana vīra priekšā, ka viņam nekā tāda nav! Protams, zem ādas jau cilvēkam nepalīdīsi, bet viņš cenšas izturēt, sadzīvo un nekad man klaji emocijas nav izrādījis, sāpinājis.

– Kā tu domā – tā ir uzticēšanās?

– Uzticēšanās pilnībā. Problēmas attiecībās sākas, kad otram cilvēkam vairs neuzticies, sāc meklēt – ā, viņš citādāk paskatījās! Ko tagad nodomāja? Kam piezvanīja? Un sāc sevi urķēt un to otru cilvēku arī. Nu, nedrīkst tā, ir jādod brīvība! Man tas ir pašsaprotami. Piemēram, manam vīram aizraušanās ir medības. Draudzenes saka – ak Dievs, un tu viņu laid uz medībām vienu pašu!? Bet vai man būtu jābrauc līdzi, ja man nepatīk?! Cilvēks aizbrauc, izpriecājas, reizēm pat neko nenošauj, stāsta – o, redzēju tādu dzīvnieku! Es visu to pašu redzu mežā, kad lēkšoju pa ceļu ar zirgu. Ja attiecībās jau ir kāda plaisa, nav ko cerēt, ka aizaugs, ja tu otram cilvēkam neuzticies...

Jāspēj uzturēt romantiku

– Kā tev šķiet, vai jānotur kāds līdzsvars starp kaislību un uzticēšanos? Jo, ja pilnīgi atmet greizsirdību…

– Nē, tad tās ir māsas un brāļa attiecības! Man šķiet, ka jāspēj uzturēt romantiku. Tas nav visu laiku dāvināt dārgas lietas, puķes, katru vakaru uz restorānu. Romantika var būt, ka tu izdomā pārsteigumu – šovakar aiziesim uz mežu vai līdz jūrai. Daba piedāvā daudz – cik fantastiska ir vasaras nakts ar krītošām zvaigznēm. Mīlestība saglabājas, kad varat attiecības uzturēt svaigas, neapnīkat viens otram, neaizmirstat teikt, ka mīli – tā no sirds. Mēs bieži nodarām pāri, nepasakot labo. Man arī likās – ak Dievs, kāds pasaka komplimentu, sāc meklēt – kāpēc? Ko no manis grib? Latviešu sievietēm tas vispār ir raksturīgi. Man tētis bija krievs, es sāku skatīties uz krievu sievietēm, kā viņas prot pieņemt komplimentus, kā prot vēl vairāk tos plecus izsliet!

– Elvings ir jaunāks – tāpat kā Daniels UgunsGrēkā?

– Ne tik ļoti. Mums ir sešu gadu atšķirība. Tas laikam ģimenē iegājies – tētis par mammu arī bija sešus gadus jaunāks. Pirms tam vecmāmiņai – opis.

– Ramonu zem ūdens pavelk Jurčiks. Tādi eksemplāri ir kā haizivs, kas, jūtot asins smaržu, uzrodas, kad sievietei ir vissliktāk. Vai tev ar tādiem gadījies sastapties?

– Par laimi, nav, bet, šķiet, vairāk tādas izmantotājas ir sievietes. Dāmas, kuras pamana, ka kādam turīgam vīrietim parādās plaisiņa ģimenes ligzdā, ar lielāko leduscirtni ir klāt, lai to paplēstu un varētu ielīst iekšā, izmantot situāciju. Kāda kolēģe man prasa – Ieva, kā tu vispār vari satikties ar veci, kurš tevis dēļ nav gatavs par vakaru 1000 latu samaksāt?! Tā viņa dzīvo – satiekas ar norvēģi, kurš atbrauc, atved zābaciņus vai vēl kaut ko... Tad ar ko tu, sieviete, kas strādā diezgan jaukā amatā, atšķiries no elites eskorta meitenes? Ja tev nav jūtu dzīves. Viņa saka – es labi pavadu laiku. Man tas ir nepieņemami. Vairākkārt meitenes prasījušas padomu – man ir divi puiši, vienam ļoti daudz naudas, otrs labāk patīk – kuru izvēlēties? Es uzklausu, bet padomus nedodu. Saprotu – varbūt esmu pārāk liela romantiķe, bet, kad satiec savu īsto cilvēku, tu satiec!

– Tev jau bija pāri trīsdesmit, kad satikāties ar Elvingu?

– Nē, divdesmit septiņi. Jau trīspadsmit gadu esam kopā. Precējušies drusku īsāk, jo man bija bail precēties. Beidzot viņš mani pierunāja, un es sapratu – nekas jau nemainās, vai tev ir tas laulības riņķis vai nav.

– Jums ir sava māja. Jūti vēlēšanos saimniekot?

– Man patīk. Arī bērnībā biju mājas bērns. Bet tad mūsu māju nojauca, bija izdomājuši armijniekiem celt lielos masīvus. Mums ar mammu iedeva dzīvokli Zolitūdē, un tās bija briesmas. Sapņos redzēju – man bija māja. Un mums sanāca – Elvings pārdeva savu, es – Zolitūdes dzīvokli, tikām pie mājas – skeletiņa, kuru sataisījām par mājām. Man ir puķu dobes, burkāni, salāti, gurķi, dilles, redīsi, zemenes. No bērnības esmu rušinājusies, tas sakārto.

 Kad izlaižas, zaudē laiku

– Kad ar vīru iepazināties prezentācijas uzņēmumā, viņš nenojauta, ka esi aktrise?

– Zināja. Viņa draugs tur strādāja. Elvings teica – nekad necerēja, ka vispār ar mani kas varētu sanākt, viņam šķita, ka esmu iedomīga. Ātri apdarīju darbus, skrēju uz teātri. Degustāciju firmā strādāju, lai būtu nauda, lai varētu nopirkt kurpes, kādas gribu.

– Kā to var savienot ar mēģinājumiem, nebija milzīga slodze?

– Bija. Strādāju par merčendaizeri – brauc uz veikaliem, sakārto plauktus, pats plāno savu laiku. Cilvēkiem ir problēma, ka viņi neprot plānot. Vajag sevi disciplinēt, sakārtot, nepaslinkot agrāk piecelties. Man bija labākie rezultāti firmā, visi brīnījās – kā tu tiec galā! Visas veikalu lietas pārzināju tik perfekti, ka arī tad, kad bija pauze starp mēģinājumiem, reizi pa reizei tos apskrēju.

– Neizdzini sevi tā, ka smadzenes vārījās?

– Izdzinu. Pēc kāda laika sapratu, ka nevaru to turēt. Pārtraucu, bet sapratu, ka nevaru atļauties ne mašīnai benzīnu ieliet, ne aiziet uz skaistumkopšanas salonu. Kad ienāc teātrī, tev nav reklāmas piedāvājumu, papildu darbiņu. Biezajos gados labi maksāja gan pasākumu vadītājiem, gan organizatoriem. Tad uztaisījām pasākumu organizēšanas aģentūru, strādājām ar daudziem lieliem uzņēmumiem. Visu varēju saplānot. Ja kāds čīkst, ka nav laika aiziet uz jogu vai baseinu, – nevajag! Paskaties, cik daudz laika pavadi, nīkstot pie televizora. Ja tā ir meditācija, saprotu, bet ja vienkārši sēdi un domā sliktas domas par sevi un apkārtējiem... Ja sāc izlaisties, zaudē ļoti daudz laika. Un tā mums nav dots tik daudz, lai varētu izniekot.

Par gudru, lai būtu aktrise

– Teātrī nonāci pa tradicionālo ceļu – caur Teātra fakultāti?

– Nē, mācījos Kinoaktieru studijā pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas. Kad beidzu skolu, nebija uzņemšanas aktieros, Kultūras akadēmijā iestājos kultūras teorijas un menedžmenta specialitātē. Kad nākamgad uzņēma aktieros, beidzamajā kārtā mani nostūma malā. Protams, lielie puņķi un asaras. Jānis Siliņš esot teicis – viņai ir ļoti labas potences kā pasākumu organizatorei, viņa ir tā kā par gudru, lai būtu aktrise. Šo frāzi pēc tam esmu dzirdējusi ļoti daudz reižu.

– Attiecībā uz sevi?

– Jā. Un mani tas drausmīgi kaitina, jo neuzskatu, ka aktierim ir jābūt muļķim. Pēteris Krilovs mani aicināja brīvklausītājos – kursā ar Baibu Broku un Artūru Skrastiņu, bet izlēmu, ka neiešu; tur laikam jau bija tie buldoga aizmetņi. Iespītējos – ja mani neuzņem, tik un tā strādāšu teātrī. Latvijā daudz aktieru ir bez šīs izglītības – Regīna Razuma no tās pašas Kinoaktieru studijas, Elita Kļaviņa. Protams, pēc tam bieži esmu dabūjusi pa galvu, man ir bāzuši to degunā!

– Kad vēlējies sev kādu labāku lomu?

– Nav runa par vēlēšanos!

– Skaļi vēlēties nav pieņemts?

– Latvijā nē. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka režisors, teātra mākslinieciskā daļa saliek repertuāru, aktiera uzdevums ir sastrādāties ar komandu, nevis deklarēt, ar ko viņš grib spēlēt. Varbūt mums ir dažas zvaigznes, kas var atļauties tā uzvesties. Es sev nekad neesmu mācējusi prasīt. Par citiem gan.

– Kā tu juties teātrī?

– Piecpadsmit gadu Dailē, pirms tam Jaunatnē – no divdesmit gadu vecuma. Bijām operetes telpās, mūs izdzina, kad taisīja LaRocca. Auškāps piedāvāja darboties Dailē, es cirkulēju starp Jaunatni un Daili. Un tad salauzu kāju.

– Izrādes laikā?

– Jā. Biju sunītis Totiņš Smaragda pilsētas burvī, Inga Aizbalte bija mana Ella. Totiņam pirmais uzlēciens uz skatuves, dekorācija mazliet ļodzīga, es dzirdu – kraukts! – pēda salūza. Bet tas ir izrādes sākums. Paskatos zālē, tur daudz bērnu, nevaru teikt – piedodiet, Totiņš salauza kāju! Un tad, bišķiņ pieklibojot, tāds smieklīgs, nospēlēju pirmo cēlienu. Starpbrīdī pieliku ledu, nospēlēju otro cēlienu, beigas neatceros, mani iznesa, bērni deva ziedus. Tad mani aizveda līdz 1. slimnīcai, uznesa otrajā stāvā. Tur mani pasūtīja tālāk, teica – pretī Možums, tu neesi atvesta ar ātro palīdzību. Uz vienas kājas pārlēcu ielai, tur ķirurgs bija prom, teica – ejiet atpakaļ uz slimnīcu! Pārlēcu atpakaļ... Ar visām puķēm. Un uztaisīju histēriju. Bija operācija, jo viss izkustējies, un pusgads izsvītrots. To sauc par balerīnu lūzumu, pēc tā parasti nevar piecelties pirkstgalos, balets vairs nespīd! Bet man spīd, jo ir saaudzis tā, ka nekas nesāp.

– UgunsGrēks šobrīd ir tavs vienīgais aktrises darbs?

– Jā, bet nākamajai vasarai Ilona Brūvere iecerējusi muldimediālu projektu – kā 20. gadsimta tērpu izrādi. Man ir paveicies ar televīzijas projektiem, uzvedumā "Ogists brīnās" bija fantastiska sadarbība ar Ivaru Stoninu. Tas ir viens no lielākajiem zaudējumiem, ka Ivars devās prom. Viņš bija no tiem aktieriem, kas teica – es gribu nopirkt tās kurpes un tās smaržas. Viņš bija maksimālists visā. Fantastisks aktieris, viegli sastrādāties. Augstu vērtēju arī režisores Intas Gorodeckas darbu, man patīk viņas tiešums! Es Intai teicu – man vajag biežāk pa dibenu spert (smejas).

– Kamera tevi mīl, varbūt vairāk nekā dažu teātra primadonnu.

– Kinoaktieru studijā mēs ar Imantu Vīksni tikām bīdīti kā galvenie mīlētāji. Bet viss sagrozījās, mans mīļais pedagogs Arnolds Liniņš aizgāja aizsaulē, sākās sišanās pa dzīvi. Tagad aktierus ražo. Protams, akadēmijai tas ir izdevīgs bizness. Cilvēkus šī profesija vilina. Bet nav tik vienkārši, daudziem ir rozā brilles. Es arī sākumā domāju – var sēdēt uz maizes un ceptiem sīpoliem. Bet cik ilgi? Latvijā normāli nemaksā ne skolotājiem, ne ārstiem, ne kultūras cilvēkiem. Kad paprasi honorāru par pasākuma vadīšanu, uz tevi skatās – ārprāts! Bet nohalturēt par kapeikām es arī nevēlos. Tajā ziņā esmu maksimāliste – ja strādāju, tad strādāju.

Kāds skatās no meža

– Pēc kājas lūzuma neesi pārskatījusi savu spēju, vēlēšanos ziedoties?

– Tajā mirklī nedomāju, vienkārši zināju, ka tā jādara. Tagad man ir sajūta, ka es varētu tāpat! Jo, kad ieraugi cilvēkus zālē, – viņi gaida brīnumu!

– Bet viņiem taču nekas nenotiktu…

– Nu... Varbūt nenotiktu. Bet es tur biju... Suns, nu! (Smejas.) Un tā arī rīkojos – līdz galam uzticīgi.

– Tevī nav tās kaķa pašpietiekamības – kad gribu, tad nāku, kad negribu – eju?

– Ne gluži.

– Tu vairāk suns?

– Vilks! Nezinu, kas tas ir, – pēdējo pusgadu es bieži sapnī redzu vilku. Tādu riktīgi sirmu un drausmīgi gudru. Vilks ir starp kaķi un suni – viņam vajadzīgs plecs, kam uzticēties, jo viņš ir bara dzīvnieks, ļoti intelektuāls. Man vajag manus mīļos cilvēkus, nevaru pati par sevi. Ja man viņus atņemtu, es varbūt aizdotos uz Himalajiem un kļūtu par jogu, vienpati. Man ir svarīgs manu tuvo viedoklis, pleca sajūta. Bet manī nav arī suņa pakalpības, vajag vienlīdzīgas attiecības.

– Mežā vilku esi redzējusi?

– Tikai sapnī, piesnigušā mežā, dzīvajā ne.

– Tas, ka mēs neredzam vilku, nenozīmē, ka viņš neredz mūs.

– Protams! Bet mums vilku mežā nav, vismaz Ādažos. Esmu redzējusi mežacūkas, aļņus, stirnas, lapsas, caunas, viens bebrs man gandrīz mašīnā iekāpa. Braucu, skatos – nabags velk savu baļķi...

– Gribēji palīdzēt?

– Nē. Atvēru durvis, viņš reāli neapmierināts skatās – kas, tu neredzi, cilvēks strādā! Labi, pagaidīju, kamēr viņš pārvelk pāri ceļam. Nezinu, kāda reakcija man būtu, ja pēkšņi ieraudzītu vilku. Zirga reakciju zinu – sistos apkārt, skrietu labi tālu un ātri.

Gan zirgs, gan cilvēks – idiots

– Pie zirga arī tiki, var teikt, ziedojoties?

– Jā. Jo paņemt zirgu, ko citi uzskata par pilnīgu idiotu (smejas), un par tādu uzskata arī cilvēku, kurš grasās viņu ņemt.

– Tāpēc, ka zirgs bija pārlieku novārdzis?

– Ne tikai. Ar ļoti smagu raksturu. Teica, ka ar tādu zirgu sadzīvot vispār nav iespējams. Viņš bija no smagajiem – klāt varēja pieiet tikai ar dakšām. Ja mēģini pieskarties, viņš ceļas divās kājās un sper! Un var ļoti stipri. Tāpēc teica – Ieva, tu esi galīgi dulla, kam tev tāds lops vajadzīgs! Tu netiksi galā. Nu, kaut kā tomēr sadzīvojām. Viņš mani saprata!

– Tev bija pārliecība par sevi kā zirgu vārdotāju?

– Zināju, ka ar visiem dzīvniekiem varu atrast kopīgu valodu – man nav bail ne no čūskām, ne vardēm, ne kukaiņiem. Kopš bērnības visus esmu staipījusi pa rokām. Citi kliedz – āā, zalktis! Nu, labi – paņemam rokā, apskatāmies, noliekam atpakaļ, pasakām paldies, lai rāpo tālāk. Ļauju čūskai iet savu ceļu. Kādā agrā rītā biju aizdevusies uz mežu, skatos – milzīgs tīkls uzvīts, lielāks par mani! Pašā vidū sēž krusta zirneklis, tāds resns. Tik skaisti! Tas milzīgais darbs, ko viņš izdarījis, – es taču neiešu plēst, vai man grūti ar zirgu apiet apkārt? Manam vīram gan ir nežēlīgi bail no zirnekļiem. Ja ierauga, saka – Ieva, nes viņu ārā! Bet par zirgu – vienkārši zināju, ka viņu neviens normāls cilvēks nepaņems.

Bija ducis nobadinātu zirgu. Nevienai normālai zirgsaimniecībai tādi nebija vajadzīgi, skaidrs, ka nekāds progresīvais genofonda lops vairs nesanāks, dotācijas no valsts nedabūt. Viņš bija pieaudzis zirgs, bet pēc auguma pusaudzis. Sāka augt tikai tad, kad ar viņu sākām strādāt, attīstīt muskuļus. Man labākais kompliments bija no ļoti jaukas treneres, Gitas Zaķes, kura teica – Ieva, kā tu no tā hļupika esi izveidojusi zirgu? Prieks uz jums sacensībās skatīties!

– Vai atceries, kā tu ar viņu pamazām atradi kopīgu valodu?

– Ar pieskārieniem, lai viņš vairs nebaidās no tā, ka pieskaras. Tas bija ilgs darbs. Meitenes atnāk uz treniņu, es stāvu – kāja, kāja, dod kāju! Meitenes nāk no treniņa, Ieva vēl aizvien – kāja, kāja! Kad pēc vairākām stundām tomēr iedod, tu viņam pasaki paldies, ka viņš ir labs. Ļoti liela pacietība bija vajadzīga. Nevis vienkārši salauzt zirgu, piespiest ko darīt, bet sarunāt, lai veidojas kontakts, lai sacīkstēs viņš ir partneris un abi varat sasniegt rezultātu. Jo man nav vajadzīgs instruments, mākslīgi uzčipots zirgs. Man vajag, lai viņš saprot, kāpēc to dara. Un, paldies Dievam, viņam patīk! Viņš cenšas parādīt labāko, ko māk. Tas ir pozitīvi. Tā biju nolēmusi – ja viņam riebsies, tad nekur nebraukšu. Pagaidām izskatās, ka puikas dabā ir sevi iznest, citu zirgu priekšā zīmēties, barā viņš ir viens no līderiem, izsities rangā!

Mazs kaķēns, liktenis

– Vai kontakts ar dzīvniekiem ir spēja sajust dabas vibrācijas, dzīvot ne tikai taustāmajā realitātē?

– Pieļauju, ka tā. Jo ļoti ticu, ka neesam tikai tādi, kas piedzimst, nomirst, un nekas nepaliek. Ticu, ka esam kaut kas pirms piedzimšanas un kaut kas arī paliek pēc mums.

– Ka neesam tikai čaula?

– Ne tikai materiālā forma. Ticu, ka dzīvnieki pie mums atnāk ar nozīmi. Reiz putenī braucu uz stalli, redzu – kaut kas melns ripo. Piebremzēju – mazs kaķēns. Sazvanīju vīru, viņš saka – ved mājās! Mums jau bija viena kaķene, kas atnāca ar vīru. Es biju vienīgā sieviete, ko viņa pieņēma, pirms tam visām čurāja kurpēs. Kad ar Elvingu sākām satikties, kaķene man uzreiz ielēca klēpī, mums izveidojās labas attiecības. Viņai tagad ir piecpadsmit gadu. Tā otra kaķenīte gan nodzīvoja tikai pāris gadu – pieļauju, ka viņa bija no kaķēniem, kurus pavasarī atrada maisā, grāvī izsviestus. Viņa vienīgā bija izkārpījusies. Viņa bija kā suns, visur staigāja līdzi, gulēja blakus gultai uz paklāja. Kad modos, lēca virsū, laizīja ģīmi. Ticu, ka dzīvnieki, kas pēkšņi aiziet, paņem līdz kādus sliktus notikumus, kas būtu notikuši ar cilvēku. Esmu dzirdējusi – iet cilvēks ar suni, un pēkšņi tas ne no šā, ne no tā paskrien zem mašīnas – kā paņemot kaut ko no saimnieka nastas. Tāpat kaķene varbūt paņēma no manis. Bērnībā biju drausmīgi slimīgs bērns. Dzīves gaitā esmu mācījusies neslimot.

– Mazliet raganiņa?

– Tēta vecvecmāmiņa esot bijusi īsta zāļu tantiņa, gan lopus, gan cilvēkus ārstējusi. Es salasu augus un jūtu – man vajag to vai to padzerties.Veseļojos ar tējām. Ja varu divas dienas pasēdēt mājās, tieku uz kājām – dzeru un čurāju. Reiz ar Henrieti Švāni, tagadējo Verhoustinsku, bijām pie draugiem Mērsragā. Salasīju zāļu tēju, uzkarināju virs gultas. No rīta visi piecēlušies, viņa guļ un guļ, ap dienas vidu izlien – Ieva, ragana tāda, es nevaru zem taviem vīgriežiem, visu laiku miegs nāk! Un tie bija speciāli vākti pilnmēness naktī, viss nopietni.

– Ko gaidi no šī gada?

– Gribētos kaut ko izdarīt teātrī. Bet kauns uzprasīties. Vajadzētu saņemties. Lasīju, ka Rēzija Kalniņa spēlēs Lēdiju Vinteri. Par to domāju jau kopš bērnības. Skolā starpbrīžos spēlējām D'Artanjanu un trīs musketierus, man vienmēr tika Konstance, bet man tik drausmīgi tā Vintere patika! Re, kā dzīve izspēlējusi – Ramonas uzvārds ir Vintere (smejas). Un viņā ir kaut kas no tās lēdijas. Vēl es gribētu riktīgā kostīmfilmā, kur ir zirgi. Latvijā ļoti maz aktieru prot jāt. Turu īkšķus, lai Virdžīnijai Lejiņai sanāk Zīmogs sarkanā vaskā – tur promo materiālā sadublēju aktrises, krietni jaunākas. “Tikai griez prom seju no ekrāna! Lai tevi neredz!” man visu laiku bļāva. Ko vēl? Ar savu zirgu gribu piedalīties sacīkstēs. Kāpsim solīti augstāk, nākamajā līmenī.

Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris