Žurnālists Pauls Timrots: par grāmatām, teātri un anarhiju

Īstenībā ir vēl kāds notikums – izrāde Prezentācija Dailes teātra Kamerzālē. Pauls tai ir gan dramaturgs, gan režisors. Tie, kam apriebušies visādi segu, filtru, putekļsūcēju, katlu u.c. piedāvātāji, situāciju atpazīs momentā. Kāds – varbūt izmisumu, ka vienīgais, ko no piedāvājumiem var pieņemt, ir šī pazemojošā nodarbe. Cik dziļi problēma uzšķērsta? Ne pārāk. Drīzāk ar izklaidējošas, ne pētnieciskas žurnālistikas piegājienu nodancots pa virsu. Bet tāds ir arī uzstādījums – smīdināt. Kas zina, varbūt tieši viegluma mums ikdienā trūkst visvairāk.

– Vai visa tā grāmatu būšana tevī sakustināja kādas domas, jūtas par lasīšanu, grāmatām tavā dzīvē?

– Tieši tam jau arī pasākums ir paredzēts – lai katrs uzmet aci savam grāmatplauktam un padomā, ko viņš definē par savu mīļāko grāmatu. Daudziem paziņām prasu – nu, un tu ko?! Daudzi atbild momentā. Vakar kāds draugs teica – Remarka Trīs draugi. Mēs jau sevi mazliet izceļam, paspīdot ar to, ko uzskatām par savu mīļāko grāmatu.

– Mazliet – jā. Tas ir kā – kādas firmas džinsus tu nēsā. Ā, tu esi lohs, tev ir lētie! Vai arī – ā, tu tērē 200 latu par biksēm, tu arī stulbs! Tas pats ar grāmatām – katrs varēs paspīdēt, ko izlasījis un ko grib, lai mēs visi izlasām. Tas būs ļoti labs ieteicamās literatūras saraksts.

– Un tu uzmeti aci savam grāmatplauktam?

– Man apmēram skaidrs – katram vecumam ir sava grāmata. To universālo, kas ir visiem, ir ļoti maz. Vispār man šķiet, ka lielākā daļa grāmatu ir jāizlasa līdz 18 gadiem, pēc tam varbūt jālasa specifiski profesionāla vai filozofiska literatūra. Grāmatas aizrauj, rosina iztēli bērnu, pusaudžu, jauniešu gados. Pēc tam to visu jāsāk piepildīt dzīvē.

– Tu ko! Viņi jāizlasa skolā! Ja neesi to izdarījis, pēc tam... tu vairs to neķer. Tev vairs nevajag. Ir jālasa, lai iegūtu sev ētiskus un morāles orientierus, kas ir draudzība, varonība, mīlestība, tādu kā kompasu no izlasītajām grāmatām. Ja tās lasi vēlāk, tu es apjucis un aizgājis šķērsām.

Pirmā mīlestība. Un nākamā

– Izņemot mūs, neviens cits par latviešu grāmatām nebalsos. Balsot par citu valstu grāmatām ir mazliet tukšs šāviens. Te nav nekāda Eirovīzija, kur par savējiem nedrīkst, tāpēc man šķiet, ka topā vismaz trim no piecām vajadzētu būt pašu grāmatām. Ja tā nav, padomā, kas ir ar tavu gaumi, saprašanu, izvēli dzīvē.

– Vai tu, tāpat kā Ilze Nagla par Dzīvnieku fermu, vari teikt – ir kāda grāmata, kas satricināja manu pasauli?

– Mani visdrīzāk satricināja pirmā izlasītā grāmata– tie bija Buratino piedzīvojumi. Man bija šausmīgi žēl, ka tā beidzās. Lasīt otrreiz vai gariem zobiem ķerties pie nākamās? To brīdi atceros, man bija četrarpus gadi, domāju – ko tagad darīt? Jo nevar būt, nu, nevar būt vēl viena šitik interesanta – ir Lapsa, Runcis un Karabass Barabass. Sēdēju pie grāmatplaukta – nē, re, kur vēl viena smuki izskatās – Karlsons, un jumti uzzīmēti, dakstiņu, zils fons! Jau pēc dažām lappusēm sapratu, ka Buratino sūds vien ir un Karlsons ir daudz krutāks! Desmitām reižu rāvu cauri, un man bija skaidrs, ka nevajag apstāties pie pirmās grāmatas. Pie otrās sapratu, ka jārok tālāk, un tad aizgāja.

– Nu, kādas mums rakstura īpašības, kur vienam vectēvs ir vācietis, otram –  kazahs, trešam – francūzis vai leitis! Īpašības varbūt nosaka tas, ko pats esi izlasījis, ko ģimene iemācījusi un kādā vidē esi dzīvojis. Un vienojošais ir tas, ka, tāpat kā kino, mūs nevar visu laiku barot ar filmām, kur varoņi sēž zem palmām – lai cik lētas, skaistas, aizraujošas tās būtu. Mēs gribam redzēt Rīgas sargus vai Sapņu komandu, kur ir mūsu aktieri mūsu vidē un kur ir stāstīts par mums. To vajag arī grāmatā – kā Andrejs Upīts ir uzrakstījis par ceļu, pa kuru arī es varu ar riteni nobraukt. Man jāsaprot, pa kuru ceļu Jānis gāja pie tās Aijas. Es arī varu to gabalu noiet un domāt to pašu! Tas ir svarīgi.

– Tavu attieksmi pret grāmatām noteikti ir veidojusi izglītība. Tu taču izmācījies par latviešu valodas un literatūras skolotāju.

– Pedagoģijas fakultātē līdz trešajam kursam, tad pārgāju uz Kultūras akadēmiju.

– Es tos jau biju izlasījis! Nācās tikai šo to pielasīt klāt. Mums bija brīnišķīgs pasniedzējs Gunārs Bībers, kurš aizrāva visus lasīt vēl un vēl, pārlasīt un paskatīties uz to visu vēlreiz, citādi. Man patika.

– Kā bija, kad nostājies klases priekšā un puikām un meitenēm mēģināji iestāstīt, ka jālasa kaudzēm? Kompji jau bija ienākuši ikdienā?

– Pasarg Dievs, tas bija 1989. gads! Bet nav jēgas iestāstīt, tā nav nekāda zivju eļļa, kas jādzer. Kad mani paņēma skolā, iepriekšējā gadā bija nomainījušies astoņi skolotāji un pusgadu bērni bija vispār bez. Lasīšana nemaz nav obligāta, jo iztēle darbojas dažādi, ir tādi, kuriem caur kino vai piktogrammu. Ar kādu literatūras skolotāju par to runājām, viņa uztraucās – jaunieši vispār nelasa! Mierināju, ka nav tik traki, jo tagad jaunieši nevis lasa, bet raksta. Viņi visi ir spiesti izteikties rakstiski – tviterī, feisbukā. Un neviens to tavu sūda ļerpatiņu nelasīs, ja nebūs salikti vietā komati un ar intrigu jau pirmajā teikumā ievilkts stāstā. Ir izaugusi rakstnieku, ne lasītāju paaudze. Viņi tekstam ies klāt no otras puses, un kādam jau ir blogs, viņš māk rakstīt tik garšīgi, ka to lasa viņa draugi.

– Jā, un pat pēdējais dunduks, kuram telefonā ir tviteris, ir spiests uzrakstīt, lai komunicētu ar draugiem. Tā ir laba parādība – viņi ir spiesti formulēt domu! Pat nelasot nekādus jaunsudrabiņus vai raiņus.

– Vai, nelasot labu daiļliteratūru, var izkopt valodu?

– Jaunieši to ir izkopuši citā virzienā – saīsinājumos, simbolos, jokos un slengā. Un tas nemaz nav slikti. Un uztraukties, ka viņš nav izlasījis tieši to Raini... Man arī skolā nepatika, ka lika lasīt tieši to grāmatu. Vienmēr tam rakstniekam atradu trīs citas, kas nebija ieteiktas.

– Sevišķi neļāva. Vienkārši paņēmu līdzi un parādīju klasesbiedriem. 1984. gadā man no Amerikas latviešiem bija nozīmīte Runāsim latviski!, viņa teica – tu labāk šito noņem! Krievu valodas skolotāja neteica.

– Tu piedzīvoji laikus, kad mainījās mācību programmas.

– Universitātē paspēju mācīties partijas vēsturi, drīz pēc tam tā nobruka. Pie pasniedzēja Gora bija jāliek ieskaite, mēs, viss kurss, sarunājām, ka nemācīsimies, bet sametīsimies dažiem polšiem. Es biju deleģēts sarunāt, kā to darīsim. Un tad tā valodas bagātība bija ļoti svarīga. Ieeju iekšā un saku – pasniedzēj, mēs tā kā gribētu kārtot eksāmenu. Viņš saka – nu, tad nāciet iekšā!... Nē, nē, mēs gribētu tekošā veidā! Viņš momentā saprot terminu un saka – nāciet līdzi! Ejam pa koridoru veikt darījumu. Pretī nāk no citiem kursiem – pasniedzēj, mēs gribam eksāmenu likt. Viņš saka – paga! Tagad liek viņš. Un atkal vārds ar dubultu nozīmi – es viņam lieku polšu, mēs – eksāmenu. Ar pasniedzēju aizejam līdz vīriešu atejai, iedodu viņam divus polšus, viņš – manu kursa biedreņu atzīmju grāmatiņas un saka – jums par drosmi četri, pārējiem trīs. Nu, pietiek, ieskaitīts, ko vairāk vajag. Tā nu bijām nolikuši vai uzlikuši to eksāmenu.

– Man visu mūžu patīk visus pamācīt! Arī tagad... Ēst nedod! Žurnālistika man nekad nav bijis mērķis. Vienmēr man ir palūguši kaut ko izstāstīt, pārstāstīt, un es arī stāstu.

– Arī tolaik, kad tevi sāka pazīt kā autožurnālistu?

– Jā, tas bija pilnīgi nejauši! Pat nezināju, pa kuru galu eļļa lejama! Kad sāku strādāt SWH, mašīna bija tikai man un Volfam, kurš dīdžeja gaitās bija sakrājis fordiņam. 1993. gadā ar Ufo izdomājām taisīt mašīnu raidījumu. Viņš gribēja mašīnu, bet nebija tiesību.

– Jā, divas sezonas, kamēr mācījos universitātē.

– Jau tad sajuti teātra smeķi?

– Tā ir vieta, kas ierauj. Daudzi ir ar mieru strādāt kaut garderobē, jo viņiem te patīk. Aiz gara laika ar vairākiem strādniekiem gājām pie Lidijas Stiebras uz aktieru kursiem. Tu uzbūvē izrādi, ir laiks līdz nobūvei, un pa divu stundu pauzi plezīrējām bez nopietniem nodomiem.

– Jā. No iespējām, kuras nāk, izvēlies, kas patīk. Lauzties man nešķiet jēdzīgi.

– Tāda strauta politika – apiet akmeņus?

– Kāda jēga sisties ar galvu pret sienu? Tas ir baigi riskanti, stresaini, energoietilpīgi. Nav jēdzīgi. Jebkurā cīņas mākslā tev teiks, ka nevajag lauzties pretī. Lai uzvarētu, vajag izmantot otra enerģiju.

Par naudas berzēšanu

– Mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Vilkārsis reiz jautāja – nu, taisīsi kādu izrādi? Es ar prieku piekritu, un tā tas aizgāja. Laikam ar attieksmi biju radījis iespaidu. Tad sākām prātīgi spriest, kā trūkst repertuārā. No kino lietām biju pieradis, ka vajag atrast auditoriju, paskatīties, kā trūkst, un to arī taisīt. Tā racionāli. Viņš saka – bērniem nav. O, baigi labi, jo par mīlestību mani pilnīgi neinteresē. Viņš saka – ņemam no ieteicamās skolas literatūras, lai būtu papildu jēga! Joprojām pragmatiski. Kā pirmo šajā sarakstā ieliku Skalbes Pasaku par vērdiņu. Uzrunājām Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi, viņa uzrakstīja lugu, jo pasakā nav neviena dialoga.

– Izrādes beigās biju pateicīga par pozitīvo iznākumu, Kārlim Skalbem ne vienmēr tāds ir.

– Skalbe, man liekas, ir ļoti kaut ko pīpējis savā laikā. Ja tās viņa pasakas palasa – uh, tas ir tāds scary movie (šausmene)... Viņš nav redzējis labus sapņus, man šķiet.

– Bet tas ir tāds laiks: jukas, revolūcija beigusies, Pirmais pasaules karš nav sācies, taču tramīgums gaisā ir – tur nāk ārā šādi velli un melli! Tas jau normāli.

– Jums ar Evitu nebija pārrunu par to, cik daudz drīkstat interpretēt Skalbi?

– Nē, man bija interesanti – kas notiek, ja čalim iedod piķi neierobežotā daudzumā. Lielākās pārrunas bija ar cilvēkiem, kuri kaut ko jēdz no finansēm un bankām. Ļoti garu sarunu izvērsu ar Gati Kokinu, prasīju – lūk, situācija, čalim ir nauda, un viņš to var pavairot, berzējot vienu monētu pret otru. Vai viņš sagrautu ekonomiku, vai spētu daudz nopelnīt? Gatis prasa – viņš pats berzēs to naudu?... Nu jā, pats. Visu dienu... Hm, tad viņš nav biznesmenis, bet rokpelnis, jo nedod darbu citiem. Lai cik daudz viņš pelnītu. Ā, skaidrs. Bet vai viņš sagrautu ekonomiku, ja tukšā vietā radītu tik daudz liekas naudas? Gatis saka – nē, to dara jebkura komercbanka! Man bija svarīgi to noskaidrot. Pētīju arī naudas vēsturi Latvijā – izrādās, vērdiņš bija diezgan vērtīgs. Divus kliņģerus varēja nopirkt.

– Nu, vienalga! Arī tagad ūdenskliņģeris maksā 50 santīmu, štrunta bulciņa lētā bufetē –30, gaļas pīrādziņš – četrdesmit. Jā, tas nebija galīgi bezjēgā. Ja parēķinātu, ka sekundē vari uzberzēt santīmu, minūtē būtu 60, stundā 360... Miljonārs tik drīz tu nebūtu. Tikai rokas sabeigtu.

– 2012. gadā absolvēji Biznesa vadības koledžu.

– Jā, mācījos organizāciju vadību un psiholoģiju.

– Mans vecais kursabiedrs Jānis Stabiņš tajā skolā bija direktors, un mēs, bariņš draugu un paziņu, nolēmām pamēģināt. Tālmācībā smadzenes bišku pavingrināt. Mans brālis, vēl Kristians Rozenvalds, Vilnis Baltiņš, Jānis no Stendera ziepēm, Aigars Krēsla – hi-hi, ha-hā, ies pamācīties! Mēs ar Rozenvaldu vienīgie aizvilkām līdz beigām. Pārējiem savs bizness, salmiņš pārdega.

– Un ko tev tas deva?

– Ļoti daudz ko! Pat tāda štrunta lietvedība – līdz tam nebiju iedomājies, kas ir dokuments, pēc kādām pazīmēm pateikt, cik ilgi jāglabā lietvedībā vai arhīvā.

– Nē! Bet bija interesanti. Tur daudz kas varbūt derētu Rimi lielveikala vadīšanai – pēc šiem paņēmieniem varētu dresēt 50 kasierus. Man kolektīvs mazāks, bet shēma strādā. Ik pa brīdim paskatos tās grāmatas – ā, bija jādara tā. Aha, šeit ir tādas kļūdas. Kopumā noderīgi.

– Tev nekad nav bijis tāda uzstādījuma – o, tagad saraušu, sapelnīšu?

– Fui! Tas ir baigi riskanti. Vai zini kādu, kurš ir uzrāvis un tagad dirn dīkdienībā, neko nedara? Nē, viņš krāj lielāku rocību, hobijs tāds.

Tizli un smieklīgi

– Atkal izgāju no lietišķās puses. Iepriekšējā reizē darbojoties teātrī, arī vērojot citas izrādes, sapratu – būtībā jebkura luga ir nevis darbība, bet dialogi. Tātad sēž un muld. Vai arī stāv un muld. Labākajā gadījumā sastrīdas, un tad ir cīņa ar zobeniem. Aktieri nez kāpēc pieceļas, aiziet, uzpīpē, nāk atpakaļ... Bet mēs taču tā nerunājam! Taču, ja mēs ar tevi tagad būtu uz skatuves, mēs arī piecreiz būtu aizgājuši un atnākuši. Man tas likās diezgan stulbi. Teātra likumi to prasa, bet – paga, vai nevar būt citādāk? Reiz pie manis uz darbu bija atnākuši onkuļi prezentēt kaut kādu eļļas piedevu. Divi bēdīga izskata vīreļi izvelk šujmašīnai līdzīgu grīļīgu stendiņu ar motoriņu un rāda, kā tie gultnīši eļļojas... Domāju – tas taču ir maziņš teātris! Atnākuši divi džeki ar rekvizītiem, scenogrāfiju, iemācītiem tekstiem, divatā ņemas – tik aizkustinoši un tizli... Uz tā uzbūvēju izrādi – ir ko pārdot, jāsaliek, jāizjauc putekļsūcējs, jāvāra kafija, jāpiedāvā tepiķis, jātīra grīda – riktīga darbība, aiz kuras var ietvert arī attiecības, dialogus un pārējo.

– Tev negribējās savā pirmajā dramaturģiskajā darbā atsperties uz ne tik piezemētu tēmu?

– Kāpēc man taisīt briesmīgu gabalu par mīlestību, ciešanām, ja es to nejūtu, nesaprotu, kas tur ko kreņķēties? Šis man likās daudz foršāk – jautri, katrs sapratīs, jo pats tādā situācijā ir bijis, tirgojot vai uzklausot pārdevējus.

– Noteikti nē. Tas ir izmisuša cilvēka gājiens, tas pats, kas vienvirziena biļete uz Īriju. Cerība maza, ka atbrauksi atpakaļ. Jo katra diena, katrs solis tevi atrauj no saknēm. Aktieri teica – kāds Mēness, ko tu muldi! Saku – bet brauks uz Mēnesi! Viņi netic. Bet tikko viens latvietis apstiprināts lidojumam uz Marsu. Pauls no Cēsīm.

– Kāda pēcgarša tev ir pēc izrādes?

– Garša bija pirms tam, kad tā tapa. Ekskluzīvi – sēdi vienā telpā ar ļoti jaukiem, jautriem cilvēkiem, kuri nemitīgi met ārā foršas idejas un uz vietas īsteno. Tik interesanti – kā viņi dzen velnu, un tu zini, ka nekad mūžā neviens cits to neredzēs. Tas ir šikāk nekā ēst kaviāru vai dzert dārgāko šampanieti. Kad viss izdarīts, vairs nav svarīgi, viss ir beidzies. Meklē ko citu.

– Nu, kurš kritiķis nāk uz Kamerzāli?! Silvija Radzobe gan teica – vai cik jauki, tādi jautri skeči, labāki par sūdīgu izrādi! Domāju, tas ir ļoti labs vērtējums, cepuri nost! Viņa tādā joku gabalā, kurā nav šausmīgu pārdzīvojumu, varbūt baigi nopietnās mākslas, ir atpūtusies, izsmējusies kopā ar visiem, nekādu vīzdegunību neizrādīja. Ja vari cilvēkam uz pusotru stundu dzīvē uzdāvināt smieklus – nu, ko vēl var gribēt?

– Ambīciju par neko augstāku tev nebija?

– Kāpēc? Vai tas, ka cilvēki garlaikoti skatās kādu drāmu, ir augstāk? Man tā nešķiet.

– Jā! Ir ļoti svarīgi, lai būtu liels notikumu blīvums. Tas ir būtiskāk nekā ilgums.

– Vai tas nozīmē netaisīt garas pauzes?

– Nav jau teikts, ka tas ir tad, kad iekāp peļķē vai iepazīsties ar trim cilvēkiem. Arī pārdomu brīdis ir notikums. Svarīgākais, lai tu mazliet tā kā rosies, nevis apātiski kaut ko lieto – grāmatu vai televizoru. Svarīgi ir iedot sev uzdevumus. Bet katrs jau rosās sava temperamenta un bateriju lieluma robežās.

– Sabiedrība par lecīgiem uzskata arī bļitkotājus, kas neparko nenāk krastā, hokeja fanus, kas bļauj nakts vidū. Par lecīgiem uzskata tos, kas dzied un reizē dzer alu. Nu, katrs jau ir kādā marginālā attiecībā pret pārējām.

– Grāmatu ķēdē piedalījies?

– Nē, es masu pasākumos nejūtos labi. Man vienmēr šķitis, ka es vai nu varu tos vadīt, vai iesaistīties citādāk. Neesmu komandas spēlētājs, nesaprotu tādus sporta veidus. Tā ir pilnīgi cita domāšana, lai komandā justos laimīgs, iederīgs. Bet malači visi, kas piedalījās, noteikti aizgāja mājās priecīgi un gandarīti. Tā ir vajadzīga lieta un – kā jebkura dāvana – absurda. Skaidrs, ka labāk būtu grāmatas aizvest ar kravas mašīnu. Bet tieši tajā absurdumā jau ir tas skaistums – stāvi, it kā bezjēgā krāmē grāmatas un jūties vienots ar pārējiem.

– Jā, tā vairāk bija putekļu izpurināšana no galvām. Grāmatplaukta pārkrāmēšana, cilvēki atcerējās, ko izlasījuši, ko vajadzētu izlasīt, satika kādu draugu.

– Vai esi sevi iedomājies Gaismas pilī?

– Es noteikti gribētu redzēt kādu ļoti retu grāmatu. Bet tās retākās un dārgākās jau laikam ir Misiņa bibliotēkā, zelta ķēdē piesietas, lai nenozog. Arī tā ir grāmatu ķēde – smieklīgi, vārds dīvains, vai ne? Jācer, ka mēs ar savu cilvēku ķēdi tikpat stipri pieliksim to grāmatu un bibliotēku pie sevis kā tās dārgās grāmatas pie ķēdēm viduslaikos.

– Noteikti nav tādu autoru, kuri uzrakstījuši trīs grāmatas, kas mani briesmīgi aizkustina. Es drīzāk varētu nosaukt pēdējās divas, kas likās vērtīgas, aizrāva,  tas būtu jēdzīgi, kāds varētu izlasīt, būtu interesanti. Man ļoti patika somu rakstnieka Miko Rimminena Alus tarbas romāns. Par četriem dulburiem, kas diennakti – rīts, vakars, nakts, zibens, pērkons, lietus – pillā klīst pa Helsinkiem. Ģeniāla valoda! Iztulkots – briljanti! Lūk, tā es gribētu mācēt uzrakstīt. Stāsts par neko, bet – kruta! Otra – angļu rakstnieks Filips Rufs, anarhistu vēstures pētnieks, uzrakstījis grāmatu par 20. gadsimta sākuma latviešu anarhistiem Pa stāvu liesmu debesīs. Ko tik viņi darījuši – uzbruka Centrālcietumam, izručīja visus savus čomus, apšāva apsardzi. Tad fabrikā visus dragūnus noblieza, pilīs vāciešus nomočīja! Aizbrauca uz Helsinkiem, banku apzaga, simt tūkstošus zelta rubļu pievāca, kas it kā domāti Ļeņinam, atstāja 10 tūkstošus, ar pārējo aizlaidās uz Eiropu! Kas tas bija par rokenrolu, kas viņiem prātā? Izglītoti latvieši, prata trīs četras valodas. Jēkabs Peterss kādus tik podus gāzis, ārprāts! It kā apvainojies par to, ka viņam piektajā gadā nomauca nagus, pēc tam atriebies, līdz savai nāvei griezdams buržujus padomju Krievijā. Tos, kas aplaupīja juvelieru veikalu Londonā, Čērčils mēģināja iznīcināt, bet ne ar visiem tika galā. Ko tie cilvēki domāja? Man tie anarhistu gājieni šķiet – uh! Iesaku visiem latviešiem izlasīt. Šī grāmata daudz vairāk motivē būt lepnam par Latviju nekā kaut kāda Sapņu komanda.

– Abas grāmatas par tevi liecina kā par spurainu personību.

– Neesmu nekāds lādzīgais, tas nu gan ir droši. Nekāda uķi-puķi nebūs!